Jaunā Gaita nr. 119, 1978

 

Rolfs Ekmanis

PAR BIBLIOGRAFIJĀM,

ĪPAŠI LATVIEŠU PERIODIKAS OTRU SĒJUMU

 

Bibliografiski kompilējumi, īpaši ja tie zinātniski apstrādāti, gūst paliekamu nozīmi kuŗas katras tautas kultūras dzīvē. Līdz pat 60.-tiem gadiem šī zinātņu nozare Latvijā atstāta gandrīz pilnīgi novārtā. Visvairāk laiž klajā iespieddarbu uzskaites ar tādiem nosaukumiem kā Palīgs PSKP vēstures studēšanai (1953), Palīgs LKP vēstures studēšanai (1958-61), Komūnisma cēlāju morāles kodekss (1963), Krievu literātūras klasiķi (1957) u.c. Ar gandarījumu jākonstatē, ka pēdējos 15 gados vairākas teicamas kvalitātes bibliografijas izdevušas abas Latvijas zinātniskās bibliotēkas − Latvijas Valsts bibliotēka un Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka, arī Zinātņu akadēmijas Valodas un literātūras institūts.

Padomju varas laikā iznākuši četri periodikas rakstu retrospektīvā rādītāja Latviešu zinātne un literātūra sējumi − par 1908.-1909. (1963), 1910. (1966), 1911. (1968) un 1912. gadu (1973). Jau Latvijas neatkarības gados tos sagatavojis žurnālists, redaktors (Mūsu Domas 1913) un bibliografs Augusts Ģinters (1885-1944). Jācer, ka eventuāli iespiedīs visus Latvijas Valsts bibliotēkā esošos A. Ģintera sagatavotos materiālus, kas aptveŗ laika posmu līdz 1919. g. Šo pašu nozīmīgāko bibliografisko izdevumu − valsts bibliografiju, kur reģistrēti visi noteiktā laika periodā iznākušie iespieddarbi −  Augusts Ģinters sāk veidot jau 20.-to gadu sākumā kopā ar Tautas padomes, vēlāk Satversmes sapulces locekli, redaktoru (Strādnieku Avīze, Strādnieku Balss 1917-19) un bibliografu Voldemāru Cauni. Pirmā grāmata Ģintera sakārtojumā iznāk 1926. gadā − Latviešu zinātne un literātūra. Periodiskos izdevumos iespiesto rakstu sistemātisks satura un alfabētisks autoru rādītājs. 1920. gads. 1. puse. Šim sējumam seko citi, kur periodikas raksti bibliografēti līdz 1936. g. (no 1925. g. saucās Latvijas zinātne un literātūra). Vienlaikus A. Ģinters sekmīgi gatavo vecās periodikas rakstu rādītāju. Pirmais sējums iznāk par laiku no 1763. līdz 1855. g. Līdz 1942. g. Valsts bibliotēka laiž klajā pavisam 24 sējumus (ar robu laikam no 1908. līdz 1920. g.). Zinātņu akadēmijas Valodas un literātūras institūts izdod Vilmas Grebles (dz. 1906) Latviešu vēstītājas folkloras un folkoristikas bibliogrājiju divos sējumos (1971, 1975), kur minēti (1) vēstītājas folkloras krājumi, (2) tās publicējumi periodikā un grāmatās, (3) raksti par vēstītāju fokloru un (4) dati par tautas eposa problēmām. Diemžēl, pilnīga kopaina neveidojas, jo komiskā kārtā „ārpus borta” bijis jāpaliek Latvijas brīvības un vācu okupācijas posmam. Arī trimdas un rietumvalstu publikācijas, protams, nav bibliografētas, pat ne tādi „nevainīgi”, amerikāņu apgādu klajā laisti pasaku krājumi kā Tit for Tat and Other Latvian Folk Tales (Dots pret dotu un citas latviešu pasakas, 1967) un Blue and Green Wonders and Other Latvian Tales (Zilzaļi brīnumi un citas latviešu pasakas, 1971). Derīgas ir tās bibliografijas, kur atzīmēti rokrakstu krājumi − Hertas Vaitas sakompilētie Garlība Merķeļa rokraksti Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā (1968), Jāņa Zemzara Persieša rokraksti un sarakste (1969) un Latviešu folkloras rokraksti Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkā (1974). Izdotas ir arī vairākas latviešu kultūras darbinieku personālbibliografijas: Mirdzas Abolas Jānis Sudrabkalns (1964), Ainas Deglavas Žanis Grīva (1970), O. Straumītes Ādolfs Alunāns (1974), L. Rudzītes Meinhards Rudzītis, Z. Albergas un V. Palejas Vilis Lācis (1974), S. Grūbiņas Emīls Dārziņš 100 (1975) un Jānis Asars. Personālais literātūras rādītājs 1877-1908 (1977). Personālbibliografiju skaits ir nesamērīgi mazs un, piedevām, izlase ar tendenci. Bet to var viegli saprast, jo padomju apstākļos ir bīstami laist klajā šāda vai tāda rakstnieka patiešām pilnīgas bibliografijas kompilējumus − ne Raiņa, Aspazijas, Andreja Upīša un Linarda Laicena, pat ne Mirdzas Ķempes, Annas Sakses un Ojāra Vācieša. Un, pārbaudot Viļā Lāča un Sudrabkalna personālos literātūras rādītājus, šaubu nav, atklātos ne viens vien ideoloģiskas iedabas izlaidums vai uzlabojums. Valdemārs Ancītis dibināti sūdzas, ka nav izdota pat Kārļa Egles sakopotā Raiņa bibliografija, „īsts kapitāldarbs, varētu pat sacīt − bibliografiska epopeja par mūsu pirmā Tautas dzejnieka dzīvi, darbiem un sabiedriskajām cīņām”. Tāds pat liktenis līdz šim piemeklējis K. Egles sastādīto mazāka apjoma bibliografiju par Andreju Upīti (Karogs 1975, 1). Vērtīgas, lai arī nepilnīgas ir K. Egles sastādītās bibliografijas Rūdolfa Blaumaņa Kopotos rakstos (1958-60) un Eduarda Veidenbauma Kopotos rakstos (1961). Pats V. Ancītis ir cienīgs bibliografu Jāņa Misiņa (1862-1945), Augusta Ģintera, Kārļa Egles (1877-1974) un trimdas bibliografa Benjamiņa Jēgera (dz. 1915) tradīciju turpinātājs. Par to liecina viņa literārā mantojuma pārskats „Trijos gadu desmitos, 1940-69” (Varavīksne 1970, 1973) un pārskati par nozīmīgākajām Latvijas literātūras publikācijām kopš 1966. g. Piecos gados (1971, 1976).


