Juris Mazutis

FLOREFAS VĒLMES

Jā, tās ilgas, tās vēlmes. Spinoza savā Ētikā (jau 1677. g.) rakstīja pavisam vienkārši: ilgas ir cilvēka būtība. Mūsu domāšana, mūsu vārdi, mūsu darbi − izriet no ilgām, no vēlmēm. Ar mainīgām sekmēm mūsu domas, vārdi un darbi veido dzīvi, vēlmes dažreiz piepildās, dažreiz ne, jo, lūk, ceļā un blakus stāv ne jau inerti objekti, bet − citu cilvēku vēlmes. Pēc liela kinētiskas enerģijas ieguldījuma salīdzinājumos, vērtējumos, − tās pārvaram, pieskaņojam mūsējām, tām padodamies. Bet lai visu to darītu daudzmaz praktiski, ir vēlmes jāšķiro. Ne jau proletāriskajās un buržuāziskajās, kā to nemitīgi sludina pareizticības teologi, nedz „lielās” un „mazās” pēc kāda sociologa mērauklas. Jūtīgāk. Vispirms − personiskajās, tajās, kuŗām ir indivīda raksturs un īpatnības. Tad − sabiedriskajās, tajās, ar kuŗām piedalāmies radniecisku paražu un kultūras dialektikā. Vispārcilvēciskajās, tajās, kuŗas skan kā baušļi: brīvība, vienlīdzība, brālība. Un iznāk tā, ka par vispārcilvēciskām nav ko debatēt, jo retais no saviem baušļiem un baušļu turēšanas metodikas atkāpsies brīvprātīgi. Personiskās tā mazliet neērti izrādīt dienas gaismā kā veļu uz auklas, un ir pārāk subjektīvas, intimas un svārstīgas, lai izturētu kritiku. Tās nav arī tam domātas − lai katram guļ kaut kur starp sirdi un smadzenēm, mūžīgā nemierā, laužoties cauri sabiedriskām uz vispārcilvēcisko. Nu, − tad paliek sabiedriskās vēlmes. Monteskjē (Likumu dvēselē) ir teicis, ka sabiedrība ir cilvēku vienība, bet ne cilvēki paši; pilsonis var pazust, bet vienība paliek. Tātad, savas vēlmes sabiedrībai pienesot, cilvēces visuma vai kādas tās sastāvdaļas svara kausos liekot savu mazo plusu vai minusu, − jāpārbauda personiskā garīgā bagāža un jāņem līdz vajadzīgākais, labākais. Kā nu katrs to māk un iedomājas.

 

*

Ap Florefas kongresu savilkās melni mākoņi tieši pareizā laikā: pārāk vēlu, lai kāds pārveidotu sagatavošanas darbus pēc savas patikas, bet pietiekami agri, lai presē un sabiedrībā ‘sagaidāmo’, ‘neticamo’ utt., utt. kārtīgi apvārdotu. Zināmas aprindas sāka sirdīties gar to garīgās bagāžas kreiso noslieci, kas mūsu (lasi, Ziemeļamerikas) naivos jauniešus ‘saņems’. Nebrauciet, nedodiet atbalstu, skanēja uzsaucieni. Gandrīz vai pirms (iedomāta) notikušā vajadzētu jau sākt meklēt vainīgos. (Par to, ka vaina meklējama arī kritiķu paaudzes vienaldzībā − dzirdējām daudz vēlāk: „...tie ir mūsu pašu bērni, un arī mēs esam atbildīgi...” A. Strautmanis, 13. septembŗa Laikā.) Iestājās tāds kā pirmsvētras klusuma brīdis.

Bet Laika lasītāju balsīs vārdu pārņēma vēsākas galvas. U. Grava (21.  maijā): „... no saskares ar Latvijas okupācijas režīmu nav ko baidīties vai izvairīties, jo katrā šādā brīvā konfrontācijā uzvarēs taisnība un patiesība.” Tāpēc uz kongresu jāsūta „...ikkatrs latviešu jaunietis, lai šajā dvēseļu cīņā kā pašā kongresā, tā sekojošā seminārā varētu spilgti parādīties pretstats starp jauniešu vairākuma brīvo pašu izvēlēto nacionālo nostāju un dažu personu pausto svešas ideoloģijas nosacīto dogmu.” Bez gluži tik dramatiska kāpinājuma, lieliskāk 11. jūnijā izteicās Ilgvars Spilners: „...kongress... var būt nozīmīgs notikums latviešu jaunatnes nacionālā audzināšanā.” Tajā „gaitu un gaisotni noteiks aktīvie jaunieši.” Jauniešu ierašanās jāatbalsta materiāli, jāatsveŗ iespaids, ka „...pēc viņu vecāku domām kongresā dominēs kreisie radikāļi.” Jaunatnei ieteicams iepazīties ar problēmām un konfrontācijām jau tagad, lai tā „...kongresā vingrinās brīvās debatēs un domu izmaiņā.” Kļuva zināms, ka (ALJA-s, KLJA Skandināvijas nodaļas un LNJAK spiediena rezultātā) diezgan vienpusīgā referentu rinda papildināta ar A. Lejiņu (Kultūras sakari − kopā ar V. Āboliņu) un I. Spilneru (Demogrāfijas problēmas Latvijā − kopā ar A. Urdzi). It kā − tā lieta varētu iet. Juris Kaža 28. jūnijā rakstīja: „Būtu nepiedodami, ja sašutumā par t.s. ‘kreisajiem’ kādi jaunieši nebrauktu, vai viņus nelaistu uz Beļģiju.” Nav jāuztraucas par to, „...ka kādi latviešu jaunieši Eiropā, iesaistoties savas patvēruma zemes polītikā, (kļuvuši) par sociālistiem.” Tieši „‘kreiso’ jauniešu, kuŗi šķietami solidarizējas ar Latvijas okupantiem, ir ļoti maz.” Vecākās paaudzes sabiedrībā netrūkst „...dažu kaŗa iedragātu un sarūgtinātu individu, kas simpatizē autoritārai polītikai.” Taču „Aktīvākie latviešu jaunieši nav polītiski neizglītoti.” Viņiem jābūt „možiem un attapīgiem savā tēvu valodā”, labi informētiem par „...polītisko, saimniecisko un kulturālo dzīvi okupētajā Latvijā, lai spētu (LPSR) semināru kritiski izvērtēt.” Pēdējā momentā − tādi tīri praktiski norādījumi, kādu bagāžu ņemt līdz. Plāns rokā, aiziet!

