Krēsla.

Krustojam atkal, krustojam atkal,

kamēr robežas izzūd.

Marijas mati mutē.

Mēs nesam kvēlošas atmiņas

uz aizmirstības upi.

Ledainos ūdeņos

dvēseles mūs uzrunā

caur mikrofoniem.

Slavenie veikali izpārdod mēteļus.

Marija un es noejam stacijas tuneļos,

kuŗi sezonas ātrās maiņās

palikuši silti.

Melna tinte izkūst

un pil kā upeņu tēja no lūpām.

Kāre, izlieta smiltīs,

veido dārglietas, kuŗas tu apliksi,

kad tu uz nokares dejosi.

Aveņu sula no tavām rētām,

ar spirtu atšķaidīta –

mūsu dienišķais vīns.

Es šajā blīvumā būvēšu istabu –

viena no daudzajām tumšajām vietām,

bet ar vārgām svecītēm, ar zīmuļiem.

Zīmēsim mājas.

Neredzīgo raksta ekstaze

netēlīgā ciešumā.

IEMĪLĒŠANĀS

BEZ PAZĪŠANAS

(Dejotājai Vijai Vētrai)

Kāpēc man Tevi jāpazīst,

Ja es zinu, ka krusts pār Tevi noliecies un

Ka Tavas pēdas visdrošāk atbalstās gaisā?

Kāpēc man Tevi jāpazīst,

Ja es zinu, ka Tavas rokas ir piedzimušas reizē ar putniem

Un čūskām un ka viņas ir četras, lai labāk aptvertu

To, kā nav? Āā, viņas nesalīdzina vienu

Lietu ar otru, nerāda uz kautkurieni, neko

Nepatur. Tās četras rokas ir četri plaukstoši koki, nemirstības

Koki, no kuŗiem drīkst ēst, ja ēd ar mēru.

Kāpēc man Tevi jāpazīst,

Ja es zinu, ka Tu esi dzimusi no maniem sapņiem un

Ka tikai sapņos nav iespējams vilties? Kāpēc tad

Man būtu jābrauc uz Tibetu vai Katmandū, ja es zinu,

Ka tā dieviete, kuŗas nav, esi Tu?

IT KĀ KAZA,

IT KĀ DIEVIETE

(Vijai Vētrai)

Kad Tu vēl biji maza

Tevi sauca par kalnu kazu

No Kaukāza.

Tev patika stāvēt

Uz vienas kājas, it kā, vienalga kur Tu stāvi,

Tev būtu mājas.

Tavas acis (ak, kaut visām kazām tādas būtu!)

Bija tik skaistas

Kā no debesīm izlaistas –

Te brūnas, te zaļas, te pelēki zilas, violetas,

bezkaunīgas, sancta simplicitas, putna acis –

Tā putna, kas nācis

Mani atpestīt.

Bet tad Tu pacēlies dejā,

(Jo stāvot biji nogurusi)

Uz Himalaju pusi.

Sniegi kalnu galotnēs

Sadega no Tava vēja,

Kalnu vērši apstulba

No tāda skata, domādami,

Ka laikam Tu esi UFO no Rīgas

Vai Pasaules Gals bezdelīgas

Izskatā. Viņi nezināja – un viņiem tiks piedots –

Ka Tu esi Āpollona māsa un

Ka īstenībā Tevis nemaz nav,

– Jo Tevi var tikai uzkrāsot.

Sensenos laikos,

Kad vēl nebija vēršu, varžu un kalnu,

Tu jau lidoji kā pirmā dvaša pār ūdeņiem –

No vienas puses balta, no otras melna,

Un Tevi ieraugot, es, Adāms no Dieva žēlastības, teicu:

„Pie velna! Tā tak nav Āpollona,

Bet manas dvēseles māsa.”

