JG131 Dzeja. Voldemārs Avens, Astrīde Ivaska, Rita Gāle, Jānis Gorsvāns, Inārs Brēdrichs, Juris Kronbergs, Francis Svilāns, Visvaldis Reimanis, Juris Mazutis, Olga Lisovska, Māris Čaklais

Voldemārs Avens
VIŅA	Citi viņai lidoja gaŗām, kā bites puķei bez smaržas, it kā tā nebūtu, it kā no kataloga tā būtu izsvītrota. Mani viņa pienagloja, ne pie krusta, bet stāvajiem krastiem – pie sārta. Neskarta palika sirds. Bailēs no uguns, no verdzības auklām, rāpos augstāk – uz ķiršu dārzu. Bet tad, slīdot gar kaklu, kritu uz trotuāra – atvēros, pārplīsu kā ūdensmelone sēklām piebārstot pasauli.
DVĒSEĻU APMIERINĀŠANA	Tikai tās dvēseles jāapmierina, kas izsalkušas, kas tup uz jumtu dzegām kā akli gorgoļi Dievmātes katedrālē. Dvēseļu putenī pazudušie ēst neprasa – tie dzīvo no mīlestības.
MĪĻIE	Pārcirtu dusmu savilkto mezglu. Izlaidu dūjas, lai lidinās. Vēl tikai druskas jāsaslauka, tad varēs saukt pie galda visus. arī tos mīļos un neaizstājamos.

Astrīde Ivaska

VASARAS

PAŠĀ APAKŠĀ

Vasaras pašā apakšā ir rudens

Un rudens pašā apakšā velaines.

Mārtiņrožu un miglas

vijīgās villainēs ietīta

saujiņa atmiņu: vieglās

un smagās, plūksnas un svins.

Vidzemes miglas, tu teici, nekur

nav tik mīkstu miglu kā Vidzemē,

tā tu teici, un es ticēju, domādama

par pūkainajām villainēm

pūralādes pašā apakšā. Jāpieloka.

Pēc mīkstajām miglām

nāk salna, melno miķelnīcas.

Vārdi vēl lokani tavās rokās,

un tu veido savu tēlu. Sīkstā

dzīve vēl mīksta,

taviem pirkstiem veidojot sievietes tēlu,

šim vienam laikam sievietes seju

kā pušu pārlauztu augli,

šīs dzīves pūralādes pašā apakšā

Vidzemes mīkstajās miglās tītu

sievietes tēlu.

Rudens pašā apakšā staigājam mēs

veļu villainēs.

Rita Gāle
KONCERTS DOMA BAZNĪCĀ	Svīta tik šodienīga, bet man izaug saknes un zari un zaros bites, un tad nozvana bišu pulkstenis vienpadsmit (divpadsmit? trīspadsmit?), paceļas dziesma viena vienīga, sendzirdēta, paceļas dziesma un laižas lidu it kā puķēm, it kā bitēm un dievlūdzējiem pa vidu.
LŪGUMS	Neļauj mūs izgriezt no tavas dzīvās miesas, mani, manus brāļus un māsas; mūs, kas apsedzam tavas dzīslas un kaulus, mūs, kas sargājam tavas acis, lai tās neaizvelk aklums, lai tu pati redzīga vadi un valdi mūs.

Jānis Gorsvāns
	Var iegrimt, Var ienirt, Var iemirt. Var iedzimt, Var atdzimt Senās latviešu ciltīs. Tikai ir jāgrib, Tikai ir jāzina – visiem mums ir Brālēns un māsīca Nameja, Viestura, Citās latviešu ciltīs. Iegrimsim tajās, Atdzimsim tajās! Aizejot varam tikai vilties Paliksim savās ciltīs!
TĀDA DĪVAINA NAKTS	Tāda dīvaina nakts – Tālu ūdeņu gulga, Jeb vai tā būtu Tava un mana Asiņu balss? Tāda dīvaina nakts – Vālodze tumsā kliedz. Jeb vai tā būtu Tava un mana Asiņu balss ? Tāda dīvaina nakts – Tāla dziesma, kas sāp. Tāla dziesma, kas ir Mūsu asiņu balss.
VĀRTI	Vārdi ir vārti Domu plūdiem. Soļiem un pēdām, Oglēm un liesmām. Priekiem un niekiem. Priekiem un bēdām. Pulkstenis desmitos Vakara pusē Dziedātām dziesmām. Dažreiz paliekot, Dažreiz pagaistot, Dažreiz – it kā bez pēdām.
*	Retajos brīžos, kad nesāp zobi un mugura drusku vien stīva, liecies pret sauli, krādams siltumu vecuma dienām. Retajās dienās, kad vakari tālu un naktis ir – it kā starp citu, neguli miegu, jo vēlāk to varēsi darīt – mūžīgi mūžos āmen .