Par to, cik rūpīgi šo plānu braucēji izrādījās iestudējuši, ar kādu garīgu bagāžu un vēlmēm tie ieradās III VLJK − par to runāsim vēlāk.

 

*

Kamēr par dalībnieku lielākās daļas garīgo bagāžu vēl varēja zīlēt, tad jau pie atklāšanas sevi skaidri deklarēja VLJK rīcības komitejas loceklis O. Rozītis un PBLA priekšsēdis U. Grava. O. Rozīša (un M. Būmaņa) uzskati visai pazīstami no JG 100. numura, un atklāšanā starp citu varēja baudīt īsu trimdas sapuvuma rezumē. U. Gravas runa visai pilnīgi citēta 27. augusta Laikā. Cīņa turpinās. Latviju latviešiem! Latviešus Latvijai! Līdz ar to izejas pozīcijas bija nospraustas un kongresa dalībniekiem neatlika nekas cits kā sagatavošanās uz ideoloģisku ielenkumu kaujām, kuŗas paredzēja pārmaiņus ar kultūrāliem atelpas brīžiem. Toties kongresa tradicionālām nodarbībām atvēlētais laiks neapmierināja: pulcēšanās, priecāšanās un precēšanās varēja ciest intensīvās programmas dēļ. (Bet kongresu dalībnieki jau vienmēr mēdz atrast sev piemērotu garīgā/laicīgā līdzsvaru, un III VLJK nebija izņēmums.)

 

*

Es sēžu pie rakstāmgalda un jau kuŗo reizi pārlasu Florefas atreferējumus, noklausos skaņu lentēs ierakstītos referātus, paneļus, jautājumus, atbildes. Un ir divas Florefas. Varbūt citādi nevar būt, jo atreferējumi vienmēr saīsina, koncentrē, ielogo − ziņas par notikušo. Uz tām iedarbojas arī zināmas polītiskas noslieces, redaktoru zilie zīmulīši nolīdzina auditorijai iespējami neērtas vietas, šo to izlaiž, šo to maina tā, tur maķenīt klāt, tur mazāk, un iztur cauraustu visai morālu, sabiedrībai atbilstošu toni pret notikušo, to reizē vērtē un par to ziņo. Nelaime vienīgi − Florefa tā neskanēja, nesvīda, neoda. Florefa tā neiedarbojās. Florefa tā neelpoja. Kā atdarīt šo mūsu jauniešu saieta sulīgumu?

Vispirms − ne jau vēlreiz atkārtojot III VLJK pilnsapulcē pieņemtās rezolūcijas (skat. 3. septembŗa Laiku, 1975. g. Brīvību Nr. 9), ne A. Lejiņa darba grupas izstrādāto Latvijas nacionālās atbrīvošanas frontes programmu („nesaīsinātu” Brīvībā Nr. 8, 1975., ar kommentāriem 30. augusta un 3. septembŗa Laikā). Tieši šie ir ‘papīra’ rezultāti, tie kā izskaņa palikusi debatēm un vērtējumiem. Lūdzu! Parādiet savu interesi, sameklējiet tekstus, rakstiet vēstules, pārrunājiet − lai nākamā reizē nav atkal jādzird tā sasodītā − „par vēlu” sūkstīšanās.

Tad − arī neuzskaitot katru referātu, katru paneli, katru koncertu − sniedzot par to īsrecenziju. Pa daļai tas jau veikts presē, lai gan bagātīgais kulturālo sarīkojumu klāsts bija pelnījis daudz plašāku iztirzājumu. Jo te bija ne tikai mākslinieciski sasniegumi un neveiksmes, bet kopsummā − dzīvas kultūras gaisotne un balasts sekojošam Latvijas PSR kultūras semināram.

Un beidzot − ļaujot dalībniekiem pašiem runāt.

