Jaunā Gaita nr. 100, 1974

 

 

Olafs Stumbrs

 

 
STUNDAS

1.

Lai savu skopo laiku izspīdētu,

kāpj Vakarzvaigzne saltās debesīs.

Kaut aizliegts ilgas starošanas svētums,

mums kopā lemts vēl gaismas mirklis īss.

          Tik neiesāksim paši gudri spriest,

          kā sīvi ļaudis spriež par sīkām lietām:

          Tu taču manās rokās atgriezies

          tik vienkārši kā savā īstā vietā.

 

 

2.

(Bij grūta nakts: vēl cidonija smaržo,

jūt biklam glāstam ardievas jau klāt

ar mētru skumjām, mīlestības garšu,

ko bailes vēlāk vienam izbēdāt.

 

Bij vētras nakts: aiz loga aizraudāta

pār mēness salu tumši viļņi skrien;

mēs, savas neredzamās jūŗas klāti,

šai dzelmē negribam, ka glābējs brien.

 

Bij miera nakts: blāv jumti sidraboti

kā milzu zivju mitrās muguras,

un manās melīgajās rokās ļoti

vairs beidzot nesāp it nekas.

 

Bij laba nakts: kaut smaržo cidonija

par to, kas grūti paliek nepagūts,

Tev dusot, slepus laimi pierakstīju

uz mūsu elpas apmiglotās rūts.)

 

 

3.

Rīts neaust vēl. Rīts tumsā gaida mierīgs.

Vēl trešie gaiļi valdās pulksteņos.

Tev apmīļoju muti, acis, pieri:

vairs bēdu nav, ka pazaudēšu tos,

vairs skumju nav, ka visa izgaisīsi,

vairs baiļu nav, ka neaiziešu viss –

----------------------------------------

Aiz loga Rīta Zvaigznes spožās trīsas

mums sola mierīgākas debesis.

 

 

Rīgā, 1973.gada novembri

 

* * *

 

pa klusu taisnu ceļu

gar pussagruvušiem pieminekļiem

gar ilgi jau mēmām kapu kopām

gar savas dārgās patmīlības kapenēm

gar pašu šauro maliņu

                 cieši pie sāpēm

pa klusu taisnu ceļu

mums vajag vienam pie otra

un vajag

mēs tikai vēl kaunamies

zinām ka ticam.

 

bet gribam jau atcerēties

cik bezgala saudzīgi

bezgala netīšām

mēs pirmoreiz saskārāmies

krēslainajā bezmēness ieliņā

starp augstajām dēļu sētām

pie bērza ar desmit galotnēm

un kā mēs vēlāk

abi domājām

pirmie

     man tikai rūp

     lai Tev

     nesāp ilgi

 

mēs abi to domājām pirmie

kad abi pirmie

negribot sākām

tomēr drusku

ticēt viens otram

 

 

Rīgā, 1973. gada oktobrī

 

 


 

Astrīde Ivaska  
 

1

No taviem matiem

pil rīta rasa –

uz kurieni tek strauti?

 

2

Dziļi iekšā

aug slaikas priedes –

spožumam nevar pieskarties.

 

3.

Tu man ko čuksti,

bet visu pārdārd

ausmas stari.

 

4.

Skaties, kur

vizmainā straume

aiz mūsu krastiem

plūst.

Iemērc roku, nodrebēsi,

pirksti pukstēs

kā iemērkti sniegā.

 

5.

Klusums un skaņa

saplūdīs vienā;

vizums un tumsa

apkampsies.

 

6.

Pastiep roku,

tā paliks tukša,

tukša.

 

 


 

Gunars Janovskis

 

 

MANIEM DRAUGIEM

 

Jaunība nepaiet.

 

Tikai gadi trauc pretī krustcelēm,

pie kuŗām gaida sieva ar kaulainu seju,

paslēptu melna lakata ēnā.

 

Jaunība nepaiet.

 

Jaunības skaistums dod dzīvei prieku.

Jaunības sapņi dod spožumu domām.

Jaunības laime dod siltumu rudens salnā.

Jaunības straujums neļauj aprimt pirms noliktā laika.

Jaunībā aizsāktā cīņa neļauj šķēpu izlaist no rokām.

Jaunībā dziedātā dziesma skan visu mūžu.

Jaunības trauksme dod sparu guruma brīdī.

