JG140 Dzeja. Ojārs Krātiņš, Voldemārs Avens, Juris Mazutis, Juris Kronbergs, Inguna G, Karmena Kurzemniece, Teodors Tomsons, Indulis Leinerts

*Ojārs Krātiņš*
*ČETRI HAIKŪ*	Glūn ielas lampa. Zari melno aiz rūtīm. Ak nemiera nakts! Vējš plūkā gaisu; Pālu galos tup kaijas – gaidot pārmaiņas. Acs meklē veldzi: zaros karājas lāses – ziemas pumpuri. Tavs glāsts uz sejas, pēdas jūrmalas smiltīs: zeme atceras.

*Voldemārs Avens*
*MOZAĪKA*	§ savas labākās sviestmaizes apēdām sen tagad iztiekam ar zoļādām zosādām ādām un citām grūti sakožamām vielām bet patiesībā ir laikam vienalga ko ēdam jo domājam ka ēdam to labāko § ar aitu baru nevajag skrieties ar aitām vajag apieties polītiski nosvērti un treknos āboliņa laukus rādīt tad kad sabrukums neizbēgams § man šķiet tu piedzimi vēderdejotājas vēderā jo tavi vaigi kustīgi un smaids vienmēr vietā trūkst tikai dimanta tavā nabā
*BRĪVĪBAS* *ATSLĒGA*	Un ieplūduši viens otrā, tie dzemdēja savilktu dūri ar brīvības atslēgu pirkstā. Atrodiet caurumu – durvis būs vaļā uz mūžu.
*MĀCĪT*	Mani nevar mācīt, iemācīt, izmācīt. Mani var tikai iesaukt un apmācīt stāvēt ierindā. Kāds saka: mierā... Kādēļ mierā? Esmu mierīgs jau visu mūžu. Ko turi rokas pie bikšu vīlēm, kad jāsit?
*ATDUSA*	Šai kalna kājgalī atdusas ložu šautras, darba rokas, spalvas kāti, otas, mokas, lēni vārdi. Pelēks uz pelēka pliena, balts uz balta auta kā labi aplēsta apdomība: Dieva vilktā strīpa – pāri visam.