 

*

Olafs Stumbrs. Basso profundo. Aiz acenēm gail mazliet nerātns, āķīgs intellekts, kam patīk rotaļāties ar citu izvirzītām īstenībām un uzdotiem referātu tematiem. Viņam paredzēts salīdzināt trimdas un Latvijas dzeju, bet „pats šo tematu neizvēlējos”, viņš saka, „un nav nekādas jēgas salīdzināt atsevišķus dzejniekus. Vai tad mūsu Andrejs Eglītis būtu viņu Arvīds Grigulis?” Vēl daži absurdi piemēri. „Būtu patiešām nožēlojami, ja latviešus kā kultūras tautu varētu sāpīgi un mākslīgi sašķelt dažādi taktiski kultūrpolītiski gājieni.” Nekādu salīdzinājumu viņš negrib dot, tikai izpaust tādu kopības sajūtu. „Esmu centies ne tik daudz salīdzināt kā sakausēt.” Jautājums: „Kā Latvijas dzejnieki un literāti vērtē šejienes jaunos latviešu dzejniekus?” Atbilde: „Man, protams, personiski nav zināms krietns turienes cilvēks, kam šāda šejienieša grāmata. Nākošais jautājums.”

 

*

Demogrāfijas problēmas. Šī mūsu tautai tik ļoti sāpīgā tematika slēpjas aiz sausiem datiem, aiz skaitļu tabulām un tendencēm, aiz kumulātīvas un tekošas statistikas. Par latviešu jaunatni trimdā „nav pietiekošu empīrisku pētījumu”, tātad šo „inerto masu” pietiekami nepazīstam. Tikai − kritizējam. Vēlreiz ierakstos klausoties kategoriju un procentu uzskaites, gribējās teikt: nekaulēsimies, briesmas ir briesmas. „Vai mūsu bērni spēs sarunāties ar Latvijā augošiem?” Valodā ieviešas krasi atšķirīgi no ģeogrāfijas izejoši svešvārdi, to leksika. „Vai tieši ar tālumu samazinās jaunieša identifikācija ar Latviju, latviešiem?” Tātad, līdz ar kilometriem sabiezē arī garīgs tālums? „Tad jau Zviedrijas jaunieši vispozitīvākie, vislabāk izprot situāciju!”

 

*

Referāts „Latvijas ebreji šodien” presē nemaz nav minēts. Kāpēc?

 

*

„Apjukums un garīgs sajukums valda.” Parādās nestabila jaunatne, kuŗai vienaldzība un naids pret kultūru. „Visu diktatūru ekstrēmisms un aģitācija adresē jaunatni kā vismazāk kritisko un visvairāk iespaidojamo cīņu materiālu.” Neder jaunas, modernas mākslas izpausmes. „Rakstniecība noslīdējusi pūļa līmenī.” Un „... vienalga, kādā tautā, kādā šķirā − cilvēki pielūdz baudas piesātinātu labklājību.” Kontūras rītdienas ainavā? Nē! G. Saliņa citējumi no prof. T. Celma 1932. g. rakstītiem kommentāriem par to laiku vidi un tās jaunatni − mūsu tagadējo vidējo paaudzi. Viņa vārdiem spraucas gaŗām degsme: redziet, − arī mēs tādi bijām! Arī mūs pēla un strostoja! Vienīgā, dabiskā atšķirība: mēs cieši identificējāmies ar Latvijas brīvvalsti. Tā jums tikai − ideja, mērķis.

Paaudžu konflikts? Veselīga lieta, ja to vecākā paaudze neizmanto, neņemas ar vērtību manipulēšanu. Ja neizslēdz nopietnu jautājumu iztirzāšanu (kā totalitārās valstīs), nonivelējot ‘pārrunas’ līdz nevēlamu ārišķību (piem., modes, matu, mūzikas) medībām. Tāpat ‘radikāļiem’ vajadzīgs praktiskāks vēriens citādi karstacainus ideālistus sagaidīs smags sarūgtinājums, kā, piemēram, sešdesmito gadu nemieros, kad galu galā strādnieki pagrieza ‘revolūcijai’ muguru un solidarizējās ar technokratiju, ar vidusšķiru. G. Saliņš ir vēl savas jaunības pilns, to „visādu veidokļu mākslrades laiku” pilns, kad Čaks („mūsu Majakovskis un Volts Vitmans”) lika plkv. Vācietim teikt savu slaveno zemgaliešu sprediķi, kad K. Ulmanis rakstīja: „Vienu nekad nedrīkst zaudēt − savu sirds dedzību”. Liekas, ka G. Saliņš to nav zaudējis un tā vismaz šo klausītāju − aizkustināja.

 

*

„Patvērumu zemes” − jaunatnes panelis nevarēja atrast neko īsti kontroversu, lai gan nāca pie automātiskā secinājuma, ka „jauniešiem liberālāka domāšana nekā vecai paaudzei.” Dzejnieku, dziedātāju pietiek, trūkst žurnālistu. Zviedrijas pārstāvis pusnopietni citēja turienas kultūras dzīves panākumus, minot, ka vienīgi latviešu cirks vēl nav paguvis noorganizēties. Visai maigi tika skarta nekustamu īpašumu iegādāšana par sabiedriskiem līdzekļiem, kuŗi derētu citur.  „Vismaz Zviedrijā pēc trimdas iznīkšanas nepaliks tukšas baznīcas − kā pieminekļi.” Ar pāris izņēmumiem, diezgan taustīga valoda un domāšana. Tāda, kā atšālējusies poppudeles piegarša.