Jaunībā skatītās acis neizdziest pagātnes dzīlēs.

Jaunībā skūpstītā mute kvēl sirdī līdz pēdējai elpai.

Jaunība nepaiet. Tās skaistums dzīvo līdz pēdējai dienai.

 

Kaulainā sieva

ar melnā lakata ēnā paslēptu seju

drūmi pie krustcelēm gaida.

 

Sveika! Te es esmu! Kurp tagad iesim?

Taču nāc un pieliec man savu ģindīgo roku

un ved mani mūžības zilajā tumsā!

 

Tu esi stiprāka par mums visiem.

Agri vai vēlu mēs nonākam tavos miglas laukos.

 

Tu esi mūžīga un neuzveicama.

 

Bet klausies, ko es tev teikšu.

Kāds tev no tā guvums?

Tu nevari atņemt to, kas pieder tikai mums pašiem!

 

Tu esi ubadze bajāru dzīrēs –

jo tava lakatā paslēptā kaulainā seja

nekad nav jutusi

            jaunības zeltaino sauli.

 

 

20.2.74.

 

 


 

Andrejs Eglītis

 

MOTĪVI ATLASA

KALNU PIEKĀJĒ

 

I
 

Kur sultāns Sadi gadu simtos iegulies, koks

                      gariem zaru matiem pāri jumjas.

Un zelta rakstiem izrakstīts nāk pretī verdzeņu

                      un sievu soļiem klusiem mauzolejs –

Ne kādam sāp, nedz mīlestība mīlētājus sauc, nedz

                      naids te apstājies, nedz skumjas –

Man, pēkšņi, pretī paviz tēvu dusas miršainais

                      un jasmīnkrūmiem jostais kapukalna sejs

Un bezgalības ceļš, kur nāves dvašas šņācot

                      vaidos tumšās egļu rindas

Un, galva asiņaina, dzied. Ko dzīvā kapsētā no

                      dzīviem aiznes šodien lāpstu šķindas?

Te sultāns Sadi. Verdzenes un sievas. Te cielavas

                      un strazdi. Pret ziliem padebešiem dūdas dūdo dūdas.

Baltu rožu krūms uz krūma galvu liec. Sen nomiris

                      ir viss, kas laikiem līdzi zūdās.

Uz augsta mūŗa staba stārķis spārnus cilā pērkli vijis –

Teic, kas ir bijis? Viss, kas vēl būs, reiz iznīcībā

                      būs jau bijis

 

II
 

Dzen krāsains vējš pār akmens šķilu kapiem

                      saules bišu spietus,

Ar smaržām nezināmām aizvilnīdams tos ar

                      viļņu viļņiem reibinoši baisiem –

Un olīvu un mandeļdārzus un citronu - pie zemes sietus,

Redz, pretī zilgmei kāpjot pulkos ķēnišķos ar

                      sarkanīgiem versmes gaisiem.

San krāsās zelts un sudrabs salaulāts un

                      ziedu zieds ar spieta dzirkstiem,

Ir mūžīgs iznīcības dziļums tur, kur debess

                      ziedus plūc ar ugunīgiem pirkstiem.

 

III
 

Atdusēt ar seju pret Meku, vēlas arāba pīšļi

                      mūsīgajā Allaha miegā –

Svētā mošeja lai pastaigājas acu mirstīgās

                      gaismas dobumos dziļos;

Bites zuzina zilos, oranžos, sarkanos ziedos,

                      medus dvaša dus arī Atlasa virsotņu sniegā.

Lūdzos - rociet mani aiziešanas mierā ar seju

                      uz Daugavas pusi,

Lai es esmu vienmēr gatavs celties un iet no

                      bālajiem miroņu laukiem,

                          (uz sasistiem senču upuŗu traukiem)

Sajuzdams, Daugavas māmuļas - latviešu

                      tautas dvēselē elpoto dumpīgo brīvības vēju –

Guldiet ar kājām uz to pusi, lai esmu pirmais,

                      lai es to brīdi nenokavēju.

 

 


 

Aina Kraujiete

 

 

GLĀBIŅŠ

 

Zaļi frakoti sargi - salapojuši koki - pavada

no kāda nama un loga

no kādām acīm kad aizej.

Statisti –

laternu stabi –

parādē stāv,

un skriedamas projām vedina ielas:

 

       stiklu aizās

       vējdzirnavu laiks.