*Juris Mazutis*
*VĒL VIENA TILTA* *BALĀDE*	Aiz pustumsas, kur lietus bārkstis spuldzes nomazgā, kož solu zobi cieti, smaga maršēšana rūgst, pland vecas karavīru dziesmas skrandas. Pulveŗsmaka nāsīs sit. Un vaidi. Sēras. Sērs. Ar dūmiem – tuvāk nāk. Te būs... Jā – pūš celrāde taure – pret vēju seju griez. Es svīstu. Priekšā iznirst tilts. Sašķībis. Peldot. It kā ļodzoties... Tas – rūgts dzelzs tilts, kas smagus siržu ešelonus nes. To – sniedzoties, bez vārdiem – katrā kaulā... zinu. Tā: Zem tilta un zem miglas – dzied melna, melna upe. No upes dzied. Jau ilgi, ilgi. Un tajā dziesmā esmu ienācis. Plūst balsis senas, pazīstamas, svešas. Šalc straumes rāmā aizrāde – tu teiksi tikai sākumvārdus. Ciema vārdus. Mums – esi svešinieks. Vairs nezinu, kas viņpusē. Bet dzīslas sauc – reiz šurpu nācu. Šķirts. Reiz savu trauslo skaņu – iedimdināju dzelžos to. Ej... Čukst upe – ej. Un neprotu vairs teikt, vai tas ir lietus, vai tie sviedri, vai – aizraudu neaizsniedzamo... 1944. – 1973. – 1982.
*RIETUMKRASTA* *SOLĪJUMS*	Austrumkrastā viļņi dārd ātri un auksti bet te tāda rotaļa vien Visu pasaules smagumu smiltīs nometuši bērni pret sauli brien Te vieglāk – un seklāk – salido sirdis pa pāŗiem pārojas, pazūd Un tad no jauna uz Havaju spārnojas zaļāku vilni jūgt Rietumkrastā viņi guļ laipni un brūni savu pārākumu apzinoties Smaidot – gaida no nelaimīgās ārpasaules tevi, izbrīna pilnu, ierodoties
*** * ***	kad neapturami lepns uz savu tautu esmu – raudu zobus griežu kad tās neaptveŗamos idiotus baudu liek sabangotais dainu, dziesmu vilnis bimbot liek stingums, stulbums mitri tukšs man saost – dimbu rauj mani, nelabais, rauj katru nakti dienu liec saprast – vienmēr atgriežos, lai kurp un kā es skrienu
*LIELĀS CENZŪRAS* *VILCIENS*	Un tad viņi sadzina vārdus lopu vagonos un aizveda uz izmērdēšanas vietu... Kad pusnaktī bruņoti vīri iebruka vārdnīcās – viņi strādāja no slepeniem sarakstiem no tādiem, kuŗus sastāda vadoņi, nodevēji ar vārdiem: pavēle, uzdevums bez – sirdsapziņas... Mērķis bija skaidrs – vēsturnieki vēlāk (vienmēr – vēlāk!) teica: atstāt vienīgi paklausīgos līdz nāvei iebiedētos jo tiem būs pienākumi un tiem būs pamācība... Lai dzīvo ģeniālā vienvalodas pātarība! Bez jautājuma zīmēm. Vārdu vilcieni ilgi, ilgi dārdēja aizejot un ilgi vēl dārdēs un palikušie vārdi nespēja tukšumu piekliegt zem asmeņa – nedrīkstēja... Grib lapu robos augt jauni vārdiņi. Un aug! Aug vareni, sulīgi. Tur – kur svešvārdi nav ievazājušies. Un ja tu mīli vārdus – tad lasi rūpīgi. Lasi – un atlasi. Katru vārdu. Uz grāmatas vākiem vairs neskaties. Nu jau tie vecie vārdu izvarotāji – valsts godu pelnījuši pensionāri... Prāvā viņi teiks: klausījām pavēlēm. Bet arī pavēles ir vārdi – kas par viņiem liecinās. Un liecinās viens otrs no bada atgriezies. Un katrs, kas savu dzimto robu saprot. Bet lēnām, lēnām... Pie vecās vārdnīcas – un izmukušo vārdu tīrīšanas darbiem ķeras jauna maiņa. Tā retumis vairs vārdus – pazudina. Bet mocīt, apkaunot un noklusēt tā māk. Dot citu nozīmi pat krietniem vārdiem tos – nelietot vai noslāpēt un izsmiet, notiesāt uz nevārdu izsūtījumu – kur viņi nevar citiem vārdiem pieskarties un skanēt rindkopās. Tā ir tā jaunā – valodas dīrāšana. Un vārdnīca brēc savu gadsimtu sāpi. Pluinīti, mistroti savā meldiņā dzīvojam savus vārdus – izdziedot. Un nemaz nemanām, ka arī mūsu vilcienam svelpj ateju no platformas, kuŗai izkārtne: virziens – nezināms.