 

*

E. Grīna (r.  Rīdzinieka) vadītais vidējās paaudzes panelis bija draudzīgs līkloču pačalojums ar dažu labu domu dzirksti. Netrūka arī trāpīgu raksturojumu un tādas kā savas paaudzes vietas − uz − skatuves analizēs. Nu, piemēram:

E. Grīns iepazīstinot ar G. Saliņu: „Viņš ir psīcholoģijas profesors un arī dzejnieks. Šoreiz Dievs devis par daudz. Viņam ir vīzijas, un viņš var tās analizēt.”

„Lai gan tā mīlestība mums visiem ir, vecie − bezcerīgi, jaunie − apjukuši. Vecā paaudze, reiz sākusi bēgt, nevar apstāties.”

„Pa laikam latviešiem no zaudētām illūzijām rodas ‘nacionāla depresija’! Vecās paaudzes traģēdija pilnīgi apēno tās domāšanu.”

„Mēs trimdas latvieši esam kā smilšu pulkstenis, kas iztek.”

Trimda? „Trimda būs tik ilgi, kamēr tā vajadzīga.”

„Trimda jau ir Latvijas dēļ, ne Latvija trimdas dēļ.”

„Tā starpība ir − veciem tie brīvības laiki attālinās, jauniem nāk tuvāk. Kaut kas − nāk tuvāk.”

„DV organizācija ir vienīgā reālā bāze, ap kuŗu var vienoties visi latvieši.” Un „Losā mums ir DV priekšnieks, kas cīnīsies pret sarkano krāsu, kamēr Latvijas karogs būs pilnīgi balts.”

„Es esmu zvērējis uzticību visādiem karogiem. Brīvība neplīvos karogos, tā plīvo vai neplīvo cilvēkos pašos.”

Tāds šīs paaudzes pieredzes, ceļojumu, ciešanu, pārdzīvojumu, centienu spogulis. „Mēs nešaubāmies savā latviskā identitātē”, viņi saka. „Gandrīz visi mūsu draugi ir latvieši.” Vai līdzīgu varēs teikt jaunatne, kad pienāks laiks vērst skatu savā spogulī? „Jūs gribat, ka mēs vēl runājam?” ‘vidējie’ vaicā. „Mēs varam katrs vālēt, cik ilgi vajag.”

„Mes labāk pavadītu savu mūžu šādās Florefās.”

 

*

Par M. Būmaņa un O. Rozīša „Trimdas analizes” pienesumu kommentāri lieki. Sakodiet zobus un lasiet Jauno Gaitu, sākot ar 100.numuru.

 

„Kultūras sakari.”

A. Malro (N.Y.Times, 1957. g. 8. septembrī) definēja kultūru kā visas tās mākslas, mīlestības un domāšanas formas, kas, gadsimtiem ejot, ir palīdzējušas cilvēcei atkratīties no verdzības. Bet V. Āboliņam kultūra ir un paliek šķiriska, mērķtiecīga, − polītiskas cīņas ierocis. Kaut kādai apmaiņai ar sociālismam naidīgām, vispār mazvērtīgām formām nav nozīmes. „Ir darīšana ar divām atsevišķām, nesamierināmām kultūrām, kuŗas viena cīnās pret otru.” Bet Rietumos taču vienalga! Tā cīņa, cīņa, cīņa klibo tāpēc, ka Malro runā taisnību un sociālisma mākslai ikdienā jāpārvar smagi interni šķēršļi, lai tā būtu vērtīga − brīva. Nevajadzēja to sarežģīto, ar sockultžargona pieblīvēto kāršu māju vēlreiz būvēt, Valdi. Varēja vienkārši izdalīt A. Goŗa (Karogs 2., 1975) priekšlasījuma novilkumus un tos pārrunāt. Analfabēti neesam.

A. Lejiņš no savas puses runāja par tīri praktiskiem jautājumiem. Kāpēc Rietumu latviešu uzstāšanos Rīgā neizziņo, nesludina, rīko slēgtās telpās ar izvēlētu, „uzticīgu” publiku? (Nezin cik būtu ieradušies uz ASV latviešu volejspēlēm ar Radiotechniķi!) Kāpēc kultūras sakaru komiteja neinteresējas arī par 80,000 latviešiem, kuŗi izkaisīti visā plašajā Padomju Savienībā? „Tauta grib sakarus, tauta ir progresīvāka kā režīms.” Un mums ir vērtības ko vest, neielaižoties ar birokratijām.

Ar jautājumiem vēl interesantāk:

„Kā to izskaidro, ka jūs un jūsu domu biedrus te laiž pie vārda dienu pēc dienas bez bailēm un nerodas jauni mācekļi, kamēr, vadoties no Goŗa raksta, no līdzīgas brīvas izteiksmes bailes Latvijā?” Valdis Āboliņš citē ASV kritiku par kongresa ‘kreiso’ noslieci, „te nemaz nav tik ‘brīvi’„ No skatītājiem: „Vācijā grūti dabūt darbu, ja strādā kompartijā.”