KLUSĀ DABA AR

banga uzšļāc un

spēku zaudējusi atkrīt uz klints –

kādas cēloņu virknes rezultāts redzams –

rosinātājs neredzams –

norise apaļa norit neregulēta

sūna uz ēnainā klints pleca

un ķirzaka uz saulaini kailā –

saskaŗas sāniem

mūži

tālāk atšķirti nekā ar

atver šo logu pret jūŗu –

paskaties – piedomā –

nezinātu sakaru saskarē varbūt

tu iedēsti sēklu jaunai klintij

šai neglīti tukšajā liedagā

no radīšanas miglas iedoma

par klinti iztīsies –

pirmā šķautne iznirstot acis apžilbinās

zeltaina īstenībā

nosēdīsies

putekšņiem aplipuši klusu elpu kaisla

tava klints mazu mūžību ziedēs –

vēl pār sabrukušu drupu čupu vēl pār putekļu mākoni pagaistošu

mūžīgāki gaismas dārdi plandīs –

sasalusi klusa tumsa

vēlāk nebeidzamo laikam dāvās

vairs nekā nava – jutekļiem

tveramā nav ––

tikai tas kas aiz visa

smeldz veidos doties

par klinti klinšaināks ar gaismas ātrumu mesties

atkal plašums debesīs ir atsaukts kustībā un gaismā

apsviediena rotaļā gars laicīgumu laikam atjaunojis

jumj jaunu telpu garaiņiem –

tik pazīstami īsti klinšu bluķi neizdibināmā peld

slīkst neizglābjam! un atkal uznirst zaļa zelta sapnī dzīvi

un sevi neapnīkstot negurst atkārtoties nemainīgā sapnī

Kā straume tu man pāri plūdi

Un vilki savos atvaros;

Tu rāvi manas seklās saknes,

Kas droši auga krastmalā.

Nu virpuļoju tevīm līdzi

Gar svešiem krastiem draudošiem

Un nezinu vai mani nesi

Uz postu vai uz dzīvību.

Mazs saules gabaliņš

Slīd gaŗām manam logam.

Mazs saules gabaliņš

Starp zilumu un pelēkumu

Slīd, lēnām, mirdzot slīd

un izgaist.

Mazs putniņš dzied,

Dzied manā egles zarā.

Mazs putniņš dzied

Starp aso zaļumu un zilo pelēkumu

Dzied, jautri, skaisti dzied

un aizlido.

Sāk atkal lietus līt.––

Nē, tomēr saule. ––

Varavīksne!

Manī iespēra zibens

vai

ideja.

Es satrūkos, nevienam neteicu,

Un kādu laiku staigāju apkārt

ar pukstošu galvu.

Šķita, cilvēki uz mani skatījās aizdomīgi.

Tad, vienā jaukā rītā – dušā tas bija –

Es uzliku roku savai sirdij.

Kā tad! Sajutu pukstienus, sitienus.

Neapšaubāmi dzejas sirsniņa pulsēja manā.

Es jutu tās plūsmu un ritmus,

Vārdi spēra, dauzījās tikt ārā,

Bet vēl nebija noliktais laiks.

Pēc minūtēm (varam sacīt) deviņām,

Dzemdību sāpju prieks nāca pār mani.

Dzeja lauzās uz āru,

Caur manām rokām, acīm, muti

Vesela

Dzīva!

Uzliku viņu uz baltas papīra lapas

Un aplūkoju tās formu un saturu:

Nervozi raudzījos, vai visi vārdi vietā,

Vai paradoksi

metaforas

onomatopoēzes nedarīs kaunu.

Kāds nu mums būs īstais tonis?

Vai doma ir kā kristalls?

Tad atkāpos.

Pagāja laiks.

Dienās dzeja gulēja mierīgi,

Bet naktīs tā brēca, spārdījās, mani sauca,

Un es aši cēlos,

Sakārtoju nokarājušos divdabjus,

Pārsviedu liet- un darbības vārdus uz otriem sāniem.

Pieliku semikola vietā punktu.

Gāju atpakaļ gultā.

Bet vienā jaukā dienā sacīju:

„Tevi nu, mīļā, sūtīšu pasaulē.”

