PIETUVINĀJUMS TRIJU DZEJNIEKU LIKTEŅIEM

 

Māra Vilde, Andris Bernāts. Anatols Imermanis, Amanda Aizpuriete, Māris Melgalvs dzīvē un literatūrā, Rīga, „Lietusdārzs”, 2026, 272 lpp.

 

Grāmatas par izciliem mūsu rakstniekiem ir ļoti vajadzīgas. Tās atgādina, cik daudz mūsu literatūrā ir bijis spožu personību, un galvenokārt! tās uztur spēkā mūsu kultūratmiņu, neļauj mums iestigt vienpusīgā tikai-tagadnes cildināšanā. Tāpēc ir svarīgi publicētie literārie un zinātniskie darbi sērijā „Es esmu...”, tāpēc ir aktuālas šogad izdotās grāmatas par Leonu Briedi un Jāni Peteru.

Būtisku pienesumu kultūratmiņas aktivizēšanā dod arī pieredzējušo žurnālistu Māras Vildes un Andra Bernāta (viņi ilgus gadus periodikā rakstījuši par daudzām mūsu kultūrpersonībām) grāmata par gandrīz vai aizmirsto Anatolu Imermani, 80. gadu leģendu Māri Melgalvu un spožāko šīs paaudzes dzejnieci Amandu Aizpurieti. Autori savu priekšstatu par minētajiem dzejniekiem veidojuši kā dzīvesstāstus, minimonogrāfijas, pārsvarā orientējoties uz t.s. ierindas lasītāju ar mērķi ieinteresēt par aprakstāmo personību. Dzīvesstāstu žanrs pieder pie populāras lasāmvielas. Taču tas ir arī grūts žanrs. Jo prasa raksturojamās personas dzīves un jaunrades rūpīgu izpēti. Turklāt svarīga ir arī rakstītāja izvēlētā stratēģija. Nereti tiek izvēlēta metabiogrāfiskā, izteikti personiskā, tikai dažus aspektus izgaismojoša pieeja. Raksturīgi šādas pieejas paraugi ir G. Repšes Brālis (par O. Vācieti), N. Ikstenas Vīrs zilajā lietusmētelītī (par Dz. Sodumu), A. Pučes Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi (par Raini sociālkritiskā aspektā). Vēl citu izveides pieeju ieskaita izklaides žanrā, te kā raksturīgus piemērus minot I. Baueres tendenciozi feministiskos romānus par latviešu kultūras personību dzīvesbiedreņu „grūtajiem” likteņiem. Vildes un Bernāta grāmata veidota kā tradicionāli dzīvesstāsti, tikai sekundāri tiecoties iedziļināties dzejnieku daiļradē. Kā izcilu līdzīgi orientētu paraugu minu Anitas Rožkalnes monogrāfiju par dzejnieci Astrīdi Ivasku Lauva, kurā emocionāli, gudri un smalkjūtīgi raksturota arī liriķes radošā darbība.

Vilde minimonogrāfijās par Imermani un Melgalvu un Bernāts minimonogrāfijā par Aizpurieti izvēlējušies viņus parādīt visa mūža garumā. Abi autori snieguši psiholoģiski pārliecinošus dzejnieku dzīves konturējumus, Melgalva un Aizpurietes gadījumā akcentējot personiskās drāmas un pat traģēdijas, bet Imermaņa tēlojumā uzsverot viņa ekscentriskumu, neiederību padomju sterilajā un dažādu aizliegumu pārbagātajā vidē. Grāmatā redzamas abu autoru rakstības īpatnības, kuras cementē biogrāfisko materiālu pārzināšana un raits, tēlains, pat intriģējošs stāstījums. Izmantots plašs atmiņu, recenziju, vērtējumu, Aizpurietes gadījumā arī dienasgrāmatas un vēstuļu klāsts. Abu autoru vēstījums šķiet orientēts uz t.s. ikdienišķā lasītāja izpratni un ieinteresēšanu, lai tādējādi pietuvinātu viņus emocionāli. Būtībā tas ir pareizi kā viens no ceļiem, lai tas lasītājs, kas dzeju lasa maz vai lasa tikai mūsdienu dzejnieku dzeju, tiektos dziļāk un plašāk izzināt arī nesenas pagātnes labāko mūsu dzejnieku darbus.

Visvienkāršākais ir bijis uzrakstīt Māra Melgalva dzīvesstāstu (tas nav pārmetums autorei) – tas skaidri lūst divās daļās. Pirmā – dzejnieka šarmantas un atraisītas poētikas lidojums, milzīgas popularitātes laiks 80. gados, otrā – pēc tam absolūta morāla lejupslīde, kas izpaudās kā totāls, pašiznīcinošs alkoholisms un principiāla, infantīli patoloģiska iekapsulēšanās savā paštaisnībā, naivā kategorismā un bērnišķīgā prasīgumā. Melgalva dzīvesstāstu ir skumji lasīt, jo viņa talants bija gan suģestējoši oriģināls, gan lielā tiesā atklāja viņa paaudzes raksturīgas īpašības – neiecietību pret divkosību un pielāgošanos, pret padomju sistēmas melīgumu un demagoģiju. Melgalvs bija brīva lidojuma putns, valdzinošs kontrkultūras triksters, kurš savas paaudzes ideālus un vērtības manifestēja atraisīti un patiesi. Tāds viņš droši vien paliks ne tikai laikabiedru atmiņās, bet arī Jura Kulakova dziesmās. Vai Melgalvu salauza un iznīcināja jaunā pirmatnējā kapitālisma neizbēgamie absurdi, vai viņa paša individualitātes vājums un iekšējie dēmoni – neņemos par to spriest. Arī minimonogrāfijas autore netieši uzdod šādu jautājumu.

