TIEM, KAS CĒLA LATVIJU
Ādolfs Šilde. Valstsvīri un demokrati. Biografiskas studijas. Vāku zīmējis Ilmārs Rumpēters. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1985. 379 lp.
Lai gan savas grāmatas priekšvārdos autors saka, ka viņa "nolūks nav bijis šinī biografiju kopumā kādu slavināt", tad tomēr ar savu deviņiem latviešu valstsvīriem - Jānim Čakstem, Zigfrīdam Meierovicam, Voldemāram Zāmuēlam, Arvedam Bergam, Miķelim Valteram, Marģeram Skujeniekam, Gustavam Zemgalam, Paulam Kalniņam un Jāzepam Rancānam - veltīto darbu viņš lasītāju acu priekšā vij patiesas cieņas un godbijības vainagus tiem, kas cēla Latviju. Viņš nemēģina urbties cilvēcisko vājību labirintos, nemeklē un nemērī darbu darītāju mestās ēnas. To var arī saprast un daļēji attaisnot, jo Adolfs Šilde rakstījis par vīriem, kas viņa paša valstiskiem ideāliem stāvējuši tuvu - katrā ziņā no mūsdienu perspektīvas skatoties - un kas ar savu darbošanos un domām nozīmīgi ietekmējuši mūsu zemes likteņus.
Kādu citu priekšvārdu nobeigumā izteiktu apgalvojumu, ka "ja grāmatai dots nosaukums Valstsvīri un demokrati, tad tādēļ, ka visiem šeit apskatītiem Latvijas valstsvīriem demokratija bija tikpat kā dienišķa maize", var dēvēt par patiesību ar robiem - vismaz divi no viņiem, Arveds Bergs un Marģers Skujenieks, kā to var izlobīt no paša autora teiktā (158., 261. lp.), gan vēlējās, gan arī spēja kaut vai uz neilgu laiku no šī pieminētā "uztura" arī atteikties.
Ādolfa Šildes grāmata pacilā katru, kam tuva sava neatkarīgā valsts. Jāpriecājas par autora plaši vērsto loku, tajā tveŗot dažādu polītisko novirzienu cilvēkus no demokratijas labā līdz tās kreisajam spārnam. Viens no viņa izvēlētiem valstsvīriem, Pauls Kalniņš, visu savu mūžu atradās sociāldemokratu rindās, citi divi, Miķelis Valters un Marģers Skujenieks, savā polītiskā rītausmā pauda sociālistiskus uzskatus. Arveds Bergs, jaunībā liberāls, Latvijas valsts gados pārstāvēja noteiktu labā spārna polītisku grupējumu, bet pārējie raksturojami kā centra polītiķi, kas, sastādot valdības vai kandidējot prezidenta vai Saeimas prezidija vēlēšanās, ne vienu reizi vien saņēma demokratiskās strādniecības polītisko reprezentantu atbalstu.
Savu izvēlēto valstsvīru dzīves un darba gaitu aprakstā autors neslēpj pats savu polītisko seju, tā lasītājam parādās it atklāti. Viņa spalva atstāj aiz sevis daudz rūgtu vārdu par kreisā spārna rīcību Tautas padomes, Satversmes sapulces un Saeimas darbā, tāpat tā nosoda kreiso vadītās demonstrācijas un mītiņus. Šķiet, zināmos gadījumos autors atkāpjas mazliet par tālu no vēsturniekam nepieciešamās objektīvās precīzitātes, gremdējot tajā pašā duļķī blakus komūnistiem arī sociāldemokratus (155. lp.). Autora vairākkārt pieminētie nekārtību cēlāji uz ielām nez' vai bija meklējami organizētos sociāldemokratos. Šo rindu rakstītājs, dzīvodams blakus toreizējai Esplanādei Baznīcas ielā un vērodams to, kas 1. maijā tur notika, atceras labi jaunekļu paceltos spieķus, ar kuŗiem tie "apstrādāja" mūsu mājas sētā saklupušos ļaužu bariņus ar sarkanām zīmītēm pie krūts. Toreiz arī viņam kā "kārtīgi" pilsoniski audzinātam zēnam šie "pērieni" likās pavisam nopelnīti...
Nu jau diezgan nodrāztās diskusijās par Latvijas valsts satversmes vājumiem un prezidenta nevarību parasti aizmirstam, ka pēdējam patiesībā piederēja dažas ļoti svarīgas amata funkcijas. Autors dara pareizi, apcerē par Jāni Čaksti uzskaitīdams pienākumus, kas ļāva prezidentam, pamatojoties uz valsts pamatlikumu, vadīt un personīgi ietekmēt svarīgas mūsu zemes dzīves norises (46. lp.).
Autoram veltījama pateicība arī par to, ka savā valstsvīru parādē viņš ļauj "soļot" kādai ļoti interesantai un neatkarīgai latviešu polītiskai personībai - Voldemāram Zāmuēlam. Mazāk ievērots, bet nešaubīgs demokrats, kas, lai sargātu valsts dzīvei nepieciešamo ritmu, savā reizē izvēlas likt pirmajā vietā "mieru un kārtību", otrā atbīdot "sapulču un demonstrāciju brīvību" (122. lp.). V. Zāmuēlam veltītās lappusēs autors iztirzā arī kādu citu ļoti svarīgu un kontroversālu nacionālpolītisku notikumu - Latvijas valsts īsto dibināšanas dienu, izceldams Nacionālās padomes otras sesijas vēsturisko nozīmi (110. lp.).
