JG184 Dzeja. Juris Mazutis, Arnolds Lūsis, Velta Toma, Gunars Saliņš, Aina Zemdega, Knuts Skujenieks, Lolita Gulbe, Aina Kraujiete, Indra Gubiņa, Mārtiņš Grants, Ivars Lindbergs

Juris Mazutis

MEIKAS BALĀDE

Piezīme: Meikas klostera bibliotēkā Austrijā saglabāti
vairāk kā 100 000 viduslaiku rokraksta manuskripti.

Ēzeļa pakavi bruģi klab,

no lapām lec groteskas ēnas.

Sardze met kauliņus: sliktais, vai labais

caur miglu tuvojas lēnām?

„Paroli!” Balss: Lai miers ar Jums

un patvērums man Dieva namā.”

„Kurienes?” Nopūta. „Kaŗa un tumsas.”

Šķiltavas iekožas kramā.

Ceļinieks – mūks. Papīru tarba

ar tāltālu gudrību čukstiem.

Meikā tos jānotver pierakstes darbos –

ik vēsmu, ik elpu, pukstu.

Pie svecēm un lāktuŗiem bikli

sēž mūki ar tinti un spalvām,

liek burtu pie burta, krāsainus stiklus –

saules staru ap galvām.

Lai gaisma mūžīgi nenodziest,

lai dzīvo katrs vārds kā savienojums,

lai domas krājas un paliek un briest,

lai dzirkstele glabājas mums.

(Meikā, 1991. g. oktobrī.)

Šinī numurā ievietota daļa no 9. Kanādas latviešu dziesmu svētku abu rakstnieku cēlienu dalībnieku dzejoļiem. Šis kopojums ir spilgts pierādījums, ka latviešu dzeja nevien elpo – tā ir spirgta, bagātīga un dzīvo līdzi mūsu tautas bēdām un cerībām. Rakstnieku cēlienu izkārtotājs Laimonis Zandbergs katrai reizei bija devis zīmīgu nosaukumu: 1. jūlijā – Pasaules tilts, kam vienot svešumu ar dzimteni (vadīja Ilze Valdmane), un 7. jūlijā – Paaudžu tilts, kam tuvināt paaudzes, nu jau vairākas kopš II Pasaules kaŗa (vadīja Pāvils Vasariņš). No Latvijas aicinātajiem ieradās Knuts Skujenieks; viņš nolasīja arī Vizmas Belševicas dzejoļus, kuŗa, tāpat kā Anna Rancāne, palika pie pēkšņi aizcirstām durvīm. Viņu dzeja paredzēta nākamajā JG numurā. A.K.

*Arnolds Lūsis*
*MIĶELNĪCAS*	Vēl jau rudens saule skaisti Miķelnīcas pļavā zied, Vēlos ziedus saplūkusi, Vasara kad dusēt iet. Un tu bažīgs jautā klusi: Vai tev nāks tā atpakaļ, Varbūt sausā kokā dzenis Tev Jau krustu kaļ?
*ES NEZINU*	Es nezinu, vai brīvība Būs tautas laimes atslēga, Ja brālis brāli apkaŗos, Ko tāda brīvība mums dos? Kas tautu ved uz vienību, Lai katram sava daļa tiek, Neviens lai aizmirsts nepaliek, Vai tas tā būs? Es ticu – būs. Dievs sāpēs rūdījis ir mūs, Vēl tikai sārņi jānovāc, Lai sirds top tīra, godīgs prāts. Tai dienā Augšāmcelšanās Mūs Jaunai dzīvei aicinās Un Latvija ar saules smaidu Ikvienam teiks: „Jūs mājās gaida”.
*LATVIETIM*	Ar saliektu muguru netiksi tālu, Ar čukstiem tik runāsi valodu bālu, Ikviens tevi stumdīs, Tevi kalpinās, grumdīs, Pat brīvību atguvis, Paliksi vergs. Lai tevi nicina, lai tev! nievā, Meklē spēku pats sevī un Dievā, Neskrej ar baru, Nicini varu, Brīvību atguvis, Nekļūsti vergs.

*Velta Toma*	Foto: Gunārs Janaitis
*1991. g. JANVĀRĪ*	Ko lai uz mājām rakstu? Papīrs spoži balts. Nakts zīmes zvaigžņu rakstus, sniegs uzsnigs paldens – Tie būs viedi buŗamvārdi jaunai paaudzei: svešais jodu, pērkona spārdīts, tam līdzi neej – Jo visos mūžos minams sens rūnu raksts: latvjus nespēs iznīdēt, zināms, ne uguns, ne nakts.
*VEĻU VIESI*	Veļu valodu vienu visas dvēseles runā – tāla ikdienas dunai vizmo Aizsaules diena. Nākot iedami ejam veļu vedējiem vidū – veidi viešas bez sejām, Veļupi pārbriduši. Viena valoda visiem viesos velalņus vedot – saule lapkritī izdziest soļus, čukstienus bedot. Zeme, cilvēki, mājas atplūst aizlaiku dvesmā – bijis, būšu un esmu viesis no Neapstājas. Veļu valodu vienu visas dvēseles runā – tāla ikdienas dunai vizmo Aizsaules dienas.

