Jaunā Gaita nr. 155, decembris 1985

 

 

 

DĪVAINA ARGUMENTĀCIJA

Jaunās Gaitas 2. (152.) n-rā iespiestais prof. Dr. Veltas Rūķes raksts par pareizrakstību pārsteidz ar prominentās valodnieces vienpusīgo viedokli. Jau pats raksta virsraksts ir izaicinošs. Nav svarīgi, kāda bija polītiska situācija vārdnīcas tapšanas laikā, svarīgi ir, vai vārdnīca parādīja tā laika tautā izplatītās valodas formas. Neesmu baltu filoloģe, bet mūsu valodas attīstībai sekoju rakstos. Ja arī neatkarīgajā Latvijā bija atšķirīgas rakstības, tās nebija neviena uzspiestas, kurpretim tagadējā Latvijā noteikumi par „ch” un „r” nemīkstināšanu u.c. dīvainībām nav vis izdoti, vērojot tautas valodu, bet zem polītiska spiediena. J. Endzelīns grāmatā par Latvijas PSR vietvārdiem 1956. g. priekšvārdos saka, ka „lietota rakstos atļautā ortografija”. Artura Ozola grāmatā Raksti valodniecībā no 1967. g. ir precīzi pateikts, ka „PSRS ministru padomes lēmums Nr. 480. izdots 1946. g. 5. jūn. ar nosaukumu − „Par latviešu pareizrakstības noteikumu apstiprināšanu”. Tāpēc pilnīgi aplams ir V. Rūķes apgalvojums 22. lp., ka „šādas (t.i. dzīvās valodas) maiņas notiek arī bez jebkādas svešas polītiskas varas iejaukšanās”. Ne tā tagadējā Latvijā, kur partija jaucas visās lietās. Ja tas tā nebūtu, Latvijā tagad nebūtu baltu filologu, kas pretojas šīm uzspiestām maiņām, un daži jau ir apklusināti. Trimdas valodnieku vienīgā cienīgā stāja ir nostāties to valodnieku rindās, kas aizstāv mūsu valodas īpatnības. Ja V. Rūķe pastāv uz to, ka ārzemju universitātēs māca mūsdienu valodu pēc tagadējām izrunas un rakstības normām, tad katrā ziņā jāpaskaidro klausītājiem, kā šīs normas radušās un kāpēc, un vai tās atbilst visu kompetentu valodnieku atzinumiem. Mēs varam sekot valodas attīstībai Latvijā un priecāties par vienu otru jaunvārdu, bet ir jāprotestē pret valodas īpatnību aplaupīšanu ar uzspiestiem likumiem.

Aija Aizupiete Minesotā

 

 

 

JG redakcijai:

Velta Rūķe-Draviņa savā rakstā JG152. n-rā (21. lp.) neapmierināta, ka Ed. Silkalns pārskatā par trimdas periodiskiem izdevumiem Archīva 1984. gada sējumā (148. un 149. lp.) pieminējis 2 pareizrakstības − neatkarīgās Latvijas un okupētās Latvijas.

Par tādām tās, neieejot sīkumos, varētu gan nosaukt.

Lasītājam, vienalga, vai tas pārzina vai nepārzina apstākļus, nekas nav jāiegalvo − kāda oficiāla neatkarīgās Latvijas pareizrakstība tiešām nepastāvēja. Bet valodnieku darba rezultātā tāda bija izveidojusies, un tikai ārkārtēju apstākļu (okupācijas) dēļ vārdnīca varēja iznākt vācu laikā (Rūķe-Draviņa lietā apzīmējumu „Hitlera armijas okupētajā Ostlandē”. Bet − tas tomēr bija Rīgā, un grāmata domāta latviešiem). Pie tam − to bija rediģējuši un par šādu izdevumu vienojušies dažādu uzskatu valodnieki, Rūķei-Draviņai pašai atzīstot, ka valodas krātuves darbā, kas vārdnīcu izdeva, „polītiskās varas organi” nav iejaukusies. Arī viņas minētais apostrofs, kas bija jālieto vācu īpašvārdos, vēlāk tika atmests. (Tam, ka tai laikā apcietināts kāds krātuves darbinieks, ar pareizrakstību nav sakara.) Turpretī padomju varas iestādes gan, neievērojot izstrādāto pareizrakstību un valodnieku ieteikumus (sk. arī Alfrēda Gatera rakstu Archīva 1981. g. sējumā), ar saviem dekrētiem īsākā vai ilgākā laikā atsvieda pareizrakstību par kādiem 50 gadiem atpakaļ, un nav vis tā, ka tie, kas šeit trimdā pieturas pie pašas Rūķes-Draviņas sastādītās vārdnīcas, būtu gadus 50 „atpalikuši”. Ja viņai karjeras dēļ Stokholmas universitātē bija jālieto mūsdienu Rīgas pareizrakstība, tad tur nu nekā darīt, tomēr jānožēlo, ka viņai bijis „jāaizliedz” pašai savs darbs.

