Sandra Dieziņa

Sandra Dieziņa

Rīt paliks labāk

– Te būs! Piepildi! Bet nesteidzies. Un lapā atzīmē daudzumu.

Māsiņa baltā uzsvārcī pasniedza stikla pudeli. Vēl siltu. Acīmredzot, sterilizēta, lai drošāk. Čīkstošās durvis, viņai izejot, iegrieza ausīs. Šaurajā telpā bija tikai pārtinamais galds un smaržoja pēc zālēm. Aiz loga baltajiem aizkariņiem liepa jau vēstīja rudeni. Gaiss vēl bija pilns nogurdinošās vasaras tveices. Piesēdu šaurajā telpā uz kušetes un sāku darboties. Nebija viegli. Abas krūtis, smagas un akmens cietas, iesāpējās. Izmēģināju te vienu, te otru, bet piens negribēja nākt laukā. Iezilganais šķidrums man uzdzina drebuli. Vai tiešām bērnelim ar to gana? Izskatās pēc ļoti trūcīgas maltītes. No vienas izdevās izspiest drusku vairāk. Masēju un centos nedomāt par bēdīgo. Visa uzmanība tikai uz darāmo. Šeit un tagad. Vecmamma taču mācīja – domā tikai labo, kad zīdi bērnu. Tikai labo. Mātes piens nedrīkst piesūkties ar slikto. Tad nospiedumi būs uz visu mūžu, arī vēlākajās paaudzēs. To nu nedrīkstu pieļaut. Negribu atkārtot ģimenes sieviešu kļūdas.

– Nu, sanāk?

Māsa atgriezās. Redzot trūcīgo iznākumu, kas skalojās pudeles apakšā, viņa nāca palīgos. Satvērusi krūti, viņa lieki necimperlējās un rādīja, kas darāms. Un pamazām tā lieta aizgāja. Manas kustības kļuva noteiktākas un maigākas, krūts padevās un piens sāka šļākties aumaļām. Likās, atbrīvotas slūžas un visas pasaules sākums urdz man rokās. Te arī izlija prieks un pateicība, jo mazulītei taps dots. Pudele jau gandrīz pilna, atliek vien atzīmēt ķeksīti zilajā lapā. Pēc trīs stundām nāksies atkārtot. Un vēlāk vēl.

Vakardienas ierašanās atkal uzjundīja skumjas. Lūdzu, tikai labo – mēģināju sev iestāstīt. Atkal un atkal. Trīs stundu brauciens līdz slimnīcai nebija vienkāršs. Aiz loga rudens iekrāsoja ainavu spilgtākos toņos, bet tas slīdēja garām. Vējš pātagoja debesis. Ātrās palīdzības brigāde gan ceļā bija gatava pat apstāties, lai man izdotos pabarot mazo. Taču viņa neēda, gaidīja tikai pudeli. Nu kādu pienu var dot noraudājusies māte. Pēdējais mēnesis pavadīts tikai tādā noskaņojumā. Piedzimis krietni pirms laika, bērniņš tik daudz raižu jau sagādājis. Bet nedrīkst nolaist rokas. Viss būs labi, mierināju sevi. Drīz paliks labāk.

Uzreiz pēc ierašanās bērnu slimnīcā mazulīti ātri vien aiznesa uz uzņemšanu. Sarkanbalto cepurīti man atstāja un ieteica doties uz mājām. Stāvēju un asaras bira kā pupas. Atstāt savu bērnu? Tas nav iespējams! Man taču jābaro, jāpārtin, jābūt klāt.

– Vai saprotat, ka šeit nav vietas. Kur gulēsiet? Mums nav tādu apstākļu, lai vēl kāda māte šeit uzturētos.

Vecākās māsas bardzība atkal mani saraudināja. Vai viņa vispār saprot? Bērna tēvam viss vienalga, es viena cīnos par mazās dzīvību. Un tagad liek pamest viņu vienu svešā pilsētā. Un kas par to, ka mediķi aprūpēs, ka ēdīs piena maisījumu, ka gulēs sausumā. Kā būs būt ar mammas roku pieskārieniem, ar siltumu? Ne velti mana māte piekodināja – tikai neatstāj bērnu. Šoreiz klausīšu uz vārda. Kategoriski atteicos pamest telpas.