„Kā var būt progresīva kultūra tur, kur ir tikai viena ideoloģija?” V.Ā.: „Kultūra ir progresīva, jo ideoloģija ir progresīva.” (Smiekli). „Padomju kultūra ir nedalāma no polītiskām teorijām, − tāpēc to nevar bez tām pārrunāt.” Džordžs Orvels novelē 1984. rakstīja, ka „Pareizticība nozīmē − nedomāšanu. Un nedomāšana ir bezsamaņa.”

„Kādā veidā trimdas kultūra apdraud LPSR kultūru? Kāpēc nevar būt apmaiņa, it īpaši ievērojot Helsinku līgumu?” V.Ā.: „Negribu dzirdēt polītiskas teorijas. Valsts arī negrib importēt diletantus, tas saistās ar izdevumiem.” No publikas: „Ja noziedotu simt Prusaka skaņuplates, vai tās varētu ievest?” V.Ā.: „Man, kā Rietumos augušam , personiskas izteiksmes ierobežojumi nepatīk, bet LPSR rīcība buržuāziskās literatūras aizliegšanā ir jāsaprot.”

V.Ā.: „Igaunija, Lietuva daudz lepnākas, saliedētākas valstis, un tas izskaidro plašāku (salīdzinājumā ar LPSR) kulturālu/zinātnisku izmaiņu, kas notiek šodien. Lai gan visām trim valstīm līdzīga iekārta, A. Lejiņš jau norādījis, ka LPSR funkcionāri pa lielai daļai „senči”, un tas lietai nekalpo.” 

Vai šīs diskusijas (nemaz nerunājot par kongresu) tiešām „palika” pie V. Āboliņa (A. Strautmanis, Laiks, 13. septembrī)? Ierakstus vēlreiz klausoties, nevar teikt, ka pārrunās „dominēja” kreisie. Nevar arī teikt, ka vismaz šinī jautājumā publikā valdīja inerce.

A. Lejiņš: „Šīs puses kultsakkomiteja (skat. rezolūcijas) nevar būt polītiska. Priekšsēdim noteikti vajadzētu būt V. Āboliņam!” (Smiekli).

 

*

Varbūt vecā un vidējā paaudze tiešām jūt, ka „esam kaut kādu cīņu, pirmo šāda veida konfrontāciju − pazaudējuši” (A.S., 13. septembŗa Laiks); no tālienes ... var visādi izskatīties. Turpat uz vietas kommentāri bija daudz ikdienišķīgāki:

Kongresa programma par daudz pārslogota, nevienādi iedalīta („Pēdējā diena tukša, bēdīga”), pārāk maz prasīts no dalībniekiem („Vairāk darba grupu, mazāk referātu. Un nepietiekama iepazīšanās pašā sākumā.”), par maz referātu tieši par jaunatnes problēmām, pārāk īss diskusiju laiks pēc referātiem, paneļi vāji.

„Programmas saturs neatbilst latviešu trimdas sabiedrības šķērsgriezumam, nedz arī tautas jūtām un interesēm Latvijā.” Un „Programma diezgan vispusīga, kontrasti vajadzīgi, lai dalībnieki nāk pie slēdzieniem paši.” Un „Kāpēc neviens referāts par Eiropas drošības konferenci Helsinkos? Kāpēc tā pati atkārtotā viela no Pones, Āboliņa, Būmaņa, Rozīša, Urdzes? Varēja tiem nolikt kā zināmu pretstatu no Latvijas nesen izbraukušos jauniešus.” Vairākas balsis ieteic pilnsapulcē izteikties par tematikas vienspusību, kamēr citi saka vienkārši: „Tagad nav vērts kunkstēt. Par vēlu.”

Un pašās beigās: „Vāja informācija par kultūras sarīkojumiem. Par tiem nekādas atbalss presē. Ar vietējo presi, radio, TV − kontakti neuzņemti. Pārāk daudz blakus izdarību − kā jau visos mūsu tautas svētkos.”

Ja kaut kas zaudēts, tad liekas − drusku naivums, drusku no tās viss-būs-labi-tik-un-tā pieejas, drusku enerģijas. Iegūti draugi. Izventilēta domāšana. Bijuši prieki un paģiras. Kāpēc tam pierakstīt lielāku nozīmi? „Dvēseļu cīņa”? „Konfrontācija?” Kollektīvas „nacionālās stājas” ugunskristības? Nudien ne. Tā garīgā bagāža, ko dalībnieki ņēma līdz uz kongresu (sauksim to par labvēlīgu, vidusšķiras, visai biklu, neizstrādātu tautiskumu − pārrunas no koferiem neko radikālu neizvilināja), − tā nav zaudēta, tā necietuši aizvesta atpakaļ mājās. Viens otrs koferis ieskrambāts, jāiegādā jauns, jāpārkrāmē gara mantas − bet arī tas ir veselīgi. Jaunieši briest un pieaug, Dievs nedod, lai viņi savus uzskatus jau būtu iesaldējuši. Vai lai kāds viņiem ar varu iekaltu ‘pareizo’ līniju.

