| Roberts Mūks |
|
|
NO "TRANSCENDENTĀLĀS EROTIKAS CIKLA, VELTĪTA STUČKAS KOMISĀRA MEITAI UN JĀŅA RAIŅA NELIKUMĪGAI KRUSTMEITAI G.A." |
|
|
* * *
|
Es Tevī iemīlējos jau toreiz, kad Tu biji maza un apaļa un no viena gabala. Tas bija tad, kad Herberts Cukurs pārlidoja Sahārās tuksnesi vienā virzienā Un Jānis Daliņš ieguva sudraba medaļu Losandželosas olimpiadā viena pirdiena laikā
(Jo laiks ir relatīvs).
Bet tagad, kad Tu esi pieaugusi un skaista Un mazliet izlaista – Es, sēdēdams vienā no Timbuktu bāriem, (Kur es paliku kopš Herberta Cukura liktenīgā brauciena) Un vaļīgi turēdams savā klēpī vienu no lokālām skaistulēm, domāju:
Tev ir jānāk man palīgā
Jo, hiperboliski runājot, Tu esi mana nāve un augšāmcelšanās, Centrs kādā vēl neizzīmētā mandalā – Ne sieviete, ne dieviete. Varbūt Tu esi tā vieta, kurp es došos Kopā ar vējiem, dzīvniekiem un savu kārno dvēseli padusē atdusēties. * P.S. Šinī brīdī man nāk prātā ola – tik gluda, cieta un maiga Kā oļi Baltijas jūŗas krastos.
|
| * * * |
Es vairs nevaru Tevi mīlēt kā senāk, Jo lapas uz kokiem, ielu asfalts un kalni šodien ir savādāki nekā viņu brīdi. Tad kāpēc lai es būtu savādāks par šīm lietām un veidiem! Visdziļākais miers un „mūžīgā mīlestība” ir tikai pārmaiņā, Mirklī, ko mēs nemēģinām iebalzamēt savās atmiņās vai putnu dziesmā, Kas nav nekāda ārija, bet skan līdzīgāk suņu rejām un zāles augšanai pavasarī.
|
| * * * |
Kad visas zvaigznes ir sakārtotas alfabētiskā rindā, Tad man ir grūti pateikt, Kuŗš burts Tu esi šo zvaigžņu rindā, Jo es esmu apburts.
Tad man ir grūti pateikt, vai tu esi varavīksna Vai gaisma, kas piedzima no aizlaiku kustoņu un cilvēku dziesmām Vai ēna no faraonu piramidām, Kad viņi, būdami vēl dzīvi un spirgti, Atdusējās ar cilvēku meitām.
Es Tevi iebalzamēšu savā dvēselē kā putnu dziesmu Un kā vēju no Nevadās vai Gobi tuksnešiem. Es tevi iebalzamēšu sevī kā liesmu.
Es būšu Napoleons un Nebukadenedzers, Kas ir apsolījies Vairs nekad nedzert.
Bet man ir jāiekaŗo kādi kontinenti, kuru senos, nebijušos veidos Es varētu pastaigāties kā pa Raiņa bulvāri, Vai pasēdēt tai parkā netālu no Pulveŗtorņa.
Es būšu fūrmanis ar melnu zirgu priekšā, Un, no mīlestības un nāves apsēsts, Apstāšos Brīvības ielas labākās mauku mājas „Alhambras” priekšā Un neiešu iekšā.
|
| * * * |
Kad debesis ir vistumšākās Un liekas, ka gaismas vairs nebūs nekad Es dzirdu Tavu balsi It kā atbalsi no citas pasaules – Dažreiz pa telefonu Vai no grammofona, ko Tu esi iebūvējusi manās iekšās pa tām naktīm, Kad mēs bijām tikai divi un bezdievīgi.
Par tām naktīm man vēl ir jāraksta kāda pasaka Vai kāds ducis dzeju, kuŗu rindās ir ievīti Tavas miesas viesuļi, lielceļi un neceļi.
Bet mīļā no Nīlas upes apkārtnes, paliec par manu statuju, Kad es būšu akls un stīvs no nāves bēdām, Lai es zinātu, ka tie vēji, kas Tevi glāstīs Arī man stāstīs par Tavas miesas savienošanos ar bezgalību Un par kādu perambulāciju sniegā, kas nekad nenotika, kā Tu gribēji, Izņemot mūsu mīlestības nakšu murgainā miegā.