Vecākā māsa saprata, ka nekas mani nepārliecinās un atstāja mani vienu. Apsēdos uz kušetes, no pārdzīvojumiem reiba galva. Arī ēsts nebija kopš rīta. Sāku apšaubīt savu lēmumu. Ar mazo viss būs labi, bet vai ar mani, šaubos. Kur lai rod spēku? Vecmammiņa bieži teica – dievs palīdzēs. Bet kur bija tas dievs, kad ļāva bērniņam piedzimt pirms laika? Un kur viņš bija, kad visvairāk sāpēja drauga nodevība? Vien draudzene spēcināja, no dieva ne vēsts. Pēc brīža telpā ielūkojās cita māsiņa.

– Nāc! Parādīšu telpu, kur varēsiet palikt. Citas mammas turpat, vietas ļoti maz. Nāksies gulēt uz raskladuškas, bet pa dienu tai jābūt saliktai. Te dušas telpa, tālāk tualete. Drīz būs vakariņas.

Istabiņā kur kurā sēdēja vairākas sievas. Dažas aizsnaudušās, jo naktī baroti mazuļi. Nebija ne jausmas, kur šajā šaurībā izplāšu savu gultu. Māsiņa norādīja uz saliekamo gultu, kas rēgojās aiz skapja. Uz radiatoriem žāvējās daži apģērba gabali, telpā bija izvilktas arī vairākas auklas, kur naktī izkārt drēbes.

– Nāc, piesēdi tepat! mani uzrunāja tumšmate. Laikam būsi nesen ieradusies? Esmu jau nedēļu šeit un ceru, ka drīz tiksim mājās. Dēliņam vēl dažas procedūras. Un kas tev?

– Dzelte nepāriet. Jau vairāk nekā mēnesi. Atsūtīja šeit. Teica, lai atstāju bērnu un braucu mājās. Nepiekritu.

– Malacis! Nekad nekādos apstākļos neatstāj savu bērnu, tas taču viņiem jāsaprot. Esmu Ance. Skaties, kā tev labāk. Te viss pakārtots mazuļu barošanai un procedūrām.

Rīts bija pagājis lielā steigā, garais pārbrauciens darīja savu. Tagad satraukums mazliet pierima. Vismaz šonakt varēšu palikt. Vakariņas, lai arī paknapas, deva mazliet spēka. Izpakoju mantas no pašas šūtās somas un devos zvanīt mammai. Telefona automāts aizrijās ar kapeikām, labi, ka kabatā bija rezerves monētas.

– Neuztraucies, esam galā, vismaz šonakt palikšu šeit. Viss būs labi. Pasaki tantei, lai atved zeķes un kādu veļu. Neko citu nevajag.

Centos runāt lietišķi, bez satraukuma. Taču balss nodeva.

– Vai nav labi? Ko saka ārsti?

Atbilde vēl ceļā. Ar ārstiem nekādu sarunu nav bijis.

– Rīt, māt! Rīt zināšu ko vairāk.

Vēl jāsagatavo piens vakaram un tad rītam. Pudeles jau pildījās labāk. Māsiņa palūkojās uz manu darbu un apmierināta pakratīja galvu. Padoms lieti noderēja.

– Kur bērniņš? Vai drīkstu paskatīties, kā guļ?

– Pagaidām nē. Ir pabarots, rīt agri dakteres apgaita, tad būs lielāka skaidrība.

Sadugu. Visticamāk, manas raizes bija kā uz delnas.

– Tur, aiz stiklotās sienas pa gabalu var apskatīties. Šeit jāievēro stingra kārtība. Arī mātes jaundzimušajiem var atnest ko sliktu. Jūs taču ejat uz ielas, arī radi apciemo.

Nekavējoties devos norādītajā virzienā. Gultiņās gulēja vairāki mazuļi. Aiz satraukuma pat nespēju saskatīt savu bērnu. Viens staipīja rociņu, kas tikusi laukā no cieši savilktā autiņa. Otrs nemierīgi svaidījās. Un tur jau mans bērniņš. Pie loga, saldi aizmidzis. Aiz saviļņojuma asaras saskrēja acīs.

– Neskumsti. Viss būs labi. Re, kur manējais. Tāds nemierīgs gan.

Ances uzmundrinājums nāca īsti laikā. Reizēm pat mazs vārds vai sirsnīgs smaids no sirds dziļumiem spēcina.

– Kāds jums vecums? Var redzēt, ka tavējais mazliet vecāks, nekā citi. Redzēju, kā ārste pārbauda. Izskatījās, ka kaut ko jau prot.