                               Atgriežoties,

pirmie kājās pieleks

zaļi frakotie koki.

Laternu pakauši savus

sirmos aureolus dāvās.

 

     Ass spuldžu spīdums –

     nazis atvāzies graizīt –

     zaglīgs aiz muguras līdīs

 

            iela aizturēs muti,

                                    tad pretī

sargāt paskriesies nams

 

un koki, kas pavada acis kas logā.

 

 

 

 


 

Juris Mazutis

 

 
CEĻŠ EJAMAIS

Jā, mums jātiek atpakaļ dārzā

                 - teica dziesma savāda

Un uz brīdi trinkšķēja orienta bazāra zvans ...

                                    klausies, zvans ...

Cieši spiestu ļaužu pulku sūri saldens tvans

Gadsimtu smagi kaltām skaņām ceļu rāda:

Klausies: Tev un man, - mums - , jāatgriežas dārzā

 

Bet spārnus zelta putekļi klāj

                 - teica dziesma savāda

Gan uz brīdi mirdzēja ceļiniekam zvaigznes stars ...

 

                                    vai redzi? stars ...

Un cieši spiestiem ļaužu pulkiem parādījās gars,

Pat vientuļākiem, bezcerīgiem klusi blakus gāja –

Klausies: Tev un man, - mums - , ceļš būs mūža māja

 

Jo saka Haijams:

 

Nabaga vīrs, tev neizzināt nekā

Un noslēpuma tev neapgaismot neviena –

Ja ticība sola tev paradīzi, radi tepat to virs zemes.

Varbūt, - ka citur nemaz tās nava.

 

 

 


 

Ojārs Rozītis

 

‘L’

manu meitēn,

kad tu atraisīsi

savus matu mežus,

kad mati atrisīs ap

tavu ezerseju,

tad iešu, skriešu

tavos matos un būvēšu

lamatas un slazdus

saviem sapņiem.... 

 

 

9.12.73.

 

* * *

 

ar katru soli

mūsu ēnas

aizbēg

tālāk

no

mums

un

aizelsuši

mēs

skrienam

tās

panākt

līdz

paklūpam

uz

tumsas

robežas,

un

mūsu

smaids

salūzt...

 

 

1.11.73.

 

atceļā

es jums dziedu

jūsu pamesto sapņu

          bālos kaulus

 

es jums stāstu

jūsu miega bez-

          elpas stundas

 

es jums lasu

jūsu draudīgo baiļu

          tālos kāvus

 

es jums saucu

jūsu velto sāpju

          grūtos ritmus

 

- bet negaidiet,

ka atceļš sagriezīsies

ceļā!

 

 


 

juris kaža

 

 

 
starpas

kādēļ ir plaisas

starp molekulām

tādēļ ir plaisas

starp mums

kādēļ ir klusumi

starp elpām

tādēļ klusumi

mūs šķeļ

 

tikai

ar neitronu

krusas

starpniecību

tiksimies mēs

ak, tiksimies

košā

baltā

momentā.

 

 

(1974)

šodien

šodien

mani apciemoja pants

kā putns uz palodzes

un šodien man

likās ka taisītos iesnas

un šodien

lija atbaidoši pelēks lietus

un viss tas

alka uzrunāt

tevi

     bet to tu jau

     sen, sen, atteicies

 

 

(1974)

 

 


 

Māra Treimane

 

 

SIRDĪ AKMENS

 

Man sirdī kāds akmens ievēlies.

Melns, neīsts un cieti auksts.

Klusums, tikai klusums un

     tumša sajūta.

Dzen prom, dzen prom, tā doma

     man netīk.

Neiet, neiet nekur, turpat paliek –

Sirdī, kā akmens.

 

 


 

Gundars Pļavkalns

 

 

 
MELNBALTĀ DZIESMA

Seņors Blankomoreno

Jeb kungs Melnbalts

Savā dzimšanas dienā

Vienpatīgā,

Četrdesmitā

Saņēma pausmi no Viņas,

Kas redz pār Nebijušā

Un Bijušā apvārsni.

Tā sūtīja ziņneses divas:

Melnīgsnējo,

Kuŗas augums ir Šināras vasara,

Babilonas māksla,

Mirdzošu kanālu valgme,

Un baltrožaino,

Kas pazīst ir ģermāņu gāršas,

Ir olīvu ražas un akropoles. –

Blanko un melnmate sastapās

Banālā busā;

Palūkodamās platām sumērietes acīm,

Viņa nezināja,

Ka mutē kaist Ištāras vārdi.