*Juris Kronbergs*
*WHITSUNTIDE BLUES*	Mēs sēdējam tur, uz kāpnēm: žīdi, intellektuāļi un čigāni No skaļruņa bauroja metalliskas balsis Nāca diena pakal dienai un aizgāja Svaigi krāsotais vārdiņš Naids tecēja lēni no mūŗiem. Emigrantiem domātā radio pārraidē kāds atzina savu vainu. Pauzes starp viņa vārdiem bija griezīgas kā klusums telefona vados pār jūŗu, kad nav vairs ko teikt Kāds cits tā ilgojās tuvuma, ka iemīlējās attāluma ēnā (kas laizīja mūsu sejas ar suniski kalkulētu piemīlīgumu) Robežas nebija redzamas: katrs mēs tās nēsājām dziļi paslēptas sevī Gudrojām par uzdevumiem (šai dzīves skolā), prātojām par bailēm, vērojām kā filmā kā cilvēks lēnām pārvēršas par lupatu, it kā kādā Dalī gleznā: lupata ar acīm; ausīm; mēli, kas reiz uzvilkta nevar beigt tarkšķēt un roka, kas raksta, raksta, raksta... Un visapkārt tuksnesis, un pie apvāršņa – Zilie kalni Divi gaŗāmgājēji, pielipuši pie kāda plakāta, mūs uztvēra kā tintes zivi ar vienu pašu galvu, ar vienu pašu domu, kas lika tai izpūst zilu miglu un vējam to izplatīt – pār baltajām vizbulītēm nogāzē, pār sarkanajām rozēm kapu kalnā Dažas mutes runāja un dziedāja to, kas kādreiz bijis. Kāds modernists no dziesmām vija kaut ko, kaut ko, kas atgādināja labāku nākotni Es visu šo lietu mīlēju un ienīdu, vēroju kā caur tālskati, mēģināju ieraudzīt notikumu patiesos rakstus, kamēr kāds skautu vadītājs iečukstēja man ausī, ka esmu baigi maldījies... Un visapkārt jūŗa, vienmuļi zila, ar savām zivīm, ar savām nārām (laikam tāpēc daži bija pņēmuši līdz savas makšķeres) Bet ne jūŗa, ne zivis, ne nāras nesaprata Un mēs sēdējam uz tīram un mierīgām kāpnēm, kas neved nekur: žīdi, intellektuāli un čigāni Piezīme: „žīdi, intellektuāli un čigāni” – no Fasbindera filmas Lili Marleen. „tīras un mierīgas kāpnes, kas neved nekur” – no Belševicas dzejoļa „Pēckara motīvs: Rūjiena”
	Juris Kronbergs pie Kandinska gleznām Minchenē.
*REĀLISMS RĪGĀ*	Vecajā viesnīcā, kas senāk dēvēta tā „visi celi ved uz...” vārdā, tās pusjaunā bārā kur pulcējas jaunie dzejnieki un interesenti, turpat, pie pudelēm apklāta galda kāds priekšzīmīgi enerģisks jauneklis man jautā: – Vai jums tur ārzemēs latvietība nav tikai tāds hobijs? – Es saku: – Es rakstu dzeju latviešu valodā, lasu grāmatas, runājos ar sievu un bērniem latviešu valodā, un ja satieku kādu latvieti uz ielas Losandželosā, Vladivostokā, Stokholmā vai Rīgā, runāju ar viņu latviski, bet ar l a t v i e t ī b u tiešām nenodarbojos – un hobijs, mans vienīgais hobijs ir Dzīve, tādā nozīmē, ka nodarbojos ar to turpat vai katru dienu kaut neviens man par to nemaksā – „saki, vecīt, vai tavas nieres, plaušas, kuņģis, pēdas nav tikai tāds hobijs?” Un šīs sarunas laikā Rīga kļuva vēl mazliet sirmāka, koki mazliet slapjāki (bija reti lietaina vasara)

*Inguna G*
*	Nakts dzestrā dvaša uzplūda siltuma kamolam atgrūžoties pielipdama stikliem rasotā plīvurā; spožais mēness nobālēja ienākot un izlejoties palsā gaismā.
*SKAŅAS MANĀ* *ISTABĀ*	Ieplūst un pēc mirkļa atraujas atpakaļ, ielien tāda pavisam sīka, pamazām piepūšas un pie pretējas sienas, tikpat sīka kļuvusi, atkal izlien. Cita piepilda visu telpu, liekas, arī mani, un ..........izgaist. Nāk un iziet skaņas cauri manas istabas sienām, griestiem, grīdai, logu stikliem. Pēc kādas aizejošas arī es piekļauju plaukstu pie sienas, mirkli kavējoties, vai neatskanēs smiekli. Cenšos iegremdēt pirkstus, bet tie sajūt tikai betona cieto saltumu. Es tā neprotu. Vai arī mana gribēšana par vāju. Es nespēju iziet cauri šīm sienām. ‘80, Rīgā
*	Solu tev, lai savas šaubas dzēstu, solu, lai tavu nemieru mierinātu. Solījumu savu kā virvi izsviežu, pie kuŗas pieturēties. Solīto kā slēpes kājām piestiprinu, lai virs irdena sniega spētu noturēties.
*	No šīs zemes mīlestības es piedzimu šajā zemē; no šīs zemes mīlestības tu piedzimi viņā krastā. „Nāc mājup, draugs, mūsu tauta ir pārāk maza,” teicu aizmirstot, ka stāvu uz aizauguša ceļa, kas ved gar vairs neesošu māju apdrupušajiem pamatiem. ‘80, Rīgā
*NEZIŅĀ*	Sanācām kopā, klājām galdus; dejojām un dziedājām līdzi skanošajai mūzikai; – mēs ļāvām ritmam izplūst pa visiem locekļiem un dzīslām, atraisot žņaugus un radot brīvības sajūtu; arī sarunās parasti lietotie pusvārdi (rēķinoties ar noklausīšanos) sāka palikt par vārdiem un izteikt domas; gāja uz rīta pusi, kad daļai bija jādodas projām, bet daļai – ikdienas gaitās. „Tu esi bāla, laikam, piekususi –” teica puisis no viņa krasta; nē – tā bija tikai atblāzma no neziņas, ko nesīs austošā diena. ‘80, Rīgā

