Gvido Drage

Tatjana Zaharova

 

TĀLĀS GAISMAS

 

 

Rudens tumsa bieza un smaga, kaut acī dur. Fu! – kāds vecum vecs teiciens. Neba nu te pavisam bez gaismas stariņa, netālais laukums pie pašvaldības spoži izgaismots ar piecām, sešām... veselām septiņām jaudīgām spuldzēm augstu stabu galos. Nezināju, ka tik daudz, negadījās saskaitīt. Bet par to piķa melnumu iedomājos, rēķinoties ar ceļu uz mājām aiz tās gaismas salas. Vēl gandrīz divi kilometri, un puse pa meža ceļu. Tikko esmu izkāpis savā Pūrē no Tukuma autobusa. Reizi mēnesī tomēr ar kolēģiem literātiem vajag kārtīgi izrunāties. Tagad nu mudīgi – soļos marš!

Lūk, esmu jau zem vidējās lampas, akurāt gaismas centrā. Uz asfalta mētājas saņurcīta cigarešu kārbiņa, nav mums kārtības! – ar slaidu spērienu... Klikšķis – un gaisma dziest. Un nodziest pavisam. Tumsa un klusums uzkrīt no visām pusēm kā lietuvēns mīkstiem spārniem. Klusums. Itin kā gaismai būtu skaņa. Modernās halogēnās lampas taču nesīc kā vecās krievu laiku dzīvsudrabenes. Tāds nogaidošs klusums. Gandrīz vai brīdinošs. Vai man tagad vajag uzmanīties? Saspicēju ausis... galīgi nekas nav dzirdams. Savādi gan, pat ne vēja šalkas. Tumsas blīvā vismaz sāk iezīmēties koku zari, kailo liepu rinda ceļa labajā malā. Tālumā, kur sākas jau lielais mežs, vāra gaismiņa uzzibsnī. Un – vai patiesi? – tur ieriešas skaņa kā sīks oda sīciens.

Jā, gaismas plankums aug, tuvojas arī skaņa, pastiprinās un... sadrūp ritmos. Kaut kas pazīstams – dum-dum-dum... Tā gaisma, protams, nāk no automašīnas. Labi, bet skaņa? Kur paliek ierastā dzinēja rūkoņa, riepu švirksti uz grantēta lauku ceļa? Te asfalts tikai gar pagastmāju. Tālās gaismas sašūpojas, asi palecas, nu, protams, tikko šķērsoja dzelzceļa pārbrauktuvi gandrīz pilnā gaitā. Kas tur tā nesas?

Nozib un nodārd, un tas ir klāt. Balta gaisma man acīs. Pāri galvai uzkrīt melns un mēms apžilbuma maiss. Tumsa griežas atvara apļos. Dzeļoši auksta vājpūsma sejā. Sniegpārslu virpulis. Dzin-dzin, dum-dum... No dunošās tumsas zirga purns, vēl viens, arī trešais – trijjūgs drāžas man garām. Krievu trijjūgs...

Kā tas var būt? Bet „russkaja trojka” naturāli! Un rēkoņa, caur kuru izlaužas dzismas vārdi: – „Jehaļi na trojke s bubencami!”– Kas notiek? Tos vārdus no krievu romances sapratu: – brauc trijjūgs ar zvaniņiem. Kā tad, vidējam zirgam pie izrakstītā iejūga loka viens „bubens” un ilkšu galos vēl pa vienam, kopā trīs zvaniņi „bubenci”. Bet visi trīs zirgi mežonīgām krēpēm, ugunīgām acīm. Vadošais zirgs lepni saslējies, piejūgtajiem galvas teju atpakaļ izgrieztas, no purniem putas šķīst. Bet kamanās „jamščik”, važonis, aitādas kažokā, grožus tur augstu. Aiz viņa rēgojas vēl divi, platām mutēm aurojot... Nē, nevar teikt, melodija šūpojas gaisā samtaina, tīra: „Jehaļi na trojke...” – Kas, ellē, notiek? Bet kamanas jau padrāzušās man garām, novirmo vēl pēdējās ledainā ceļa šļakatas, un slieces jau trāpa uz asfalta, dzirksteles pašķīst. Romances melodiju pārklāj ilgs, griezīgs svilpiens, atkal sabrūkot pavisam neiederīgajā umpā zāģa ritmā. Trijjūgs krustojumā nogriežas uz Tukuma pusi un pazūd tālumā.

Tumsa un satraukts, gabalos saraustīts klusums. Kaut kur tam pa vidu es. Kas tas bija? Trijjūgs vai mūru tarāns? Varbūt es sapņoju? Nu, nē taču, zem kājām reāli ciets pamats. Tumsa nemaz nav tik blīva, pa Ventspils šoseju mašīnu gaismas un rūkoņa. Ko es te daru?... Ak tā, jāiet mājās. Bet tie spoki? Ar skaņām un krāsaini, pat pēc zirgu sviedriem nosmirdēja. Jā, es atceros zirgu smaku, bērnībā mums bija zirgs, gan jāt mācēju, gan draudzējos ganībās. Pat naktī ne no kā nebaidījos.

Tagad gan vēsums  man pakrūtē. Nu paga, es spokiem neticu, te nekad māži nav manīti, ceļš pierasts un pazīstams. Bet tāda sajūta itin kā no tumsas manī kāds skatītos. Varbūt patiesi aiz tā bērza kāds stāv. Tad jau aiz katra ceļmalas koka stāv neredzams vecis. Laikam es pats arī esmu neredzams? Savas kājas vairs nejūtu, roku nevaru pacelt. Bet ja nu slepkavniecisks monstrs mani gaida? Pamalē spilgti balts uzliesmojums. Un tūlīt sarkani stari kāpj debesīs. Kāvi jāj...

