Jaunā Gaita nr. 102, 1975

 

Vaira Vīķe-Freiberga

DAINU ATBALSIS MŪSDIENU LATVIJAS DZEJĀ

Šīs apceres nolūks ir atbildēt uz jautājumu: Par cik mūsdienu Latvijas dzejā ir saskatāmas kādas īpatnējas, tikai latviešiem piemītošas īpašības, un par cik mūsdienu dzejnieki ir saglabājuši kontaktu ar savu tautisko mantojumu?

Vispirms konstatējams, ka Latvijas dzejniekiem pašiem šis jautājums nebūt nav svešs, it sevišķi sakarā ar savas kultūras un īpatnību saglabāšanu nākotnei. Šī rūpe latviešiem ir sevišķi akūta, jo tautas skaitliskais sarukums, kā arī oficiālā Padomju Savienības nacionalitāšu polītika rada nopietnas bažas par mazākuma tautu kultūru nākotni. Latviešu dzejnieki, par cik viņi atļaujas jautājumu cilāt, tam pieiet no tīri humanitāra viedokļa. Viņi uzsveŗ, ka nacionālo īpatnību dažādība bagātina visas cilvēces kultūras mantojumu un ka arī skaitliski mazām tautām var būt visai cilvēcei svarīgas un paliekošas kultūras vērtības. Jānis Peters to izsaka šādi:

Šo pasauli visi zem saules mēs krājam,
cik labi, ka nekrājam vienādi!
Taurējiet, ziloņi, taurētāji,
čīgājiet, spēlmaņi, sienāži!

Dižknābji, dauziet pa ozolu sirdīm,
pieklauvē, zīlīte, viegli pie rūts!
Dzeguzīt, šķildamas, celdamās, mirdama
mūžīgi mūžos paliec ku-kū!

Ku-Kū! Ku-Kū! Ku...
Griezies, pasaulīte, griezies, lai tavs motors iet, −

ieraksti iekš saules lentām
balsis, kas pa savam dzied!

Lai pilnveidotu savu latviskuma apziņu un izpratni, dzejnieks dažkārt vēršas pagātnē, tur meklēdams savas tagadējās esmes saknes:

Rīgas vidū, kur liepas dreb salā,
Lielos kapos, kur krusti jau lūzt,
Slejas akmens no Daugavas malas,
Kuŗam nolemts ir pārdzīvot mūs.

Tas nav parasts šis pelēkais akmens,
Ziedu ielokā cildens un vēss.
Tas ir akmens, kam dziļas ir saknes,
Zem šī akmens guļ − Lāčplēša tēvs.

Akmens saknes aug naktīm un dienam,
Līdz pat Lielvārdes krastmalai stīdz,
Spraucas cauri pie Kuldīgas sienām,
Un pie Tērvetes dzīvs viņu spīts.

Akmens saknes kā tēraudā lietas
Aizmirstību un neziņu liegs,
Jo bez gaitas, kas gadsimtos ieta,
Tava gaita ir maza kā nieks.

(Imants Auziņš, Akmens saknes, 1970, 41. lp.)

Auziņš runā arī par asins avotiem, sarkaniem, karstiem un skaidriem, kuŗus dēliem un meitām nodevuši tāli vectēvi. Citi dzejnieki, kā Jānis Peters, ieteic iedvesmu smelties Latvijas lauku sētu dziļajās, vēsajās akās.

Tikko latviešu dzejnieks sāk lūkoties pagātnē, tam jākonstatē, ka viņa tautas literātūras vēsture ir ļoti nesena un, salīdzinājumā ar daudzām citām tautām, literārās tradicijas visai maz izveidotas. Taču latviešiem vairāk par citām tautām ir plaši pieejama un daļēji pat vēl tautā dzīva sensena mutvārdu dzejas tradicija − tās ir mūsu tautas dainas.

Dainas latviešiem gan ir daudz kas vairāk nekā literāra tradīcija vien. Latvietim dainas ir tautiskais mantojums vārda visplašākajā nozīmē, mantojums no senčiem, kam vēstures apstākļi bija lieguši daudzus citus izteiksmes paveidus. Tautasdziesmas līdz ar to veido it kā latviskuma apziņas pašu kodolu, un dziedāšana ir viena no īpašībām, kas latvieti raksturo kā latvieti. Kā Imants Auziņš to saka savā dzejolī „Senči”:

Viņi atjāja straujos zirgos,
Atveda pusmiljons dziesmu.