Raižu pilna, es iestūmu savu dzeju brūnā, ērtā aploksnē

apzīmogotu ar „Fragile. Handle with Care.”

Žēl bija šķirties.

Mūsu intimitāte izbeidzās ar pastmarku.

Kad pēc mēnešiem satikāmies,

Tā bija jau patstāvīga

lepna

DRUKĀTA

Es gan vēl šo to nomurmināju, bet teicu:

„Nu, es vairs nekā nevaru darīt –

Kāda esi, tāda esi.

Es Tevi tikai radīju

laboju

pārlaboju.

Es Tevī klausījos

ieklausījos...

Mēs strādājām un rotaļājāmies.

Bet zini, zini vienmēr to,

To vienumēr apzinies:

Tavs vārds ir Patiesība.

Tu esi manu mirkļu piemineklis.”

Sirmmataini bērni skraida pa mežu kā maldugunis,

īsām biksiņām, basām kājiņām,

Dziedādami „Aiz kalniņa dūmi kūpa...”

Viņi meklē zudušo Latvijas pirtiņu,

Kas paglabāta dziļi mežā,

Piepēm apaugusi

Nekurināta

Auksta

Tukša

Viena

Klusa

Es viņus fotografēju.

Kad attīstīju negatīvus,

Redzēju ap pirtiņu dubultparādību:

Jāņugunis melnās riepās ripoja riņķī,

Un bērni spēlēja „Kas dārzā...”

Kad bitīte piekusa rožu dārziņā,

Tad viņi saķērās rokās veidodami divus apļus.

Trimdas bērni vienu,

Dzimtenes bērni otru.

Kāda mandolīna uzsāka „Skaisti dziedi, lakstīgala”

Un vanagi griezās ar lakstīgalām

Kopējā naktī

Nosvīduši

Sakarsuši

Pilni

Barā

Skaļi.

Aivars Neibarts

Mūlāps sēd uz

jumta kores,

kasa sev aiz auss.

Dullais mūlāp,

kāp tak zemē!

Mūlāps nekāpj vis.

Mūlāps kāpj vēl augstāk.

Mūlāps sēd uz

mākoņmalas,

kasa sev aiz auss.

Trakais mūlāp,

kāp tak zemē!

Mūlāps nekāpj vis.

Mūlāps kāpj vēl augstāk.

Mūlāps sēd uz

zvaigznes stūŗa,

kasa sev aiz auss.

Mīļais mūlāp,

kāp tak zemē!

Mūlāps nekāpj vis.

Mūlāps kāpj vēl augstāk.

Dullais, trakais,

mīļais mūlāps –

tas tik ir viens

īstens mūlāps.

nāvīte

meitene sirmā

dvēseļu agronomīte

labi apjēdz kuŗā

mēnesī un datumā kuŗā

sēt

ļaudis kā

rudzus un kuŗā

mēnesī un datumā kuŗā

pļaut

ļaudis kā

rudzus

kad saule izšļakstās no debesu trauka torņkalns no savas zeltītās bruģakmena pieres ar arkādijas lapu vīkšķi slauka rasas sviedrus nosti

kad saule izšļakstās iz manis kā iz debesu trauka manu sirdi trama karstais īdošais loks spiež kā dzelžainas mīlnieces rokas

kad es izšļakstos iz saules kā iz debesu trauka es esmu iekš torņkalna un torņkalns ir manī iekšā un dim dim un kas gan tur mani krūšu kreisajā pusē dimdina un ko gan tajā tur smēdē kaļ dim dim

kamene kā

zemene savam

zemes kaktiņam savam

zemes stūrītim

piesieta ar

gaismas sidraba stīgu

kamene zemesbite

lido projām bet

neaizlido nekur tālu projām no

latvijas savas

kamenes alenes

mūžs ir mūžīgs kamēr

saule tamborēs

kamenes tēva

novedinu

Literatūra un Māksla, 1982. g. 7. maija