Autora visumā ļoti labestīgā skatījumā tikai pāris vietās ievijas kāda negātīvāka līnija. Viena no retajām kritiskām piebildēm skaŗ Arveda Berga ierosināto taktiku, pielaižot tā sauktās strādnieku un zemnieku frakcijas ievēlēšanu Saeimā, lai tā vājinātu sociāldemokratus. Autors norāda, ka tas kaitējis parlamentārajam darbam (155. lp.). Otra delikāti izteikta piezīme atklāj Miķeļa Valtera raksturā guldītās īpašības, kas kādreiz radījušas tam grūtības sadarboties ar kollēgām (206. lp.). Tūlīt gan jāpiemetina, ka tieši Miķeli Valteru grāmatas autors parādījis kā pirmo spilgtāko Latvijas valstiskās domas paudēju, tās idejisko skulptoru, sevišķi pastrīpodams viņa bezkompromisa muguras pagriešanu visam tam, kas saistās ar Krieviju (175. lp.).
Pieminētā, varētu teikt, pretaustrumnieciskā, uz rietumiem vērstā skata kopība saista gandrīz visas grāmatā izgaismotās personības. Ja tas mazāk pateikts par abiem prezidentiem, Jāni Čaksti un Gustavu Zemgalu, tad toties to atkārtoti lasām bez jau Valteram veltītās rindās arī par Marģeri Skujenieku (250. lp.), Paulu Kalniņu (315. lp.) un Jāzepu Rancānu. Pēdējo autors apzīmē kā uzticīgu Romas baznīcas kalpu, kas "neredzēja Latvijai nekādu robežu ar Rietumeiropu" (367. lp.).
Ādolfa Šildes rakstu valoda plūst viegli, teikumu izteiksmē un vārdu izvēlē varavīkšņota, kaut arī runa ir par tiesiskiem, administrātīviem vai tamlīdzīgiem jautājumiem. Īsti kodolīgi viņš izsakās, piemēram, par mūsu pirmā ārlietu ministra veikumiem: "Savā diplomātiskā darbībā Meierovics bija virtuozs." (Retinājums mans. J.G. 92. lp.). Peļama vai slavējama, kā nu katrs to grib uztvert, ir viņa cenšanās savam tekstam izraudzīt vārdus, jēdzienus, kas palīdz ne tikai informēt, bet arī vadīt lasītāju sev vēlamā virzienā. Kur varētu lietot vārdu "raženi", "cītīgi", viņš izvēlas "nadzīgi", lai lasītājs saprastu, ka biežie interpellāciju iesniedzēji Saeimas sēdēs nav to darījuši parlamentārās opozīcijas pienākumu rosināti, bet citu iemeslu dzīti (116. lp.). Ja tas tā nav bijis, tad ar vārdu "nadzīgi" notikusi lasītāju maldināšana. Nupat teiktais tomēr nemazina grāmatas vērtību, jo lielos vilcienos autors ar atzīstamu veiksmi caurstrāvo savus pētījumus un sakāmo domu ar objektīvitātes un tolerances kritērijiem. Tas mudina lasītāju uzticēties. Varam viņam tikai vēlēt turpināt polītiskās vēstures pētniecības darbu un tā sagaidīt no viņa spalvas vēl daudz jaunu atklājumu par mūsu neseno pagātni un cilvēkiem tajā. Kaut vai par mūsu "apmales" polītiķiem, kuŗu likteņu celi bijuši tik sarežģīti un bieži vien traģiski. Ko patiesi domāja, cerēja un piedzīvoja "Pērkonkrusta" vadītājs Gustavs Celmiņš? Kas bija viņa vadītā kustība, no kuŗas abu varu okupācijas gados nāca ne vien droši nacionālās pretestības kustības dalībnieki, bet vēlāk arī pārliecināti demokrati, kas, kā tagadējais laiks rādījis, runā par saviem kādreizējiem polītiskiem pretiniekiem ar daudz lielāku izpratni un iecietību nekā viens otrs cits? Kas "aizpaloja" nacionālistu Linardu Laicenu un viņam līdzīgus internacionālā komūnisma ūdeņos? Par to visu vajadzētu runāt atklāti un iespējami patiesi, ne "austrumu" vai "rietumu" valodā, bet paši savā, jo ne viss ir zelts, kas spīd, kaut arī to "raktu" vakara pusē...
Diemžēl, lasot Ādolfa Šildes grāmatu, traucē ne mazais skaits iespieduma kļūdu, pat pazudušas rindkopas (363. lp.), kas reižu reizēm apgrūtina satura acumirklīgu uztveršanu. Arī pievienotā personu sarakstā saskatāmas aplamības. Dažs vārds parādās divkārt, katru reizi ar citu sākuma burtu, piemēram, Muroks un Nuroks (373. lp.). "Gulbītis Jānis" vietā jābūt "Gulbītis Jūlijs".
Jānis Gulbītis