Poļu-latviešu XVIII gadsimteņa vārdnīcas paraugs

Dzidras Barbares sastādītajā rādītājā Latviešu padomju valodniecība 30 gados (1945−1975) (Rīgā, Zinātne 1978, 288 lp.) iekļauti latviešu valodas un valodniecības problēmām veltītie darbi, kas padomju varas gados nākuši klajā gan kā atsevišķi izdevumi − grāmatas, brošūras, rakstu krājumi, (tipografijas un rotaprinta iespiedumā) −, gan kā raksti, kas publicēti periodikā. Zīmīgi, ka no uzņemtajām 2625 bibliografiskajām vienībām pirmajā pēckaŗa dekadā publicētas tikai mazliet vairāk nekā 200, turklāt to krietna daļa sastāv no rakstiem, kam ar valodniecību maz kopēja, piem., A. Sejas „Ko padomju tauta gaida no latviešu valodniekiem”, „Par aģitatora valodu”, A. Sakses „Par marksistisku valodas teoriju un praksi”, K. Krauliņa „Dažas piezīmes par marksisma ļeņinisma teorētisko darbu tulkošanu”, J. Niedres „Par padomju valodniecības stilu”, L. Kārkliņa „Izskaust buržuāziskā objektivisma atliekas utt., u.t.jpr. Bibliografija liecina, ka ne mazums vērtīgu darbu laisti klajā 60.-to gadu otrā pusē un 70.-tos gados, bet arī to, ka valodas zinātniekiem nav nekādas stabilas, patstāvīgas tribīnes, kāda bija no 50.-to gadu vidus līdz 1964. g. (LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literātūras institūta Raksti) Nav arī pareizrakstības vārdnīcas un kopš 1961. g. netiek turpināts Jāņa Endzelīna kapitālizdevums par Latvijas vietvārdiem. Latviešu bibliografijas zinātnes kapitāldarbs ir pirmreizīgais rādītājs Latviešu periodika ar ziņām par mūsu periodisko presi no pirmajiem periodiskajiem izdevumiem līdz krievu okupācijai 1940. gadā. Divas šī ievērojamā trijos sējumos iecerētā darba grāmatas jau laistas klajā. Kārļa Egles un Ārijas Brempeles sakārtotais I sējums (Latviešu periodika. Bibliografija. Rīgā: Zinātne, 1966, 525 lp.), kur ietilpināti 697 nosaukumi, aptveŗ laika posmu no 1768. līdz 1919. g. Tā 2. laidiens (1977, 556 lp.) papildināts ar sešiem jaunatrastiem periodiskiem izdevumiem. No jauna sagatavots tipografiju rādītājs, pārstrādāts izdevumu chronoloģiskais rādītājs un ar jauniem datiem papildināti pārējie palīgrādītāji. Šī lielā bibliografiskā izdevuma ierosinātājs un Latviešu periodikas I sējuma darba tiešais vadītājs bijis Misiņa bibliotēkas (vēlāk Zinātņu Akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas Jāņa Misiņa latviešu literātūras nodaļas) vadītājs Kārlis Egle, kuŗa nopelni mūsu bibliografijā un grāmatniecībā vispār ir milzīgi. Taču 1976. g. izdotajā Latviešu periodikas II sējumā (Rīgā: Zinātne, 424 lp.) neizprotamā kārtā Kārlis Egle nav pieminēts ne ar pušplēstu vārdu. Tajā pat laikā ievadā izteikta pateicība vairākiem bibliografiem, kas palīdzējuši šā rādītāja autorēm − Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas darbiniecēm Ārijai Brempelei, Ērikai Flīgerei un Veltai Lūkinai.