*Karmena Kurzemniece*
*KULDĪGAI*	Atmiņām brunčos ieķērusies, es izgāju savai pilsētai cauri pa bērnības krāšņajiem vārtiem ar izbrīnā ieplestām acīm. Klusuma kokos vēl karājās manu blondo bizīšu lente, kuŗu reiz nerātns kaimiņu zēns man norāva skolas pagalmā, un manu vārdu vēl zināja caur liepām skrejošais vējš. Tā gribējās viņam vēl pačukstēt, ka Alekšupītē glabājas zelts, ka senajā pilskalnā princese dus, ka vectēvs Ventā grib vēžus ķert, ka vecmātei dārzā zied lauztās sirdis, un reizē man gribējās raudāt un smiet...
*KAD ULISS* *ATGRIEZĪSIES*	Kad Uliss beidzot pārkāps nama slieksni? Penelope to sen jau mājās gaida. Ir sērās aizvadīti mēneši un gadi, bet kuģi vējš pret augstām klintīm svaida. Ik mirklis ieausts šaubu paklājā, ik nopūta kā zvaigzne tajā mirdz. Nav miera tam, kas mājas pazaudējis, vien svešums baiss kā nezvērs pretī ņirdz.. Tik daudz ir Ulisu, kam nav vairs kuģa, un tikai retais atkal mājās tiek. Dzied sirēnas, bet svešie krasti par Itaku tiem allaž sapņot liek.

Teodors Tomsons

ARCHIMEDS UN

KAŖAKALPS

Tabulas, ķekši un riņķi,

Šķērsu, krustu apļi –

Kā bērns, tup smiltīs – Archimeds.

Svešs kaŗakalps

To vēro.

Naidīgs un plats

Un varmācīgs,

Tāds kaŗakalps.

– Kāda velna

Tas vecis

Bez darba māžojas!

Kā dzelžu muca

Grab un dīdās,

Tāds kaŗakalps.

Nejauks,

Tāds

Kaŗakalps.

– NOLI TURBARE CIRCULOS MEOS

Cērt

Romnieka

Zobens.

Pie asinslāses

Cauri laiku

Miglājiem.

Jābrien, jābrien,

Gadusimtus jābrien atpakaļ

Dzīvību žēlot.

Žēlot?

– Papēdi virsū

Un basta.

11. 3. 82. Sidnejā

*Indulis Leinerts*
*** * ***	Es it kā pamostos – kaŗš. Kāds zeltkalis ieročus kaļ. Skan krogū sēru maršs, Bet lodes, Lodes pa pāriem nāk atpakaļ. Lūk, aizgāja Ādamsons, Čaks. Pa ielu vēl atbalsis soļo. Tas ir tāds vēsturei nezināms fakts – Kad runā lielgabali, Tad mūzas Spļauj viņiem stobros.
*** * ***	Uz akmena pakāpies, skudra, Šī zeme ir mulķe, Tu, Tu esi gudra. Gudra kā debesis gurdās, Kas uz gurušās zemītes sēž. Gudra kā zivtiņa murdā, Kas sārtām spuriņām pinumu plēš. Gudri drīz aizkritīs plaksti man ciet. Gudra būs nakts, kas kājām šurp nāks. Bet manus vārdus – tos vārdus jūs pieminiet, Pašam ļaujiet, ļaujiet man nezināt.
*** * ***	Tev pretī nāk cilvēks, kā vakars. Vai spēsi būt viņam saule vai vismaz putns?
*** * ***	Pa vārtiem kāds ienācis atkal Un priekšnamā mēteli kaŗ. Šo viesi es gaidīju vakar, Bet varbūt –jau aizvakar. Visu mūžu es viņu jau gaidu, Bet velti – tā atbilde skan; Katru nakti viņš ienāk pa vārtiem Un priekšnamā mēteli kaŗ.
*** * ***	Melna bezdelīga Kā apmāta skrien – Uz priekšu, uz priekšu, Arvien, arvien. Es viņai līdzi, Uz priekšu, uz priekšu, Arvien, arvien. Drīz mājas būs klāt, Maus kūtī govis – Un tā uz priekšu, Un tā arvien Melna bezdelīga Un dzeltena saule Pa apli, Pa apli skrien. Karogs, 1982, Nr. 1