Jaunā Gaita nr. 146, (5) 1983

 

Elga Rodze-Ķīsele

MĒS UN PAŠREIZĒJĀS LATVIJAS LITERĀTŪRA

Nesen pēc kāda radio raidījuma Sidnejā, kad runāju par dzejnieka un rakstnieka lielo nozīmi tautas dzīvē, saņēmu aizrādījumu, ka pirmajā vietā būtu liekami skolotāji. Par šādu aizrādījumu nebrīnījos, jo, ja rodas jautājums, kas galvenā kārtā veido cilvēka garīgo seju, tad mēdz atbildēt, ka tā ir skola. Tā esot iestāde, kas šādam uzdevumam radīta. Šāds uzskats ir ļoti ērts, jo atbrīvo vecākus no liekiem pienākumiem un rūpēm. Mēs zinām, ka skolai nav citu audzināšanas līdzekļu kā tautas radītais kultūras pūrs. Nenoliedzami cilvēka garīgās sejas veidotājs vienmēr ir bijis rakstnieks, sevišķi dzejnieks. Tā tas jau bija senajā Indijā, Ķīnā, Ēģiptē, Grieķijā un, protams, arī Latvijā. Rakstniecība, sevišķi daiļliterātūra, mūsu dienās ir kļuvusi par vissvarīgāko tautas domāšanas veida un dzīves stājas veidotāju.

Svešatnē literāru darbu publicēšanas iespējas strauji samazinās, jo sarūk lasītāju skaits. Ne tā tas ir pašreizējā Latvijā. Tur grāmatām ir liela nozīme. Lasa jauni, un lasa veci. Svešatnes jaunietis latviešu literātūru tikpat kā nepazīst. Tie jaunieši, kuŗu garīgās prasības ir augstākas par caurmēra līmeni, baidās ar latviešu literātūru iepazīties, jo Latvijā publicētajām grāmatām nav laba slava un trimdas nozīmīgākie literāti arī nav lielā cieņā, tiem tiek piekārti dažādi spēcīgi epiteti. Šie autori saprot, ka latviešu literātūra var būt tikai viena − nedalīta. Šie svešatnes autori savos vārdos un darbos šo uzskatu drosmīgi pasvītro.

Te varbūt būtu vēlams aplūkot, kādēļ Latvijā radītie literārie darbi ir uzskatāmi par nevēlamiem un kaitīgiem tieši no sabiedrisko interešu viedokļa. Šis jautājums ir par plašu, lai to īsā rakstā sīkāk analizētu. Principā no trimdas sabiedrības viedokļa kaitīgi ir tādi literāri darbi, kas tiecas attīstīt sabiedrības locekļos individuālas domāšanas, jušanas un izturēšanās veidus. Tātad trimdas sabiedrības vadītājs slānis cenšas vidējam un zemākajam slānim uzspiest kollektīvu domāšanas veidu. Ja individs cenšas izrauties no sabiedrības kollektīvisma žņaugiem, tas saduras ar asu pretestību. Šā iemesla dēļ caurmēra svešatnes latvietis ir ļoti vāji informēts par pašreizējās Latvijas literātūru. Trimdas sabiedrības struktūra ir bāzēta uz negatīvisma sludināšanas pamatiem. Ja lielāks sabiedrības slānis iepazīsies ar okupētās tēvzemes pozitīvajām pazīmēm, var gadīties, ka tas satricina trimdas sabiedrībai raksturīgos eksistences pamatus. Organizāciju jubileju apsveikumu runās bieži dzirdami vēlējumi, lai svešatnes tautiskā dzīve turpinātos vēl vismaz piecdesmit, ja ne visus simt gadus. Tas norāda, ka šo vēlējumu teicēju apziņā pašreizējā Latvija neeksistē. Šie ļaudis cenšas kollektīvi organizētajam trimdas latvietim novilkt garīgo interešu robežas, bet daļa trimdinieku neļaujas kollektīvizēties un neļauj sev mutē likt dzelžus.