Drīzāk jau pavisam reāli kaujas droni. Tepat aiz mūsu robežām Ukrainā vārās raganu katls. Nu, nē! – kaut kas daudz briesmīgāks – īstens karš. Vai mēs te protam baidīties? Ēnas, ēnas skrien pāri ceļam – viena, otra... trešā. Buciņi. Jā, trīs stirnu buki. No kurienes tas rēgainais krievu trijjūgs pie pagastmājas?

Bet es eju, tikai eju uz mājām, un nebaidos, nebaidos, ne no krieviem, nedz spokiem. Tādu spoku vispār pasaulē nav. Un krievi? Nē, no krieviem es nebaidos. Ko es, krievus neesmu redzējis! – pilnu dienesta laiku, trīs gadus krievu armijā nolauzu. Pēc tā man iegrieza rezerves virsnieka pakāpi, dabūju vēl vairāk kā divdesmit reizes kulties uz stulbām apmācības nometnēm dažādos Padomju savienības bruņoto spēku garnizonos.

Tur man gadījās armijas draudzene no štāba dāmām. Tāda tumsnēja, it kā ar Pievolgas tatāru asinīm. Viņa krievu romances ļoti mīlēja, dziedāja ar, ģitāru strinkšķinot.

Nu, neskatoties uz romantiku, krievu kāpostus un armijas „bardaku” esmu līdz ūkai sastrēbies. Laikam jau kāds varētu nezināt, kas „bardaks” par zvēru. Ha-ha! – tas nu reiz ir katls bez dibena un bijušās Padomju savienības mīkstā, ievainojamā pavēdere. Haoss, inficēts ar trakumsērgu, varētu būt visai nepilnīgs apzīmējums. Vai tiešām no krievu dvēseles pirmatnējās tumsas tas krievu trijjūgs ar visu juteklisko romanci būs izlauzties?

 

Pēkšņi zinu, ka aizmirsu mājās ārdurvis aizslēgt, uz autobusu steidzoties. Meža mošķi būs salīduši. Jāsteidzas, jāskrien, vai manas kājas maz kustas? Izrādās, jā, jau pirmie mana meža koki nāk. Bet aiz lielā, zibens trāpītā bērza kāds patiesi stāv. Tas. Neredzamais. Lūk, sakustējās... nē, nav nekādu miglas vālu, nakts skaidra, mēness nupat noritēja, zvaigznes gaismo. Vai patiesi manas kājas jau skrien? Tad kāpēc es netieku no vietas?

Durvis, durvis ir ciet, ir aizslēgtas. Bet atslēga nav nolikta parastajā slēpnī. Kā tad tā? Taustos pa kabatām. Kāds pieskaras manam plecam, vai es arī izkāpšot? – Ko-a? Jūtu pakausī sakustamies matus. Neredzamais aiz manis. Vai izdosies galvu pagriezt? Beidzot atskatos. Nē, pavisam redzams. Kāpēc es viņu pazīstu? Ko viņš tur saka?

– Tu ilgi doma tur stāvet ka tāc mākos? Pūrs pietur tak ntīlit bus klāt, mums jākapj lauka. Vai tu nau vēl pamodies?

– Vai tas... esi tu?

– Kas ta citc? Tu mān vairs nepazīst? Es tak taus kaimiņš Edžs. Eu, rakstniek, vai tu nav zem šmīgs?

– Edgar, vecais puika, kāds prieks tevi redzēt! Kur mēs esam?

– Rāpies tik āra, es tau iedos uzlāpities, zinam ko tie intelbeņķi vakaros dar.

Zem kājām nošņācas, mani sanes pret margstieni, iedegas apgaismojums, atveras durvis, – uzmanies, pakāpiens, – un atliek tikai izkāpt. Lūk, mēs jau stāvam uz asfalta, autobus uz atvadām norūcas un dodas tālāk. Edžus gādīgi virza mani uz pareizo pusi, kaut ko vēl jautā, taču es laikam atbildu ne par tēmu, viņš atmet ar roku un sapurina mani – ejam tak! Vējš šūpo kailo liepu zarus. Pavisam netālu gaismo pagastmāja. Nē, var jau būt notiek tikai kaut kad jau notikušais. Dubults neplīst, un kaut kam taču vienmēr jānotiek.

Un nupat jau esam zem centrālās lampas, kad atskan klikšis un visas gaismas ar reizi nodziest. Melnajā tumsā uzgrūžos Edgaram, un viņš mani lamā, ka tāpēc gandrīz  izlaidis no rokām pēdējo Mežpils alus pudeli. Kamēr es platām acīm veros uz ceļa galā plaiksnājošām tālajām gaismām. Tās ātri tuvojas. Ak dies, tikai ne atkal! Balta gaisma un aklums man acīs. Un dum-dum ritms. Rēkoņa. Kaut kas liels pašaujas mums garām... Ā-ā! – nē, tā ir tikai melna apvidus mašīna, laikam džips. Kaimiņš man blakus ierauj malku no savas alus pudeles un komentē:

– Vai nau viens maita? Pagastvecis. Pac vizinas ar lepn vāģ, kamēr mums te pa tums jamīcas. Tagec gaisms šis jau astoņos izslēdz. Takš ne jau pac. Viņam te laik relejs tais to klikšķ. Tas esot ekonomijs dēļ. Karš tepatas pie durim. Klau, vai teu i bails no krieviem?

– Ko? Nē. Bet... jā.

Pamalē atkal sarkani zibsnī.