Latviešu valoda, ko šeit lietojam, nav ne sastingusi, ne novecojusi. Tā ir tā pati. Valodu gan neprot! Vecie sāk to aizmirst, bet jaunie nav iemācījušies. Protams, kādi jauninājumi nāk klāt katrai valodai, kādas nelielas pārmaiņas, gan ar technikas attīstību, gan citādi − nāk klāt jauni jēdzieni, kam nepieciešami apzīmējumi. Tāpat nelietojam vairs vienu otru vārdu no vecā, kopējā krājuma. Bet tam nav sakara ar iepriekš minētajām, ar dekrētiem uzspiestajām pārmaiņām. Tādēļ gluži lieka un pretencioza ir Rūķes-Draviņas gan veco krievu emigrantu, gan zviedru vai Hitlera laiku (!) vācu valodas pieminēšana. Lasot, piemēram, pašas R.-D. rediģēto, pēdējo Raiņa un Aspazijas gada grāmatu, gan likās, ka izdevums ir no laika pirms Pirmā pasaules kara! (ar atmestu mīkstināto r, sakropļoto ch, sajauktajām gaŗumzīmēm svešvārdos u.c). Tāda valoda bija (ar mazu pārspīlējumu) neatkarīgās Latvijas sākuma gados. Un tagad no tās puses šurp plūst arī, lietājot Jāņa Grīna teicienu − visādi „apokalipses nezvēri”, − visādi saīsinājumi, savilkumi un sačupojumi, patapinājumi no citām valodām, visādi „personālie” un „memoriālie”, dizaini un dizaineri, reisi un rekreācijas, visādi „voluntāri displeji”, ko sāk pārņemt arī viens otrs šāspuses rakstītājs, šķiet, vēlēdamies „smalki izteikties”, it kā labu, piemērotu vārdu latviešu valodā vairs nebūtu.

Pie Edites Hauzenbergas-Šturmas valodu mācījies,

Mintauts Eglītis, Sidnejā.

 

 

JG redakcijai:

Esmu ilgi domājusi par Latvijas žīdu likteni, bet līdz šim brīdim neesmu par šo tematu gandrīz nekā lasījusi. Pārdomāju, kāpēc neesmu meklējusi informāciju bibliotēkās, grāmatu veikalos? Man liekas, aiz bailēm no tā, ko atradīšu. Bet tai pašā laikā visu mūžu esmu nesusi kā smagu nastu mūsu (latviešu) kopējās vainas apziņu. Īstenībā mana vainas apziņa ir bez pamata: kad 1944. gadā atstājām Latviju, man bija tikai deviņi gadi. Bet mans tēvs bieži nicīgi vai ar izsmieklu runāja par žīdiem. Māte atceras, ka tai laikā, kad vācieši žīdus deportēja, viņa esot noticējusi, ka žīdus vienkārši pārvietošot uz citu, „labāku” dzīves vietu. Pati no tā gada atceros tikai, ka man bija žīdu klavieŗskolotāja, kas pēkšņi „pazuda”. Nezinu, vai māte toreiz pat paskaidroja, kas noticis. Varbūt vienkārši teica, ka kaut kur aizbraukusi.