Bet kad visas pasaules gultas būs izgulētas, Tu būsi mana bulta, Ko es šaušu pret zvaigžņotām debesīm, Kad mēs abi, cēli un svinīgi, tajās ieiesim Pa pakaļdurvīm.
Tad es Tevi mīlēšu kā tikai debesīs mīl: Bez greizsirdības lēkmēm Bet, cerams, arī ne bez sekmēm. Jo tādiem kā mums Būs palicis tikai viens jautājums: Vai arī debesu kambaŗos var gulēt dubultgultā
|
| * * * |
Tu esi miesa no manas miesas. Un kad eņģeli pārlido šo pasauli – bez miesas Vai kad Konfūcijs sarunājas caur gadsimtiem ar Maotsetungu – Es Tevī dzirdu kādu dziesmu par senām zaudētām kaujām (jo toreiz es biju citu meitu skaujās) Par pilsētām, kuŗu drupās tikai karogi vēl liesmo – Nepadošanās karogi.
Tu esi zemes lode bez formas Jeb prima materia, Kuŗā Tas Kungs iedēstīja pirmo līliju, Būdams noreibis un lai tikai palielītos.
Tu esi planētu riņķošana bez jēgas un mēra, Bet – arī šo viesuļu dvēsele. Un kad man gribas pastaigāties mēnessērdzīgā garastāvoklī pa Jeruzalemes vai Babilonas jumtiem Tad, mana vismīļākā, Tu esi mans punkts.
Tu esi circulum cuius centrum est ubique circumferentia autem nusquam Un kuŗas zvaigžņu caurstrāvotā miesā Varētu apmaldīties Horātijs, Nebūdams musketieris pēc dabas.
|
| * * * |
Es gribētu ar Tevi aplidot Himalaju kalnus un Gaiziņa kalnu Vienā elpas vilcienā vai – ja Tev tas liekas par ātru – Mēs varētu paņemt vilcienu, kas svilpo, It kā atbalsodams koka stabuļu skaņas, Un piestājas katrā stacijā, Kad konduktors saka: „Lūdzu iekāpiet vai izkāpiet bez jebkādas steigas, Jo starp mušu pasažieriem ir arī Himalaju kalnos braucēji, Tālavas tauŗu taurētāji Un citi komūnisti.
Es gribētu Tevi apvīt ar rožu kroni Un aplaistīt ar svētu ūdeni no Noasa plūdu laikiem, Kad krokodīļi, lidojot pagaisu, mums cilvēkiem par piemēru, Cerējās ar savām mātītēm – tām brūnzaļgani spīdīgām princesēm No aizviņa laika.
Es gribētu Tevi iedēstīt Paradīzes dārzā Kā galveno puķi, Un es pats būtu koks, kuŗa ēnā Tas Kungs pastaigājas, nogrimis filozofiskās domās par savu pasaules radīšanas nedarbu Un, paskatīdamies uz Tevi, domā: „Not too bad. Šīs puķes dēļ Es pārradīšu šo pasauli vairākas reizes Vēl.”
|
| * * * |
Es Tevi apskaušu ar 333 rokām, Es Tevi uzcelšu savas mīlestības Everestos, Es Tevi glabāšu kā tādu, Kuŗas rokās un kājās un acu līnijās aug dažādi stādi: Daži no Tibetas kalnu ielejām, Daži no aizmirstiem kapiem, kuŗos staigā it kā mēnessērdzībā vai kā saulespuķu viesnīcā Tavs aizmūža tēls.
Bet neesi, mana dārgā, Tik jauka, tik jauna, tik skaista, Jo arī Tu esi izlaista.
|
| * * * |
Svētā Valentīna dienā manai mīļajai, kad viņa ienāca ar samovaru padusē atdusēties. (Bet par šo samovaru ir jāraksta cita dzeja – varbūt par Sibīrijas stepēm, vai kā japāņi dzeŗ tēju vai, kā tas nākas, ka mana mīļākā ir cēlāka, vieglāka un bezdibenīgāka par šīs tautas tējas ceremonijām).
