Sarma Muižniece koordinēja un vadīja

1982. g. Jaunatnes dziesmu svētku (Klīv-

lendā) literāro sarīkojumu.

Jaunās Gaitas redakcija pateicas Sarmai

Muižniecei un autoriem par iespēju publicēt

Ziemeļamerikas jauno latviešu literāros

Kam pienākas maize?

Kam pienākas desas?

Vētrasputns uzlaižas uz klints.

Apskrubina vējā un lietū balinātos oļus –

apskrubina pats savu olu čaulas:

„Atdodiet man manu šauteni

pirms medīšanas sezonas!”

Vētrasputns ķērc

ar olu drumstalām knābī –”

Jau ēdu pats savus bērnus!”

Bet ielejā ļaudis aizcērt

logus

un piesēzdamies pie galdiem

skaita mutes.

Vienam no bērniem rokas ir baltas kā olas.

Viņa pirkstos plīst krūzes,

un laukos zēns nespēj strādāt.

Tuvojas ziema.

„Dzirdi vētrasputnu ķērcam?”

dzestrā vakarā prasa viņam tēvs.

Zēns aizver acis.

Viņš putnu vienmēr ir dzirdējis.

To nakti zēns vienīgais neaizdara savu logu.

Caur šķirbu viņš izgrūž savas baltās dūres.

Vētrasputna vērīgās acis auksti iekvēlojas.

Klints aiza tajās atspīd slapja, spīdīgi melna.

Tad putns ir jau pie miesas.

Baltumu putns mirklī nograuž

no zēna pirkstiem.

Paliek desmit cieti kauli.

Vētrasputns kaulus kaļ un asina

uz loga siles.

Desmit naži trīc.

Piecus putns ieķer knābī –

Piecus atdod zēnam.

Zēns uzvelk svārkus.

Vētrasputns atzveļ galvu.

Iebrāžas nakts.

No rīta ielejā slēģi neveŗas.

Alā zēns un Vētrasputns griež un gremo

maizi, desas.

(Šinī dzejolī minētās olas ir baltas kā tās olas, ko

pazīstu un ko visu mūžu esmu pirkusi pārtikas vei­kalos.)

Dod – dod!!

to dari

līdz ņēmējs saka:

Apstājies!

Jūtu – tu vairs nedod sevi,

bet mani atdod atpakaļ.

Nesijāsim vecus vezumus,

to dara cietumos,

to dara tiesā –

Tas ir neglīti,

kad atliek atdoties

tikai formāli un miesā.

Metīsim,

Metīsim visu zemē, dārzā –

Metīsim melnām vāverēm un čūskām!

Metīsim gaisā!

...un tas būtu viegli,

 skaisti un labi

ja tukšums vienmēr neprasītu

vēlreiz „piedošanu”.

GAROZGRAUZĒJAS –

(latviešu sievietēm,

Garozgrauzējas sēž ap zaļu, zemē noliktu bļodu.

Viena garozu gremo

otrai garoza pie mutes

trešā sniedzas.

Ārā snieg.

Garozgrauzējas savas muguras piespiež

pie sasalušā loga rūtīm.

Tajās iespiežas salapuķes.

Gaŗāmgājēji domā,

ka raksti kailās mugurās

ir gleznas galerijā. Visu var nopirkt –

Gļēvie!

Pašas garozgrauzējas

gremo, gremo, gremo.

Mutes tām kvēlo.

Mēles iekurina sausās, cietās garozas

kā baļķus krāsnī.

Garozgrauzējas pūš

savas degošās dvašas

atpakaļ bļodā –

Spēks viņām ir –

trūkst tikai omas.

(Mums –

Latviešu jauniešiem)

Uzklausiet,

mani brāli smēķētāji,

vēl Latvija jāatbrīvo

un šis tas cits.

Ja esat siltie,

tas nekas. Tā vajag.

Aukstas olas ēd tikai

vienreiz gadā

Lieldienās,

un man iespiedies prātā,

ka mums jāuzstājas biežāk.

Karstuma vajag

Jāņos, Mārtiņos, kongresos

un citos svētkos.

Ā –jā.

Techniska piezīme.

Man lūdza pieminēt arī brāļus Vandaļus.

Kamdēļ jums tik mazas prasības?

Gāzt tikai kapitālismu un viesnīcas?

Iesaku gāzt, piemēram,

kritiķus un skeptiķus – pat optimistus,

kas jums vēl liek pieciniekus

Kārtībā.

Tradīcija, tradīcija,

mani mīļie alkoholiķi,

varētu būt slikti!