Latvijā, tāpat kā trimdā, ir autori, kas rada augstvērtīgus literārus darbus, bet abās pusēs ir arī autori, kas lasītājā nerada aistētiska pārdzīvojuma, jo tie savus rakstu darbus veido kā laikraksta ievadrakstus par uzdotu tematu ar pienākumu aizstāvēt zināmu tezi. Šādi autori ir tukšu bungu rībinātāji. Ja kādai tautai ir rakstnieki un dzejnieki, kas savus darbus rada ar dziļāko pārliecību un ja tie reizē ir arī apgaroti patrioti, tad tā ir Dieva žēlastība, jo šie autori spēj vienot un stiprināt tautu. Šādu pašreizējās Latvijas rakstnieku un dzejnieku nepazīšana un necienīšana ir mūsu gara dzīves lejup slīdēšanas sākums, jo, skatoties reālām acīm, zinām, ka trimdas latviešu literātūrai nav pareģojama pārāk gaiša nākotne. Traģiskā veidā kollektīvās domāšanas subskribenti cenšas ieskaidrot, ka Latvijā lielu dzejnieku neesot un ja esot, tad tos par tādiem nevarot uzskatīt, jo viņi dzīvojot un rakstot apspiestībā.

Pašreizējās Latvijas literātūras pazinēji zinās, ka turienes rakstnieki, sevišķi dzejnieki, negrib būt tikai pasīvi apstākļu atspoguļotāji, bet tie vēlas veidot savu apkārtni, ienest tajā auglīgas idejas. Horātijs savā laikā ir norādījis, ka dzejnieka galvenais uzdevums ir veidot jaunatni. Arī Balzaks ir teicis, ka ikvienam rakstniekam ir jācenšas ētiski celt savu laikmetu, jo citādi tas kļūs tikai par ļaužu laika kavētāju. Pašreiz Latvijā ir liels skaits bērniem un jauniešiem rakstītu dzejoļu grāmatu. Lielāks nekā kādreiz neatkarīgajā Latvijā bērniem veltīto grāmatu skaits. To varētu izskaidrot ar apstākli, ka pašreizējās Latvijas jaunatnes garīgās sejas latvisko vaibstu iezīmēšanai autori ir piešķīruši prīmāru nozīmi. Par ceļrādi jaunatnes literātūrā varam uzskatīt trimdā pulgoto un nicināto Imantu Ziedoni. Citēšu kādu Ziedoņa dzejoli, kas nav tieši veltīts jaunatnei, bet runā par jaunatnes problēmām:

Man bail par tiem, kas kailās mājās augs,
Man bail, kā būs, kad viņi izies vīros?
Bail, ka no ābeļzariem svilpes mauks
Un citu koptiem kokiem mizu dīrās.

Jūs prasāt, kādi bērni augs
Tai sētā, kuŗā ozols netiks stādīts?
Tie izaugs tādi: skries, kur viņus sauks,
Strēbs to, ko dod un rāpos tur, kur rādīts.

Lasot pašreizējās Latvijas daiļliterātūru, rodas sajūta, ka autori apzinās, ka mazas, apdraudētas tautas var cerēt uz pastāvēšanu tikai tad, ja spēj realizēt tautas locekļu starpā vienību un solidaritāti. Lai to panāktu, rakstniekiem un intelliģencei vispār ir jāturas pie noteiktām ētiskām normām. Ja to nespēj, tad kopības apziņa zūd un tauta nenovēršami tuvojas bojāejai. Daļa tēvzemes autoru ir sapratuši, ka cilvēka gara darbība ir mūžīgi dažādu apstākļu apdraudēta. Kaŗa laikā gara valodu reizēm pārkliedz lielgabalu dunoņa, bet miera laikā to bieži nosmacē mīksti spilveni. Kaŗa darbības sekas bieži ir apspiestība un emigrācija. Pūļa cilvēks, nesvarīgi, kuŗā pusē tas dzīvo, ļaus sevi aizraut un apstulbināt no ārējiem notikumiem. Tikai tas, kas juku laikos saglabā gara neatkarību, ir patiesi kulturāls cilvēks. Šāda rakstnieka darbi tautai spēj palīdzēt dzīvot. Kā Latvijā, tā svešatnē ir autori, kas savas dzīves filozofiju bazē uz Francijas valdnieka teiktajiem, nožēlojamiem vārdiem: „Après moi, le déluge” (Pēc manis kaut plūdi). Šādu autoru darbos negatīvisms tik viegli saskatāms, ka rodas neatvairāma vēlēšanās lasīto no sevis nokratīt kā drānām pielipušus gružus.