Moreno un sārtzelta driāde

(Tā saprot baltus un braminus)

Šķiroja vēstules galvenā

Gaŗlaicīgā pastā,

Un viņš tai grasījās vaicāt:

„Kur tu teci, saules meita

Ar sudraba grābeklīti?”

Un šķita, ka atbildēs gaišā:

„Uz Daugavas sienu kāst

Pretim rīta auseklim.” –

Teica sev Blankomoreno:

„Kaut deniņu melnumā nezogas vēl

Sniegzemes baltuma izlūki

Un pelēcīgajās acīs

Vēl saulains zilganums plaiksnās,

Visdrīzāk tomēr šīs vēstis

Ir uzrakta senkapa monētas,

Par kuŗām ne visai ērti

Pirkt limonādi vai sieru

Tuvējā veikaliņā.

Bet iegūt var mirušo vaibstus (dažreiz)

Un orākula balsi (paretam).

Varbūt jau aizparīt beidzot

Redzēšu gaismas bultas,

Kas ietriecas dūmakā, kuŗā

Pamiris melnais un baltais –

Vai to, ka tuvu patiešām

Upmalas tumšie koki,

Aizupes asfodeles

Un Lētas ciprese baltā.”

 

 


 

Velta Toma

 

 

Velta Toma un Visvaldis Reinholds

1971.-74.

PĒC UGUNS

Pēc tās uguns,

kas tevi manī dedz –

pēc tās uguns,

kuŗā tu mani redz –

 

Aizlaikos sievas skrēja

saulē

salā

lietū

vējā –

nesa sprikstis pelnos slēptas

un sargāja kā klēpi –

 

Nebij uguns, kad gaisma svīda –

melnā cūka plītī līdusi.

Un nelaimes bīstoties,

plecus seģenē vīstot,

sieva uz kaimiņiem skrēja

ziema vai vasara,

lietus vai vējš -

 

Labrītu devusi neapsēdās,

steigšus stāstīja savas bēdas –

no paša rīta

melnā cūka plītī...

 

Kaimiņiene laba

pavarda sargātāja

ļāva iekuram oglītes pagrābt –

un podiņā slēpusi sprikstis pelnos

pār lauku skrienot

sieva sedza ar delnu –

 

Pēc uguns –

kas dzisuši skauģu skaustas

skrien sieva

šobaltdien pār lauku kā šausta –

pēc uguns,

kad krāsnī cūka melna –

skrien sieva,

piesaucot Dievu ir Velnu –

 

Pēc tās uguns,

kas tevi manī dedz –

pēc tās uguns,

kuŗā tu mani redz –

 

Paliks tikai pelnos

nodeguļi melni –

krāsmatās viss no gala

un tā bez gala

bez gala viss no gala –

zem augsnas melnās

ugunskaps ar sauju pelnu –

ar kauliem,

pirksti,

delna –

trūdu zemē melnā –

 

Pēc uguns

atzeļ zeme zaļā –

no gala,

atkal viss no gala –

 

Pēc tās uguns,

kas tevi manī dedz –

pēc tās uguns,

kuŗā tu mani redz.

 

 

1971.-74.

 

ZAĻĀ

 

Viņas skaistumā

ēnojas neizkliegtā

neizrunātā

neizdziedātā

sāpe par pēc kaŗa

kaŗa tribunāla

uz nāvi notiesātā

tēva nošaušanu –

KAM KAD KUR KĀ

lai viņa to stāstītu?

Pie ledaina kokteiļa

glāzes kamīna

liesmu plaiksnošos

ēnu apburtā telpā?

 

Neizraudāta

neizrunāta

neizdziedāta

nāve tēvu viņas vaigā zīmē

nepazītā līdzībā –

 

Pār viņas zaļo tērpu

izlijušās dzintara

zīles virknējas spulgi

uz krūtīm dvīnīgi

kopā azotē atsegtām –

Nekārdina pāŗos aizņemto

pārsēdējušos

pārēdušos,

ikdieniedzeŗošo tukši

smaidīgās mutes

rokas

iztēles

augumus –

 

Zaļā tērpa skaujās

un neizkrāsotā

toreiz bērna

tad jaunavas

tagad mātes

pēc tēva kliedzienu

vaiga gurdenā ēnā

viņa smaida uz iekšu –

ne mirkli neaizmirsusi

līdzi nesamo

nenosaucamo

noklusēto

sāpi –

KĀPĒC?

