JG146 Juris Mazutis intervē Aivaru Ruņģi

INTERVIJA AR AIVARU RUŅĢI

Jaunā Gaita: Pārdomu krājuma ... [Aivars Ruņģis, ...iet latvieši caur gadu simteņiem. Vērojumi, pārdomas, secinājumi par latvieti, latviskumu un latvisko izglītību. Grāmatu draugs, 1982. g.] ievadā Tu mini, ka „krājums ir atbilžu meklēšana uz jautājumiem, kas izauguši no manas eksistences, no manas īpatnējās situācijas pasaulē, citu tautu vidū dzīvojot, no manām trimdinieka attiecībām pret tautu Latvijā un no manas dvēseles līdzsvara saglabāšanas nepieciešamības, mēģinot saskatīt tautas nacionālās, latviskās eksistences turpinājumu.” Vai rakstnieka darbos vienmēr tik skaidri izpaužas viņa iekšējās pasaules dinamika − un kā Tu raksturotu savu? Kādu dinamiku mēs varētu iedomāties trimdas literātūrai vispār − un tās atsevišķiem žanriem, piem., dzejai, prozai, drāmai, atmiņu grāmatām? Vai, ievērojot vides ietekmi, paaudzēm atšķirīgas pieejas?

Aivars Ruņģis: Atbildot vispirms paskaidrošu, ka ar „iekšējās pasaules dinamiku” sapratīšu iekšējās pasaules pārgrozības un to cēloņus. Runājot par „dinamiku literātūrā”, būšu domājis par fiziskiem, morāliem vai intellektuāliem virzītājspēkiem. Domāju, ka rakstnieka darbos vienmēr visai skaidri atklājas viņa iekšējās pasaules dinamika, bet es, diemžēl, neprotu raksturot pats savu.

Trimdas literātūras dinamika izaug no mūsu traģiskās situācijas. Izdzīti vai aizgājuši trimdā, mēs bieži domājam, ka esam izglābušies, piedzīvodami Dieva žēlastību. Bet vai tā ir? Es sev vienmēr esmu prasījis, no kā mēs esam izglābušies, un, atbildes meklējot, vienmēr esmu nonācis pie jauniem jautājumiem, proti, kur mēs esam ieskrējuši. Trimdas dzīvi nekad neesmu spējis akceptēt kā Dieva žēlastību, bet tikai kā Dieva uzliktu pārbaudījumu un izaicinājumu − palikt latviešiem un pie latviešiem. Es neesmu vairījies no šī izaicinājuma pieņemšanas. Bet Dieva žēlastība tā nav, kad, nonācis trimdā, latvietis un viņa bērni kļūst kanādieši, amerikāņi, austrālieši, vācieši, zviedri. Tāpēc trimdas „augstās dziesmas” spēcīgākie akordi būs par trimdinieku traģēdiju ārpus savas zemes.

Es nespēju priekšstatīt, ka trimdas dzīves traģēdija, kas ir trimdas literātūras galvenais virzītājspēks, varētu attiekties kvantitatīvi un kvalitatīvi atšķirīgās devās uz dzeju, prozu, drāmu, atmiņu grāmatām.

Vai paaudzēm atšķirīgas pieejas? Par tik, par cik savu traģisko situāciju, savu trimdinieku pēcnācēju likteni apzinās, izprot, sajūt jaunās un visjaunākās paaudzes autori, par tik mums ir kopēja pieeja. Kur mūsu pēcnācējos šī dvēseles mantojuma vairs nav un iekšējās pasaules dinamikai pavisam citi vai atšķirīgi cēloņi, tur sākas atšķirīgas pieejas, lūzumi. Cik tālu var iet un cik ilgi var turpināties atšķiršanās, atsvešināšanās un tomēr saglabāties kontinuitāte, ko atļauj vienīgi valoda, uz to nez’ vai mums jau ir atbilde.

J.G.: Vai trimdas veco, vidējo un jauno autoru starpā ir manāmi lūzumi − tematikā, valodas bagātībā, izloksnē u.t.t.? Jeb vai − mazākos apmēros − redzam dabīgu attīstību, kontinuitāti? Vai te atspoguļojas publikas, resp. lasītāju un nelasītāju, sadalījums? Kādai publikai, piem., tēmēji ‘...iet latvieši caur gadu simteņiem’?