Lai neiznāk tā, kā Ulža Bērziņa dzejolī (Dzejas diena, 1974):

Puisītis piedzima Kanadā.

Un sapnī atnāk brūns lācēns
Un saka: „Es esmu Rīga.”

Bet zēns iet skolā Kanadā.

Un sapnī atnāk tāda savāda meitene
Un saka; „Es esmu Rīga.”

Vīrs sēž pie kamīna Kanadā.

Paiet gadi,
Bet Rīga vairs neatnāk.

Arī tā, saprotiet, ir vēlme.

 

*

Nē, LPSR kultūras seminārs nav aizmirsts. Tas notika pēc kongresa un arī apvārdots tiek − pēc kongresa.

 

*

I. Seleckim laikam pateicīgākais uzdevums un ātrākais kontakts ar publiku − jo taču noskatītas filmas, par kuŗām referē un materiāls ‘svaigs’. L. Zaksam tieši otrādi − obligātā kultūras sasniegumu uzskaite, kuŗā tomēr skaitļi (tilpums) nevar savienot klausītājus ar dzīvas kultūras dinamiku (vielu). Dinamiku pārstāv dzejnieki P. Zirnītis („Jauni vārdi, jaunas skaņas” − referāts par jaunāko dzejnieku paaudzi) un J. Peters (referāts − „Latviešu padomju dzejas attīstība kopš 50. gadu beigām”); pie tam abi lasa savu liriku atsevišķā ‘Dzejas vakarā’.

Filmas ir pārmaiņa no vesterniem, ārstu/advokātu/policijas melodrāmām, spiegu spokainām sadursmēm − tās Rietumos visai nepopulārā dokumentāližanra. Ciniķis teiktu − tādas te neietu skatīties, vismaz par naudu ne. Un tomēr − vajadzīgo tās veic ne bez mākslas, ne bez cilvēciskas izjūtas, pat ar fantāziju un līdzībām. (‘Pat’, − jo šai pusē tendence minētās vērtības ‘tās’ puses mākslai nepierakstīt). I. Seleckis atgādina pārrunās, ka „Motocikla vasara” (populārākā filma) nav bez ideoloģijas − materiāla labklājība nav viss. „Akls materiālisms mūs satrauc, par to diskutē.” (Pieklājīgi aplausi). Viņam vispār ļoti maz jautājumu, it kā par filmu, tai radnieciskiem tematiem publikai maz saprašanas. Nevar aizbildināties, ka temats svešs, − tika laikus izziņots. Vai varbūt te vainīga Rietumu filmpublikas vispārīgi pasīvā loma − no kuŗas uz pāris dienām nevarēja ‘izlīst’?

 

*

P. Zirnītim labs referāts par LPSR jauno dzejnieku audzi, skaitā ap 50, kas nav vēl Rakstnieku savienības biedri. Pāris dzejoļi no katra − tā mūsu iepazīšanās. Kritika atzīst, ka šīs paaudzes ‘smailē’ laikam būs trio − L. Briedis, U. Bērziņš, J. Rokpelnis. Interesanti, ka P. Zirnītis, pats dzejnieks būdams, saka „Redakcijas varētu būt kritiskākas. Ir daudz dzejas, un Liesmai jau dzejoļi 3 gadiem uz priekšu.” (Lai gan par papīra trūkumu netiek diskutēts). Kā to mēs salīdzinātu ar rezervēm un noietu šai pusē?

 

*

L. Zaksam tā pati nelaime, kas V. Āboliņam. Kad runa par kultūras sakariem, tad A. Goŗa teksts jau priekšā.

Jautājumi: „Vai V. Āboliņa tēze, ka apmaiņa var būt tikai vienvirziena, − pareiza? Vai Helsinku brīvākas ideju izmaiņas klauzula nedod citas cerības? Vai Rietumu latviešu māksliniekiem pavērsies plašāka auditorija Latvijā?”

Atbildes: „Daži darbi pilnīgi pieņemami, piem., G. Pones. Bet, it īpaši literatūrā, ja darbos ir vēršanās pret pastāvošo iekārtu Latvijā − tad tā ir iejaukšanās iekšējās lietās un nekāda ideju apmaiņa.”

Jautājums: „Kāpēc mums stipri vājāka kultūras apmaiņa, salīdzinot, piemēram, ar igauņiem, armēņiem, lietuviešiem − kur pat no ārzemēm pieņem studentus valsts universitātē? Kāpēc mēs to nevaram?” Atbilde: „Katrai republikai savas tradīcijas. Kursu rīkošanas iespēju pie LVU pārrunāšu ar kultūras sakaru komiteju.”