Zaļa ir viņas asiņu krāsa –

toreiz iesūkušos zemē

velēnās

lapotnē –

ne sarkana.

ZEMĒ.

 

 

1973.-74.

 

 


 

Valters Nollendorfs  

REDZĒJUMS

 

 

ar motīviem no latviešu

(daiļ)literatūras

 

Richarda Rīdzinieka

„Spoguļu sienu”

(pirm)izrādi gaidot

 

ar piķa zābakiem

kāpj stikla kalnā

Antiņš

Sprīdītis

veltīgi gaida

pēdējo gulbi uz mājām

Lienīte

slauc vienu gada govi pēc otras

 

mūsu mīļās mītu mātes

visās pasaules ielās

izdzītas

staigā

vectētiņš raud

BET

Lāčplēsis mierīgi mežā lauž bekas

 

uz priekšu Tēvuzemes Dēli stāv

pozīcijās

gatavi

Pēdējai Kaujai!

vectētiņ

neraudi neraudi neraudi

par spīļarklu vasarām

par Staburaga asarām

raudi

par dienām pastarām

JO

laiks nestāv uz priekšu

viņš iet

un

simboli iet

                             viņam līdz

UN

Mums katram būs jāatbild,

ātrāk vai vēlāk

kad mūs sauca

kāpēc mēs negājām līdz.

 

 

197l.g. martā

 

 

 


 

Ingrīda Vīksna

 

 

MĪKLAS

 

Katru nakti sapnī es redzu

daļu no kādas sejas,

un šai sapnī es esmu

          kā zemes un debesu radītājs,

          dārgu segu audēja,

          kā mozaīku meistars vai ganu skuķis

          Jāņu vainagu vijot,

          kad katrai puķei un smilgai

          ir sava vieta.

Bet visu laiku man jāmin

dīvainie vaibsti, sapņi un sāpes

kādā sejā.

 

Atbildes nav –

ne ganu skuķim,

ne debess un zemes radītājam.

 

Mēs visi esam mīklas.

 

          Kā lai es atklāju

          kādas sejas neredzamās ēnas?

 

PIRMSAULES DZIESMA

Vēl tu neesi gluži nomodā, zeme,

vēl tu dusi.

Vēl tu klusē un sapņo, zeme,

un mana siltā plauksta bikli

skaŗ tavu vēsīgo pieri.

 

Vēl tu neesi gluži atmodusies, zeme, –

vēl tu dusi pussapņu miegā,

un stiegraini sapņu pirksti tinas ap

taviem vasaras sapņiem.

tāpat kā mana nedrošā plauksta,

mēģinot sasniegt

siltuma avotus tavus.

 

Bet tu vēl sapņu dziļumā dusi, zeme,

un tu neatceries no vasaras tālās,

cik silta un laba ir saule,

kas gaida tevi.

 

Tikai paver savas neticīgās acis, zeme,

paver savus dziļumus klusos,

savu bailīgo elpu,

un tu jutīsi manu plaukstu uz savas

ziemas murgiem aplipušās

kreveļainās pieres.

 

Nebīsties, zeme, –

lēnām ceļas saule,

un nāk tev tuvāk un tuvāk.

          Tāpat kā mēs visi.

 

 


 

Lalita Muižniece

 

 

ZEMES MĀTE:

VERBĀLA

VARIĀCIJA

 

Pilns mēness šonakt

un zemes māte

ritinās

pilnatņu gaismā

 

          koki ir mēmi

                 mīlot?

     saudzīgi mēmumā

                 mānot?

 

Pilnatnēs zemes māte

ķeburainu galvu krata

un medainā balsī vilina

     uzticies kokiem!

 

* * *

Brūnas apsarmojušas lapas. Un saule, saule.

 

Dālijas kā melnas raudu sievas, noļukušiem melniem pušķiem

zvārājoties gar pleciem, mīņājas dobē. Tikpat melnas kā

ēnu staipekņi emeralda zālē.

 

Diez’, kā tas nākas, ka pēc salnas naktīm tāds spilgtums...

