|
Uģis Sprūdžs
|
|
| * * * |
Es pavēros pret krustu bet mēmi mani tumsā tas mānīja viņš vīla – šķita, šķils dzirksti, taps gaisma – vilināja – pelēkā ēnā bāls tēls māja – bet izplaiksnāja izzuda, izgaisa rēgs
Es pavēros pret krustu tas klusēja sniedzās, stiepās tālē bet klusēja
Es pakritu pie krusta tā ēna mani tumsā apskāva tikai ēna
|
|
Lolita Gulbe
|
|
| MARTA VAKARI |
Kā es varēju viņus pazaudēt, Šos viszilākos marta vakarus? Kā es varēju ieiet viņos un viņus neredzēt? Tad – pacelt acis – un pēkšņi – Kā uz vienreizēju, ķēnišķīgu pieņemšanu Ģērbušās dāmas viņi nāca man pretim – Viszilākā samtā, neona diadēmām galvā Manas pilsētas vakari martā. Diendienā pelēkie betona ēku kalni, Kuŗu ielejas izskraida vēja suņi, Stāv gaismas brokātā tērpti, un sveicina Agrās pavasaŗa zvaigznes un tevi un mani Un jauniešus, kas roku rokā meklē katrs savu Atspīdumu, Un visus slimos, kas caur logiem gribētu Naktī ieiet, Un nabagu, kas parkā ar izdzertu vīna pudeli Zvaigznes skaita, Un atkal tevi un mani, jo mēs esam tie, Ap ko mūsu pasaule griežas, Sveicina pavasara vēsmas un staro pretim tām Un melnai mākoņu sienai, kas pamalē briest Un kā villaine pārklās šo gaismu pēc mirkļa. Cik daudzi vēl redzēja pilsētu blāzmojam Marta naktij pie sirds? Cik liela varenība ir gaismas un cementa Austam audumam – Cilvēka smadzeņu šūniņu izdomātam – Uguns un akmens brokātam! Kā es varēju viņus neredzēt? Drīzs – aprīļa naktis būs tuvāk saulei Un zilums – pavasaŗa lietos izplūdis Akvarelis – Ai, šie vēja apglāstītie marta vakari – Gaismas vižņiem piebērti zili atvari Iegrimšanai. Bet ne – aprīļa agrumā zeme elpo ar kaut ko tādu, ka ir pilnīgi skaidrs – tā ir Viņu Elpa. ...Par zemi! Paldies, es jau topu. Tas nebūs ilgi. Jo tā pat nav tapšana; tā pārtapšana vien. Ko sāpe saīsina. Palieciet savās krastmalas smiltīs pie savām ūdensslēpēm, paisumu gaidīdami. Man ir sarunāti divi lemeši uz šodienu. Jo Putnu Ceļš debesīs, redziet, tik pilns, ka mudž, tik daudziem tur nav ko darīt. Un neaiziet man vairs pie putniem gaisos. Par zemi ir jāpaliek. Par uzartu zemi.
1974
(No krājuma Cilvēks, uzarta zeme.)
|
| DRAUGAM |
Tu esi savāds skrejošais holandietis – Tavs lāsts tevi nomoka un paceļ. Tu meklē skaistumu un atpestīšanu Pilsētas trokšņos un dūmos. Tavs kuģis ir nakts, un buras – Gobelēni, austi smalkiem sapņu diegiem. Tu esi savāds skrejošais holandietis, Ko tu atrod, tu pazaudē, un pazaudētais Ir ieguvums, Kā gliemežvāka senās jūras skaņas, Bet ne jūŗa pati. Savas plaukstas tu izplet pret pilsētas straumi, Tā plūst tev pāri kā šalcoši viļņi, Citu cilvēku sirdspuksti un soļi, Kas sitas pret mūŗiem un atbalsojas Tavās delnās un sirdī. Tev paliek – kā gliemežvākā – Skaņas no tūkstoš ritmiem Un slāpes pēc tā, ko meklē. Ko meklē? – Šāsdienas mīlestība vairs neatpestī. Tu atsakies no tā, kas ir, Un meklē patiesības skūpstu vakardienā. Tavas kājas nejūt akmens smagumu Un nevelk tevi mājās. Tev jāiet tālāk – Katru nakti jāauž jauna buŗa.
|
|
Imants Auziņš
|
|
|
MŪŽAM MĒS TO BILŽU NEREDZĒSIM
(No dzejoļu krājuma |
Mūžam mēs to bilžu neredzēsim, kuŗas katrs pants viņai iz pa- gājības gar gara acīm verd.
