Nora Kūla

PORTLANDĒ PIEJAUCĒTĀ KOMĒTAS ASTE

Helēnas Hofmanes un Andŗa Priedīša uzņēmumi.

Pērnvasar Portlandes mūku mājā satikās rakstnieki un mākslinieki, abinieki un trijādnieki, divdabji un daudzinieki. Satikās, apmainījās domām, vārdiem, replikām, aforismiem, imāžām, krāsām, toņiem, skaņām. Nodzīvoja nedēļu kopā, pārcēlās uz Mariota viesnīcu, kur tie turpināja dzīvot tālāk, priecinot sevi un citus vēl vienu nedēļu.

Formāli vēl nerakstītās trimdas vēstures lappusēs šīs 2 nedēļas iegulsies kā 1982. g. rakstnieku nedēļa un dziesmu svētki Portlandē. Neformāli šīs dienas ir kļuvušas par komētu, kuŗas žilbinošā aste vēl tagad sevi atgādina, aizķerot pa atmiņu šūniņai, pa sakarību sinopsei.

Ar spalvu un otu vienlīdz labi pazīstamos abiniekus jau nodefinējis abinieks Jānis Gorsvāns (LaRAs Lapa, No. 28), kas pats īstenībā ir daudzinieks. LaRAs Lapā viņš nosaucis Sniedzi Ruņģi par trijādnieci, jo Sniedze ir arī rampas gaismu cilvēks. Viņa darbojas arī jauniešu apgādā „Apburtais kalns”, kas šogad nācis klajā ar jauno mākslinieku kalendāru. Nesen redzēju Portlandes ietekmētu prototrijādnieces portretu uz nikna Pegaza, ko darinājis tukku magi priesteris un kafijas biezumu virtuozs Ēris (Ervīns Antons). (Skat. 36. lp.− red.) Iespējams gan, ka Pēgazs tur ir tikai izbijies, kādu no Ēra mākslas panelī piesauktajiem ķēmraušiem ieraugot. Tai pašā panelī piedalījās arī gleznotājs Raimonds Staprāns, pretrunu apaustās Sasalšanas autors un trimdas pašiecelto cenzoru un tikumu sargātāju šāsdienas bête noire. Tur viņš novēroja, ka latviešu mākslā dominē „pamatīga apdare un mērenība”. Hmmm. Mākslā varbūt, polemikā par to − noteikti ne. Un pašos māksliniekos? Pamēģiniet iedomāties „mērenu” Čiepu (Margaritu Kovaļevsku). Čigānietes vispār mērenas nespēj būt, ne gleznā, ne rakstā, ne personībā. Un Čiepai pašreiz rakstoties jauns, pavisam nemērens opuss.

Kad iedomājos par Benitu Veisbergu, redzu viņu, tērpušos sidrabaini zvīņotajā vāravīgajā tērpā, sēžot zem eukalipta un pabeidzot pēdējās lappuses Trimdas grāmatai. Dīvaina kollāža, jo tērpu viņa valkāja lielajā dziesmu svētku ballē, bet eukalipta galotne iekārtojusies viņas Orindas pagalmā.

Klāt bija arī Kuraž Krišs, kas kā Kārlis Zvejnieks lasīja izvilkumus no sava jaunā romāna un piedalījās grāmatniecības nākotnes panelī. Savā ikdienas dzīvē viņš ir ārsts Dienviddakotā; varot arī nohipnotizēt tā, ka smēķēt ne mūžam vairs negriboties.

Neba jau tikai mazajiem vien pasakas rakstītas. Lielo laužu pasakas teica Freds Launags un Valdis Zeps alias Turbads ar ķēves dēla slavu. Pēdējais tās teica patiešām no galvas. Viņš kopā ar „austrālieti”, kas kļuvusi zviedriete” − Baibu Kangeri, bija ne tikvien mūsu valodas sargi, kopēji, lietpratēji, bet arī saprātīgi skaļas un sajūsmīgas sadzīves pēcnaksniņu barveži. Barvedību ar prieku uzņēmās arī Baibas vīrs, Kārlis, JG Eiropas redaktors. Un divdabis Freds mūs uzjautrināja ar dzeju par lesbietēm un cukurbietēm.