A.R.: Trimdas veco, vidējo un jauno autoru starpā bez šaubām manāmas atšķirības jeb lūzumi tematikas, latviešu valodas lietošanas un aistētisko konceptu ziņā. Diemžēl, neesmu teorētiķis, nedz literātūras vērtētājs, tāpēc no manas puses būtu neprātīgi šo tematu turpināt.

Kontinuitāti, dabīgu attīstību rakstniecības procesā nodrošina valoda. Taču, kā jau pats jautājums implicē, sabiedrībā patiešām atspoguļojas dabīgās attīstības, kontinuitātes trūkums, vispirms, latviski lasītāju un nelasītāju starpā. To, liekas, varētu visai viegli izskaidrot: latviski nelasītāji taču nepazīst trimdas un latviskās kultūras raksturības un maiņas un nespēj identificēties ar tām. Nelasītāji, kur skarta latviskā pasaule trimdā, ir kultūras analfabēti. Un tā tie ar savu esamību apšauba un noliedz dabīgu attīstību, kontinuitāti.

Savu pārdomu krājumu ...iet latvieši caur gadu simteņiem es tēmēju tiem, kas prot latviski, un cerēju, ka ar viņu starpniecību netieši aizsniegšu tos, kas latviski nelasa, latviski neprot un kas latviski vairs nedomā (šo vārdu tiešajā un arī pārnestajā nozīmē).

J.G.: Vai trimdas rakstnieks pazīst savu publiku? Vai viņš raksta sev, draugu-literātu pulkam, domu biedriem, visiem? Vai rodas paliekošas vērtības, kas ieies visas latviešu literātūras krājumā? No kuŗas pieejas? Kā?

A.R.: Manuprāt, trimdas rakstnieks pazīst savu publiku. To viņam vēl atvēl dažāda veida sociālās saites un pieredze visādās sanāksmēs. To nodrošina trimdas periodika: ne tik daudz viens vai otrs laikraksts, bet visa trimdas periodika, kas, manuprāt, ir visinteresantākā liecību krātuve par latviešu valodas likteni ārpus savas zemes, par latviešu, trimdinieku, garīgajiem apvāršņiem, par viņu dvēseles un miesas stāvokli.

Domāju, ka trimdas rakstnieks raksta visiem saviem iespējamiem lasītājiem, juzdamies un būdams visas latviešu gara dzīves daļa. Vai trimdā rodas paliekošas vērtības, uz to kompetenti var atbildēt kritiķi un literātūrzinātnieki. Galīgās atbildes tomēr dos laiks. Un ir tad kā no nebūtības spēs augšā celties un jaunu spožumu iegūt dažs labs sen aizmirsts darbs, noklusēts autors.

Trimdā ir radušās, rodas un radīsies paliekošas literāras vērtības, kas ir visas latviešu literātūras dala un, ja mēs šīs vērtības arī turpmāk pratīsim dokumentēt un saglabāt grāmatās, tās reiz nonāks visu latviešu īpašumā un vērtēšanā. Trimdas darbi raksturojas ar savu tematiku un ar tematikas brīvību. Autoriem Latvijā ir samērā daudz aizliegtu vai ierobežotu tematu, ko brīvi un plaši varam risināt trimdā. Bez tam trimdas „augsto dziesmu”, kā minēts, vislabāk varēs nodziedāt trimdas autori. Protams, trimdas darbiem vērtība ir arī tīra mākslinieciskā varējuma ziņā.

Lielai daļai trimdas literāro sacerējumu, mums visiem labi zināmu iemeslu dēļ, nav pievērsta vajadzīgā vērība, tie nav vērtēti, interpretēti. Tie drīz vien pēc publicēšanas, pieminēti ar kādu atsauksmi vai recenziju, ir it kā aizmirsti, pazuduši. Šai laukā trimdā nekad nespēsim panākt nokavēto. Šai laukā nepadarītais aug tikai augumā.