Kaudzītes Matīss
Jā, mūžam mēs to bilžu neredzēsim, Ko mūsu vecāsmātes redzēja: To muižu kalnā, pelavmaizes donu Un avotu, kur dainas tecēja.
Tik zeltainas un dzidras nebūs upes, Pat birzīs retāk sudrabs pamanāms. Prom vecāsmātes tā kā tautas dziesmas Tur aizbrauca ar dimantkamanām.
Un mūžam mēs to bilžu neredzēsim, Ko mūsu tēvi, mātes skatīja Šai ložu plosītajā gadu simtā, Kur viņi savas dienas vadīja,
Kur sadrupušas senas kauna siekstas, Kur dievnami aiz pamestības kliedz, Kur varas, mantas dēļ ar vecu naidu Triec brālis brāli – asinszemē triec...
Jā, mūžam mēs to bilžu neredzēsim, Bet arī mūsu bērni neredzēs Tik daudzas šodien aizejošas ainas, Kas nomoka vai palīdz slāpes dzēst.
Un tikai dziesma – lielā vienotāja – Kā asinsrite audžu audzēs plūst Un mūs, kas esam gandrīz svešinieki, – Par cilvēci, par tautu dara mūs.
|
|
Māris Čaklais
|
|
| CILVĒKS, UZARTA ZEME |
Apariet zemi rudenī! Paldies, beidzot esmu uzarts. Skrubiniet, sviliniet, šķērējiet, ecējiet, viss tiek apvērsts, ieslānīts, ieslāņots slānī. No zemes tu esi nācis... Bet no uzartas zemes. Šķīvjo, šķetina tevi, sāpīgi gādā, bet gādā. Apmulsis no tik izcilas gādības, tu atvelc elpu un atceries dzīvot. Vienīgais, kas mūs atšķir no viņiem, no tiem, kas auž mūsu kokiem saknes, – tā ir mūsu redzamā dzīvība – dvaša.
|
|
(Ezra Pound) (1885 – 1972)
|
|
|
ŠŪ STRĒLNIEKU DZIESMA
Te mēs esam, pārtikdami no paparžu asniem, Un jautājam: kad atgriezīsimies savā zemē? Te mēs esam, jo kenniņi ir mūsu ienaidnieki, Mums nav miera šo mongoļu dēļ. Mēs rijam mīkstos paparžu asnus. Ja kāds piemin atgriešanos, citi sadrūmst. Bēdīgs prāts, spiedīgas bēdas, esam badā un slāpēs. Mūsu aizsardzība nav vēl droša, pat draugam nedrīkst ļaut atpakaļ. Mēs kožam vecos paparžu stublājus. Jautājam: vai mums ļaus pārnākt oktobrī? Valdnieku ķīviņi neatslābst. Mums pat pārtikas nav. Rūgtas mūsu bēdas, bet mēs neatgrieztos uz savu zemi. Kāds zieds jau saplaucis? Kā pajūgs? Ģenerāļa. Zirgi, pat viņa zirgi ir gurdeni. Stipri tie bija. Mums miera nav, pa trim kaujām mēnesī. Debess, cik noguruši viņa zirgi. Ģenerāļi zirgos, kareivji apkārt. Labi dresēti zirgi, ģenerāļiem ziloņkaula bultas makstis ar zivsādu izrotājumiem. Ienaidnieks ir straujš, mums jāuzmanās. Kad devāmies projām, vītoli bija vienos ziedos. Atpakaļ nākam pa sniegu. Mēs velkamies lēnām, izbadējuši, izslāpuši, Un skumstam, kas zinās mūsu ciešanas?