Latvieši par daudz ilgi klusējuši par to, kas notika ar Latvijas žīdiem. Par šo posmu mūsu vēsturē nedrīkst klusēt. Šis temats ir kā augonis, kas beidzot jāgriež vaļā. Latviešu skolā, ko apmeklēju Vācijā, latviešu baznīcās, mums vienmēr stāstīja, cik daudz cēlāki, labāki latvieši ir par citām tautām, kas mūs gadu simteņus apmākušas. Man vienmēr ir bijis grūti klausīties šādās valodās, jo noklusētas tiek mūsu vēstures ēnas puses, kas taču ir katras tautas pagātnē, un rodas viltots, sentimentāls portrets, kuŗā kauns skatīties. Es negribu vēl ilgāk palikt neziņā.

Nesen lasīju Helēnas Epšteinas CHILDREN OF THE HOLOCAUST. Viņa stāsta par koncentrācijas nometņu pārdzīvotāju dēliem un meitām un to, kā vecāku pārdzīvojumi vēlāk iespaidojuši bērnus, bieži ne tāpēc, ka jaunākā paaudze zinājusi par daudz, bet tāpēc, ka viņi bijuši neziņā. Epšteina stāsta, cik atvieglināti šie „holokosta bērni” bijuši, kad beidzot visu smago slogu, kas gūlies uz viņu bērnību un vēlāko dzīvi varējuši ar citiem pārrunāt. Man ir līdzīga sajūta, ka būtu svarīgi par šo tematu runāt latviešiem.

Gribu cerēt, ka Jaunā Gaita ar Ezergaiļa rakstu „Frīdas Michelsones stāsts” (JG153) būs iesākusi šo norisi. Ezergaiļa priekšlikums raksta pēdējā paragrafā ir ļoti pareizs. Paldies.

Ilze Bērziņa ASV

 

 

JG redakcijai:

Savā citādi ļoti atzinīgajā recenzijā par E. Andersona Latvijas vēstures 2. sējumu (Jaunā Gaita 152) A. Ezergailis izsaka iebildumu, ka Andersons mazliet iespēlējies hitleriskā propagandā. Andersons vairākkārt apgalvojot, ka 1940. gadā jaunās komūnistu iekārtas saņemšanā ļoti izcēlušies Latvijas žīdi. Bet te nekādas hitleriskas propagandas nav. Tiem, kas 1940. gadā dzīvoja Latvijā, grūti bija neievērot, ka žīdi ārkārtīgi lielā skaitā komūnistus saņēma ar sajūsmu. Es toreiz gāju ģimnāzijā. Labi atceros, ka, cik zinu, visi žīdu bērni skolā ieradās, sarkanus kaklautus apsējuši, un uzraudzīja citus skolēnus. Piemēram, kad citi skolēni negribēja dziedāt komūnistu dziesmas, viņi to lika darīt. Man liekas, ka būtu savādi, ja vēsturnieks, rakstīdams par 1940. gadu Latvijā, līdzīgas šim laikam tik raksturīgas parādības nebūtu pieminējis.

Šai sakarā nāk prātā A. Ezergaiļa recenzija par Džordža Legeta pētījumiem par agrīno čeku (Jaunā Gaita 142). Legeta grāmatā, kā Ezergailis pats norāda, citēts polītbiroja sēdes protokols, kuŗā Trockis izteicies, ka žīdi lielā skaitā bijuši čekas darbinieki. Kāpēc Ezergailis neizsaka pārmetumus Trockim par pretžīdu propagandu?

Bet Legeta grāmatā ir arī runāts par latviešu lielo procentu čekas darbiniekos. To, ko Legets teicis šai sakarā par latviešiem, Ezergailis plaši iztirzā. Bet viņš Legetam nepārmet nekādu pretlatviešu propagandu.

Kā tas viss būtu saprotams? Vai Ezergailis domā, ka par latviešiem drīkst celt gaismā visus faktus, bet par žīdiem ne? Vai varbūt būtu tā, ka faktus par žīdiem gaismā celt drīkst gan, tikai latvieši to nedrīkst darīt?

Mirdza Vīla (Viil)

 

Jaunā Gaita