Jaunā Gaita nr. 147, (1) 1984

 

 

Valdis Dzilna

TEV

Man mīlestība ir kā ziedi.

Un saules gaisma pāri līst.

Kas trausli, vārīgi un viedi.

Man mīlestība ir kā ziedi.

– Vai tu par skumjām dažreiz dziedi.

Kad ziedu krāšņums balē. vīst? –

Man mīlestība ir kā ziedi

Un saules gaisma pāri līst.

 

LATVIJA RAUD

Māte Latvija raud:

Raud par saviem

Zudušiem dēliem.

Ne krituši brīvības kaŗā,

Bet pārēdušies cittautu labuma,

Pietupušies un nobučo kažoku –

Sarkanam lācim.

 

Māte Latvija raud:

Raud par savu –

Kristīgo brāli,

Kas aizvainotā pašlepnumā,

Ne miris, bet svaidīts savā svētumā,

Raksta reiz gadā „gana vēstuli”

Un gaudas vējam...

 

Māte Latvija raud:

Raud par saviem –

Gudrajiem vīriem,

Kas, zemes graudu stiprināti,

Baltajā dzirā reibuši, līksmojas

Un kopā vilto senās varonības –

Vēstures lapas.

 

Māte Latvija raud:

Raud par saviem –

Dēliem un meitām,

Kas gudri runā un skaisti dzied,

Bet negrib  v i e n m ē r  ēst pelavu maizi:

Aušoties vagaru pātagas švīkstus,

Atgriežas trimdā...

 

 


 

Nikolajs Kalniņš

 

 
KAS PALIKS?

Jauns mācītājs aiziet no draudzes.

Ko spriedīs nākošās audzes:

Vai tas viņa grēks,

Vai ticības spēks?

 

Vienu mēs tagad jau zinām:

Bez viņa mēs svētkus svinam.

Bez viņa nu Dievu lūdzam.

Mēs viņam grēkus vairs neizsūdzam.

 

No savas tautas viņš aizgriezies.

Kas paliks, ja visi projām ies?

 

 


 

Knuts Skujenieks

 

 
* * *

tu paskaties manās acīs

ne iedomība ne slava

tikai milzīga vientulība

kā neiežogota pļava

 

un tādas brieža bailes

nest savu skaisto krustu

lai drauga vārdu kā lodi

zem lāpstiņas nesajustu

 

un vienīgi saulei līdzi

brist pa palagu zaļu

tu paskaties manās acīs

pret to nav nekādu zāļu

 

* * *

tu cilvēk palaid vaļīgāk

sev muturus un tapas

un domas nāk un runas nāk

kā jaunas bērza lapas

 

nekādas vēlēšanās nav

ne atmaskot ne graizīt

tu firmamentu gatavs jau

kā govs ar mēli laizīt

 

kad naktī siltu zemju gaiss

tev piedzen pilnu nāsi

patiešām cilvēk aplamais

ko gan tu satiesāsi!

 

* * *

tā es savu dzīvi krauju

tā kā vārna ligzdu krauj

smukuma tur nav

    tik pašam

šūpoties uz zara ļauj

 

saule vēji sniegi lieti

kaķi ļaudis

    jā paties

caurredzamam pieietamam

nav tik viegli turēties

 

tikai paldies neizsacīts

klusiņām zem mēles skan

tad kad pati vakarzvaigzne

apsēžas uz ligzdas man

 

 

 


 

Mārtiņš Grants

 

 

ATKAL

ELLES VĀRTUS VEŖU

 

Aizbeŗu ciet upes delnā.

Lai pats savu nelaimi kaltu.

Plaukstā sviedri tek melni.

Kamēr delna vēl balta.

 

Sauju smilšu dūrē žmiedzu.

Smiltīm iztekas aizbērdams.

Velnam glumu roku sniedzu.

Kaut laime pati nāk tecēdama.

 

Aizbeŗu acīs kanālus ciet.

Sauju smilšu tajās beŗu.

Lai pats savu laimi lietu.

Atkal elles vārtus veŗu.

 

*  *  *

Savus pirkstus vairs nevaru saturēt rokās.