Tāpēc trimdiniekiem, esot pragmatiskiem un racionāliem cilvēkiem, visiem spēkiem trimdas atlikušajā posmā jācenšas veicināt literārā jaunrade (tāpat kā jaunrade citās gara dzīves jomās), publicējot visus mākslinieciski respektējamos jaundarbus kaut arī nelielos metienos un pieticīgā apdarē, lai tā saglabātu literāras vērtības un dažādas kultūrvēsturiskas liecības to „augšāmcelšanās dienai”, tas ir, brīdim, kad tās netraucētas ieplūdīs visas latviešu tautas literātūras un gara kultūras vērtību krājumā un tiks svērtas savu māksliniecisko vērtību un faktuālās informācijas dēļ.

„Simttūkstoš moderno zemgaliešu” nedrīkstētu pazust vēstures nebūtībā, kā notika ar viņu tālajiem senčiem, kuŗi nepaspēja tautas atmiņai atstāt liecības par savu laiku un savu pieredzi.

J.G.: Vai publika pazīst savus rakstniekus? LaRAs Lapā Tu pasvītro „... attiecību vai saskares trūkumu starp literātūru un sabiedrību...”, par materiālo atlīdzību nemaz nerunājot; Tu saki, ka „trimdas sabiedrības atbilde šodien varētu būt − ‘kas grib, lai raksta: citam patīk rakstīt, citam makšķerēt’.” Vai tā teiktu caurmēra trimdinieks, ‘intelliģence’, organizācijas? Kādēļ? Tu raksti, ka trimdā notikusi Jatviešu rakstnieka nogāšana no troņa”.

A.R.: Trimdā, manuprāt, ir notikusi latviešu rakstnieka nogāšana no troņa. Agrāk rakstnieku visumā apbrīnoja, pielūdza, uzskatīja par ārkārtēju būti. Tagad to vairs nedara. Tas nebūt arī nav jādara. Taču liekas, ka trimdā iets vēl tālāk un ka rakstniekus bieži uzlūko ar nelabvēlību vai pat naidu, it kā tie būtu pretinieki. Trimdas sabiedrība, kas brīva kā putni, it kā beidzot var atdarīt visiem tās kritizētājiem, visiem dumpiniekiem, visiem „nē” teicējiem (pat ar atpakaļ ejošu datumu), kaut arī zinām − un tautu kultūras vēsture arī tā liecina − ka visi nule minētie rakstnieku „grēki”, tas ir, kritika, dumpošanās, „nē” teikšana, ir spēki, kas kultūru veido un atjauno.

Par to, vai un cik trimdas publika pazīst savus rakstniekus, mums nav pētījumu. Domāju, ka tā pazīst savus rakstniekus vēl mazāk nekā paši rakstnieki, pārāk izklaidus dzīvojot (Eiropā, Amerikā, Austrālijā un citur) pazīst cits citu. Un rakstnieki, diemžēl, cits citu un cits cita darbus pazīst reizēm diezgan vāji. Arī par to, kā rakstnieka darbu trimdā novērtē caurmēra trimdinieks, intelliģence un organizācijas, pētījumu nav, kaut arī trimdas periodikā sastopama viena otra interesanta liecība. Pie domas, ka trimdas sabiedrības atbilde par rakstnieka darba vērtību varētu slēpties atziņā − „kas grib, lai raksta: citam patīk rakstīt, citam makšķerēt”, var nonākt ar dedukciju. Proti, mēs visi taču zinām daudzos aicinājumus un mudinājumus rakstniekiem par „nacionālās maizes” un par lielu jaundarbu radīšanu. Atceramies aizrādījumus, ka tas un tas autors kļuvis mazražīgs un līdzīgi. Ir tik raksturīgi, ka šie aicinājumi nekādā veidā nepieskaŗas jautājumam, pa kuŗu laiku rakstnieks, kam taču jānopelna sev dzīves iztika, lai veic šos darbus, kļūst daudzražīgs! Taču jau pa savu brīvo laiku, jo, pretēji, piemēram, mācītājiem, trimdas sabiedrība savus rakstniekus un māksliniekus neatalgo! Tātad, ja kādam trimdā patīk rakstīt, lai viņš raksta, kamēr citi atpūšas vai makšķerē. Šie aicinājumi uz lielu darbu radīšanu nepasaka arī kaut ko citu, proti, kas saražoto „nacionālo gara maizi” publicēs, kas darbu publicēšanu materiāli nodrošinās vai atbalstīs.