Sieviete – krieviete

pelēkā plīša mētelī,

sociālistiskais reālisms.

Pelēkā Sibīrijas pilsētā

pelēcība dzīvo,

ražu meklēdama, pelēcība plēš,

pelēku pienu dod dzert

pelēkiem pionieŗiem,

sociālistiskais reālisms.

Mākslinieka tuša pielīp

pie viņas pelēkā vaiga –

jāplēš nost!

Tā radās viņas sārtie vaigi,

asins atšķaidītā krāsa.

Jāplēš nost tuša,

paliek ledains sārts.

Tušu plēš no audekla,

paliek saule sārtā

asins atšķaidītā krāsa.

Ir auksts šai zemē,

tuša pielīp,

sieviete stāv

un gaida nākošo rāvienu.

Gaisma plīst ap sauli,

audekls plīst ap tušu,

tuša pielīp vēlreiz

nenāk nost,

sociālistiskais reālisms.

Ziema ieņēma pavasari

kliegdama.

Tapa ledus puķes,

kuŗās es letiņos

šorīt

un gāju staigāt

pa netīru, mirušu

Zāli.

Māte, esmu grēkojusi.

Māte neatbild.

Šo mīlas nakti

izdejoju viena pati.

Baltā rīta gaismā

ceļos ar virvi ap

krūtīm.

Spogulī sieviete,

mana melnā mīla,

melnā sejas puse.

Starp sirds sāpēm, starp

kājām

pazaudēju tevi, māte,

un sevi.

Starp sirds sāpēm,

starp sirdīm,

sviedru piliens

slīd.

Saožu pati savu

kaisli

un tavu.

Spilvenā nospiedums

mani pārsteidz.

Laikam nesapņoju

tavu klātbūtni.

Melns mats vijas

ap kājām, krūtīm.

TRĪS GLEZNAS

Dažbrīd, kad mēs aiztiekam

viens otru,

mākslinieks saredz pārāk daudz.

Māls kļūst silts un mīksts

viņa rokās.

Viņš sāk mūs veidot.

Tevi no galvas,

mani no kājām.

Gleznā

jauna zemniece stāv

ar sirpi rokā,

viņa klausās putnu dziesmā,

viņas pēda ir liela, plata un smaga.

Tā ir mana pēda.

Esmu veidota no kājām uz augšu,

manās kājās ir dzelzs.

Valodu mākslinieks dzen

caur dzelzs stiebriem.

Stiebru galā sirds,

tā ir Dieva seja.

Mīkstais māls paklausīgi

tevi veido.

Tu esi vienradzis,

un es esmu uzdurta

tava prāta galotnē.

Mana dziesma ir salda,

es esmu putns, kuŗā zemniece klausās,

un viņas pēdas.

Tas bija mirklis,

kuŗā minu viņas melno zemi,

mēģinādama gleznā pazust.

Gaisma plīst,

mākslinieks mazgā rokas.

Vienradzis ir pazudis,

paliek zirgs,

uz kuŗa es uzkāpu,

pēdas atstājot gleznā.

Grūti jāt zirgu bez pēdām.

Tas ir mans liktenis.

Ienāk nakts

Baltās kurpēs,

gumijas zoles čīkst.

Melns visuresošs

griež ar nažiem

sapņu plāksnes

sīki

smalkos trīsstūŗos.

Uzšķērstas, ietītas

līdz ar galodu

zīda papīros

nakts tās izkaisa starp zvaigznēm.

Rītā aizdegas

un pazūd saules lēkta

jaunajā dienā.

Kāzās visām dāmām

gaŗas kleitas,

lai kājas pazustu

miegainā plīvurošanā.

Kungiem krējumlipīgie

krekli uz spalvainām

krūtīm zem pingvīnu frakām.

Tad purgātorijā dancosim

mēs divi

vienā liesmā

un sapņosim, vai ne,

par siena vezumiem.

Kāpēc tu raudi?

Tu atnesi rozes

ietītas avīzēs

(lai tās nenosaltu).

Tās neattinām – ne es

ne tu – atstājām uz plaukta

starp citām neattītām rozēm.

Ar lūpām attinu tavu garu,

to nolaizīja no mana pleca

tava mēle.

Pasakas noslēptās tu zobos sakodi

un noriji.

Tavas siekalas garšoja kā avenes.

Nakts vēsā atmatā

atspiežos līdz saulei

lai uzdziedātu tavu celšanos.