Inārs Brēdrichs
SEPTEMBRA DZIESMA (Veltīta maestro Rīgā, 1980. gada septembrī)	Kādēļ septembrī man šogad jūlijs prātā, Eukaliptu ziediem cauri liepas tvan? Melburnā pa ielām tagad kājas soļo, Bet man soļi, dzirdu, Rīgas bruģī skan. Īsa septembrim būs šogad dziesma mana, Vārdos vienkāršos šos pantus gribu vīt Tā kā liepu ziedos bišu sanešanu, Kuŗu dzird, bet nevar atstāstīt.

Juris Kronbergs
	Es eju pa ielu Stokholmā Es eju pa ielu Rīgā Es eju pa ielu kas nav mana No mutēm plūst valodas neviena nav mana neviena nav tava Spīd zvaigzne mirdz karaļa tronis Nekas nav mans Visu mūžu pa to pašu ielu Nekas Nekas. Pierodu pie tā Nekā. Tas mans
PRELŪDIJAS AUGUSTĀ
1	Tagad vasara tikai durvis bez roktura Ilgi tajās noraugos
2	Rudens nāk: sarūsējis automobilis pār zaļo pļavu Bet šofeŗa acenes jau aizsalušas
3	Saules leņķis pret zemi arvien mazāks Bet bērna pirmā ābecē snauž rītdienas ortogrāfija
4	Mēs esam piesieti savam liktenim kā vasara pie rudens kā ūdens pie slāpes
5	Rudens iecērtas vasarā kā skepse entuziasmā kā ikdiena mīlestībā kā pasaule bērna acīs
6	Es augu un sarūku nožēloju visu nenožēloju neko Bet cerību lapas, atrautas no koka atkal par zemi taps
7	Vasaras katedrāles pret debesīm slienas neredzamas kā dziesma tieši pirms tā atstāj lūpas
MALACIS	visu pienu izlacis jaunu aku izracis pats pie zemes pieplacis no acīm aug pienenes no vaigiem zaļa zāle mati ar ozola saknēm sapinušies tikai zobi vēl klab kā pakavi vecam zirgam kaut kur steidzoties ar vienu roku viņš rok savu kapu ar otru krāso šūpuli un vēro kā viņa tēvs pārvēršas zīdainī tad vecā vīrā slimnīcas gultā tad pelnos un atkal zīdainī un vecā vīrā un kamēr viņš rok un krāso viņam arī jāpaspēj mīlēt cilvēci pelnīt naudu ģimenei un radīt mākslu mūžībai un ikdienai
ES	Nepaspēju kļūt, man bailes būt, tagadne aizgājusi, pēdas dur acīs
*	Ceļā starp tiem es kuŗus pašlaik izpārdod tirgū: „pielieto atsijāšanas metodi” saka enerģiska balss
*	Kājas sirds augstumā, sirds dzīvojamās istabas galda augstumā jēgu slaktiņš turpinās
*	Kāds mani paņem pie rokas un aizved pie loga. Es raugos celtnē, kuŗai vārds Sadzīve – balts betona plankums rāda, ka šeit kādreiz bijušas durvis
DZIESMA PAR KĀJU UN ROKU	Reiz dzīvoja kāja, kas nebija kāja Tā satika roku, kas nebija roka Un teica: tu sitīsi un es speršu, tā iekaŗosim pasauli kopā Bet roka, kas nebija roka nemācēja sist Un kāja, kas nebija kāja nemācēja spert Tad tās viena otru iesūdzēja tiesā kur prezidēja saule, mēness un zvaigznes Trīs reizes tās sūdzēja savas bēdas, trīs reizes tās uzklausīja Un tiesas lēmums bija šāds: kājai, kas nebija kāja – trīs mūžības apstaigāt savu ēnu, rokai, kas nebija roka – nocelt sevi no debesu velves
ZOLES	Kas ir cilvēks bez zolēm? Asiņainām pēdām viņš sāp tikai sev Zolēs ir mūsu nākotne
BUTE	Bute ciet bet bute zina Bute zina butei krampis Butei krampis jo tā zina Bute klusē bute ciet Jā jā jā Bute zina tādēļ krampis Ne jau neziņā tā klusē

Francis Svilāns
TAUTAS ASAKA	Viss ir zutis – Tik palicis asaru ezers , Pilns ar raudām Nāve un zivība – Sic transit gloria barramundi!

Visvaldis Reimanis

SPIRITUALIS NATURA

Pārsaule. Saule. Un pasaulei kut.

Kuplā lapā

mīkstu miesu

staipa tārps.

Tam kut,

tam ūsas kust

un visuma ēteris viļņo.