Kā Melgalva radikāls pretstats tēlota Aizpuriete. Viņa, ne mazāk psiholoģiski tiranizēta un sista, parādās kā pārsvarā stipra un mērķtiecīga radoša personība, kura ar savu nemitīgo darbu (ap 40 tulkotām grāmatām, 11 dzejas grāmatas, darbs redakcijās, izlašu sastādīšana) spēja uzaudzināt četrus bērnus, lielākoties uzturēt savus vīrus un – vienlaikus! – rakstīt izcilu un patiesu dzeju. Aizpurietes sadzīviskās peripētijas un to dramatisms tēlots pārāk plaši, it kā mudinot lasītāju tieši tām pievērst galveno uzmanību. Ierindas vai dzeltenās preses lasītājam tas varbūt ir interesanti, man dažviet tas šķita uzmācīgi. Centrā tomēr būtu jāpaliek Aizpurietei kā likteņa un sadzīves pārvarētājai ar savu emocionāli intensīvo, eksistenciāli tendēto dzeju, kas rosina sirdsjūtīgu lasītāju uz patiesu un dziļup tiecošos katarsālu pārdzīvojumu.

Kas vēl traucēja, lasot minimonogrāfijas? Visvairāk tas, ka tikai daļēji abi autori īstenojuši to, kas uzsvērts un pieteikts grāmatas virsrakstā, proti, dzejnieki ne tikai dzīvē, bet arī – literatūrā. Dzeja daļēji palikusi kā ilustratīvs materiāls tam vai citam dzejnieku dzīves posmam, emocionālām vai sadzīves situācijām. Šāda ilustratīva pieeja bieži vien ir maldinoša, jo dzejoļu tapšana un inspirācija daudzos gadījumos nav izsecināma no konkrētiem sadzīves notikumiem un/vai aktuālām tēmām. To pamatoti intervijās ir uzsvērusi arī pati Aizpuriete, brīdinot viņas dzeju neuztvert tikai no sadzīvisku, ikdienas notikumu un psiholoģisku kolīziju aspekta. Melgalva dzīves otrais, traģiskais periods, protams, neatbilst minētajai domai – viņu kā dzejnieku salauza tieši dzīve, viņam pietrūka gribasspēka un enerģijas, pietrūka sīkstuma. Par Imermani varbūt plašāk varēja izjautāt Matiasu Knollu, kurš dzejnieku tuvu pazina un izprata gan sadzīviskā, gan literārā aspektā. Traucēja, ka Imermanis kā dzejnieks raksturots gandrīz kā pirmā lieluma zvaigzne pie mūsu dzejas debesīm. Pietiek palasīt 60.-80. gadu recenzijas par Imermaņa krājumiem, lai saprastu, ka kritiķiem bijuši arī pamatoti iebildumi. Pat Māris Čaklais, kurš Imermaņa oriģinalitāti un suģestiju jūsmīgi tēlojis savās esejās, šīs savdabīgi valdzinošās personības dzeju neuzskatīja par izcilu. Tā bija patiesa un emocionāli jutekliska, nepārprotami valdzinoša, taču ne tuvu Vācieša, Ziedoņa, Petera un paša Čaklā dzejas virsotnēm. Pārlieku augstu novērtēti arī daudzie Imermaņa romāni, kurus, ticamākais, autors rakstīja honorāru, ne mākslinieciski inovatīvu interešu vārdā.

Dažus trūkumus ievēroju arī nekonsekvencē minimonogrāfijā izmantoto avotu marķēšanā. Vienviet minēti konkrētu autoru konkrēti darbi, bet Melgalva raksta noslēgumā tikai publikāciju vieta. Pretstatā atzinīgi vērtējama apjomīgā fotomateriālu kopa. Tomēr uzsveru – abu autoru un izdevēju paveiktais pelna atzinību, tas ir vajadzīgs mūsu kultūrapziņas nepārtrauktības stiprināšanai un rosināšanai, kultūratmiņas saglabāšanai. Un tas ir galvenais. Ceru, ka abi autori uzrakstīs vēl jaunus darbus par citām nozīmīgām mūsu kultūras personībām. Un atzinīgi vārdi jāteic arī par apgādu „Lietusdārzs”, kurš grāmatu veidojis arī vizuāli pievilcīgu.

 

Viesturs Vecgrāvis