Ance atkal uzsmaidīja. Tas iedrošināja.

– Gandrīz divi mēneši. Piedzima ļoti mazs, pirms laika. Laikam tāpēc dzelte nepāriet. Atsūtīja uz lielpilsētu, varbūt te palīdzēs. Mūsu mazpilsētā dakteri netika galā.

– Mēs te divas nedēļas. Mazais dabūja dzemdību traumu, tāpēc šeit. Tagad jau analīzes normālas, vēl jāpaseko, ko rīt teiks ārstu konsīlijs. Varbūt beidzot tiksim mājās. Vīrs viens pats, jau noilgojies pēc suņa. Lauku darbi stāv nedarīti. Es jau nekāda lielā palīdze, vismaz pusdienas uzšmorētu, ja ne citādi.

Ances stāstītais iedzēla. Mani mājās gaida tik ģimenes sievietes. Otto nerādījās, kopš pateicu, ka palikšu pie mātes un neatgriezīšos. Klusībā cerēju uz izlīgšanu. Bet cerības pamazām izplēnēja. Arī viņa vecākiem biju melnā avs. Viss sāpēja, bet tagad pirmajā vietā – bērniņš. Klusībā sāku dungot – maza, maza meitenīte, tek pa ceļu dungodama. Un ticēju, ka viss būs labi.

Izvilku savu saliekamo un atlaidos, bet miegs nevienā acī. Mana guļvieta cieši līdzās citai. Pie sienas vēl dažas gultas un visas aizņemtas. Virs tām izvilktas veļas auklas, kur žāvējas mammu drēbes. Ja mazulīšus aprūpē personāls, tad skaidrs, ka mammām pašām jātiek galā. Vai esi no Alūksnes, Liepājas vai Skrīveriem. Ance jau piemigusi, bet man jādomā. Par mammu, par mammas mammu. Par mazo jaunkundzīti, kas netālu šņākuļo un nedzird, kā raizējos. Par autiņu kalniem un jocīgo dzīvi. Un ko darīt tālāk. Sapnī redzēju karuseli. Jau atkal. Parasti tas parādījās izšķirošos brīžos. Traucos lejup neprātīgā ātrumā. Kad vajadzēja izņemt līkumu, sapratu, ka nespēšu. Bet pēdējiem spēkiem noturējos. Pēc tam bija jārāpjas lejā pa stāvu sienu un es nekādi nespēju pārkāpt pāri malai, lai nokļūtu uz ļodzīgajām trepēm. Šī nav pirmā reize. Līdzīgu sapni esmu redzējusi vairākkārt. Zemapziņa. Māte pētītu sakarības – jauns vai vecs mēness, dubļi ir vai nav. Visbiežāk mani tas kaitināja, jo sapņiem neticu. Šoreiz gribējās uzzināt tā nozīmi.

Rītausma pienāca pēc veselas mūžības.

– Māmiņ, ienāciet! Ārste aicināja piesēst.

– Saprotiet, bērna stāvoklis ir apmierinošs. Dzemdības bija daudz par ātru un tāpēc visas šīs problēmas.

Ievilku elpu, lai nomierinātos. Zināju, ka viss nav tik labi, kā vēlētos. Bet tagad jādara viss, lai saulains būtu ne tikai aiz loga.

– Plaušu atelektāze, hipotonuss, hiporefleksija, HLD traucējumi, saprotiet? Tik mazi bērni bieži pat neizdzīvo…

Mana sirds apmeta kūleni. Neko nesapratu. Vien to, ka jādara viss iespējamais, lai bērniņam kļūtu labāk.

– Vēl pārbaudīsim aknas un žults ceļus, nieres un tad sapratīsim, kādas zāles lietot. Pagaidām vitamīni un rūpes. Neiroloģisku problēmu dēļ viņa nespēj zīst. No pudeles ēd labi. Neraudiet, ir izvilkti arī mazāki.

Ārste pamāja, lai dodos. Sirds kāpa pa muti laukā, bet centos savaldīties. Domāt tikai labu. Tas bija velnišķīgs cīniņš ar sevi. Kad atkal tuvojās melnā doma, pieķēros atmiņu driskām. Vecmamma izauga pie audžumātes, skolas gudrība vien trīs klases un darbs, darbs. Vai kādreiz dzirdēju viņu sūdzamies? Nekad. Atcerējos krustmāti, kuras mamma aizgāja no dzīves jauna, atstādama divus bāra bērnus skolas vecumā. Viņas teiktais – nekad neesmu dzīvojusi tik labi kā tagad – joprojām paraugs it visā. Vai tēva māsu, kura viena pati izauklēja piecus bērnus. Nekad nepadoties!

