Astrīde Ivaska

NĀC, MĀSIŅA, TU PRET MANI

 

Tas ir tikai uzņēmums. Tikai uzņēmums ar Pēterbaznīcas torni aizmugurē, bet tanī skatoties, asaras riešas acīs. Tur viņi stāv, ceļa jūtīs uz Brīvības pieminekli četrpadsmitā jūnijā. Karogu vietā viņiem rokās rozes. Sarkanbaltsarkanas. Un uz lentēm rakstīts: Dievs, svētī Latviju! Tēvzemei un brīvībai.

Par to nav iespējams uzrakstīt dzejoli. Mēs esam aizmirsuši kā tas ir − likt savu dzīvību ķīlā. Mēs nevaram iedomāties kā tas būtu − staigāt pa briesmu ceļu, kas aizved uz Sibīriju. Staigāt pa to ar sarkanbaltsarkanām rozēm rokās, vainagu galvā. Ne ērkšķu vainagu, vēl ne. Viņi iet pieminēt tos, kas aizgāja pa sāpju ceļu ērkšķu vainagos. Sen. Tad, kad daudzi no viņiem vēl nebija dzimuši. Viņi ir jauni. Aiz viņiem, kā sargājot, stāv vecākie, bet priekšgalā soļos viņi, jaunie, visjaunākie.

Tas ir tikai uzņēmums: ļaužu grupa ar ziediem rokas. Priekšā divi jauni cilvēki. Meitenei villaine pār pleciem, vainadziņš ap pieri. Viņi nāk pret mums, viņi nāk mums pretī kā sakot: Redziet, mēs nākam. Mēs neļausim mūs aizmirst. Ko jūs mums pārmetāt nav taisnība. Mēs nebīstamies nekā, pat nāves ne. Mēs esam gatavi iet. Un jūs?
 

      Nāc māsiņa, tu pret mani,
      es pret tevi paskriešos.
      Ja ne šogad, citu gadu
      būs mums rokās sadoties.

1987. gada 9. novembrī