I Pirms pasaules radīšanas
Es Tevi mīlēju jau tad, kad Tu vēl nebiji piedzimusi, Es Tevi mīlēju, kad – kā bībelē rakstīts – pasaules pirmviela chaotiskos joņos mēģināja pārveidoties šo laiku veidos. Jau toreiz es Tevi apskāvu kā savu otru pusi, Kā staru vai kā vēju vai kā kādas neatklātas impērijas galvaspilsētu.
II Pēc pasaules radīšanas
Es Tevī iegāju kā pa debesu vārtiem Un pie Tavu acu avotiem pakavējos, nesacīdams nekā, jo Tavas acis bija kā zvaigžņu ritmi, kā zāle pavasarī, Vai varbūt kā mūžīgs neizdibināms jautājums – Kā jautājums, kas ir arī atbilde.
III Pēc pasaules un Tevis bojā ejas
Atkal bija nakts un nepanesams, it kā ar cirvi cērtams klusums. „Hosanna un pie velna!” es tad iekliedzos, „No šo acu pīšļiem es uzcelšu jaunu pasauli Viņsaulē. Vai kā Fricis Bārda jebšu Johanness Poruks saka: ‘mīlestība nekad nebeidzas’”.
|
|
Ivars Lindbergs
|
|
|
KAS IR TĀ BURVESTĪBA.... |
Kas ir tā burvestība? Tā ir tā dziedāšana apmātās balsīs, iziešana vēlajos gājienos, bāru sasaukšanās bāros, senu dziesmu izdziedāšana svešu viesnīcu istabās. Tā ir akla taustīšanās atpakaļ, tā ir piederēšana tur kur tev nepieder nekas un viss ir akmens sievas sāpēs un viss ir vecā tēva kapa smilgās. Tā ir akla taustīšanās atpakaļ, līdz mute jūt atkal īstās zemes garžu un acis īstās jūŗas sāļumu.
1973/1975.
|
| Aina Zemdega | |
|
ATGRIEŠANĀS (Tēva piemiņai)
|
|
|
Beidzot pienāca vēstule: vakar bijām Rīgā viņu saņemt. |
|
|
Tu atgriezies pie savas mīļās nevienam nezinot, neviens vairs nepateiks, cik ilgi biji viņas viesis kā senāk –
viņā klausīdamies, viņu mīlēdams, viņas pulsam līdzi pulsēdams pēdējo reizi.
Un viņa tevi turēja savos dārzos un namos, gleznās un skaņās un ilgi neatlaida – mīlēdama tevi dienās un naktīs kā senāk.
|
|
|
Piestājām Talsos un pussešos vakarā braucām tālāk uz kapsētu. |
|
|
Pa salijušu zemes ceļu, to pašu seno, mīļo, tu beidzot atgriezies uz palikšanu.
Piestājiet Riepaldu ciemā, lai atvadās slieksnis!
Tad lēni pret kalnu pa nekaltu bruģi, gar skolu , gar ezera malu, kur vējš niedrēs tev spēlēs kā bērnības ziemās, pa izbrauktu lauku ceļu lēnām, tālāk, uz zemē atvērtu vietu. |
|
|
Tā mums bija norunāts – tur visiem radiem sapulcēties. Un tā arī notika. |
|
|
Smagām rokām akmens mūŗos smagos vārtus veŗ tavi nosirmojušie brāļi,
smagām rokām kaisa skujas nolīkušiem pleciem tava māsa.
Tevi sagaidīt, tevi pavadīt, tēvtēvu irušos audos iedēstīt, mātes klēpī par jaunu iesēt nāk tava dzimta –
pārlauztā cilts lokā uz laiku laikiem ieslēgt. |
|
|
Laiks bija sērīgs, debess apmākusies, un līņāja sīks lietutiņš. |
|
|
Zvani lai nesašūpojas baznīcas tornī un netraucē klusumu – citiem nav jāzina. Runājiet pusbalsī, dziediet pusbalsī par ceļu, kas galā – lai svešie nedzird un neatrod to, ko krēsla un kapsētas mūŗi grib pasargāt.
Vien lietus lai klusi spēlē ganiņa dziesmu, to pašu seno, uz tavas līgavas mirtēm un tavu mīļo krustiem. |
|
|
Tad dziedājām: „Lai saldi dus šis pārbaudītais vīrs”, un lasījām svētos rakstos : „Mans tēvs man ir licis zvērēt, teikdams – Tur, manā zemē, tev būs mani aprakt!” |
|
|
Asins piederībā balsis auž dzimtas kapa dvieli, apsedzot sāpi ar sāpi, rētu ar rētu Un ir kā zvērēts : zemei – pelni, garam – gars, mīlestībai – mīlestība.
|
|
|
Tāds bija svētbrīdis kapsētā.