 

Dumjās, dumjās dālijas.

Un es?

Un tu?

 

Saknēs esot dzīvi ziedi un ziedu ziedi. Bet melnās sievas

čaukstina savas iestīvinātās stērbeles, vicina grabošos

pirkstus kā biedēkļi kapsētas malā, un smilšu kalns beŗas un milzt.

 

Kas paglābs no iznīcības?

 

To ziemu viņi izdzīvoja pīlādžu ogu ķekarā.

 

 

 

 


 

Aina Zemdega

 

 
PAGĀNISKAS BĒRES

Nu vairs tikai

       viens otru dzeŗam,

ko dzērām agrāk

       lejam smiltīs,

              smiltīm apsedzam,

 

un viens otru ceļam klēpī

       kā auklējamu bērnu,

              kā mīļo, mīļāko.

 

Nu vairs tikai

       viens otru dziedam,

              atraktās ziņģēs,

 

smiltis beržas

       starp pirkstiem

              un zīžainu ādu.

 

Lāpstas ir par asām –

       zemi saujām vien izsmeļ

              elles meitas, pagāniski mūki

                      te kļaujoties,

                      te prom raudamies,

                      te viens otrā mezdamies

                             no savas tumsas cita –

tad

       atkal uznirstam

              brūklenāju vainadziņiem galvā

 

neizdzeŗamā,

       neizdziedamā;

              neaizejamā naktī.

LES BALLETS

AFRICAINS

 

Tu - maigums,

            es – spēks,

un otrādi –

pirkstgalu ritmi,

krūšgalu ritmi

            atšķetina

un vienā dzīparā vērpj.

            * * *

„Atmodini mani –”

            It kā tu nezinātu –

pie tevis no sava nomoda bēgu.

Apsedz savu sapņu bārkstīm!

            * * *

Notrīsot

Sakļaujas tauriņu spārni –

 

mūsu plaukstām to caurspīdība.

 

PALU NAKTĪ

asāk par naktspuldzēm

dziļāk par greiziem ratiem

nežēlīgāk par starmešu gaismām

            zari ar pumpuru smailēm

            griež ūdeņus

 

krasti par zemiem

gultnes par šaurām

            atkusušām

            straumēm

 

pus nakti cīnījusies ar krastiem

upe tos atstāj

            pārkāpj sliedēm

            peļķēm uz jumtiem

            ceļas līdz pēdējā stāva logiem

 

                          izbirst stikli

 

asas lauskas tavu plaukstu straumēs

 

 


 

Baiba Bičole

 

 

 

BURVĪBAS(I)

 

DIENVIDUS

 

Kalni pagura savas muguras

kūkumā turēt

un mīksti un slābani

noplaka pļavā,

upei visstraujākā līkumā

uznāca žāvas un,

saritinājusies pavisam –

kā kaķene - tā nolikās gulēt,

un arī saule,

sava žilbuma gurdināta,

piemiedza acis,

            un tajā brīdī

            akmeņi sāka skriet

            pēdējo pāri ārā,

            un tie, kam izdevās izmukt –

            paslēpšanos,

            un māla pikas sāka griezties

            un glaudīties viena ap otru,

            un mežā saradās

            krūzes un bļodas,

            bet visaugstāko koku galotnes,

            izliekušās par stabulēm zaļām,

            mūs ūjināja

            pie launaga galda.

 

BURVĪBAS (II)

 

IT KĀ PA JĀŅIEM

 

 

Pār bungām zibinās pirksti,

virs stabules pūtējam acis,

un ģitarists,

ar ģitaru sakļāvies,

dziesmas trakumā trīc –

un dejas grīdas dēļi

pieceļas,

izstiepj zaru gaŗus pirkstus,

tveŗ dejotājas,

bet puišiem atplēstās rokās

iekrīt jau zaļas salapojušas sienas

ar ziedos tvīkstošām acīm,

un no viņu elsām, no šalkas,

no miesas, no sveķu garaiņiem karstiem

noceļas jumts,

un, plānvidū laidušās,

iegriežas zvaigznes,

un tad jau vairs neatšķirt,

kuŗš no zemes, kuŗš no debesīm

ņemts,

jo sajaucas kopā

stabules, bungas, ģitaras,

puiši, puķes un zvaigznes.

            Uz rīta pusi

            mežā aiz miglas

            dzied cirvis –

            cērt šūpuļa līksti?

            cērt kritušam šķirstu?