Dainu izpratne− šai sakarā kļūst par vienu no galvenajiem pavedieniem, kas veido saistību ar saviem priekšgājējiem, un šī iekļaušanās vēsturiskajā paaudžu plūsmā palīdz indivīdam atrast savu personisko esmi. Jau minētajā dzejolī Auziņš izsaka šo ideju ar viņam raksturīgo tiešumu:

Tu pēc mērķa un ceļa taujā,
Skaties viņu gunskuru liesmās! −
Tur starp mēri, vaidiem un kaujām −
Rada maizi, bērnus un dziesmas.

Taču dainu izmantošana par iedvesmas avotu nav bez grūtībām. Mutvārdu tradicijā teicēja vai dziedātāja ne tikvien brīvi pārņēma vai aizņēmās sev noderīgo starp citur dzirdētām dziesmām, bet pat atteica atbildību par pašas sacerētu dziesmu:

Dziesmu dziedu kāda bija,
Ne tā manis sacerēta,

kaut gan dziedātāju brīvā improvizācija skaidri dokumentēta dažādu tautu folklorā. Rakstu vārda tradīcijā toties dzeja kļūst it kā par dzejnieka privātīpašumu, un no autora tiek arī sagaidīta oriģinalitāte un stila individualitāte. Tamdēļ arī, par cik nu dainu atbalsis saklausāmas modernajā dzejā, dzejnieki vienmēr uzkrītoši un apzināti izvairās no pārāk tiešas dainu imitēšanas un kopēšanas.

Tagad pievērsīsimies dažām konkrētām dainu īpatnībām un mēģināsim izvērtēt, par cik tās vēl atspoguļojas mūsdienu dzejā. Dainu pamatā varētu definēt galvenokārt četrrindu pantu, kas ietverts vairums trochaju, retāk daktiļu pantmērā. Šī formas nelokāmība varēja lieliski palīdzēt teicējai vai dziedātājai, kam viss dziesmu krājums bija jāsaglabā atmiņā. Modernam dzejniekam, kas strādā rakstu vārda vidē, tik stingrs pantmēra ierobežojums sevišķu priekšrocību nesniedz. Ir interesanti konstatēt, ka deviņpadsmitā gadsimta otrā pusē vai katrs dzejnieks izmēģināja roku tradicionālajos tautas pantmēros, taču mūsu laiku dzejā šī forma ir tikpat kā pilnīgi atmesta. Dzejoļi, kas pilnīgi sarakstīti dainu trochaja pantmērā, ir ārkārtīgi reti sastopami, un vairums šādu mēģinājumu nav sevišķi veiksmīgi. Kā piemēru varam ņemt Ojāra Vācieša dzejoli „Atvadvārdi”. Vispirms, dzejoļa deviņas četrrindas kaut kā nespēj izveidot pilnīgi saliedētu, saskaņotu kompozīciju. Bez tam, dzejnieks vai nu nav gribējis, vai nav spējis trochaju ritmu ieturēt konsekventi visā dzejolī. Līdz ar to daži panti ritmiski it kā klibo un lasītāja ausij skan traucējoši, kā to redzam salīdzinot vienu no dzejoļa pantiem ar līdzīga temata tautasdziesmu:

Baltā māt, veļu māt,
Ņem mani savā daļā,
Tur jau īd manas govis,
Neganītas, neizslauktas.

ü ü

ü ü

ü ü
ü ü ü     

ü ü

üü

ü ü
ü ü ü

(Vācietis, „Atvadvārdi”, Dzegužlaiks, (1968)

 

Es redzēju Veļu māti
Pa vārtiem(i) ienākot;
Baltu segu apsegusi,
Smilšu kurpes kājiņā.