Ir divi dzejnieki un LaRAs valdes locekļi, kuŗu vārdi jau labu laiku saistīti ar JG: Alma Bēne un Juris Mazutis. Almas dzejoļu krājums esot tikpat kā gatavs. Līdztekus dzejai Juris raksta JG nodaļu „Ceļojumi-dienasgrāmata”. Portlandē ciemojās arī JG „motori”: atbildīgais redaktors un saimniecības vadītāja − Laimonis un Māra Zandbergi. Par motoriem runājot − Aleksandrs Zariņš iz Ķengurzemes ir tīrs un absolūts dinamo. Pateicoties viņam Austrālijas latviešu grāmatniecībā ir tik daudz dzīvības. Viņa raksturīgākās frāzes likās esam „vēl jau nav viss pagalam” un „ko mēs varētu palīdzēt?”

„Skaļāk! skaļāk!” bija paredzēts sauciens, kas mūs sagatavotu par rutinētiem sava vārda paudējiem, tādiem ko var sadzirdēt kā pēdējās rindās, tā kasetēs. Diemžēl trūka laika. Tai vietā pēc Laimoņa Siliņa referāta „Mazais teātris” spēlēja teātri mums tieši vai klēpjos. Pavisam citāda sajūta, redzot Kamīnā −, Karmen, Karmen un Sasalšanas scēnas bez pierastā proscēnija atstatuma. Bez Laimoņa vēl piedalījās Brigita Siliņa, Mirjama Krūmiņa un Sniedze Ruņģe.

Abiniece Ingūna G prievītē un pastaliņās lasīja dzejoļus un dāvāja ikvienam gabaliņu no šāsdienas Latvijas − ar referātu, ar diapozitīviem, ar spilgtām stāstījuma viņetēm. Un 1982. g. Ziemsvētkos varēja apsveikt ar Ingūnas zīmētām kartītēm.

Visai Portlandes sāgai pamatā, aiz muguras, priekšā un pa vidu bija LaRAs priekšnieks Aivars Ruņģis, grāmatas Iet latvieši caur gadu simteņiem autors. Tas Ruņģis, nevis tas otrs „suņa dvēseles” Ruņģis, kaut arī abu vārdi redzami lasītāju vēstulēs Laikā. To darbu, ko Aivars šogad RN norisē ielika, nemaz nevar ne aptvert, ne aprēķināt. Jācer, ka līdz nākamajai reizei viņam atliks laika atgriezties pie daiļprozas.

Un vēl daudzi citi spīdekļi iežilbinājās un izžilbinājās Portlandes komētā, katrs pienesot pa niansei, pa fotonam, pa atmiņu fragmentam.

Un mēs trīs, mēs arī tur pa vidu maisījāmies, kollektīvi un individuāli. Mēs bijām tie mūku dārza zvēriņi pie logu rūtīm, mušas uz Mariota istabu sienām. Mēs piejaucējām komētas asti.

Lai nepiemirstas!

 

Jānis Gorsvāns, Ēris, Raimonds Staprāns.

Ēdamzālē: Sniedze Ruņģe, Kārlis Kangeris, Astrida Stānke, Mirjama Krūmiņa.

Vaira Vīķe-Freiberga, Jānis Širmanis, Aina Zemdega.

Jānis un Emīlija Klīdzēji.

Gandrīz visi RN82 dalībnieki: 1. rindā no kreisās: Aleksandrs Zariņš, Jānis Gorsvāns, Aina Zemdega, Sniedze Ruņģe, Astrida Stānke, Nora Kūla, Māra Zandberga, Ingūna G, Daina Šķēle; 2. r. Margarita Biezaite, Julieta Rumberga, Jūlija Rumberga, Elza Reinberga, Skaidrīte Rubene, Laimonis Zandbergs, Ilona Staprāne, Aivars Ruņģis, Raimonds Staprāns. 3. r. Ēriks Biezaitis, Emīlija Klīdzēja, Jānis Klīdzējs, Margarita Kovaļevska, Laima Kalniņa, Mirdza Lele, Dzidra Zeberiņa, Alma Bēne, Antonija Millere, Benita Veisberga, Astrīde Ivaska, Valdis Zeps, Indra Gubiņa, Ervīns Antons (Eris), Betija Zepa, Aina Vāvere, Freds Launags, Edīte Zuzena, Jānis Širmanis, Kārlis Kangeris, Baiba Kangere, Kārlis Videnieks, Kārlis Šķēle, Maija Meirāne, Guntis Vāvere.