Jaunā Gaita nr. 164, septembris 1987

 

 

Eduards Salna

IELU MŪZIKANTI

 

Viņu saradās arvien vairāk un vairāk. Vislielākā skaitā no Uniona ielas līdz Buļļa riņķim. Cits trinkšķināja ģitāru, tās skaņas reižu reizēm pastiprinādams ar savu balsi tādas kā dziesmas veidā, cits čīgāja, cits spēlēja vijoli, cits pūta trompeti, cits saksofonu, cits mutes harmonikas. Pie visu kājām priekšā bija vai nu cepure, mūzikas instrumenta kaste, vai kāda papes kastīte, kuŗā publikai iemest savu artavu. Citā tā bija lielāka, citā mazāka. Brūnie peniji un divpensnieki jaucās kopā ar sudrabainajiem piecpensniekiem, desmit pensniekiem, retu divdesmitpensnieku, vēl retāku piecdesmitnieku. Zeltainās mārciņas ripiņas, kas pirms laba laika bija stājusies papīra naudas vietā, pamanīt neizdevās. Cits iemeta savu artavu, brīdi paklausījies mūzikas vai trokšņa skaņās, cits gandrīz vai steigā paiedams spēlētājam gaŗām. Kāds mutes harmonikas spēlmanis, tālu dzirdamas skaņas no sava mazā mūzikas instrumenta neizvilinādams, labo roku ar tukšu sēņu groziņu izstiepis tālu uz priekšu, gaidīja garāmgājēju atsaucību savam devumam, gūdams to pavisam, pavisam reti.

Melodijas bija dažādas, reizēm pat vai kaut kas no klasiskās mūzikas, bet vairumā tas pats rock 'n roll troksnis, ko varēja līdz apnikumam noklausīties un noskatīties izbļautu un izgorītu televīzijas raidījumos.

Ēvalds Sērsna tādu trokšņu cēlējiem centās paiet gaŗām, cik naski vien spēja kaulu sāpju netaupītās kājas. Ja kādreiz kāda trokšņotāja cepurē iemeta savu piecpensnieku, tad ne jau par dzirdēto, bet vienkārši kā ubagotājam pasniegtu grasi.

Uz Longtonas centru Sērsna aizbrauca bieži, vai katru pārdienu. Ceļš gan bija pusstundu tāls, bet pēc pusdesmitiem no rīta nemaksāja nekā. Gandrīz katrreiz aizgāja arī uz Buļļa riņķi un tirgu. Augļu cenas tur bija vai uz pusi lētākas nekā lielajos veikalos. Protams, to kvalitāte zemāka, bet, uzmanīgi iepērkoties, nāca pensionāra makam par labu.

Parunai - ko dzirdam un redzam bieži, to drīz vien ne dzirdam, ne redzam - ir taisnība. Tā ielu muzikantu mūziku un troksni Sērsna arvien biežāk tikpat kā ne dzirdēja, ne redzēja. Bet tad kādu dienu no pazemes ejas, kas veda no Buļļa riņķa uz Sērsnas autobusu - deviņdesmit sesto un deviņdesmit septīto - pieturu, plūda līdz šim Longtonā nedzirdētas skaņas. Kāds ejā spēlēja ar harmonikām maršu „Vecie draugi”. To pabeidzis, sāka Johanna Strausa valsi „Zilā Donava”. Tās bija skaņas, kuŗās tikās klausīties ar patiesu prieku. Piegājis pazemes ejai tuvāk, Sērsna ieraudzīja spēlmani - apmēram savos gados vecu vīru, pamaza auguma. Atbalstījies pret pazemes ejas sienu, pārlicis labo kāju pāri kreisajai, večuks ar slavējamu māku prata izvilināt no vienrindas mūzikas instrumenta skaistās melodijas.

Sērsna palēnināja gaitu un meklēja ar pirkstiem svārku kabatā kādu piecpensnieku, ko iemest spēlmaņa cepurē. Kad Sērsna bija piegājis večukam tikpat kā klāt, tas valsi beidza un nostājās atkal uz abām kājām.

Sērsna iemeta piecpensnieku cepurē un piedevām ieteicās: - Paldies par skaisto mūziku. -

- Vai jums patika? - večuks ievaicājās.

- Ļoti. Pavisam kas cits nekā tie trokšņi, kas te moka ausis malu malās. -

- Vai Polijā arī spēlē harmonikas? - večuks jautāja tālāk, pēc akcenta spriezdams, ka Sērsna nav iedzimtais.