Un kaps pušķojas ziediem – rakstīja tēva māsa.
Neskumstiet tālā malā.
1974.
|
|
Richards
Rīdzinieks
|
|
|
Divi dzejnieki Florefā:
(U.Graša uzņēmums) |
 |
|
RĪGAS BRAUCIENA CIKLS |
(Pirmie astoņi dzejoli un epilogs)
(Dzejnieks Juris Kronbergs ar kundzi Regīnu 1975. gadā no 24. janvāŗa līdz 1.februārim ciemojās Rīgā. Fakts)
|
| 23/1–1975 |
Pasveicini. Pasveicini akmeņus un liepas, Pasveicini tos, kas mani vēl atceras – zvirbuli Grīziņkalnā, vēsmu Vērmanītī un visus tos, kas nav nosaluši lielajā salnā.
Sveicini zāli, kas nākamgad dīgs un to, kas puvusi trūd, ja piesienas ļaundaris riebīgs un sirdīgs, tam mani par ēsmu grūd.
Sveicini akmeņus, liepas. ----------------------------------------- Es pats laikam nepārnākšu.
|
|
PIRMDIENA
|
Juris un Regīna Ziedoņa dārzā elpo, pulsē un dzeŗ, katru skaņu un miglas pilienu karsušās plaukstās tver. Balsu sanoņā burvīgā klausās, veļas no klēpja uz klēpi, aizsargbruņas kā ziedlapas pagaist, šūpojas, grimst tie un ceļas. Apmīļo viņi, dvašo un skata Mārupes bērziņu līku, Daugavu, ļaudis – veselu miljonu, katru putekli sīku. Asaras, asaras satek un krājas, sausas kaist gurušās acis, cik daudz gan apmīļot viņi ir spējīgi, to tik nākotne sacīs. Mirkļu zvaigznes kā sacīkstēs joņo, sabrūkot priekškara mītam, skarba vētra ir maigākā vēsma stādam, lecektī dzītam.
|
| IDEJA |
Kādēļ nepārnākt? Seglošu Pēgazu, seglošu ātri un aši, pārjāšu jūŗu, peļķi tik mazu, ka jūt tai pāri pat dvašu.
Apciemošu, ko gribēšu, okupantus ne pārāk, brālīgiem gaŗām paiešu, ja ienāks kāds – iziešu ārā.
Satikšu mīļos, staigāšu ielās, žuļiku nopirkšu bodē, apskatīšos, kā balodis lielās, un vai karogā nemetas kodes.
Nav par nāvi valodu dzirdēt, latviskās sejās vērties; mūsējām rakstā pukst viņu sirdis, kopā der pirtī pērties. ------------------------------------- Tā es pārjāju zirdziņu savu, piesēju Arkadijā, kājām pats devos uz Rīgu savu.
Tālākais – stāsts, kā tur bija.
|
| VĀJUMA BRĪDIS |
Daudz ko redzu, ir gluži kā kādreiz, stāvējis laiks ir uz vietas. Visas šīs dzegas, ietves un ielas, kādreiz zēnībā ietas!
Pa šīm pašām pelēkām kāpnēm esmu tik daudzreiz kāpis, pagājības sērīgais skaistums iesmeldz, un viss es sāpu.
Pie šī paša Pulksteņa Jāņos torīt dejojām valsi, smaržoja kalmes un grammofonu aizstāju es ar balsi.
Pa šo ielu, kur trolejbuss pašreiz iegoras lēni, puķotā kolonnā aizgāja pasaulē Rīgas zēni.