Cenzoru uzskatā nepiedodama ideoloģiska kļūda būtu uzskaitīt blakus kā „revolūcionāros”, tā arī „buržuāziskos” iespieddarbus. Tādēļ laika posms starp 1920. g. 1. janvāri un 1940. g. 20. jūliju sadalīts divās daļās. „Buržuāziskā” periodika atstāta III sējumam. 1200 eksemplāros klajā laistajā II sējumā atsevišķi atzīmēta „revolūcionārā un padomju periodika” − pavisam 500 izdevumi. Revolucionārajā kategorijā ietilpināti tie iespieddarbi, kuŗus legāli vai nelegāli Latvijas neatkarības gados izdeva vai nu Latvijas kompartija vai arī organizācijas, kas darbojās Latvijas KP vadībā (Latvijas Komūnistiskā jaunatnes savienība, Latvijas Sarkanā palīdzība u.c.), vai arī kas atbalstīja kompartijas taktiku. Par revolucionāriem klasificēti arī seši publicējumi ārzemēs. Ar „padomju periodiku” jāsaprot tie izdevumi, kuŗus iespieda Padomju Savienībā līdz 1937. g., kad plašumā izvēršas terrors pret veco boļševiku gvardi, īpaši nekrievu tautu pārstāvjiem. Pārskati par lielākoties maz pazīstamu vai pavisam nepazīstamu bieži hektografētu vai šapirografētu izdevumu vairumu ir samērā plaši − no nosaukuma, izdošanas gadiem, periodiskuma un izdevējiem līdz izdošanas un iespiešanas vietai, spiestuvei, redaktoriem un redakcijas kollēģijas locekļiem un darbiniekiem; no izdevuma lappušu skaita, izmēriem centimetros, [Ilustrācijām un metieniem līdz izplatītājiem, konfiskācijām un to iemesliem, administratīviem un tiesu iestāžu sodiem redaktoriem un izdevējiem, īsiem satura raksturojumiem, pielikumiem un neatrasto gadu komplektu un numuru uzskaitei, kā arī ziņām, kuŗās bibliotēkās dabūjamie publicējumi glabājas. Ar kuriozitāti uzmanību saista izdevumu dotie nolūki, piem., „atmaskot buržuāziskās Latvijas iekš- un ārpolītiku”, „atmaskot buržuāzisko nacionālismu, fašismu un rasismu literātūrā un filozofijā, valdības polītiku, lauksaimniecībā, parādīt darba ļaužu smagos dzīves un darba apstākļus kā pilsētās, tā laukos”, arī „vākt līdzekļus bada cietējiem Padomju Krievijas Pievolgas apgabalā”. Daudzu iespieddarbu mērķis ir „atmaskot” Latvijas sociāldemokratus − viņu „nodevīgo polītiku”, viņu „līderu nodevīgo rīcību pret strādnieku revolucionāro kustību” un tā tālāk un tā joprojām. Veseli 32 izdevumi sākas ar vārdiem „sarkanais” vai „sarkanā” − no Sarkanās Aizmugures un Sarkanā Šofera līdz Sarkanajai Cīņas Sievietei un Sarkanajam Pastniekam, no Sarkanā Feldhūnieša un Sarkanā Stiklinieka līdz Sarkanajam Rusisk- Norskietim un Sarkanajam Tramvajniekam. Vēl vairāk uzjautrina tādi nosaukumi kā Revolucionārais Drēbnieks, Bļāvējs un Izsūkto Miesnieku Balss.