ü ü ü

ü ü ü

ü ü ü
ü ü ü     

ü ü ü

ü ü

ü ü ü
ü ü

(Daina Nr. 49,478)

Daudzos dzejoļos atrodam fragmentārus dainu stila, leksikas un tēlainības elementus, taču jāpiezīmē, ka ir vesela rinda dzejnieku, kuŗu darbos folkloras pazīmes nepavīd nemaz. Atsaukšanās uz dainām, par cik tā tiek darīta, parasti notiek netiešā veidā: tā izraisa allūzijas un asociācijas, kas palīdz izveidot dzejoļa noskaņu, dažādus kontrasta efektus un palaikam arī dzejoļa zemtekstu. Šis zemteksts top saprotams tikai tad, ja lasītājs vai klausītājs pazīst attiecīgo tautasdziesmu, tātad ir pilnīgi saprotams tikai latviešu publikai. Šāda veida dzejoļus, tāpat kā pašas dainas, ir ārkārtīgi grūti tulkot citās valodās.

Jānis Peters ir viens no dzejniekiem, kas varbūt visvairāk izkopis šāda veida asociatīvu spēlēšanos ar dainu, kā arī buŗamo vārdu un tautas ticējumu materiāliem. Mazs piemērs tam sekojošajā dzejolī:

Ai, cīrulīt, ai mazvīriņ,
mums savas dziesmas nodrukāt:
tev − raspodiņa lapiņā,
man − gaišās dvēselēs tās krāt.

Tev kumeļpēdā apliecināt,
kāds spārnu nespēkā ir spēks,
kad tev ar tavu cīrulieni
lēks cirulēnu sauleslēkts.

- - - - - - - - - - - - - - - -

Lai slavēts cīruļzemes spēks!

Pirmā rinda skaidri atgādina dainās ļoti izplatīto tiešās uzrunas vokātīvo formu ar konstanto epitetu apozicijā:

Cīrulīti, mazputniņ,
Negul’ ceļa maliņā!

Tāpat dzejnieks paturējis dainu četrrindā parasto parallēli starp uzrunāto radījumu un cilvēku, vai nu dziedātāju pašu, vai kādu citu. Taču Peters salauž trochaju pantmēru, pielikdams izsaucienus „Ai”, un arī aizstāj tradicionālo mazputniņu ar jaunvārdu „mazvīriņ”.

Nākamā panta kumeļpēda atsauc atmiņā dziesmu, kur cīrulītis alu dara, bet spārnu nespēka ideja atgriežas pie jau minētās tautasdziesmas turpinājuma:

Cīrulīti, mazputniņ,
Negul’ ceļa maliņā:
Garām brauks lieli kungi,
Ieliks tevi karietē,

Ieliks tevi karietē,
Aizvedīs Vāczemē,
Tur tev liks malku cirsti,
Tur liks cepli kurināt.

Visas šīs asociācijas kopā ar mazputniņa vietā likto mazvīriņu izceļ cīruļa allegorisko, pat simbolisko nozīmi. Šķietami sīkais un bezspēcīgais cīrulis ir latvju tauta, un spārnu nespēka spēks ir garīgais spēks, ko latvietis gūst no savām dziesmām un no savas mazās cīruļzemes.

Paretam Latvijas dzejā atrodam pavisam senas metaforas, kas jau sastopamas ne tikvien dainās, bet arī seno indiešu vēdās:

Strēķim sāls vēl jāuzbeŗ,
Pēcāk jāsamīda.
Klau, kur pamalē jau speŗ:
Dieviņš arī mīda

Savas debess gabanas
Debess telēm savām
Viņa govīm jāganās
Vēl pa zilām pļavām.

(Imants Auziņš, „Siena laiks”, Skaņa, 1970)

Šais pantos, tāpat kā vēdās, lietus mākoņi ir Dieva govis, kas ganās zilās debesu pļavās.

Dažkārt ļoti seni dainu tradīciju tēli sakausēti ar vēsturiski vēlākiem kultūras slāņiem, kā tas ļoti īpatnējā veidā izpaužas sekojošā Laimas Līvenas dzejolī, kas Latvijā nav publicēts, bet ir publiski nolasīts. Šeit vācu būvētā, kristīgā Doma ērģeļu dunoņā autore saklausa latviskā Pērkona balsi. Tā ir parādība, ko reliģijas vēsturnieki sauc par sinkrētismu. Abi citādi svešie elementi šķiet sakausēti kopā tamdēļ, ka abi pieder pie tiem latviešu kultūras aspektiem, kas nav pieņemami patlabanējam režīmam:

Snauž sarkanā Ģertrūdes baznīca
uz Tallinas ielas stūŗa,
snauž Jāņa un Jēkaba baznīcas
zem gaišzilu zvaigžņu jūŗas.