Ance, redzot manas bažas, mierinoši uzlika roku uz pleca.

– Redzi, mīļā, Dievs jau neizvēlas, kādus pārbaudījumus mums uzlikt. Mēs varam tik dzīvot pēc labākās sirdsapziņas. Un bērni noteikti būs mūsu spogulis. Ko viņos ieliksim, to vēlāk saņemsim atpakaļ. Un tagad jādara viss, lai mūsu mazulīši augtu stipri un veseli.

Kļuva nedaudz vieglāk. Mamma nekad tā neteica. Un kur nu vēl apskāva. Var jau teikt – laiks vainīgs, bet citās ģimenēs tam spītēja.

– Kamēr mazie guļ, iziesim līdz veikalam. Parādīšu, kur tas ir, mudināja Ance.

Uzmetušas āra jakas, nokāpām līdz pirmajam stāvam un devāmies pa saules pielieto telpu uz netālo bodīti. Pagalmā pastaigājās dažas māmiņas, stumjot mazuļus ratiņos. Vēl dažas sēdēja uz soliņiem turpat blakus nodaļai. Ilgojos, kaut drīzāk varētu nesteidzīgi stumt ratiņus un domāt tikai par mazuli.

Pārdesmit soļus tālāk, aiz nodaļas logiem stāvēja kaimiņiene Ella un pīpēja. Dūmu mutuļi ieskāva nervozo sievieti. Ance nepatikā sarāvās.

– Es metu kaunu pie malas un brīdināju, lai izbeidz. Barot bērnu un kūpināt – tas taču noziegums. Viņa tik atrauca – kāda man daļa. Ar pirmajiem diviem ar tā darījusi un viss esot kārtība. Tad kāpēc ar trešo tagad šeit? Acīmredzot, ir problēmas. Cik, redzēju, viņas mazais ļoti sīciņš.

Ances acis meta zibeņus. Es ar nespēju saprast, kā to var nodarīt savam nedzimušajam bērnam. Otto ar pīpēja, bet vismaz viņš to darīja ārpus mājas un nekad – blakus man. Ella aizgriezās, lai nebūtu jāstrīdas. Viņa ieradās vakar. Īsie mini svārciņi, slaidas garas kājas, kupli blondi mati. Par skaistu nenosauksi, drīzāk par pievilcīgu gan. Visticamāk, vīriešu bari viņai skrēja pakaļ. Eh, bet kāda man gar to daļa. Ance jau bīdīja veikalā.

– Paņem pašu nepieciešamāko. Kas zina, kad atkal būs kāds brīvs brīdis. Mēs jau atkarīgas no mazajiem. Un varbūt mans cienītais tik drīz nemaz netiks uz Rīgu.

Lūkojos patukšajos plauktos. Nu vismaz ir šādi tādi cepumi, batons un ķieģelītis. Varētu kādu ābolu, bet kas zina, ko teiks mazulītes vēders. Nedrīkst pārspīlēt, citādi pumpas būs klāt. Nauda ar jāskaita, nemaz nevar pirkt visu, ko iegribas. Paņēmu pienu stikla pudelē, jo garajā koridorā biju redzējusi ledusskapi.

– Pienu labāk ne, tas ar mazuļa vēderam var nederēt. Un kur tu viņu glabāsi, tas ledusskapis zālēm, ne mums.

Ance uzmin manu kluso jautājumu. No veikala izejam ar pāris lietām. Ance gaida savu vīrieti, es negaidu neko. Tikai mazulītes atlabšanu.

Pie nodaļas atkal sastopam Ellu un viņas dūmu mutuli. Ance novērš skatienu un ātri dodamies uz ieeju. Mūsu sejās lasāms viss.

– To vairs nevar izturēt, rīt runāšu ar ārstējošo ārsti. Viņa savu bērnu nobendēs. Iedomājies, kas būs mājās, kur neviens ārsts blakus nesēdēs. Stulbā mātīte!

Piekrītoši pamāju. Savu sargāju kā acuraugu. Ka vējš neuzpūš vai kāds retais ciemiņš baciļus neatnes, bet šī tik kurina un kurina.

– Rīt obligāti jārunā!