Pēc 1. rakstnieku cēliena Toronto dziesmu svētkos.

Augšā no kreisās: Aina Zemdega, Sniedze Ruņģe, Gunārs Saliņš, Laila Saliņa.

Apakšā: Velta Toma, Aina Kraujiete, Roberts Mūks.

V. Neimaņa uzņēmumi.

Gunārs Saliņš

SAPŅOTĀJS

Kārļa Skalbes

Saulrietos

Tas Jāņu vainags? Tas sapņotājam,

tam, kas te nāk un iet,

viņš nāk un iet –

jeb tā tikai šķiet?

Lūk, lieveņa stikliem

viņš cauri iet,

kā būtu no gaismas tikai –

jeb tā tikai šķiet?

Un tad mums pašiem

viņš cauri iet –

un mēs mirdzam kā logi,

kur saule riet, –

mēs mirdzam kā logi,

kur saule riet –

tikai tas vairs ir,

kas šķiet

*Aina Zemdega*
*BARGĀ LAIKĀ* 20.1.91
1.	Zemei pārmilzis pekles izsviests negaiss aizdzen sauli, nosit lakstīgalu, Izdzen sermuliņu no alas. Deg meži. Irbes, stirnas, vilki bēg dūmos elsodami, dzirkstīm spalvā, acis izvalbītas ballēs. Bet liesmās grimstošā mežā iznāk cilvēks – kailu galvu, nekā rokās un saka: „Es ticu!” paceltās plaukstās saķeŗ uguns asmeni un pārvēršas pelnos jaunai audzei.
2.	Ne lietus glābj, ne piestāj vējš. Liesmas līdz saulei. Bet saule sviež uguni atpakaļ. Uz jumtiem sarkani gaiļi klaigā. Gultās krīt gruzdošas zvaigznes. Līdz viņš izstiepj roku, saķeŗ uguns šautru un degot Ieraksta debesīs: „Latvija!”
3.	Atskrien putns asinīm spārnos, nomet man plaukstā sarkanu lāsi, aizlido. Tālumā sveces piespiestas krūtīm, tumsas aizdegtas, elpu sargātas plīvo lāsodamas.
4.	Nesaki, ka nedzirdu, ka neredzu, ka mani neievaino Tava brūce – tāluma gūstam stikla sienas tērauda lējuma. Šai malā mūži muzejos krājas, tur – nāves mirkļi pērk dzīvi. Būris pakārts okeāna vidū.
5.	Septiņpadsmit vasaras iemet bezlaika ziemā pekles izperēts mirklis, bezsejas vergs asinīm cimdotu roku. Piere pret bruģa akmens, pirkstos sasalis sniegs. Pēdējā dzīvības lāse sarec dzintarā.
6.	Bez skaņas dzeļ purva zāle, dadža krūms, dzeļ bite, roze un cirsmā čūska un izsāp. Pēdējais dzēlums no uguns mēles, kas melnā stobrā, iecērt kliedzienu laikā un nebeidz, nebeidz sāpēt.
*IEVAINOTAIS*	Tās nav asaras tumsā satumsušas – kā piens no mātes asinis tek pār lūpām, pār krūtīm uz ielas un ieraksta mani bruģī, asinīm aizzīmogotu. Vēl mani pirksti silti un mitri. Vēl sarkani suloju, vēl esmu... Saldsāļa dzēriena pielijuši mute ––– Vēl dzirdu – tālumā kā dziesma, kā čuksti. Vēl esmu... Nakts virve ap kaklu – velk dziļāk. Tumsā ieķēries sevī dzeŗu. Vēl dzeŗu... Bet savā sulošanā nakts nežēlību jaušu un padošanos. Sausums saldē lūpas, rokas dedzina tumsa. Nakts virve velk sevi dziļāk, Dziļāk... Irstu –