 

 


 

Baiba Rirdāne

 

NENOTIKUMS

Ne, tas cilvēks, kuŗš nāca caur svešiem vārtiem

            viņam pat nelīdzinājās,

kaut aiz viņa kreisā pleca dziedāja vakara pēdējais putns

            lazdā, kā paredzēts.

Bez skaistuma, tomēr šī bija tā vieta tai gaismā,

            tā dīvainā krustošanās,

kad mēs, pēkšņi saskatoties; varēsim iegult viens otrā

            bez bēdas tik dziļi,

ka nevainīgs gaŗāmgājējs apmulsis vai priecāsies smejot.

 

Ā, bet es jutu jau šorīt, kā diena biezēja un tumsa

            pretim nesauktam laikam,

lai mijkrēslī, pie gaidošās mašīnas gaismām,

            es nāktu pa taku,

            viņš nāktu caur vārtiem,

            un aiz viņa kreisā pleca

            vakara putns,

bet es redzēju: tas cilvēks, kuŗš nāca caur vārtiem

            viņam pat nelīdzinājās.

Neviens neapmulsa, es tikai iesmējos. - Kāda izšķērdība -

            es teicu, viņam nevainīgi paejot gaŗām,

bet svešais, savas vecās mašīnas durvis nikni raustīdams,

            manī ir nepaskatījās.

 

 


 

Valdis Krāslavietis

 

 

TĀ CEKULAINĀ

ZĪLE

 

Atkal un atkal zīle dzied –

Šis likteņa putns.

Būs dēliem atkal kaŗā iet –

būs katrai paaudzei kaŗā iet

jau simtiem gadu.

 

Lai seglo kumeļu!

Lai pušķo jātnieku!

tā zīle dzied.

 

Bet ko domā jātnieks?

ko nojauš kumeļš?

kāpēc raud pušķotāja

pirms ceļa grūtā?

 

Dievi, kā vienmēr, klusē –

dievi zīli sūta.

 

Dažreiz balini domā:

vai būs jāti, vai nejāti,

vai palikti sētiņā,

kur arkli līdumos gaida tos.

 

Bet atkal un atkal

nepielūdzamā zīle dzied,

un bāliņi aizjāj –

uz neatgriešanos.

 

VĒSTULE NO

DZIMTENES

 

Sprīdīt!

vai tad apnicis nebūs Tev

svešus lielceļus mīdīt?

Vai tad apnicis nebūs Tev

lādināt svešus suņus un

svešu namdurvju bultas bīdīt?

 

Mēs Tevi gaidām un gaidām

pārnākot mājās.

 

Tavu Vecomāti, kas labu

gribēdama mūžīgi rājās,

aprakām tūlīt pēc kaŗa.

Toreiz grūti bij atrast racējus.

       (Un grūti bij atrast rāceņus arī.

       Ai, cik pirmā ziema bij gaŗa!)

 

Lienīte Tevi gaidīja, gaidīja –

beidzot apprecējās ar Miku.

Tagad jau audzē mazbērnus.

Dzīvo iztikuši.

 

Vecie vīri, kas Tevi vēl

labi atceras, saka: tā nevarot

būt, ka Sprīdītis vienkārši

paputējis vai Lutausis būtu to

pievarējis. Ja jau pasaulē aizgāja,

tad laikam lielus darbus dara.

 

Apmēram tā runā vecie vīri,

kad gaŗais lietus līst

un tīrumā nevar iet,

bet jaunie - Tevi vairs nepazīst.

 

 


 

Margita Gūtmane

 

griesti

no sienas līdz sienai

rudens attālums no pavasaŗa

ir ziemas baltums

griesti no grīdas

tāli kā Rīga

kaktos ir zirnekļu tīkli

dzeloņstieples no mākoņiem

          līdz upes dziļumiem

pēc tām var orientēties

karāties kā sadalīta sirdsapziņa

par biedēkli lētticīgiem un bērniem

kas lien līdz ar mani četrrāpus

un stumj tumsu kā nākotni

no viena acs dobuma uz otru

māci man griestus - es kliedzu

vēlreiz un vēlreiz

līdz atbilde aug melna

piekvēpušās sienās:

sasniegusi griestus stāvu

ar galvu uz grīdas

 

 

 

Jaunā Gaita