Vakara darbi un procedūras, kā ierasts. Piena pudeles pilnas. Klusiņām aizgāju līdz boksiem, kur māsiņa rosījās pirms naktsmiera.

– Ārsti jau prom, nāc palūko savu princesi.

Man divreiz nav jāsaka. Piegāju pie gultiņas, kur snauda mans mazais lielais bērns. Salīdzinot ar pārējiem, viņa visvecākā. Taču ierasties divus mēnešus pirms laika – kā tagad skaitīsim vecumiņu? Kaut ko jau protam, tomēr divi mēneši ir divi……Pabužināju bērna vaidziņu un devos prom, jo uzturēties šajā telpā vecākiem neļāva.

– Ancīt, redzēju savu peciņu. Ir mierīgāk ap sirdi. Kā jums, kad tiksiet mājās?

Kaimiņienes vaigs apmācās.

– Vēl nesola. Jāsagaida analīžu rezultāti, tad redzēs.

Ance adīja zeķītes. Krāsainie kamoliņi aizripoja zem gultas. Veikalos nekā nebija, vismaz pašas adīts, kā nevienam citam. Es savai jau biju uzmeistarojusi baltas ar zaļām strīpiņām. Nezināju, kas piedzims – puika vai peciņa, zaļš noder visos gadījumos. Zaļā bija mana mīļākā krāsa. Draudzenes teica – vecmodīga. Nepiekrītu. Zaļais – auglība, dzīvība. Zaļā pustoņi pavasaros – nenolūkoties.

– Gribi, iemācīšu šo rakstu? Ņem adatas un raugi nu!

Nebija vienkārši adīt piecu krāsu zeķes mazulim. Vai tad nepietiek ar divām? Vai vienu? Bet skaļi neko neteicu.

– Re, to laid pa apakšu, tad uzmet vēl vienu valdziņu pirms, saadi kopā trīs un tad vēl uzmet vienu.

Musturs nebija grūts, bet piņķerīgs. Ances rokās adatas zib un veidojas koša zeķīte. Tikmēr es tūļājos un netieku uz priekšu. Šie rokdarbi vismaz uz brīdi novērsa domas par bērnu veselību.

– Mani mājās gaida nepabeigts džemperis un šalle. Rudens jau klāt, jāsteidzas. Ja varētu, to vien darītu, ka adītu un tamborētu. Iemācījos 1. klasē un nevaru rimties. Vīrs teica, ka tāpēc tik čaklu sievu apņēmis, smejas Ance.

Arī man tīk ņirbināt adatas. Neko vairāk par cimdu pāri un zeķēm pēdējā gada laikā tā arī neesmu uzadījusi. Skolas laikā tapa gan džemperis, gan veste. Tā vilnas dzija tik asa un kodīga, ka rimos. Ja tiktu pie Ogres gublāna, tas būtu ko vērts. Īpaši mazuļiem. Taču to varēja dabūt tik pa blatu. Nožēlojami, ka veikali tik tukši. Bet gandrīz katrā mājā mātes, meitas un krustmātes ko darina. Tik daudz auseklīšu džemperu nebija redzēti. Dziesmotās revolūcijas rīta zvaigznes. Ances vīrs nākamajā rītā ieradās tieši tādā. Viņa staroja gan par apmeklējumu, gan to, ka dzīvesbiedram mugurā viņas roku siltums. Redzot abus mīļi apskāvušos zem nodaļas loga, es nevilšus pasmaidīju un saskumu. Kā tu tā varēji, Otto?

Atmiņu driska ir putniņš, kurš peldējis augšup desmitiem gadu, rakstīja Andra. Es atgriezos brīdī pirms gada, kad ballīte beidzās pie Otto. Pirmoreiz satikāmies jau dažus gadus atpakaļ, kad viņam nepievērsu nekādu uzmanību. Taču pērn kaut kas notika. Varbūt tās bija ilgas pēc tāda, kurš mazliet sasildītu, paņemtu azotē, sabužinātu manu pašapziņu. To, kas bērnībā bija triekta, šķaidīta un dzīta zemē. Varbūt vienkārši vēlme pēc mīlestības, kas vēlāk izrādījās tikai ilūzija. Otto to prata skaistāk par skaistu. Ne tikai sabužināja, bet sasildīja un iedvesa mieru. Prata apvārdot un iedvest cerību, ka būsim kopā uz mūžu. Pēc tam jau kopīgi kurinājām krāsni Kurzemes mazpilsētas mazajā istabiņā, kur kalu kopīgus nākotnes sapņus. Bet tās bija tikai manas cerības. Kad pieteicās bērniņš, mūsu tikšanās kļuva retākas. Jau tad kļuva skaidrs, ka Otto savu dzīvi nenosaka. Viņa mātei biju nevēlama, tā, kura sagrauj dēla spožo nākotni. Tikāmies tikai reizi veikalā, kur viņa svēra kartupeļus un cieminiekiem krāmēja uz letes maizes ķieģeļus un alu. Kad visi bija prom, uzrunāja mani.