Kā elpa pie stikla, tā neturas logs rūtīs.

Kā pārgrieztas sliekas mani pirksti lokās.

Nav man vairs nevienas ribas krūtīs.

 

Savus vaigus vairs nevaru saturēt mutē.

Delna neturas saujā, pirksti neturas riekšā.

Aknas, liesa, zarnas, plaušas sirdi stutē.

Izlīdis, ģindenis manī netiek vairs iekšā.

 

Un priekšā stāv cigareti rokā.

Kā logs raugos savās tukšajās rūtīs

Kā dūmi tā ribās tik gausi lokās

Ap sirdi, kas nupat vēl bija man krūtīs.

 

*  *  *

Tveŗu spalvu, lai sevi dedzinātu burtos.

Lai nepaliktu nekā no manis paša.

Pūšu uz lapas lai guns karstāk kurtos.

Kaut šī būtu mana pēdējā dvaša.

 

Mana roka simt reizes dedzināta sārtā.

Dvēsele, kā izkārta veļa, virs ielas plīvo.

Simt reizes tā žāvēšanai debesīs kārta.

Simt reizes nocirstā roka atkal no jauna dzīvo.

 

Lapa gail, spalva svilst, burti deg sārtā.

Tinte kūp, vārdi grūst un sakūst vienā vārdā.

Un viss, kas palicis no manis paša. −

Pirkstos degoša roka un nokaitēta dvaša.

 

STRASBURGAS

KANĀLIS

 

Zem kāda kristalla plūst kanālis.

Ka tā ticīgie droši staigāt var pa to?

Zem kājām guldz pilsētas uzšķērstās vēnas.

Un ne ledum, ne sirdij apturēt to.

 

Pilsētas iekšās verd, virmo, mutuļo.

Kunga krokas un zarnas skalodamās irdz.

Ar baltām putām mūžīgi asiņo

Nekad no asinīm neizplūstoša sirds.

 

Ja iebāž pirkstu aiz neticības

Plūstošā vātī, kanālis to slīcina tīši.

Mirklī neticīgo saplosa kaijas,

Kanāla baltie asinsķermenīši.

 

Kā sieviete kanālis pazūd savās platajās gūžās.

Tanī ielēkdams peldēšu vienās lauskās.

Un pazudīšu ar gulbjiem, kas ieslīd slūžās.

Manas dzīvās asinis dzīvā brūcē putos aukstas.

 

Aizspurdz ausīs kaijas, peld gulbji asinīs.

Tie aiztur manu elpu, aiztur dzirdi.

Neaizsals, nesakaltīs, nesadzīs.

Kanālis mūžīgi ies caur manu sirdi.

 

TRĪS IESPĒJAS

 

Dievs ir.

Cilvēkam ir dvēsele.

Dvēseles augšām ceļas.

Veļi pa zemi veļas.

Eņģeli mīlējas.

Ir jupis, ir raganas.

Dievs ar velnu sarunājas.

Bet man, te vidū, nav vaļas.

Un man te nav vietas.

Veļu nav.

Raganu nav.

Elles nav.

Eņģeļi mīlējas.

Laika nav.

Velna nav.

Cilvēkam ir dvēselle.

Dieva nav.

 

 


 

Valdis Krāslavietis

 

 

KUNGU

RIJU KŪLĒJIEM

 

Mūsu kaklā pakārtais dzirnakmens

sveŗ septiņi simti tonnu.

Nav viegli pacelt galvu.

ja nav septiņsimt gadu tas darīts.

 

Vēsturi nomest nevarēs šodien.

nevarēs nomest ne rīt, ne parīt.

bet kādreiz būs tomēr jāpieceļas

un kūkums būs jāiztaisno, un jāsāk

to darīt, kas mūsu tautai par labu nāk.

 

Par kūkumu nebūtu jāuztraucas −

to vēl paaudžu paaudzēm pietiks.

 

Daži jo cītīgi

ik rītu uz muižu steidzas.

Sapņos tie riju kuļ.

bet nomodā − brāli nodod.

Vai tad viņi nezinātu.

ka klaušu laiks jau sen beidzies?

 

 

Jaunā Gaita