Ka balti un melni spoki mēs
starp baznīcām šonakt klīstam,
bet Ziedoņa dārzā elpo nakts
kā zāle saldeni vīstoša.
Un Domā dūc lielās ērģeles,
tur latviešu Pērkons sodās
un nolād visus, kas nodeva,
kas nodod un turpmāk vēl nodos;
Un nolād, un nolād un nicina...
Bet Pērkons ir ieslēgts ķēdēs,
sen kapos guļ sirmie kalēji
un sagrautas zobenu smēdes.
... Tikai Jāņu naktīs gail ugunis,
zils sudrabs kaist debesu ēzē,
tikai Jāņu naktī pār Rīgu kāds
smago liktens zobenu vēzē.

Tematiskā ziņā viena no dainu raksturīgākajām iezīmēm ir ārkārtīgi izteikta un dziļa cilvēka tuvība un saskaņa ar dabu. Metaforiskās parallēles starp, piemēram, cilvēku un koku vai putnu ir tik izteiktas tiklab latviešu kā lietuviešu tautas dzejā, ka daži zinātnieki, kā holandietis Van der Meulens savā laikā tur saskatīja it kā primitīva animisma paliekas. Šī dziļā saskaņa ar dabu ir joprojām manāma arī modernajā latviešu dzejā. Tā, piem., Daina Avotiņa dzejolī „Ābeles” saka:

Labi zem ābelēm dzīvot ir
Vecā un jaunā dārzā:
Bail nav dzīvot un
                          bail nav mirt−
Ābeļu dārzā viss pārsāp.

(Akmens ziedēšana, 1969)

Līdzīga noskaņa ir kādā Ārijas Elksnes dzejolī no krājuma, kas zīmīgā kārtā saucās Galotņu dziesma:

Es pacelšu rokas un ieiešu mežā,
Un padošos kokiem gūstā,
Lai dara viņi ar mani, ko grib, −
Es ticu − man labi būs tur.

Pa nakti gulēšu sūnās,
Ar paparžu lapām klāta,
Un briedis pienāks un apostīs
Mani kā baravikas kātu.

Latviešu dzejnieku darbos − un tas attiecas arī uz trimdas dzejniekiem − dominē vārdu izvēle, kas atsaucas uz puķēm, augiem, kokiem, dzīvniekiem, putniem, kā arī uz neorganisko dabu: zemi, smiltīm, mālu, akmeņiem, tāpat ūdeni tā dažādos paveidos. Ja izdarītu statistisku latviešu un angļu dzejas salīdzinājumu, tad latviešiem noteikti būtu daudz vairāk vārdu, kas atsaucas uz dabu nekā uz cilvēka veidotiem priekšstatiem un arī daudz vairāk konkrētu nekā abstraktu vārdu.

Dzīvā radība latviešu dzejā ir ne tikai bieži pieminēta, bet arī parasti saistīta ar izteikti pozitīvu jūtu skalu: prieku, sajūsmu, rēnumu, mierinājumu, sāpju remdēšanu. Tā, piem., Mirdza Bendrupe saka par lauvmutītes ziedu: Mazs pūķa bērniņš raibs ar pilnu muti smejas, un par deviņvīru spēku:

Kā sveces lukturos deg ziedi dzeltenbāli...
Tu, dzidrais maigums, kā man tevis trūkst!
Tu, skaidrais spēks, kas nevērs asmeni pret brāli!

Šo izteikti pārdzīvoto jūtu dēļ šķiet lieki un pedantiski runāt par animismu kā primitīvas māņticības atliekām latviešu dzejā. Latviešu dzejā vienkārši atspoguļojas latviešu kultūrā dziļi iesakņojies respekts pret dabu. Šī cienība pret dabu rodas no pasaules uzskata, kuŗā cilvēks ir neatņemama un saskanīga dabas sastāvdaļa, ne radības kronis, kas stāv dabai pāri, nedz ari it kā blakus, no dabas atšķirts.