Varbūt sabiedriskās domas pētījumi atklātu citādāku ainu nekā šo dedukcijas ceļā iegūto. Ja tā būtu, tad arī organizācijām, fondiem un sabiedrības pārstāvjiem būtu jārealizē citāda kultūras polītika nekā līdz šim.

J.G.: Ko iepriekš pieminētā publikas pieeja liecinātu par trimdas latviešu gara kultūru?

A.R.: Ja manis aprādīto situāciju apstiprinātu arī pētījumi, tas varētu liecināt, ka latviešu gara kultūrai trimdā sākušies liesie gadi un kultūras trūkumu vai kultūras nepieciešamības trūkumu maskē tukši liekulīgu vārdu plūdi (lip service).

J.G.: Kāda loma šeit organizācijām, resp., to ‘kultūras nodaļām’, fondiem, balvām, svētkiem, skolām? Kādas ir nevēlamās parādības − un kā tās varētu novērst? Jeb vai tiešām, Taviem vārdiem runājot, „nekādi uzlabojumi nav cerami un gaidāmi”? Un vai tādēļ, ka trimdā „mums par saviem vārdiem nav jāatbild, nav ar nevienu jānorēķinās”?

A.R.: Ja cilvēks vēlas būt reālists, tad, uz pagātnes pieredzi balstoties, patiešām jāsaka − nekādi uzlabojumi nav cerami un gaidāmi. Ja kādam turpretī ir spēks un ticība cilvēkam, tam vienmēr viss liekas iespējams. Es joprojām ticu trimdā augušajām un trimdā briedušajām latviešu paaudzēm.

Pie pašām nevēlamākām parādībām vēlos pieskaitīt trimdas sabiedrības lielāko nelaimi − neiecietīgo latvieti, viszini, kas zina visu un zina visu labāk nekā citi. Šie visziņi izrādās sabiedriski visaktīvākie un savas dabas un savu poziciju dēļ izpilda absolūtā šķēršļa lomu. Ar viņiem nevienu darbu, nevienu ierosinājumu nevar pārrunāt, viņi nav spējīgi respektēt otru, nedz kopēju interešu dēļ piekāpties, meklēt kompromisu. Par tik, par cik šie latviskie visziņi valda organizācijās, fondos un citur, par tik minētie iestādījumi atbaida, atsvešina no sevis citus latviešus.

Vēlos arī atkārtot domu, ka trimdā nevienam par savu darbu, par saviem solījumiem īsti nav ar nevienu jānorēķinās, nevienam nav jāatbild. Savas bezdarbības vai nesekmības dēļ nevienam nav jābaiļojas. Vai visa mūsu sabiedriski polītiskā darbošanās bieži vien nav kā kāda spēle, pret kuŗu mēs gan pavēršam nopietnu seju, bet kuŗu mēs katrā laikā varam pārtraukt puspabeigtu, nepabeigtu vai, pēc lielas gatavošanās, nemaz neiesākt?

J.G.: Ne pārāk bieži runājam par ‘starpnieku’ pienākumiem − resp., par kritiķu, tulkotāju, redaktoru, recenzentu, izdevēju, grāmatu galdu darbu un grūtībām. Tavas domas? Kādēļ LaRA ierosina „200 eksemplāru grāmatniecību” jaunrades veicināšanai?

A.R.: Varbūt, plaši izskaidrojot, pārrunājot un aizstāvot Latviešu Rakstnieku Apvienības ierosināto „200 eksemplāru grāmatniecību” jaunrades veicināšanai (kas pieminēta Jaunās Gaitas 143. numurā), vislabāk iespējams atbildēt uz jautājumu par „starpnieku” darbu un grūtībām. Kaut tā notiktu! Sanesot kopā visu savu pieredzi, savas jūtas un sajūtas, mums reiz par visām reizēm savās sanāksmēs tik bieži sastopamā gaušanās un gaudu dziesmas būtu jāapmaina ar skaidrām matemātiskām aplēsēm un vēl skaidrāku apzināšanos, ka bez regulāra darba nekas nav panākams. Ar runāšanu un amatu sadalīšanu vien mūsu organizāciju vadībā līdz šim bieži vien ir tapis dūmu aizsegs, aiz kuŗa varējusi paslēpties mūsu nevarēšana vai negribēšana un nekā nedarīšana.