Mākon’s seju skaŗ

sāpes mierināt

atsitas

noslīd ceļa malā

zilā zālē, rasā

nakts vēl gaid’ dziesmu

uzcelt sauli

ceļa malā

rīta salā

rīta vēsums līdzi paņem

priežu smaržu

nakts pazudusi saules rītā.

Tagad laiks tevi

dziesmās uzcelt.

Pēteŗa pēcpusdiena

pilnīgi pārprasta

piedodiet pasaule,

piedodiet pirmie

prasiet pēc pirmajiem

pušplēstiem vārdiem

vienīgi viņiem varam

vēlēt visu visspēcīgo

vēl varam

vēl varam

vēl vēlams

vairumam vienoties

vakar varmāka važas vilka

visus vecos

šodien šalkas

šķērso sauli

simtiem sāpju sasaukātu

tādēļ tagad tālā taure

trejdeviņās trimdas taurē

prasiet paši –

pārdomājiet pēcpusdienu zaudēto

tomēr šī vai pieņemama?

aust Auseklis

ber dimantrotu

rītam rotāties

aust Auseklis

zvaigžņu segā madarotā

ietin jūtas

aust Auseklis

blāv rasas pērles

vārīgi austā tīmeklī

ieķērušās

riet Auseklis –

un es tā muša tavā zirnekļa tīklā

nejauši iemaldījusies

un apreibusi.

ārprātīgi –

vēlos tevi ārprātīgi

apskaut

ārprātīgi

esmu ārprātīgi apmulsusi

aizelsusies skrienu

tumsā

aizrāvusi elpu

meklēdama tevī gaismu

kas manai dvēseles telpai

starot liktu

ārprātīgi –

vēlos tevi ārprātīgi

apskaut,

lai tavas izbrīnā paceltās uzacis

līksmotu.

rupja smieklu skaņa

īpatnēja ausīs griež

tava balss – kā akmens

akmeni tik gremž un trinas

klusa īpatnēja skaņa

tajā klausīties ir grūti

ieklausīties skaņā grūtāk

nozīmi izsmelt neiespējami

kamdēļ tirdi manu prātu

smadzenes tev sen nav asas

dzērienam ir pieburts spēks

kas tevi padara seklu.

tirgoties kā ar ķēniņa sievām

nepiegriezt vērību nevienai

no ķēniņa sievām

apieties ar vieglām rokām

pieskarties bet nepieskarties tām

izvēlēties no skaistākajām

to kuŗa būs no vismīļākajām

no tirgotām sievām

ķēniņa tirgotām sievām

es esmu skaņa vijolē –

kas paceļ vijoli,

tam došu brīvību;

tā saldi trīs un vibrē,

kas pacel, vijoli,

tam pati atdošos –

jo skaņa vijolē

ir mana dvēsele.

Mirdz ezers

kā zvaigznēm piesēts –

spīd debess

kā mirdzošs ūdens.

Mēs esam virs Čikāgas gaismām naktī

zem stariem tumsā.

Vienā pusē saullēkts

otrā riets.

„Heads or tails?” kāds čukst.

Sit pulksten’s

sit takts

sit āmurs nagu galu

sit

tādas bungas

ka dzirkstis lido.

Aizkari skrien pa guļamistabu

kā nobijušies putni

čības

ielien pagultē un ietinas putekļos.

Nosēžos

uz satrunējuša krēsla.

Spogulī redzu sevi

zaļā akvārijā.

Slīkstot pagrābu Imanta Ziedoņa dzeju,

varavīksnes krāsainos zīmuļus

un telefonu –

kuŗa vadi kā saules stari

sniedzas pāri kontinentiem.

Sit pulksten’s

sit takts

sit āmurs nagu galu

sit

tādas bungas

ka dzirkstis lido.

Aizkari skrien pa guļamistabu

kā nobijušies putni

čības

ielien pagultē un ietinas putekļos.

Nosēžos

uz satrunējuša krēsla.

Spogulī redzu sevi

zaļā akvārijā.

Slīkstot pagrābu Imanta Ziedoņa dzeju,

varavīksnes krāsainos zīmuļus

un telefonu –

kuŗa vadi kā saules stari

sniedzas pāri kontinentiem.

Šonakt veŗos zvaigznēs

cerību acīs.

Nosēžos rasā

asaru peļķītēs.

Odi asini kašā

no manām saskrāpētām kājām.

Asaras sāpina zāli.

Asa rasa duŗ kā nazis.

Veŗos zvaigznēs

cerībai cauri

uz atkal tikšanos

ko jau gaidīju

pirms šķiršanās.

Zilonis ar diloni uzkāpa uz manas galvas,