Niekkalbis tikai pagātnē paliek, tādēļ tālāk es eju, noglāstu operu vērodams vēsu un mierīgu seju.
|
| RADU PULCIŅĀ |
Un nāk un apmīļo, sērīgi smaida (cik vecmāmiņai šai gadu?), un apņem tevi kā smaržojošs siens pulciņš pūkaini mīlīgu radu. Tu mulsti, dzirdi, tu zūdi un stāsti, uz galda aizdars tik bagāts; ir pudeles, glāzes un acīm tu glāsti nianses, krāsas un smaržas: te nēģis, tur lucis, tur baravika un sīpoliņš apaļš un niecīgs, tur galerts, te desa, tur baltmaizes rika un pīrādziņš sviestā cepts, priecīgs! Un bišu strops apkārt tev san un skan, pret visu godīgs tu esi, un, galvai reibstot, nezini vairs, no kā kuŗam sveicienus nesi! Mazs skuķēns ar bizītēm, nopietns, kluss tevi pētī ačtelēm maigām, un blakus tu klausies nostāstus par grūtajiem laikiem taigā. Tu desmitiem mūžus dzīvo uzreiz, ik sekundi desmitiem gadus, jo tagad nu esi sastapis reiz tālu mīlētos Latvijas radus.
|
| NO RĪTA VIESNĪCĀ |
Daugavas vēji izmazgā galvu. Daugavas vēji dvēselē iedzeļ, vecgada vakarā izlieto alvu sidrabā pārvērš un liktenī ieceļ.
Daugavas vēji mākoņus plosa, rītu būs vētra un nesīs līdz; kafijas tasītei aizlauzta osa, Daugavas vēji aiz loga īdz.
Jāpošas atkal ir jaunai dienai, jāapmīļo viss, kas ļauts, jāizstaigā no sienas līdz sienai, vakarā jādzeŗ – būs kolosāls rauts.
Daugavas vēji ieper un glāsta, aizsit elpu, ja iepatīk tiem, ausī par nākotni iečukst un stāsta par varoņiem seniem un nākamiem.
|
| PASTAIGA PARKĀ |
Ir pelēka diena, blakus mēs ejam, un katrs teikums ir svarīgs; pat zvirbulis kailajā krūmā sparīgs pārvēršas skanīgā dzejā.
Tu strupi runā, nopietnu balsi, un es ik vārdiņam ticu, jo zinu, ka sirdi tu bruņās kalsi un nemainīsi pret picu.
Pret picu, dāču, dārgākiem vīniem, dzīvi, laisku un sīku, jo zini, par spīti gudreļu smīniem, dzeju tu nemirstīgu.
Tad aizmirsies stāstu, kas mani nospiež, un paša vārdi man griež:
Uzraudzība. Nodevība, Mazdūšība. Dvēseliska netīrība. Hotelis jaunais, kas glīts būtu Čikāgā, varbūt pat Kauņā, te panorāmu tik traucē!
Svešie, ielās, kas lielās, un manīti esot pat Aucē! Citādi Rīga, kas Rīga. Mīlīga un patīkami nemierīga.
Tu klusējot piekrīti, abi mēs zinām, abi mēs celiņa oļus minam.
Ar kreiso kāju tu uzmin zaram, to pasper, apsper un grozi, saki: „Bet tagad mēs varam teikt, ka mums labāka proza.”
Pret tumsu jau krēsla ir gaisma spilgta, brāli, mans mīļotais brāli, kaut ikdienā dzīvoju bezgala tāli un robeža starpā mums vilkta.
Klusējām abi,
bij
izstaigāts
parks,
Uz kamiešiem nogūlās smacējošs smagums un jutu, cik grūti ir mums.
|
| UZ IELAS |
Koļa ar Aņu gaŗām iet, it kā būtu tie mājās; Aņai patīk čalot un smiet, zābaciņi pat kājās.
Gar pieminekli, gar kanālu, tie gaŗām man aiziet gar plecu, vai tādēļ bij ceļot ceļu tik tālu, lai izjustu naidu vecu?
Nē, laika tik maz, tādēļ steigšos es, man jāsatiek Māris un Jānis. Neviens nevar izžēlot nelaimes; un no steigas man sāp pat jau sāni
|
| EPILOGS |
Tā labi izciemojies viskiju dzeŗu. Aiz sienām bezsniega ziema. Smēķēju daudz. Gaidīdams Regīnu, Juri, īkšķi turu un pulkstenī skatos – ziniet – trimdā lēni iet laiks.
Kad šie atbrauks, jautāšu vienaldzīgs: Nu, vai labi būt mājās?
Un: Kā tad jums gāja?
Te nekas nav ne noticis, ne bijis. Jā – varbūt, pāris reizes ir lijis.
(Visi šie dzejoli, atskaitot pirmo, sarakstīti no 1975.gada 27.janvāŗa līdz 30.janvārim.)
|