(1915)
(Bunno, ap 1100 g.pirms Kristus)
No angļu valodas pārdzejojusi Aina Kraujiete
|
ŠŪ STRĒLNIEKU DZIESMA
I
Šeit mēs esam, – lasām pirmos paparžu asnus un jautājam: kad atgriezīsimies dzimtenē? Šeit mēs esam, jo ken–ninu vīri ir mūsu naidnieki; šo mongoļu dēļ mums nav miera. Mēs kožļājam maigos paparžu asnus; kad kāds teic „atgriezieties”, citi dziļi skumst. Bēdu prāti, bēdas ir varenas, mēs esam izsalkuši un izslāpuši. Kā sevi aizstāvēsim, to nezinām, neviens vēl nedrīkst pieļaut, lai tā draugs dotos atpakaļ. Mēs kožļājam veco paparžu kātus. Mēs jautājam: vai mums atļaus atgriezties oktobrī? Karaliskās lietās nav skaidrības, mums nav miera. Mūsu bēdas ir rūgtas, bet mēs neatgriežamies dzimtenē. Kā puķe zied? Kā šie ugunīgie rati? Ģenerāļa. Zirgi, pat viņa zirgi pagurst. Tie bij spēka pilni. Mums nav atpūtas, trīs kaujas mēnesī. Ak, debess, viņa zirgi ir gurduma pilni. Uz zirgiem virsnieki, aiz zirgiem kareivji. Zirgi ir labi iedīdīti, ģenerāļiem ir ziloņkaula bultas un to makstis rotātas zivju zvīņām. Ienaidnieks ir ātrs, mums jāuzmanās. Kad devāmies ceļā, bij pavasar’s un vītoli pūpolos. Mēs nākam atpakaļ sniegā, Mēs ejam lēnām, mēs esam izsalkuši un izslāpuši, mēs esam bēdu pilni; kas mūs no bēdām pestīs?
II Papardi, papardi plūc, tās lekni zeļ. „Uz mājām, uz mājām! Atkal gads pagalam!” es saku; ne māju, ne jumtu, jūt visur huņņu smaku; darbs, darbs, ne redz kur vakari, kur rīti – mēs esam šeitan huņņu dzīti.
Papardi, papardi plūc, kā parasts, maigi zaļu. „Uz mājām,” saukšu balsi skaļu. Pēc ūdens slāpst, esam galīgā badā, no mājām ne vēsts pērnā gadā.
Papardi, papardi plūc, ja rokās griež, es teikšu „Mājup!” (Kā ķer, tā sviež.) Es teikšu „Ej mājup”, jau oktobris klāt! Kungs paģēr visu, visu grib – pavasaris, vasara, rudens, ziema garām zib. Bēdas mums, bēdas jums, nav steigas, būs laikam šeitan jāpaliek, līdz visam beigas.
Kad tavi ķirši ziedēs balti, virsnieks cauri dragās stalti, Četri zirgi ratos jūgti, pats viņš auros, bauros rūgti. Trīs slaktiņi mēnesī, visos uzvaras, baigi forši.
Staltie bēŗi sprauslā, sten, ragu vīrs kurp grib tos dzen. Ratiem blakus viņa varā. Bultām makstīs greznas smailes. Neviens pat nejautā vai bailes stampāt līdz mums šinī kaŗā.
Kad devāmies ceļā, pūpoli plauka. Nu slapjdraņķis, sniegi, dubļains ceļš, miegi, bads, šaubas, slāpes (neviens pat nejūt pusi no tā, ko zinām) un tad vēl sāpes.