*Knuts Skujenieks*
Knuts Skujenieks un Imants Lapiņš DV namā Toronto (izstādes atklāšanā). V. Neimaņa foto.
*POGA*	Kā ķirsis, kuŗs galotnē sargā Pēdējo pārpalikušo ogu, Tā es sargāju sadilušajā kreklā Vienu vienīgo pogu. Kad vairs nav ne suvenīru, ne cerību Un kad nasta kļūst aplam grūta, Es azotē paknibinos gar pogu, Kuŗa ir tevis šūta. Par spīti gadiem un badiem, Par spīti sniegam un miegiem, Tu mani piediegusi caurumainajai dzīvei Ar mīlestības un mūžības diegiem. Nakts dienu pieveikusi. Es raugos Vienā vienīgā gaišā logā. Tas nav logs. Mūžs mans uz krūtīm deg Tevis iešūtā pogā.
*ĢITARA*	Ģitāra drēbes pārvalkā, Cik tu karājies klusi! Izblēņojusies, izdumpojusies, iztrakojusies, izraudājusies – Piekususi... Lai tā arī paliek. Klusums labāks kā nelaime lēta. Guli mierīgi, guli, ģitara, Drēbes pārvalkā Iemarinēta! Guli klusi un mierīgi, ģitara! Guli tikai un pieņemies spēkā! Atnāks spēkmanis, Tas tevi pārvērtīs Neapdzēšamā ugunsgrēkā.
*	Melna kafija. Melna debess un melna zeme. Melna vakardiena un melna šodiena. Cīnās par tiesībām dzīvot Viens apgaismots logs.
*TAURE*	Kas tā par tauri uzverdusi un nodzisdama kā slīcējs kā stundas bruņinieks aizšauts pilsētas sargs Kāds cilvēks pārbauda sevi un bīstas no sava spēka Taure pacelies vēlreiz
*DŪMI*	Dūmi, kur jūs lidojiet, dūmi? Dūmi, kam jūs tik drūmi? Un vai vispār ir priecīgi dūmi?
*ULTIMA THULE*	Tā šaurā zemesjostiņa Pie kuŗas tu nolikts stāvi Ir ULTIMA THULE Robeža Starp dzīvību un starp nāvi Tā mūžīgā sāpe Kuŗu tu ciet Kā saspringtu egles stopu Ir ULTIMA THULE Starpsiena Starp cilvēku un starp lopu Tas kauns par visiem Ko sirdī tu nes Ar niknumu un ar dergu Tā ir vislielākā pūle Visbeidzamā ULTIMA THULE Starp gūstekni un starp vergu
*VĒSTURE*	Ir manī vēsture tās kauns un slava Bet ne kā sejsega vai nāves krava Un ne kā tornis kurā zvanīties Un ne kā dievnams kuŗā klanīties Tek vēsture un nezin sākumu Un algu neprasa par nākumu Nekas nav izputis nav miglā tīts Bet cietiem burtiem skaidri ierakstīts Es klausos vēsturē tek runa lēna Un lēnām attīrās no ceļa ēna Tek vēsture tek līkumlīkumos Tek rupjos lauzumos tek raibos sīkumos Aiz darba darbs un gads aiz gada veļas Man tajos ir kā kalnā jāpaceļas Kur nav vēl karoga nav uguns kurts Tur man ir jāpieraksta tālāk burts Man nesargāties kailam vidū stāvēt Nekādam mērim mani nenonāvēt Ja visu glabādams par jaunu vētīšu Un nevis vakaru bet rītu svētīšu (No Krājuma Sēkla sniegā, 1990., Liesma, Rīgā.)

*Lolita Gulbe*
*DOMA LAUKUMĀ*	Kas ir gājuši pāri taviem akmeņiem pirms manis? Akmeņi gludi kā maizes donas baro mūsu dienas – Vecrīgas izturība, Vecrīgas spēks. Tagad arī es tavos akmeņos ierakstu sevi. Vējš nopūtis pēdas un tomēr es esmu daļa no tevis. Kāds akmens jau juta manu mīlestību. Kāds akmens jau zinās.
*	Kur ir mani buŗamie vārdi? Sadedzināti senos sārtos, iesējušies pie papardes saknes, aiz bērzu tāss, izziedējuši biškrēsliņos un ķimenēs, iekalti sudraba saktās. Man neiečukstēti, nezināmi, nemantoti. Un tomēr – naktīs kā atbalss no tumša, sen nocirsta priežu sila, viņi dun manā asins ritmā. Ne vairs piena vai vilku vārdi, bet mīlestības – mīlestības vārdi manai tālai sudraba zemei. Esmu ragana bez mājām, bez citiem vārdiem.
*	Ušņas un zirnekļu tīkli – aizaudzis ābolu dārzs. Kādreiz dārzā baltie dzidrie krita no koka paukšķēdami, plīsdami savā sulā. Sula tecēja man pār zodu un pirkstiem. Tikai – bija jāuzmanās no lapsenēm, lapsenes bija kāras jau toreiz. Vecā vinda – kaulains pirksts, biedinoši svārstās un rāda debesīm postu. Ieiet šeit grūti – ušņas un nātras pāri ceļam un slieksnim. Iziet – vēl grūtāk.
*	Kā akas vinda izturēja? Salā un lietos norūdījusies cieta kā kauls – kā mugurkauls. Nesaliekts. Veco aku vindas un jūrmalas priedes ierakstās debesīs ar spītu, ar ziemeļu vēju brāzienu izturīgas un taisnas. Un vientuļas, tik vientuļas Kā gājputnu ceļš rudens debesīs. Varbūt veco aku vindas ticēja, ticēja tīram ūdens spēkam tāpat, kā priedes tic jūŗai. Nesaliektas.
*	... un tad viņš apstājās un teica: Tur vairs nav nekā. Bet – tur bija klēts, un pie liepas, no kuŗas satrunējis celms tik vietu rāda – bija mājas. Mājas ar logiem, ar durvīm, ar sienām un Jāņu vainagiem, ar bērniem, teļiem un silta piena kannām uz soliņiem. ––– Bija – un viņš stāv un rāda ar roku – tur bija un tur bija, tur, kur izpostītā zemē