Lieti noder vairāki atsevišķi palīgrādītāji grāmatu beigās, − izdošanas vietu, spiestuvju, iespiešanas veidu, kollektīvo izdevēju un personu rādītājs. Dažkārt tie gan veidoti nekonsekventi, ieviesušās arī kļūdas. Diezgan daudzi annotācijās minētie vārdi neparādās personu rādītājā, piem., žurnāla Celtne illustrātori Vilhelms Jakubs (1899-1942) un Gustavs Klucis (1895-1944), Skatuves un Dzīves līdzstrādnieks Rūdolfs Bērziņš (Birka, 1881-1949), vienreizējā iespieddarba Astotais Marts izdevēji S. Eglītis un J. Gobs etc.

Par lielo, padomjzemē neiedomājamu toleranci Latvijas valsts parlamentārajā laikā liecina chronoloģiskais nelegālo un legālo izdevumu rādītājs − līdz 1934. g. latviešu valodā legāli iznāca apmēram 150 „revolucionāri” izdevumi, tādi izdevumi, kur lielākā vai mazākā mērā tika sludināta Latvijas ievēlētās, demokratiskās valdības gāšana. Tiem pievienojas krietns skaits līdzīgu iespieddarbu krievu un žīdu valodā. No 500 uzņemtajiem tituliem 389 ir latviešu valodā, 86 − krievu, 23 − žīdu (visi Latvijā) un viens − baltkrievu valodā. Pieci tituli iznākuši ASV − Filadelfijas Latviešu Sociāldemokratu Pulcina „Strādnieks” Biļetens (1920), Rīts (Bostonā, 1920-22), Strādnieku Rīts (Bostonā, 1923-34), (Amerikas Cīņa (Čikāgā, Ņujorkā, Bostonā, 1926-1934) un Strādnieku Cīņa (Bostonā, 1935-39). Stokholmā, vēlāk Parīze 1938. un 1939. g. iznāca Latvijas Sociālistiskās strādnieku un zemnieku partijas (LSSZP) centrālorgana Brīvība laidieni. Par Jūrnieku un ostas strādnieku Internacionāles Latvijas jūrnieku izdevumu Bāka (1931-37) norādīts, ka tas iznācis Hamburgā un vēlāk Kopenhāgenā. Faktiski tas iespiests Maskavā 1937. g. likvidētā apgāda „Prometejs” spiestuvē. 77 publicējumu izdošanas vieta bijusi PSRS.