Brīvās Pasaules Latviešu Apvienības Kultūras Fonds un centrālo organizāciju kultūras darba vadītāji, manuprāt, būtu vispiemērotākās personas vispareizākās vietās, lai saskaņotu debates un mūsu situācijai atbilstošu jaunu atzinumu formulēšanu.

1984. gada Rakstnieku Nedēļa, kas iecerēta kā darbnīcu jeb ieviržu nedēļa, mēģinās skart visus šeit minētos jautājumus piedienīgāk un plašāk, jo uz tiem atbildēt šīs sarunas ietvaros būtu pārstiepšanās.

J.G.: Aicināsim Tevi atbildēt pašam uz savu jautājumu: „Ko lai šādā situācijā dara un kur lai iet trimdas latviešu rakstnieks?” Vai „trimdas literārā procesa degradēšana un vulgārizēšana” ir neapturama − ja „tie rakstnieki, tulkotāji, literātūrzinātnieki, kritiķi un latviešu intelliģences pārstāvji, kam rūp trimdas literātūra un rakstniecības process”, nenāk ar „skaidru personīgu nostāju un rīcību, paužot, kas pakalpo un kā pakalpot vārdu mākslai trimdā”? Kāda būtu − kādai vajadzētu būt − šai stājai un rīcībai? Un kādēļ „ir pēdējais laiks, lai šo savu personīgo nostāju mēs demonstrētu atklāti un publiski”?

A.R.: Mans jautājums, ko lai dara un kur lai iet trimdas latviešu rakstnieks, ir vairāk rētorisks nekā atbildi meklētājs jautājums, jo − trimdas latviešu rakstnieks ir trimdas latviešu rakstnieks, ir trimdas latviešu rakstnieks! Viņa rūpe ir literārais process un viņa bažas šī procesa degradēšana un vulgārizēšana, ar degradēšanu un vulgārizēšanu saprotot situāciju, kad vairs netiek respektētas māksliniecisko vērtību mērauklas un kad profesionālus vērtējumus un profesionālus vērtētājus nomaina laji vai pat nejēgas. Kādai šai situācijā vajadzētu būt pašu autoru stājai? − Kaismīgai! Pēc pašiem jaunākiem piemēriem − tādai, kā rakstniekiem Indrai Gubiņai un Valentīnam Pelēcim. Ja trimdas sabiedrībai būs iespēja iepazīties ar iespējami daudzu autoru un latviešu intelliģences pārstāvju uzskatiem par to, kas, viņuprāt, pakalpo un kā, viņuprāt, pakalpot vārdu mākslai trimdā, mēs beidzot spēsim izveidot, teiksim, astoņdesmito gadu skatījumu par trimdas rakstniecības procesu. Jeb vai pat zināmu rezolūciju vai uzsaukumu.

Un pēdējais laiks, lai savu personīgo nostāju autori demonstrētu atklāti un publiski, ir tāpēc, ka mums nav pārāk daudz laika un ka vērtību sajukums ir visai liels.

J.G.: Kāda būtu šī stāja pret ‘vadlīniju’ noteicējiem (Tu LaRAs Lapā mini LPB) un runas vīru „nacionālās gara maizes” prasībām?

A.R.: Pret „vadlīniju” noteicējiem, pret „aicinājumiem”, pret runas vīru „nacionālās gara maizes” prasībām mūsu nostājai būtu jābūt tādai, kādu grūti no temperamentīgām mākslinieku personībām gaidīt. Mūsu, autoru, pienākums ir līdz galam respektēt ikviena tiesības izteikt un pārstāvēt savus uzskatus, kamēr vien tas notiek godīgā veidā. Mūsu tiesības un mūsu uzdevums ir protestēt, kur nepieciešams, izskaidrot un pārliecināt. Mums, autoriem, ir tiesības biedroties un kopējiem spēkiem aizstāvēt savus uzskatus, savas profesionālās intereses. Un mums ir tiesības, demokrātiskajās iekārtās dzīvojot, prasīt, lai periodiskajos izdevumos un publiskās sanāksmēs autoriem ir iespēja atbildēt tad, kad skartas viņu profesionālās intereses un aizskarta viņu integritāte un gods. Demokrātiskā sadzīve var pastāvēt, tikai konsekventi respektējot „godīgas spēles” noteikumus. Šo visu pateikt vārdiem, protams, ir viegli. Pēc tā dzīvot vēl joprojām liekas tikpat kā neiespējams. Mūsu sabiedrībā daudz kas notiek demokrātiski vēl tikai vārda pēc. Kas ir pareizi un kā jārīkojas, to joprojām mums cenšas citi pateikt priekšā.