Viļņotās kustības tālredzībā

evolūcija

iztuntuļojas:

re! – lūcija! tam tārpam gaismas aureols

uzkutināts. Un kūna: jau

kuplā lapā kāpurs tup

vaŗa acīm uz nākotni glūn

astrāliem staru taustekļiem

satuntuļojies ––

līdz Serafima vaŗa taurēm

atmodināts

kosmiskajā sirdsapziņā

izkūņojas tauriņš

joniem un neoniem

varavīksnaini spārnots

elektroniskiem untumiem

apdāvināts

ar patapināto tauri

puķei augšāmcelšanos pūš

kā kutināts.

Juris Mazutis
PASAULEI APKĀRT 354 VĀRDOS	Otava – Losa Es aizlidoju un nesu savu pasauli līdz es to pārceļu uz Losas svelmi un Žabāram līdzi iedrāžu samaņas grozā Divi punkti – tos reģistrējiet: te es esmu un es esmu es Pārējais viss ir izlikšanās... ... šo izrādi vākšu citur rīt Kjoto – Tokio šinkamsenā (lodes vilcienā) Kā svelpjoša lode izurbjos šīs tautas miesai un audiem cauri tīrs ne zīmes neatstādams uz savas svinādas mērķa raksturu nepierakstīdams Es mazliet mainu virzienu es atceros pieskārienu un savā kritienā – ja varētu atskatīties – es ceru: varbūt tie bija draudzības sviedri varbūt tās bija mīlestības asinis
*** * ***	Gulbis eļļainā dīķī šķeļ fabrikas dūmeņus: Japānas griba Par latviešu namiem pie Asakusas svētnīcas Un kādi svētceļnieki nāks šos pieminekļus baudīt? Kad mēs būsim pelni un trūdi – kādi ļaudis šeit dedzinās piemiņas rakstus lieks galvas dūmos un atcerēsies? Un mācīs saviem bērniem nozīmi iekš nozīmes godu iekš godiem palikšanu aiz aiziešanas? Nara – Kjoto Monotoni klab vagonu riteņi... Un es esmu jaunu laiku aizjūŗas Aleksandrs Grīns savā dvēseļu puteņa braucienā Uz Hakones ezera Mēness par sauli rāmi ziņo – un tā no manis atlec tikai nezināmais Tokio stacijā – par Rīgu Man tās dzelzceļsliedes sirdij cauri iznaglo lai es zinu – kurpu nāku kurpu jāiet Gājiens uz templi Narā Tad vecgada vakarā pie sveču gaismas saviem senčiem rakstus triepām ar zoss spalvām uz rīsa papīriem Un gājām gājām garu gatvi viens otra gaismā viens otra rakstos sildīties Nolikt savu sveici gājiena galā teikt savu paldies tam – kas ļauj pieminēt AF 269 Šis Tokijas–Maskavas–Parīzes reiss virs Rīgas maina virzienu...... Es esmu tik tuvu manai dzimtai pilsētai Bet likteņa spārnos – tik tālu Es gribu mākoņiem cauri nokāpt un iesakņoties no jauna Un es gribu lai mani nes tālāk – pie savējiem... Es gribu, kā kosmonauts, svilstošu atgriešanos tieši šeit Bet biļetei cits galapunkts Es gribu atvērt visas šūnas un īstenot kaut kādu saldsūru nepieciešamību – ‘Pardon, m’sieur: café ou thé?’ Parīzes pazemē Aizrīb tik daudz bezizejas likteņu tik daudz bezizejas seju ieslēgtu naidu izstarojot aprijot neizspļaujamas sāpes varbūt tā ir tā lielā smēde varbūt pēdējai upei jau esam pāri un mūs tiesā – uz līdzjūtību vai nāvi Londona–Montreāla Manos spārnos guļ sveši putekļi Es pazīstu svešus ceļus Es esmu izēdies svešu mielastu pie svešiem galdiem Es pazīstu svešus likumus svešas vajadzības Es domāju un saprotu svešās mēlēs Garīgā bagāža, svešām birkām aplipināta Svešām ceļa zīmēm padots Es drāžos pret Tevi – Svešinieks 1980.
SNIEGS VECGADA VAKARĀ	Pirmās pārslas sit pie atmiņu zvana: ir gadmija gadmija gadmija nāk – pa vienai: tie ir gada ceturkšņi tie ir atkusnis, zieds, briedums un salna pa pāris: tie ir pusgadi, pārejas, lūzumi, birums un baros: tās ir sekundes, stundas, nedēļas, mēneši tā ir laika vētra aizvadītā sniegputenis Un beidzot viss gads ap mums nosēdies neatvairāmi ar rāmu sava krituma pārliecību... Tad skan lielais dobjais: klau, puisi, rocies vien ārā! Tu neesi vēl izbēdzis un pienākumi sākas no jauna Lielais inkvizītors griezīs ratu vēl vienu reizi – Un Tev jāskan!