Silvestrs Solovjevs

* * *

Dziļas pārliecības zibšņa uzplaiksnījumā,

Savu patiesās sūtības balsi sadzirdējis,

Par Meteņa zīmi kļūstu.

Pie pavasara krūtīm sevi piespraužot,

Jauna sākuma svētību gūstu.

Ļauju mazajam zibsnim pāraugt

Par diženu zibens bultu.

Ar dzirksteļojošu dzīvotgribu

Kauterizēta pušu rautā

Ciešanu nabassaite,

Kas pirmo elpu ar pēdējo savieno.

No pretīgas deguma smakas

Laimīgu beigu garšā izkristalizēta-

Gara mūžības dzīslās zīmogota,

Pat nāvē nešķirama.

* * *

Tukšgaitas čuksti

Pa vienu ausi ienākuši

Par skaļu troksni izaugot,

Ārā vairs netiek.

Kā apdullis kukainis pret logu sitas

Un sitas…

Samaņas zudumā

Uz apziņas palodzes nokrīt.

Noklusināti, bet neatrisināti.

* * *

Stindzinoši modinātāja pirksti,

Aiz matiem ķerdami,

Medus podam pielipušās lūpas nost rauj.

Seju nežēlīgi izsmērē,

Pret zemē nomestu paša bēru ielūgumu.

Labprātīgi zārkā guļos,

Pa Tartaka līkločiem mani palaidiet,

Drošības spilvenus izplēšu,

Ar uguņojošām bultām ceļā pavadiet.

Upe kā milzīgs ūdens pūķis ieseglots,

No krastiem ceļoties, mākoņus malā stumj.

Tam mugurā sēžot, laimes konstantē vibrēju,

Bezgalības portālam cauri traucoties.

* * *

Salnas giljotinētas oša lapas,

Kā samurajs nāvē uz priekšu krītot,

Oktobra dūmakas piesūkušos parka celiņus

Sačokurotu atmiņu paklājos pārvērš.

No vēl neuzausušiem uzplečiem,

Spodrinātu zvaigžņu lietus,

Pie ķēdes piesietas ambīcijas spīdzina,

Tām lēni uz pieres pa lāsei virsū pilot.

* * *

Arī ar izņemtu bateriju,

Joprojām turpināšu tikšķēt.

Tik un tā darbošos, Pat ja no strāvas ārā izrausi.

Uz Tevi piktošos, sevi nicināšu,

Un melnās naida liesmās,

Pret visu pasauli karā ejot,

Atkal iztēles krāsu paleti satumšošu.

Vircas izpurgātām ķiveres spalvām vējā neplīvojot,

Seju ar krīta kamuflāžu nomālējis,

Ar melnbaltu lecošās saules karogu rokās,

Cīņā par mūžīgu atvasaru dodos.

* * *

Zem nokaltušas rožābeles ezerkrastā,

Vienā guļammaisā ieritinājušies,

Kumelīšu tēju termosā līdzi paņemto

Ar rūgtu sekrēcijas šķidrumu šķaidām.

Pasaulē, kur emocionālais kanibālisms valda,

Aizsvīdušas gāzmaskas zemē nometuši,

Viens otra cilvēcīgumā iegrābušies trīcam.

Attāli dzērvju saucieni,

Iekšējā miera ilūziju saduļķo.

* * *

Kosmiskā Partenona lāpām pieskārušies,

Zvaigznāji iededzas, mūžībā mirdz.

Gadsimtiem ilgajā ceļā svētība dāvināta,

Starpplanētu ceļinieka laternu rokās iegaismojot.

Daudz reižu līdz Zemes centram un atpakaļ,

Kamēr nokalibrētas sirdsbalss atspulgā,

Vienu degli aizkustinot pēc otra,

Sveču jūra kā krastmala Lāčplēša dienā staro.