J.G.: Kādi ir Tavi uzskati par trimdas autoru publicēšanos Latvijā? Par Latvijas autoru publicēšanu šeit − piemēram, Jaunajā Gaitā? Kādos apmēros un kādas varam uzturēt saites ar Latvijas literātūru? Ar Latvijas rakstniekiem? Un viņi − ar mums un mūsu literātūru?

A.R.: Es pievienojos aicinājumam, ko formulēja 1982. gada Rakstnieku Nedēļas dalībnieki, proti: „Mēs apliecinām, ka joprojām esam piederīgi pie latviešu tautas, esam nemirstīgas tautas daļa, un ka mēs joprojām dzīvojam un strādājam visas latviešu tautas kultūras ietvaros Latvijas brīvības atgūšanai. Mēs aicinām ikvienu trimdas literātu, kas apciemo Latviju vai kas publicējas Latvijas izdevumos, rūpīgi izsvērt savu rīcību no savas integritātes saglabāšanas un no polītiski un ētiski pareizas rīcības viedokļiem.”

Latvijas autoru publicēšanu trimdā es atbalstīju, būdams Jaunās Gaitas redaktors, izdodams Studiju Grupas referātu krājumus un rediģēdams jaunatnes žurnālu Mēs. Tad PSRS vēl nebija pievienojusies starptautiskajai autortiesību konvencijai un mākslinieciski vērtīgus vai informatīvus darbus viegli varēja pārpublicēt. Jautājumā, par kādu cenu (šo vārdu tiešā un pārnestā nozīmē) publicēšana būtu jādara šodien, pēdējā laikā neesmu iedziļinājies.

Katram trimdas latviešu rakstniekam personīgi jāpazīst viss literārais process Latvijā. Pretēju situāciju es uzskatītu par absurdu. Bet mēs vēl nevaram, manuprāt, runāt par to, kādos apmēros un kādas saites varam uzturēt ar Latvijas literātūru, ar Latvijas rakstniekiem un viņi ar mums un mūsu rakstniecību. Šīm kalkulācijām trūktu jebkāda reāla pamata, jo Latvijas pārvaldes aparātam un Latvijas Rakstnieku Savienībai mēs taču neeksistējam. Latvijas periodikā gan ir pieminēts viens vai divi latviešu autori svešumā, bet tie latviešu lasītājam Latvijā var izlikties kā no „aizrobežu miglas” izlīduši... Trimdas literārais process ir noklusēts. Cik ilgi tas vilksies, kas to lai zina. Bet, jo ilgāk pārvaldes aparāts un Rakstnieku Savienība noklusēs un mēģinās slēpt latviešu literātūras eksistenci pasaulē, jo komiskāki kļūs šie funkcionāri latviešu acīs Latvijā. No otras puses, neviens neesam tik naīvs, lai iedomātos, ka pretinieku „lēģerī” mēs būtu cildināmi savu polītisko uzskatu dēļ. Bet, ja 20. gadusimtenī mēģina noklusēt un latviešiem Latvijā noslēpt mākslinieciskas vērtības, kas latviešu valodā tapušas pasaulē, tad kā to lai citādi raksturo, ja ne par „sarkanā ledus laikmeta barbarismu”?

J.G.: Tu uzņēmies LaRAs priekšsēža amatu diezgan grūtos un saspīlētos apstākļos − un LaRAs Lapā esi teicis, ka „LaRAs biedri ir gurdeni biedri. Viņiem daudz kas vairs nerūp.” Tas ir nepateicīgs darbs − kādēļ to dari? Ko tas liecina par Tavu „personīgo nostāju” − un par to, ko gaidi no LaRAs biedriem?