Bibliografiskā rādītāja Latviešu periodika II sējums dod daudz interesantas informācijas, ceļ gaismā arī daudzus padomju režīmam ne visai patīkamus faktus. Neraugoties uz to, ka sējuma sastādītājas ar ļoti lielu piesardzību vadījušās pēc dažādiem oficiāliem mērinstrumentiem, drīz pēc grāmatas iespiešanas viņām nākas dzirdēt gluži nopietnus pārmetumus par modrības trūkumu, par „ideoloģiski nekonsekventu izdevumu ietveršanu”. Ne vienmēr bibliografēm veicies ar tagad valstiski atzītas „revolucionāras” periodikas nošķiršanu no kompartijai ne gluži pieņemamiem vai, lietojot padomju terminoloģiju, „radikāliem progresīviem izdevumiem bez konsekventas revolucionāras tendences”.

Sējuma priekšvārdos izcelts, ka bibliografijā ietilpināti tikai tie žurnāli, laikraksti un biļeteni, kas tādi „īstenībā ir”. Šis solījums tomēr netiek ņemts vērā. No 500 atzīmētajiem izdevumiem ļoti daudzi nepakļaujas periodikas jēdzienam, jo ir noteikti veinreizēji izdevumi, kas dažkārt pavisam skaidri pateikts apakštitulā vai citur. Nereti tiem nav ne numura, ne datuma, daudzkārt lappušu skaits nepārsniedz četras, lāgiem divas vai trīs. Piemēram, bez jebkādas motivācijas par periodiku kvalificēts četru lappušu nenumurēts Baltkrievijas Sociālistiskās Padomju Republikas Centrālās izpildkomitejas vienreizējais izdevums Par Kolektivizāciju! (1930); tad vēl Astotais Marts, kas arī uz četrām lappusēm iznāk Maskavā 1927. g. sakarā ar Starptautisko sieviešu dienu; Latvijas Transportstrādnieku arodbiedrības vienreizējā publikācija Cīņas Laikmets (1928), kas, neraugoties uz četrām lappusēm, pretenciozi nodēvēts par „rakstu krājumu”; „Kreisās strādniecības un darba zemniecības” uzsaukums Kreisais 22 (1928, 4 lp.); „Laimas” fabrikas komitejas izdevums Laima (1930), kuŗa četras lappuses novilktas ar pavairojamo aparātu; Minskā iespiestais Baltkrievijas Kompartijas Centrālkomitejas Latviešu biroja 10 gadu revolūcijas jubilejas izdevums Rietumu Cīņa (1927, 4 lp.); no trim lappusēm sastāvošie iespieddarbi Sarkanais Pastnieks (1930), Sarkanais Patronietis (1930) un Sarkanais Pētersietis (1930); Latvijas kompartijas Latgales apgabala komitejas uzsaukums uz divām lappusēm sakarā ar pagastu pašvaldību vēlēšanām Apspīsto Latgola (1931); un pat no vienas lappuses sastāvošas skrejlapas: Vienība, ko izplata sakarā ar Latvijas cietumos uzsākto bada streiku 1927. g., Maskavā novilktā lapa latgaļu valodā Lai Dzeivoj Pyrmais Majs! (1926) u.c. Šāda uzskaite varētu turpināties ilgi. Atsevišķi „žurnāli” parādījušies kladēs un pat uz smēķējamā papīra.

