Jaunā Gaita nr. 162, aprīlis 1987

 

ES AUGU VIENSĒTĀ

Atmiņas un pārdomas. Veronika Barkāne. Echo Publishers. 1985. gadā.

 

Šī ir apmēros maza grāmata, tikai 102 lapaspuses, bet tās koncentrētais saturs un vienkārši plūstošā valoda satur tik daudz informācijas, ka no tās iznāktu divi romāni. Autore tēlo Latgales vienkāršā zemnieka grāmatu gudrības neskarto prātu, viņa izjūtas pret dabu, baznīcu un ikdienas saskarē cilvēkam ar cilvēku. Pāri daudzo notikumu kaleidoskopiskajai dažādībai klājās pārdabīgs spēks, sienot kopā priekus un bēdas, laimi un nelaimi, veiksmes un neveiksmes, piedodot notikumu pretstatiem organisku vienību. Šis varenais spēks, ko varētu apzīmēt par Dievu, eksistējot ārpus dabas, tomēr personīgs un tuvs vada, sarga, kontrolē, māca, algo un soda katru cilvēku, dzīvnieku un stādu. Nekas no šī spēka ietekmes nav brīvs. Tikai katra individa fiziskās un garīgās īpašības raksturo daudzveidīgās personības, un to aprakstiem ar dziļu labvēlību nododas autore.

Šinī darbā Veronika Barkāve nemēģina tēlot Latgales zemnieka lomu pasaules filozofijā, lielajā polītikā vai saimniecībā, jo tādu sakarību tur nav. Notikumu veidotājs ir pats cilvēks savā garadzīves vienkāršībā, bet ar dziļi apdvestu dvēselisku pieeju visam, ar ko tam ir saskare ikdienas dzīvē. Ar vārdu sakot, autore tēlo sīkumus, bet ļoti raksturīgus sīkumus, bez kuŗiem vienkāršā cilvēka izjūtas nevarētu saprast.

Lai visiem sīkumiem dotu spilgtāku un mistiskāku nokrāsu, autore tos skata mazas meitenes acīm. Tikai šad un tad pamirdz akadēmiski izglītota cilvēka spriedumi par valodniecību un vēsturi. Tie visi paliek prātā kā izņēmumi, par kuŗiem vienkāršais cilvēks nekad nedomāja. Cauri visiem skolu gudrībā radītiem spriedumiem runā Veronikas Barkānes personīgais rūgtums. Rūgtums par cilvēku aizdomu pilno vienaldzību pret skolām, intelliģento sveštautu baznīckungu norobežošanos no tautas un pāri visam - rūgtums pret svešo varu spaidiem, kas lika bērnam runāt krieviski jau ar pirmo dienu skolā.

Vissaistošākās un visraksturīgākās tomēr ir vietas, kur mazā meitene atklāj savas dziļās reliģiskās jūtas pret visu dzīvo un nedzīvo radību, kur pār prātu dominē mistika un cilvēks cilvēku tērpj baznīcas Dieva darinātajā plīvurī. Zemnieks savā darbā saskārās ar mistiku katru dienu. Lopu dzimšana kūtī, pūstošo sēklas graudu dīgšana tīrumā un dzīvās dabas atjaunošanās pavasarī stāvēja aiz prāta robežām, bet viss tas bija tuvs un saprotams ticībā Dievam un Viņa radītajai baznīcai. Ticībā parādījās zemnieka vienkāršā, bet dziļā, dabas klēpī mantotā, gudrībā. No šīs nelielās grāmatiņas lapaspusēm runā tieši šī vienkāršā Latgales zemnieka dziļi reliģiskā, svētuma caurstrāvotā dvēsele, veidojot reizē lielā, pārdabīgā spēka būtisku sastāvdaļu.

Grāmatas saturs saistās galvenā kārtā ar diviem ģeografiskiem apgabaliem Latgalē: Vērņu sādžu Cirma ezera krastā un Lītovnīku sādžu kādus sešus kilometrus rietumu virzienā no Cirma. Tas bija vislatviskākais apvidus Latgalē, kuŗa cilvēki runāja tikai latviešu valodu augšzemnieku dialekta formā un dedzīgi sargāja savu tautisko mantojumu. Sveša administrācija un valoda nāca pie šiem cilvēkiem kā nelūgts traucēklis, ko neviens nesaprata un nemīlēja. Cilvēku attiecības rēgulēja sentēvu izauklētās tradicijas un folklora. Ar tautasdziesmām un ticējumiem ļaudis iesāka dienas darbu rītā un to nobeidza vakarā. Tradiciju pavadīts dzima bērns, un tradiciju mistikas apdvestās lūgšanas sekoja cilvēkam līdz uz pēdējo dusu kapsētā. Tradicijas veidoja dzīvi un caur tradicijām uz tautu runāja tās nerakstītā vēsture.

Šī veida sabiedrībā piedzima, auga un savus fundamentālos uzskatus veidoja Veronika Barkāne.

Grāmata pasūtināma no autores vai no "Echo Publishers", P.O. Box 7130. WEST MENLO PARK, Calif. 94026. U.S.A.

 

Tadeušs Puisāns

Jaunā Gaita