Parastajos latviešu trimdas kongresos nacionāli rīkotāji aicina nacionālpolītiskus runātājus. Florefā-75 bija citādi. Pie vārda tika laisti arī kreiso uzskatu pārstāvji. Lai labāk noskaidrotu „vidējo īstenību”, dažos gadījumos bija divi referenti. Tā par nesenajām pārmaiņām Latvijas iedzīvotāju sastāvā runāja sociologs A. Urdze un I. Spilners. Pēdējais vēlāk ALA-s Žurnālā (16,1975) rakstīja:

„Urdze referē un kritizē manu analīzi, kuŗas pilns teksts viņa rokās bijis jau veselu mēnesi. Statistiskie dati mums abiem tie paši no Mežgaiļa un Zvidriņa „Padomju Latvijas iedzīvotāji”. Urdzes secinājums, ka krievu ieplūšana Latvijā nav apzināta, bet gan Padomju Savienības integrācijas un saimniecības polītikas rezultāts. Mans secinājums, ka krievu iepludināšana ir plānota Padomju Savienības integrācijas un saimniecības polītikas ietvaros. Integrācija nav nekas cits kā pārkrievošana.” 

Pretjautājums minējumam, ka JG ne vienmēr prasa atļauju LPSR autorus pārpublicēt: „Vai Svešatnes Balss ir prasījusi atļauju mūsu puses dzejniekiem?”

Atbilde: „Par to jārunā ar kultūras sakaru komiteju.”

Un kronis (no V. Āboliņa): „Kāda ir bijusi komūnistiskās partijas loma un nozīme kultūras darbā un popularizēšanā?”

Atbilde: „Grūti atbildēt, jo loma ir visai liela.”

Un tā joprojām.

 

*

J. Peters izseko LPSR vidējās paaudzes autoru dzejas ceļus, bagātīgi citēdams O. Vācieti, I. Ziedoni, M. Čaklo, V. Belševicu, I. Auziņu un vēl veselu virkni citus. Viņam arī daži trāpīgi atzinumi, piem.: „Tulkojumi ir garantija mūsu dzejas nekonvencionālismam.” Kā iet ar tulkojumiem šai pusē? „Lai dzejnieks būtu liels, viņam vajadzīga arī liela auditorija.” (Volts Vitmens). Kommentāri lieki. Pārdomām: „Lai gan dzeja ar savu ārējo izteiksmi nav sabiedriski nozīmīga, tā var būt iekšēji sabiedriski nozīmīga lasītājam.” Ko sagaidām no mūsu rakstniekiem? Lasītājiem? Un dažiem mūsu jauniem ‘dzejniekiem’ derētu ieklausīties J. Pētera vārdos par mūsu lirikas pirmsākumiem: „Latvieši ir dzejnieku tauta. Mums vēl nebija savu rakstu zīmju, bet mēs jau dainojām. Un šodien esam bagāti, jo mūsu dzejas kokam ir neizsīkstošs skaņu barotājs − tautasdziesma. Visiem maniem draugiem dzejniekiem kā svētums grāmatu plauktā stāv Krišjāņa Barona dainu kopojums zaļos vākos ar ugunszīmi.” Tā.

*

LPSR kultūras semināram beigas. Klusums. No pults: „Visi tik noguruši, ka nav jautājumu!” Un nav arī. (Tiešām „kulminācija”?)

Labi − skriešana, nogurums. Labi − nemitīga kultūras un visādu vērtību polītiska čuguna liešana. Bet „možs un attapīgs” bija gluži retais. „Kritiski izvērtēt”? Trūka kompetences. Atbaidošākais ir tieši tas, ka ne jau griba deficītā („tā mīlestība ir mums visiem”), bet informācija, izglītība. Jaunatnei! Pat aktīvai jaunatnei. „Jābūt” labi informētiem par apstākļiem LPSR (un otrādi!) − ar to nepietiek. Acīmredzot liela daļa „nav”. Tad tā grūtāk sarunāties.

Nezinu, vai katram kongresam akurāt „būtu jādod savs zīmogs, savs līderis” (A.S., 13. septembŗa Laiks), ar tiem līderiem mums tā švakāk gājis, − drīzāk gribētos vispārīgu spraigumu, kritisku pieeju, informētu dialektiku, darīšanu klausīšanās vietā. Pienākums, mude − nolasītajos Jāņa Pētera vārdos: „Nemāciet prievītes bērniem, bet brīvību.” Kad vēlmes sasaucas − viss labi.

J. Jāņadēls

VĒL PAR FLOREFU

III Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu raksturoja satraukums trimdas presē par t.s. „jauno kreiso” it kā lielo ietekmi jaunatnes kongresa norisē. Tiesa, kreisi noskaņoti lektori ieņēma manāmu, bet ne vairākuma lomu kongresa programmā. Tāpat arī dažās debatēs un diskusijās šie „jaunie kreisie” paguva šo to krasu pateikt vai citādi šokēt klausītājus, kas viņu idejas uzskatīja par kaut kādu sensāciju. Taču visumā, manā uztverē, jaunie kreisie sevi diskreditēja, jo tiem nebija nekas pārāk jauns, nedz arī pārāk kreiss ko teikt.