Starp bibliografijas „slidenajām vietām” jāmin sakopotāju pārāk biežā neiedrošināšanās atsegt faktus dziļāk, piemēram, annotējot latviešu publikācijas Padomju Savienībā. Lakoniskās frazes „līdzekļu trūkuma dēļ” Vai „sakarā ar grūtajiem materiāliem apstākļiem” nedod īsto iemeslu tam, kādēļ daudzi izdevumi pārtrauc iznākt starp 1922. un 1925. g. Patiesība ir tāda, ka NEPa jeb Jaunās ekonomiskās polītikas gados valsts pārstāj financēt un izdalīt preses izdevumus bez abonēšanas maksas. Abonentu, resp. intereses trūkuma dēļ jābankrotē vismaz 16 publicējumiem − no Krievijas Komūnistiskās partijas Pleskavas guberņas komitejas Latviešu aģitācijas un propagandas nodaļas organa Cīņas Atbalss un Ukrainas Komūnistiskās partijas Centrālkomitejas latviešu aģitācijas un propagandas nodaļas organa Sarkanais Karogs līdz Krievijas Cīņas Literārajam pielikumam un nedēļas laikrakstam Proletariāta Cīņa, kur iespiesti materiāli par „starptautisko strādnieku kustību, padomju valsts ekonomiku un kultūru, KK(b)P latviešu sekciju darbību, latviešu strādniekiem un inteliģenci (..) par aktuāliem ekonomiskās un polītiskās dzīves notikumiem buržuāziskajā Latvijā un ārzemēs”. Nav arī paskaidrots, kādēļ ziņas par daudziem nelegāliem latviešu komūnistu preses izdevumiem, neraugoties uz to, ka tie visi savā laikā cītīgi iesūtīti Latvijas Kompartijas archīvam Maskavā, nācies pārņemt no citām tā laika publikācijām, dažādu ļaužu atmiņām un Latvijas PSR Mazās enciklopēdijas. Neraugoties uz latviešu boļševiku šķietami ciešo ticību savai lietai, krievu šovinisma un terrora viļņa uzplūdos trīsdesmito gadu otrā pusē nesaudzīgi iznīcināti visi viņu archīvi (tāpat kā pārējo nekrievu komūnistu dokumentu krātuves Padomju Savienībā). Tāpat nezinātājs brīnīsies, kādēļ visi latviešu publicējumi Padomju Savienībā beidz eksistēt tieši 1937. g. Iemesls, protams, ir jau minētais lielkrievu šovinisms un ježovščinas terrors. Tajā pat laikā apcietina vai likvidē gandrīz visus aktīvākos periodisko izdevumu redaktorus, redakciju darbiniekus un līdzstrādniekus.