Rodas sajūta, ka cilvēki, kas dedzīgi noliedz Latvijas literātūras nozīmi, paši gaužām maz zina par literātūru vispār. Pietiekami bieži ir jādzird norāde, ka īsta literātūra varot rasties tikai brīvībā. Ja šie cilvēki mazliet papūlētos un papētītu kultūras vēsturi, tad redzētu, ka liela daļa mākslas darbu radīti izmisumā, apspiestībā, izsūtījumā un cietumā. Kaŗš mūsu tautu sadalīja divās daļās. Mums, svešatnē dzīvojošiem, ir jāsāk saprast, ka, lai mēs no savas tautas neatsvešinātos, mums jāiepazīstas ar tās radītājām gara vērtībām. Nedalīta latviešu kultūra mums palīdzēs pārdzīvot šo laiku. Naidniekam neaizsniedzamais spēka avots ir apslēpts latviešu tautas dvēselē. Rakstot šīs rindas, šķirstīju Latvijas autoru darbus, meklēdama dzejoli, kas manā uztverē visspilgtāk illustrētu šo apslēpto latviskā spēka avotu. Atradu daudz temai piemērotu dzejoļu, bet Alfrēda Krūkļa vienkāršās, sirsnīgās rindas dzejolī „Pelēkā kārkla dziesma” šķita vispiemērotākās:

Mana dzīvā, siltā zeme,
kur bez tevis iešu viens?
Cirvis mani cērt un izaŗ lemess,
jo es pelēks kārkls vien.

Citi krasti, lai cik silti,
lai cik karsts tur spožās saules stars −
tikai tavā vieglā, baltā smiltī
manas saknes elpot var.

Lai cik jūŗas zaļi vilni svešie,
lai cik maigi lēnās brīzes šalc,
tik zem taviem sniegu padebešiem
atraisās mans pūpols balts.

Piebiris ar strazdiem, dzeņiem,
līdz pat krūtīm purenēs −
tāds caur taviem sniegputeņiem
nāku es.

Mana zeme dzimtā, svētā,
kur vēl dziļāk spētu saknes laist
es − tavs sīkais, nemīlētais,
es − tavs kārkls pelēkais.

Alfrēds Krūklis ir rakstījis daudz skaistu dzejoļu, kam melodijas devis Raimonds Pauls, bet kā lai mēs to zinātu, ja nedrīkstam lasīt ne Alfrēdu Krūkli, ne klausīties Raimondu Paulu.

Mēs bieži sajaucam jēdzienus: mēs cieņu pret latviešu gara cilvēku izmainām ar naidu pret tā sargu. Ir cilvēki, kas zina pērkamās mantas cenu, bet nepazīst tās vērtību. Brīva gara noliedzēji ir abās pusēs. Kļūst skumji, dzirdot svešuma latviešus buldurējam par demokrātiju, brīvību un vēl citām cēlām lietām. Fausts, būdams akls, kad viņam uzbrūk trūkums, vainas, rūpes, posts un pa durvju spraugu jau zogas iekšā nāve, saka: „Nakts tumša visu dziļi, dziļi klāj, bet iekšā spoža gaisma spīd.” Šo faustisko iekšpasaules gaismu glabā arī latviešu tauta. Žēl, ka mēs svešumā to nespējam saskatīt.

Mēs runājam par cīņu, par nākotnes brīvu, neatkarīgu Latviju. Es nespēju iedomāties, kāda varētu būt šī brīvā, neatkarīgā Latvija, ja, dzīvojot šeit demokrātiskās zemēs, cenšamies apspiest brīvu garu, brīvu domu, brīvu vārdu. Kādu brīvību mēs piedāvāsim Latvijas literātiem, ar kuŗu darbiem neesam drīkstējuši iepazīties. Kādu prieka vēsti no svešatnes aizvedīsim dzejniekam, kas ar savu zemi un tautu dzīvo ciešā vienībā, kas par savu tēvzemi saka:

Jāņugunis tavas acis −
tāpēc tik svētas sāp.
Balti bērzi tavas kājas −
viegli ar tām
Zilajā kalnā kāpt.

Miglas upes tavas rokas −
Daugavas glāstā slīd.
Madaru pļavas tavi mati −
Staburaga sidrabotā
bizē krīt.

Tautas dziesma tavs vairogs,
mūžības spodrināts.
Mātes valoda tavs šķēps
uz brīvības tecilas
asināts.

Tūkstošgadīgie ozoli
baltajā smiltī reiz guls.
Akmeņi sadrups, bet mūžam
zem gadsimtu pirkstiem
dunēs tavs pulss.

Turienes dzejnieka asinis dzen Mūžīgās Latvijas pulss. Mēs šeit cits citu nokaujam Mūžīgās Latvijas vārdā.


Jaunā Gaita