Īsos vārdos, viņu nostāja bija nekritiski atbalstīt Padomju Latvijas un tādējādi Padomju Savienības tagadējo polītiku. Viskrasākā piemērā − Valdis Āboliņš deklarēja, ka viņa izpratnē trimdai tikai atliek „solidārizēties” ar Padomju Latviju, ieskaitot tās policijas iestādes. Mārtiņa Būmaņa un Ojāra Rozīša uzskatā, trimda, nevis padomju iekārta pati ir atbildīga par terroru Latvijā un pret padomju disidentiem. Mūsu grēks, viņi apgalvoja, ir bijis „mest sprungulīšus” Padomju Latvijas attīstības ceļa.

Visumā šī nostāja atbilst līnijai, ka Padomju Savienība joprojām ir sociālisma paraugvalsts, ka šī sociālisma deformācijas rada kapitālistiskās pasaules spiediens un nevis iekšēji defekti un ka ārpus Padomijas dzīvojošu komūnistu un marksistu pienākums ir aizstāvēt Padomju Savienību, nevis vērst marksismu kā kritikas metodi pret pašu padomju valsti. Lojalitāte iekārtai „kuŗā likvidēts privātīpašums” dominē, klusinot un mīkstinot kritiku pat pret pārkāpumiem, kuŗi brēc pēc protesta. Tā, piemēram, M. Būmanis galu galā atzina, ka masu deportācijas no Baltijas valstīm ir notikums „par ko varētu debatēt”.

Citādi uz šādiem jautājumiem skatās vairākas Rietumu komūnistu partijas un pat Padomju Savienības marksistu disidenti. Tā, piemēram, vēsturnieks r.  Medvedjevs savā grāmatā Par sociālistisko demokratiju norāda, ka sociālisma mērķis ir paplašināt, nevis aizstāt t.s. „buržuazistiskās tiesības”, kā vārda, preses un polītiskās darbības brīvību. Viņa uztverē, patiesam sociālismam ir jāpapildina formālā demokratija ar jaunām demokratiskām iestādēm, kas skaŗ saimniecisko un sabiedrisko dzīvi. Blakus preses un polītiskai brīvībai, kas Medvedjeva uztverē kapitālistiskā sabiedrībā ir bieži tukšas brīvības zemšķirai, sociālismam jārada jaunas tiesības, piemēram, tiesības kopēji noteikt darba apstākļus un ražošanas prioritātes, tiesības uz izglītību, veselības kopšanu, kulturāliem pakalpojumiem utt. No brīvi domājošiem marksistiem un sociālistiem varētu gaidīt kritiskus referātus tieši par to, kā padomju ikdiena atšķiras no sociālisma ideāliem. Varēja gaidīt arī pareģojumus un ierosinājumus, kā veicināt demokratiska, patiesa sociālisma tapšanu Latvijā. Varēja nepārprotami sagāzt puspatiesību, ka visi „kreisie” pastāv tikai par Maskavas stila diktatūru un padomju iekārtā nesaredz nekādus defektus. Tomēr, tā III VLJK nenotika.

Atkārtoju, tātad, ka III VLJK nebija nekas pārāk jauns, nedz pārāk kreiss. Ja notika kāda „manipulācija” kongresa rīkošanā − un tādu centās saskatīt par katru cenu prese, tad tā sastāvēja no tā, ka III VLJK vispārējas vadlīnijas novirzīja jauniešu uzmanību no Latvijas un lika tai atkal skatīties jau pazīstamā trimdas nabā. Un ko ar šo panāca kreisie „sazvērnieki”? Tie varēja dažādos variantos pārspīlēt to, ko jau visi, galu galā zinām, ka trimda nav galvenais noteicēja spēks Latvijas nākotnei, to formulējot izteicienos par trimdas „nenozīmīgumu”, „desolāciju” utt. Un kā atrisinājumu šai mūsu nabas kaitei, par kuŗu visa tā vispasaules padarīšana tapa rīkota, pašproklamētie kreisie piedāvāja nekritisku ceļu „uz Padomju Latviju 1975. g. vasarā.”

Par to, cik izolēta kļūst Padomju Savienība kreisās intelliģences acīs, kā arī beidzamā laikā lielo Rietumu kompartiju acīs, netapa runāts. Par to pienāktos runāt nākamā VLJK, jo kaut cik svarīgi mums liekas analizēt trimdas problemātiku. Tam visam dod jēgu tikai tas, kas varētu notikt un kam vajadzētu notikt Latvijas turpmākā vēsturiskā attīstībā. Būdami trimdā, mēs trimdas problēmas risinām ikdienā, un no tām mēs nevaram izbēgt. Un kaut cik svarīga šāda pašanalīze gan būtu, tai nevajadzētu atkal nodoties pasaules mērogā, ja tās nozīme līdztekus nepievērst pietiekamu vērību Latvijai tagad.

Nākamais VLJK, kuŗu paredzēts rīkot Ziemeļamerikā, varētu būt vēl intensīvi polītiskāks kongress nekā iepriekšējie, ja tanī blakus Padomju Latvijas diktatūras aizbildņiem darbotos arī patiešām „jaunie kreisie”, kuŗi stāvētu par demokratisku, sociālistisku Latviju, kuŗā šie abi jēdzieni spēlētu lielāku lomu nekā propagandas saukļi vien.

J. Jāņadēls

J. Jāņadēls ir pseudonims polītiski aktīvam jaunietim no Ziemeļamerikas.