Atdzejojis Jānis Krēsliņš
Tulkotāja piezīme: Pirmo variāciju atdzejoju no Paunda brīvi tulkotās Bunno (aptuveni 1100 gadus pirms Kristus, kā pats Ezra to minējis) poēmas krājumā Cathay (1915). Otru variāciju brīvā veidā atdzejoju no šī paša dzejoļa precīzāka tulkojuma krājumā The Confucian Odes: The Classic Anthology Defined by Confucius (1954). Abas variācijas pirms daudziem gadiem bija veltītas trimdiskā noskaņā Paunda sējumam, ko dzejniece Ieva Prīmane – Čucinelli atstāja nelaika gleznotāja Sigurda Vīdzirkstes darbnīcā Ņujorkā.
|
|
SPOŽUMS, TAS APVIENO VISU |
Ir tik daudz daiļuma Kā spējam nocietināt savas sirdis? Esi mierā Lai runā vējš Tā ir Paradīze
|
| PAZEMES STACIJĀ |
Šo seju atplaiksnīšanās pūlī; Ziedlapas uz mikla, melna zara.
|
|
HUGH SELWYN MAUBERLEY IV
|
„Vocat aestus in umbram” Nemesianus, Ec.IV.
Viņi cīnījās, bez šaubām, un daži ticot – par savām mājām, bez šaubām.
Daži naigi uz bruņām, daži dēku kārē, daži baidoties vājuma, , daži baidoties rājiena, daži mīlot slaktiņus, iedomās, tikai vēlāk atskārstot..., daži bailēs, mācīdamies iemīlēt slaktiņus.
Daži aizgāja aizsaulē – „par tēviju” ne vienmēr „saldi mirt starp pirmajiem ierindā krītot,” citi soļoja līdz ausīm ellē, ticot vecu vīru meliem, tad, mācoties neticēt, pārnāca mājup, mājup pie citiem meliem, mājup pie daudzām viltībām, mājup pie veciem meliem un jauniem negodiem; gadu simtu veci un sačervelējuši veikali un meļi amatos.
Drosme kā nekad, izšķērdība kā nekad. Jaunas asinis un cēlas asinis, sārti vaigi un glīti augumi;
izturība kā nekad,
atklātība kā nekad, vilšanās kāda nekad nav rodama senās teikās, ārprāti, tranšeju grēku nožēlas, miroņu vēderu smiekli.
Atdzejojis Jānis Krēsliņš
|
|
(Robert Frost) (1874– 1963)
|
 |
|
NEĻAUT SEV UZ GALVAS KĀPT
|
Lauka galā Uzkāpu savvaļā Pamestam grābeklim. Kā ar mietu Tūdaļ man trāpa Pa prāta vietu, Ne tā vaina, bet vārdos Nelabos ārdos, Tādēļ ka jūtos It kā sitiens būtu Jau paredzēts sāpēm. Muļķa godā tiku. Vai nebija likums, Ka ierocim jākļūst Par darba rīku? Vai tad mēs akli? Darba rīku, ko zinu, Kā ieroci iepazinu.
|
|
KAD GODINĀTS KĀ VERMONTAS DZEJNIEKS
|
Kurš dzejnieks gan nekusīs laimē, Kad viņa dziesmas, ja arī ne gluži aprastas, Ir visumā tomēr saprastas Viņa zemē, viņa apkaimē?
Atdzejojusi Aina Kraujiete
|
| PROJĀM! |
Vairs tik pār plecu pasauli jauš, un ne kurpe vairs spiež man, ne zeķe grauž.
Paliek pilsētā draugi un vīna kauss, lai tie pacilā to un tad liekas uz auss.
Es nedodos turpu, kur tumsas ārs, kā Adāms un Ieva, kad aizvērās dārzs,
Neklausaities, mīts ir mīts, ne dzen mani kāds, ne dzen kādu līdz.
Ja nemaldos, klausu tik dziesmām tām, kas mudina: celies – aunies – projām!
Un es atgriezīšos, ja nepatiksies, ar to, ko no miršanas mācījies.