Šī dziļi latviskā izjūta kontrastē ar Rietumu cilvēka atšķir­tību no dabas, kas ap viduslaikiem attīstījās kristīgās baznīcas iespaidā un kas vēlāk atplauka no jauna 19. gadsimta ma­teriālistiskā racionālismā. Latvietis, tāpat kā Ziemeļamerikas indiānis, ir vienmēr sastrādājies ar dabu, ne cīnījies tai pretī, ir dabu mīlējis, saudzējis un kopis, ne izvarojis un sabradājis.

Ir interesanti pieminēt, ka tiklab ideālais padomju pilsonis kā amerikāņu agresīvā biznesmeņa stereotips abi vienādi mīl glorificēt savus un savas technoloģijas sasniegumus un ignorēt un devaluēt dabu un pasaules dabisko līdzsvaru. Lai citējam tikai šos vārdus no kāda 1972. gada sept. Pravdas ievadraksta:

Padomju rakstniekam nevar būt cēlāka mērķa kā attēlot mūsdienu darbaļaužu dvēseli, kas lej tēraudu, urbj naftas avotus, audzē kviešus un kokvilnu, kas izpēta telpas izplatījumu un atklāj dzīvās šūnas noslēpumus.

Šāda cilvēka sasniegumu cildināšana jau būtībā nebūtu latviskam garam tik sveša, ja atceramies, ka viens no dainu filozofijas stūrakmeņiem ir darba kā dzīves jēgas devēja godināšana. Latviešu dzejnieks šādai programmai varbūt vienīgi pieliktu klāt sīku niansi:

Lai dzīvo ķīmija!
Lai ķīmiķiem labi būtu!
Bet lai dzīvo ar mugursomu,
Ar kilometriem
Un zemi saaudzināta svētdiena!

Gadsimtam ir metalbals
Un dzelžaina roka,
Pārāk daudz jēdzienu: pakļaut,
                                pieveikt,
                                piespiest

Un pārāk maz — saudzēt.
Bet ne velti pats gadsimts
Kliedz pēc māla un koka,
Un pēc vienas dzeltenas
Bērzu ataudzēs.

Ojārs Vācietis: „Naktsmājas”

Latviskā gara izpratnē tieši tuvībā ar dabu cilvēks iegūst un attīsta savu augstāko cilvēcību, bet atšķirts no dabas draud kļūt vai nu par plēsoņu vai par robotu.

Vēl viena dainu īpatnība, kas pa laikam atspoguļojas mūsdienu Latvijas dzejā, ir zināma stila raksturība, ko esmu nosaukusi par „vēsu”, daļēji atsaucoties uz Maršala Makluāna karsto un vēso komūnikācijas veidu atšķirību. Šī īpašība, ko esmu sīkāk iztirzājusi savā žurnālā Mosaic, 1973, VI 14, 209.-221. lp. publicētajā rakstā, izpaužas kā izteiksmes lakonisms un atturības it sevišķi kas attiecas uz jūtu izpausmi. Dainas ļoti bieži apraksta apstākļus, kas varētu zināmas jūtas izraisīt, taču pašas jūtas nav sīkāk aprakstītas, dažreiz nav pat vārdā piesauktas. Tā, piemēram, tautasdziesmu ciklā par dzimtļaužu smago apspiestību, apstākļi gan aprakstīti ļoti grafiski, bet jūtas, ko tie izraisa, galvenokārt saprotamas netieši no konteksta:

Elle, elle kunga rija,
Manu brāļu mocītava:
Tur izbāla sārti vaigi,
Tur salīka augumiņš.

Tāds pats lakonisms atrodams arī daudzos modernos dzejoļos par latviešu tautas vēsturiski liktenīgo apspiestības tēmu, kā, piem., Imanta Auziņa dzejolī „Ticības dziesma”:

Mēs dzīvosim. Un aizies visi kungi.
Un aizies svešnieks, tavu zemi ņēmis.
Tā laiks ir domājis, tā laiks ir lēmis.