Personu rādītājā vairāk nekā simt cilvēku, kas dzimuši 19. gs. pašās beigās vai 20. gs. sākumā, miruši laika posmā starp 1937. un 1944. g., lielākoties 1938. gadā. No 1920. līdz 1936. g., sākumā (Omskā, bet 15 gadus Novosibirskā (pirms pārdēvēšanas Novonikolajevskā), iznāk Sibirijas Cīņa, kas no Krievijas Komūnistiskās (lielinieku) partijas Sibirijas apgabala biroja Latviešu aģitācijas un propagandas nodaļas organa izveidojas par samērā populāru illustrētu latkolonistu nedēļas laikrakstu, vēlāk trīsdesmitos gados − par mēnešrakstu. No 12 redaktoriem vismaz četri krituši nežēlastībā. Atbildīgo redaktoru Pēteri Vintiņu-Veini likvidē 1940. g., bet redaktorus Jāni Larozi-Mazo, Kārli Sķilteru un Kārli Pelēko jau divus gadus pirms tam. Par trīs redaktoriem vai viņu vietas izpildītājiem dati nav doti, trīs bibliografijas publicēšanas laikā vēl ir dzīvi, bet divi miruši dabiskā nāvē. No redakcijas kollēģijas 18 darbiniekiem divi noteikti likvidēti (Roberts Eiche un Voldemārs Voss), par astoņiem ziņu iztrūkst, četri vēl ir dzīvi un tikpat daudzi miruši dabiskā nāvē. Liekas, ka relatīvi lielākam Rietumsibirijā mītošo latviešu kultūras un sabiedrisko darbinieku skaitam laimējies izsprukt no NKVD nagiem. Daudz ļaunāk veicies „ļeņingradiešiem”. Apgāds „Prometejs” tur laiž klajā Mazo Kolektivistu, kas sāk savu gaitu kā mācību grāmata latviešu skolām ar mācību vielu atsevišķos priekšmetos, bet 1933. g. beigās pārveidots par sabiedriski literāru žurnālu pionieŗiem un skolēniem. No tā deviņiem redakcijas kollēģijas locekļiem Lielās čistkas laikā valstiskā nāvē mirst vismaz četri. Par vienu nav datu. Vistraģiskākais liktenis piemeklē „maskaviešus”. No VK(1) partijas Centrālās Komitejas laikraksta Pravda izdevuma latviešu valodā, Komūnāru Cīņa (1930-37), 12 redaktoriem vai redakcijas kollēģijas locekļiem tikai divi noteikti pārdzīvojuši tīrīšanas. Viens no viņiem, 1977. g. mirušais rakstnieks Eduards Salenieks, kas vadījis Komūnāru Cīņas kultūras sektoru un bijis literātūras daļas redaktors, turpat 20 gadus pavadījis koncentrācijas nometnēs vai izsūtījumā. Starp 1937. un 1943. g. uz mūžu tiek aizmidzināti redaktori Pēteris Sviris-Blumfelds, Konrāds Jokums, Johans Lasis un Mārtiņš Vītoliņš, kā arī redakcijas darbinieki Milda Zālīte-Kūla, Alfreds Ozoliņš, Arvīds Celms, Berta Ikale un Konstantīns Mežulis. Par laikraksta rūpniecības sektora vadītāju Frici Pilaberu datu trūkst. No Vissavienības latvju proletrakstnieku Centrālā biroja izdotā žurnāla Celtne (1929-37) 16 redakcijas locekļiem un darbiniekiem tikai divi noteikti palikuši dzīvi − skolotāja un vairāku literātūrkritisku darbu sacerētāja Anna Pērle un redakcijas sekretāre Anna Strautiņa. Par redakcijas sekretāri Metu Aizupieti ziņas nav dotas. Starp 1936. un 1943. g. likvidē Paulu Vīksnu, Alvilu Cepli, Sīmani Berģi, Konrādu Jokumu, Kārli Pelēko, Jūliju Ķiršu, Jāni Krūmiņu-Pilātu, Arnoldu Grantu, Jūliju Janeli-Vienu, Linardu Laicenu, Eduardu Šmitu-Biroju, Emīlu Frosu, pat redakcijas sekretāri Emmu Mizi. Ne labāk veicies latviešu māksliniekiem − tiem, kas illustrējuši Celtni vai zīmējuši vākus. No deviņiem noteikti likvidēti seši. Par pārējiem nav datu. Bojā iet visi trīs Latviešu aģitteātra organa, Skatuve un Dzīve, redaktori (Pēteris Šviris-Blumfelds, Teodors Amtmanis, Mārtiņš Lācis-Sudrabs). No annotācijā minētajiem septiņiem galveniem līdzstrādniekiem likvidēšanas pārdzīvojis tikai mākslas vēsturnieks, filoloģijas doktors Roberts Pelše. Vismazāk datu rādītājā dots par Padomju Savienībā izdoto latgaliešu publicējumu redakciju locekļiem un līdzstrādniekiem. No Maskavā izdotā polītiski literārā žurnāla Ceiņas Karūgs (1933-37) redakcijas septiņiem locekļiem trīs likvidēti, viens miris dabiskā nāvē, bet par trim ziņu iztrūkst. No Sibirijas izdevuma Taisneiba (1926-37) minētajiem deviņiem redaktoriem Jons Silinīks pielikts pie sienas 1937. g., viens palicis dzīvs, bet pārējiem septiņiem datus laikam nav bijis iespējams sameklēt.

Pārsteidz bibliografijas rādītāja savādā tipografiskā apdare − no nevērīgi saliktā un aplauztā titula un prettitula līdz palīgrādītājiem. Chronoloģiskais rādītājs (283-293), piem., dažviet salikts ar rindu starpinājumu, citviet bez tā; iznākums ir tāds, ka dažviet teksts aizņem visu lappusi, bet citur lappuses ir pustukšas.

Šaubu nav, bibliografijas Latviešu periodika II sējums, kas veltīts „revolucionārajai un padomju periodikai”, ir vērtīgs ieguvums visiem, kas interesējas par mūsu tautas vienas daļas traģiskajām likteņgaitām starpkaŗu posmā, bet īpaši vēsturniekiem, literātūrzinātniekiem, žurnālistiem un bibliotēku darbiniekiem, neatkarīgi no viņu polītiskās noslieces un dzīves vietas. Ar lielu nepacietību gaidīsim periodikas rādītāja III sējumu, kam jādod ziņas par latviešu periodiskās preses lielāko daļu, kam bija lemts iznākt daudz pateicīgākos apstākļos − neatkarīgajā Latvijas valstī. Ar Latviešu periodikas pēdējo daļu vieglas dienas nebūs ne autoriem un redaktoriem, nedz arī cenzūras iestāžu ierēdņiem.

Jaunā Gaita