Atdzejojis Gunārs Saliņš
|
|
(Carl Sandburg) (1878 – 1976)
|
 |
|
BIOGRĀFIJA
|
Biogrāfija, kungi, ir jāuzsāk ar cilvēka pirmo dvašu, kad viņa acis pirmoreiz satiek gaismu, turpinot līdz pat nāvei, kad dienasgaisma jau cauri: tad biogrāfija nobeigta – izņemot ja ačgārnā kārtībā sākat ar nāvi un nākat atpakaļ pie dzimšanas – dzīvi sākot ar zārku, atgriežoties līdz šūpulim – tai gadījumā, kungi, dzīvesstāsts bijis un nobeigts, kad jūsu apceramais tikko dzimis, atstājot senčus, radurakstus, priekštečus, asinslīniju, dižciltību, audzināšanu, kaulu uzbūvi, apkārtni un par to, kungi, var tiešām aizrakstīties tālu.
|
|
SKŪPSTI, VAI VARAT KĀ GARI ATGRIEZTIES?
|
Ja mēs vaicātu, starp asarām lai atvizat, Skūpsti, vai varat kā gari atgriezties?
Šodien, rīt, tos pievārtes paņem. „Āizvien kādas durvis manu ēnu apēd.”
Mīlestība ir pulkstenis, un zobrati nolietojas Mīlestība ir vijole, un koks pamazām satrun. Mīlestība ir diena ar nakti uz pēdām. Mīlestība ir vasara ar rudeni galā. Mīlestība mirst vienmēr un kad mirst ir mirusi. Un kad nekas nav atlicies pāri mēs sakām Beigas, tās vienmēr pienāk, tās pienāca mums. Un tagad to apglabāsim un novietosim Skaisti, kā pieklājas, tāpat kā pulksteni, kā vijoli, Kā vasaras dienu rudens tuvumā, Kā ik jauku lietu, nodzīvotu līdz galam.
Jā, lai ar to pietiek. Pulkstenis zvanīja, un mēs atbildējām. Mēness slaucīja vecu ieleju, Un mēs saskaitījām visus tā apļus. Ūdensputni šķiedās pa upi, Spārngalus vicinot norieta zeltā. Mēnesim, putniem virs upes, Tiem atbildējām kā skaļās balsis sauca. Un tagad? Tagad mēs pulksteni noliekam projām. Tagad mēs pārskaitām mēness gredzenus ielejā un noliekam piemiņai. Tagad mēs vēlreiz saskaitām ūdensputnus un ļaujam brīviem pazust gar ielejas malu. Beigas, beigas ir vienmēr.
Skūpsti, vai varat kā gari atgriezties?
|
| PĀRVĒRTĪBA |
Sasalšanas brīdī vai zināms ūdenim ka bija ūdens Ledus izkūstot vai apzinās ka bija ledus.
|
|
PUTNA PĒDAS SMILTĪS
|
Kāda putna pēdas nospiedums smiltīs izskatījās pēc tavas sejas. Es teicu: „Kas par to?”
Un nākamais vientuļais putna pēdas nospiedums smiltīs atkal rādīja tavu seju. Es teicu: „Tā ir ierakstīta dziļāk nekā smiltis.”
Es redzēju kādu putna spārnu jau četrdesmit tūkstoš gadus akmenī, putna spārns atgādināja tavu pēdu, tavu delmu.
Atdzejojusi Aina Kraujiete
|
|
(Marianne Moore) (1887 –1972)
|
|
| KAS IR GADI? |
Kas mūsu nevainība, kas mūsu grēks? Visi ir kaili, drošs neviens. Un drošsirdība, no kurienes tā: neatbildētais jautājums, šaubas noteikti – mēmi saucot, kurli dzirdot – nelaimē, pat nāvē iedrošina citus, un savā sakāvē mudina dvēselei stiprai būt? Skata dziļi un ir priecīgs, kas mirstību pieņem un savā ieslodzījumā paceļas pāri sev tāpat kā dziļumos jūŗa, pūloties brīva būt un neiespēdama, turpinājumu atrod padodoties.
Tādēļ tas, kas stingri tic, taisns dzīvo. Putns, dziedot lielāks izaudzis, dzelžaini augšup vēršas. Kaut arī gūsteknis, viņa varenā dziesma vēstī: piepildījums nav nekas, cik skaidrs gan ir prieks. Tā ir miršana, tā ir mūžība.
(1941) |