- Labi nezinu, bet domāju gan ka spēlē. Neesmu polis. -

- Kas tad? -

- Latvietis. -

- Ā, no Baltijas valstīm pie Baltijas jūras, vai ne? - večuks savās zināšanās nebija, kā saka, uz mutes kritis.

- Jā. No Latvijas. -

Likās, ka večuks taisītos atkal pārcelt labo kāju pāri kreisajai, lai spēlēšanu atsāktu. Sērsna saprata, ka saruna jābeidz. Par spēlēšanu spēlmaņa cepurē viens otrs iemeta pa naudas gabalam, par divu vecu vīru sarunām neviens netaisījās to darīt.

Kaut cik harmonikas Sērsna spēlēja pats, un arī pašam tās bija. Ar šo mūzikas instrumentu Sērsna bija iepazinies jau agrā zēnībā. Tās, dodamies bēgļu gaitās uz Krieviju, Sērsnas vectēvam bija atstājis Sērsnas krustmātes vīrs. Bija divrindu, un vectēvs prata uz tām nospēlēt, kā pats teica, - tikai vienu „stiķi” - polku: „Dāvid, Dāvid, suns krāsne, ķer aiz astes, velc ārā”.

No sākuma mazais Ēvaldiņš neprata spēlēt nekā. Vispār nebija apdāvināts mūzikā, ne dziedāšanai derīgu balsi. Bet ar laiku tik tālu tika kā pāris tautasdziesmu - „Tec, saulīte, tecēdama” un „Dziedāj' tautu tīrumāi” cik necik padevās, bet gan - spēlējot tikai vienu rindu. Kā gribēja pāriet uz abām, tā nekas neiznāca. Nekas labāks nenotika arī vēlāk, kad Ēvaldiņš jau bija kļuvis par Ēvaldu un prata spēlēt tā, ka reiz pat bija par muzikantu kādās kāzās un vairākas reizes tādā pašā godā lauku ballītēs Plānupes krogū.

Iesaucot leģionā četrdesmit ceturtā gada rudenī, harmonikas paņemt līdz nevarēja. Pagāja turpat vai pārdesmit gadu, kad Sērsna tika pie tām par jaunu. Ceļā un atceļā uz un no darba, viņam nācās katru dienu paiet gaŗām kādam lietotu mantu veikaliņam, kuŗas logā reiz pamanīja „Double Roy” harmonikas sarkanā krāsā un krietni mazākas par tām, kas bija palikušas dzimtenē. Sērsna iegāja veikaliņā un apvaicājās par cenu. Piecpadsmit mārciņu. Tā bija turpat nedēļas alga, bet gribējās tās nopirkt. Pārbaudījis harmoniku abu rindu taustiņus, vai visi skan, samaksāja prasīto summu.

Pārnācis mājās, nenocietās harmonikas tūlīt izmēģināt. Bijās - ilgajos nespēlēšanas gados pirksti būs aizmirsuši savas gaitas taustiņu takās. Bet bija noticis vai brīnums, nekas nebija aizmirsies. Nebija aizmirsusies pat neprašana spēlēt uz abām rindām.

Izdotās piecpadsmit mārciņas Sērsna nekad nenožēloja. Nekas neaizveda tik drīz un tik tuvu visām atmiņām par dzimteni, kā ar harmonikām spēlētās dejas, dziesmas un tautasdziesmas. Dzirdot „Dažu skaistu ziedu Gaujā kaisīju”, likās, ka tepat aiz loga plūstu Gauja un viņš atkal stāvētu uz Murjāņu tilta un vērtos lejup upes čaklajā straumē. Valšu un fokstrotu skaņām skanot, gandrīz vai redzamā veidā pavīdēja visi tie jaunības draugi un paziņas, kas bija dancojuši Plānupes krogū, un, cik viņš zināja, ne viens vien no tiem vairs nemina šīs dzīves ceļus un kājceliņus. Tautasdziesmā „Kas tie tādi, kas dziedāja bez saulītes vakarā” - dunēja visas latvju tautas nediena, kuŗai nebija saskatāmas beigas pārredzamā nākotnē.

Iemācīties spēlēt kaut ko jaunu neveicās tikpat kā nemaz. Kaut cik vienīgi padevās populārā dziesmiņa „Those were the days”, un daļa no angļu komponista Alberta Ketlbija darba „Persiešu tirgū”.