Dainu vēsumam pilnīgā kontrastā ir padomju oficiālā propagandas aparāta stila nosliece, ko kopš revolūcijas laikiem var noteikti dēvēt kā „karstu”, t.i. tādu, kur sakāmais jāizsaka tieši, atkārtoti, ar visām detaļām un ar izteiktām emocijām. Šis stils, kas visumā saskan ar krievu tautas temperamentu, ne vienmēr pilnīgi iederas citu kultūru kontekstā un var radīt grūtības pat pārliecinātiem komūnistiem. Tā Rīgā dzirdēju, ka franču komūnistu grupa, kas tur atbraukusi viesos, esot vareni amizējusies par milzīgajiem, pār ēkām izklātajiem saukļiem, kā, piem., „Visi vienā solī par komūnismu”. Ne jau satura, bet stila dēļ. Tas pats sakāms par Ojāra Vācieša dzejoli „Sienas”, (1968. g., 146.-147.lp.), no kuŗa citēti tikai iesākums un beigas:

Ko jūs man stāstāt, sienas?

Dariet, ko gribat,
Bet nekliedziet, lūdzu, man ausīs
To, ko es zinu,
Un to, ko parasti čukst.

Es ar jums runājos katru dienu,
Nevajag bojāt mūsu attiecības.


- - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Es esmu dusmīgs, siena,
Kad tu uz mani kliedz.

Es nāku no darba
Un eju uz mājām ēst,

Bet tu man pa visu sienu:
− Mīliet mūsu Padomju Dzimteni! −

Tūlīt.

Runa šeit, protams, nav par tēvu zemes mīlēšanu vai nemīlēšanu, bet gan par veidu, kādā šī mīlestība izsakāma. Dainās patriotiskās jūtas arī parasti izteiktas vēsā stilā. Tas panākts izceļot kādu atsevišķu, bieži sīku vai pat necilu detaļu, piemēram, smildziņu, kadiķīti utt.

Ai, tēvu zemīte,
Tavu jaukumiņu!
Smildziņa ziedēja
Sudraba ziediem.

Detaļa, uz kuŗu fokusēta vai koncentrēta uzmanība, nonāk tādā kā apoteozē un tiek dzejiski pārcelta citā pārdzīvojuma plāksnē. Mazā smildziņa kļūst par visas tēvu zemes iemiesojumu, un šis dainu stila paņēmiens tātad radniecisks jau sengrieķu retorikā pazīstamajai figūrai, ko sauc par metonimiju, un kuŗā kāda detaļa tiek piesaukta, kur domāts viss kopums, kuŗā tā iederas (piem., zilās acis, kur domāta pati mīļā...)

Žilbinoši veiksmīgu kompromisu starp latviešu tautas poētikai tuvo vēso, netiešo, metonimisko pieeju un padomju karstās tiešās un kaujinieciskās propagandas stilu ir paveicis Imants Auziņš savā dzejolī „Caur ābolu smaržu” (1970. g., 10.-11. lp.);

Krīt lapas, plīv lapas, un lidinās lapas
gan šurpu, gan turpu, gan teju.
Caur ābolu smaržu,
caur ābolu smaržu,
caur ābolu smaržu es eju.

Nes ābolus groziem, ved mašīnām, ratiem,
spiež sulu. Tos žāvē. Tie pūst.
Kas pateiks, vai arī pēc piecdesmit gadiem
šī ābolu smarža vēl būs?

- - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Šī smarža ir vīlēs un dvēseles dzīlēs
uz rokām un pleciem tāpat.
Un jūtu, ka pietiek mums visiem − ko mīlēt
un pietiek − ko aizstāvēt − pat.

Un saceru lielu un skanīgu saukli,
ko varai uz žogmalēm kārt:
par lielisko, smaržīgo Latvijas augli,
Kam ābols − ir likumīgs vārds!

Ābola, vai pareizāk sakot, ābola smaržas izvēle, lai simbolizētu visu Latviju, ir pilnīgi saskaņā ar dainu stila tradīcijām. Pieminētās darbaļaužu izdarības − nešana, vešana, spiešana, tāpat lielais žogmalēs izkārtais sauklis toties piedod tādu kā modernu, sociālistisku un kaujiniecisku nokrāsu... Apvienojot to visu ar zināmu devu neuzkrītošas ironijas, dzejniekam tā nu ir izdevies vienā un tai pašā dzejolī būt reizē tradicionāli latviskam, sabiedriski celtnieciskam un dzejiski oriģinālam.