– Ko’t atnāci? Palīdzību vajg? Uz mani necer. Es te raujos vaiga sviedros, lai kaut ko nopelnītu. Mēs ar tēv spējam knapi galus savilkt kopā. Otto pelnījs labāk nākotni. Labāk tais cauri!

Tā skanēja kā pavēle, kā verdikts. Uzreiz sapratu, ka nekā te nebūs. Tas bija tik pazemojoši, ka neatskatoties steidzu prom. Aizverot durvis, kas knapi turējās eņģēs, saltais vējš sagrāba seju, pūta aiz apkakles, lika nodrebēt visam ķermenim. Mana pašapziņa bija zemē, iemīta bezdibeņa dziļumā. Līdz tuvākajam autobusam bija vairāk nekā stunda. Ejot pa vientuļo ceļu, pieskāros vēderam. Caur plāno mēteli jutu savu atbildību.

– Piedod, mazais! Piedod! Nākamreiz uzvilkšu bumbierenes, lai nesalst!

Koki salā grabēja, bet man asaras bira kā pupas. Neko netaisīšu cauri, ko viņa iedomājas. Tā runā tikai tie, kas nemīl bērnus. Briesmone. Vecmamma kādreiz teica – katrs bērniņš nāk kā svētība un tam svēti ticēju. Par spīti visiem blakusapstākļiem. Pie tā arī turēšos. Un bērniņš man būs galvenais dzīvē.

Kad mātei paziņoju jaunumus, viņas skarbais vaigs atmaiga.

– Nebaidies, izaudzināsim!

Tie bija divi mierinošākie vārdi manā mūžā. Māte nelepojās ar laipniem vārdiem. Ja kāds sita, viņa negrieza vaigu pretim otram sitienam, bet cirta pļauku pretī. Tēva daba – tā viņa dažreiz pajokoja. Mana daba cita – pagriezt vaigu un piedot. Vai šoreiz piedošu Otto? Diez vai. Bija jārūpējas par sevi dubultā. Īpaši tagad.

– Kā sokas? Vai gribi iziet pastaigā?

Māsiņas mani pārsteidza nesagatavotu. Kādā pastaigā? Vai tiešām ļaus paņemt mazo?

– Ģērbies! Analīzes uzlabojas un ārste ļauj doties laukā. Pusstundas pastaigai pietiks. Ja tā turpināsies, drīz tiksiet uz mājām.

Spējš prieks mani pārņēma un gribējās mesties ap kaklu ikvienai māsiņai. Ja bērniņš pirms brīža pabarots un kad labāk doties, ja ne tagad. Satraukuma pilnu sirdi devos pa garo koridoru uz izeju. Tur jau bija, mana mazā varone. Satīta sedziņā, tik sarkanbalto cepurīti vēl jāuzliek. Ak, mans bērniņ! Zinu, ka drīz būs labāk. Un drīz tiksim mājās.

„Teci, saulīt, bet neatstāj mani, pavēnī neatstāj, dod maniem mīļajiem spēku, atņem vājumu. Dod maniem mīļajiem mīlošas acis, dod viņiem dvēseles tīras. Dod maniem mīļajiem lepnumu. Dod viņiem drošu smaidu. Dod viņiem, saulīt, naidu, dod arī naidu. Teci, saulīt, bet neatstāj mani, neatstāj visus mūs. Dod mums ticību, dod mums cerību, mīla mums pašiem būs!” Šī kļuva par manu spēka dziesmu uz daudziem gadiem. Ar sarkaniem burtiem to ierakstu dienasgrāmatā, ko veltu savam bērniņam, dzimušam Atmodas laikā. To arī klusiņām dungoju saules pielietajā slimnīcas pagalmā, cieši piekļāvusi savu acuraugu. Ticu, ka rīt būs labāk. Daudz labāk.