A.R.: LaRAs priekšsēža amatam kandidēju tāpēc, ka, cik man zināms, vairs nebija neviena cita kandidāta. Secinājums, ka LaRAs biedri ir gurdeni biedri, ka viņiem daudz kas vairs nerūp, pa daļai izaudzis no šī fakta. Arī no piedalīšanās balsošanā, no atbildēm uz aptaujām un vēstulēm. Sabiedrisks darbs ir nepateicīgs darbs, kas aprij laiku, nogurdina, bet es to daru visai savtīgu iemeslu dēļ, proti, LaRA man sagādā vienīgo, pēdējo iespēju ciešākam profesionālam kontaktam ar citiem latviešu autoriem. Un, strādājot LaRAs labā, šāda iespēja tiek sagādāta arī citiem autoriem. No LaRAs biedriem es labprāt sagaidītu to dzīvīgumu, to reaģēšanas spēju un asumu, kāds parasti ir ar temperamentu apveltītām mākslinieku personībām!

J.G.: Pastāsti par LaRAs nākotnes plāniem − it īpaši par 1984. gada Rakstnieku Nedēļu.

A.R.: LaRA centīsies sagādāt trimdas autoriem iespēju kopīgi risināt profesionālus jautājumus. Tai pašā laikā LaRAs valde centīsies būt pacietīga un izturīga diezgan, lai mudinātu trimdas gados vecākos autorus iepazīties ar gados jaunākajiem, lai uz savstarpējas cieņas un draudzības pamata izveidotos „nākamā maiņa”, „nākamā atbildīgā paaudze”. Vai šis vēlējumies piepildīsies, to nevaru pateikt.

Rakstnieku Nedēļas top, lai rosinātu jaunradi un daudzo profesionālo jautājumu risināšanu, lai autori tuvāk iepazītos cits ar citu un ar latviešu intelliģences pārstāvjiem, kas visi aicināti uz Rakstnieku Nedēļām, kuŗas ir publiski sarīkojumi.

1984. gada Rakstnieku Nedēļai būtu jābūt darbnīcu jeb ieviržu nedēļai, pievēršoties literātūras un drāmas kritikai, prozas un dzejas problēmām, jaunrades veicināšanai, tulkošanas jautājumiem. Katras dienas rīta cēliens būtu veltīts kopējiem referātiem vai lekcijām, pēcpusdienu sanāksmes atsevišķām darba grupām un vakara posmi − jaundarbu priekšnesumiem.

J.G.: Ja Aivars Ruņģis būtu strandēts vientuļā tuksneša salā − vai viņam līdz būtu kāds aizsākts darbs? Un − kuŗas desmit latviešu literātūras grāmatas viņš būtu paguvis paglābt?

A.R.: Savas dvēseles līdzsvara saglabāšanas dēļ man noteikti būtu dažs labs aizsākts darbs un, ļoti iespējams, tas būtu literārā laukā. Ja man būtu bijusi iespēja paglābt 10 latviešu literātūras grāmatas, tad man būtu līdz Mērnieku laiki, Blaumaņa lugas, Ezeriņa noveles, Mūžības skartie, Smalkās kaites, Vienkārši vārdi, Līgavu mednieki, divi sējumi Latviešu buŗamo vārdu un, liekas, vēl būtu palikusi vieta vienam Latviešu tautas ticējumu sējumam. Bet uz vientuļās salas man drīz vien sāpētu sirds par soļiem silos, par cilvēka bērnu, par melno sauli, par vidējo īstenību un daudz daudz ko citu, kas viss būtu palicis otrā krastā...

J.G.: ‘...iet latvieši...’ izskaņā Tu saki: „Es pastiepju draudzīgu roku visiem, kas varbūt iztirzās un kritizēs manas domas vai asā disputā mēģinās tās noliegt. Es pastiepju draudzīgu roku tiem, kas kā svešu kungu suņi ries. Es esmu lepns par savu likteni, ka man, šīs pārdomas rakstot, neviens ne priekšā teica, ne aiz muguras stāvēja, nedz pār plecu glūnēja, ne mani vilka, ne mani stūma. Es stāvēju viens ar savu latvieša sirdsapziņu. Es nezinu, vai daudz cilvēku pasaulē baudījuši tik lielu brīvību, kā es to spēju! Tā lai ir šī darba lielā liecība.”

To pašu attiecināsim uz šo interviju.

Paldies!

Aivaru Ruņģi intervēja Juris Mazutis.