Pāris dienu vēlāk nokļuvis atkal Buļļa riņķī, Sērsna sadzirdēja par jaunu harmonikas skaņas. Šoreiz tās nenāca no pazemes ejas, bet no „Woolworth” veikala puses. Večuks vairs nestāvēja kājās, bet sēdēja uz paaugstas koka kastītes. Melodija bija sveša, kāds tango, bet tā bija mūzika.

Sērsnā pēkšņi radās kāda doma. Kā būtu, ja reiz visā mūžā viņš spēlētu uz īstām vienrindas harmonikām, spēlētu te, tirgū, kur neviens viņu nepazina, kur droši vien arī neviens nebija dzirdējis nevienas latviešu melodijas? Vai večuks nebūtu ar mieru savu mūzikas instrumentu dažas minūtes uzticēt viņam, lai arī viņš sevi varētu dēvēt par ielu muzikantu, ja viņš jau pirms lietošanas samaksātu mārciņu?

Kad tango apklusa, Sērsna piegāja pie spēlmaņa, kas viņu no aizvakardienas atcerējās un pazina.

- Sveicināti, Džek! - vīrs iesaucās.

- Sveicināti, Bili! Kā klājas? - Sērsna jautāja pretī.

- Ļoti labi. Paldies. -

Ne Sērsna bija Džeks, ne, droši vien, spēlmanis - Bills, bet tādos vārdos varēja nokristīt visus draudzīgās sarunās. Tie nevienu neapvainoja. Drīzāk apvainotu godināšana par sēriem.

- Pateicos par skaisto tango. - Sērsna turpināja sarunu.

- Patika? -

- Ļoti. Bet sakiet, vai jūs brīdi harmonikas neuzticētu man? Protu mazliet spēlēt. Došu jums šo mārciņu. - Sērsna rādīja saujā esošo naudu.

Spēlmanis paskatījās brīdi mārciņā, brīdi tās piedāvātājā, sākumā tā kā šaubīdamies, paklausīt svešinieka lūgumam vai ne, bet mārciņas piedāvājums likās par lielu, lai to noraidītu. Piecēlās kājās, paņēma monētu un sniedza harmonikas Sērsnam. Tās paņēmis, Sērsna atsēdās uz koka kastītes, nospēlēja vispirms paklusu toņkārtu un tad gribēja sākt tautasdziesmu „Es karā aiziedams”, bet pēkšņi saprata, ka tā būtu pagalam nepiemērota tiem klausītājiem, kas te steidzās uz visām debesu pusēm. Vajadzēja kaut kā jautrāka, sentimentālāka. Kā būtu ar „Ķemeŗu Anniņu”, ar „Daliņa kājām”?

Atskanēja Ķemeru Anniņa un ieguva trīs artavas harmonikas īpašnieka cepurē. Daļiņa kājas sasoļoja divreiz tik, Vecais ratiņš savērpa tikpat, Zaļais mežs sašalca tikai vienu, Baltā kaija salidoja divas. Bija jāmet miers, bet ar ko lai beidz? Vajadzēja kaut kā brašāka, kaut kā straujāka. Lieti derētu Tautas maršs, bet Sērsnam likās, ka spēlēt to šeit būtu kā kāda svētuma pamešana zem tirdzinieku kājām. Bet tai pašā reizē radās arī kārdinājums - spēlē, lai redz, vai kāds klausās, vai ne! Skanēja „Div' dūjiņas gaisā skrēja”, „Līgo laiva uz ūdeņa”, „Kur tu teci, kur tu teci, gailīti manu” un beigās -”Nu ardievu, Vidzemīte”. Spēlēja, cik labi prata un cik skaļi vien varēja. Un vēroja - radās klausītāji savi pārdesmit un ap desmit artavu, pāris no tām pat piecdesmitpensnieki sakrita Bila cepurē.

Maršu beidzis, Sērsna cēlās augšā, bet Bils gribēja atturēt. - Spēlējiet vēl, Džek, spēlējiet vēl! Ļaudīm jūsu mūzika patīk. Tie par to maksā.

Vairāk spēlēt Sērsna nespēja. Kaut kas pēkšņi sāka nežēlīgi grauzt abas acis, un Sērsna zināja tajās nebija iepūtis vējš tirgus eju smiltis. Grauza - asaras.

 

Jaunā Gaita