Līdz šim aplūkotas dažas gluži formālas dainu stila un valodas iezīmes, kuŗu atbalsis vēl sadzirdamas mūsdienu Latvijas dzejā. Nobeigumā gribētu atgriezties pie pagātnes mantojuma emocionālā aspekta.

Viena no grūtībām, ar kuŗu sastopas katrs latvietis, kas grib izmantot savas tautas garīgo mantojumu, ir tā, ka latviešu tautas vēsturē trūkst laicīgas varenības, spožuma, greznības un slavas. Latvietis, pretēji daudzu citu tautu locekļiem, nevar tik lēti gozēties savu sentēvu godības atspulgā. Jo gadsimtiem ilgi latviešu senčiem lielākais mūža sasniegums bieži bija tas, ka viņi savas grūtības vispār pārdzīvoja. Tā latvietim var arī rasties zināma ambivalence, zināma izbrīna attieksmē pret savas tautas pagātni, kā to daļēji redzam Imanta Auziņa dzejolī, kas sākas ar tautasdziesmas citātu („Par zeltu un sudrabu”, 1970. g., 49.-50. lp.).

Sudrabiņa upi bridu,
Zelta kurpes kājiņā,
Sudrabs grima dibenā,
Zelts pa virsu lidināja.

Daudz tautas dziesmās zelta un sudraba,
Tāds gaišums − kā paradīzē,
Bet cilvēki tecēja laukos kā skudras −
Ne sudraba pastalās,
Ne zelta vīzēs,
Un sala kājas. Bij dūmainas mājas
Ar ledainām logu spraugām,
Un nosala deguni; nosala kājas.
Un drudzis sagrāba žņaugā.

Bet varbūt tieši šī ārējā spožuma trūkums ir pats tas visvērtīgākais latviešu kultūras pūrā. Jo tas neļauj mums apstāties pie virspusībām, bet spiež meklēt dziļāk pēc esenciālām, vispārcilvēcīgām, garīgām vērtībām, pēc vērtībām, kas cilvēku padara patiesi cilvēcīgu, pēc vērtībām, kas indivīda kā arī tautas mūžam var piedot jēgu un nozīmi. Un to redzam Imanta Auziņa dzejoļa turpinājumā:

Kur citi ar dālderiem, dukātiem, rubuļiem
Sev pilis un dievnamus slien,
Pa dimanta rasu,
Pa sudraba dubļiem
Tu zelta pastalās brien! ...

Šīs vērtības ir mūsu visu kopējais mantojums, un tās apguvuši mēs kļūstam iesaistīti garīgā kopībā, kas sniedzas pāri gadu simteņiem, pāri kontinentiem un okeāniem un pāri polītiskām sienām un aizkariem. Kā Mirdza Bendrupe to saka:

Starp mums ir laiks un telpa.
Jūŗas. Gadi.
Bet mēs esam viena elpa,
mēs esam radi.

 

 

 

A V O T I

 

Šai apcerei izanalizēti 13 individuāli dzejoļu krājumi un divas gadskārtējas antoloģijas (Dzejas diena 1968 un 1969), kas visi nākuši klajā starp 1966. un 1972. gadu Latvijā. Uzrādīti tikai tie krājumi, no kuŗiem izmantoti citāti.

  • Imants Auziņš, Skaņa. Rīga: Liesma, 1970.
  • Daina Avotiņa, Akmens ziedēšana. Rīga: Liesma, 1969.
  • Mirdza Bendrupe, Nerimas balss. Rīga: Liesma, 1967.
  • Ārija Elksne, Galotņu dziesma. Rīga: Liesma, 1968.
  • Jānis Peters, Asinszāle. Rīga: Liesma, 1970,
  • Ojārs Vācietis, Dzegužlaiks. Rīga: Liesma, 1968.
  • R. Van Der Meulen, R., Die Naturvergleiche in den Liedern und Totenklagen der Litauer. Leiden: Sijthoff, 1907.
  • Vaira Vīķe-Freiberga, „The poetic imagination of the Latvian dainas”, Mosaic, 1973, VI 14, 209-221.
  • Lynn White, Jr., „Saint Francis and the Ecological Backlash.” Horizon, 1967, 9. (No. 3), 42-47.

 

Jaunā Gaita