Grūti ir brīvību nest,

jo brīvība nozīmē

gleznu izgudrošanu

dziesmu piedzimšanu

un meldiņu apdares mokas.

Brīvība nozīmē talantu neatkarību,

spriešanu ar savu galvu,

jušanu ar savu galvu

un iešanu ar savām kājām.

Brīvība nozīmē patiesas šaubas un bravūrīgā burvjuspēka pārliecību.

Brīvība cēlusies no nemiera augļa, kas nespēj nogatavoties,

no sirdēstu remdēšanas, kas parasti paliek pāri.

Brīvība ir meklēšana.

Brīvība ir maldīšanās.

Brīvība ir zaudēšana, atkalatrašana un nemitīga neapmierinātība.

Vienlīdz pazīstama ir tās noprovēšanas un atteikšanās valoda.

Brīvībai dzimušais neapskauž gūstekni,

lai gan gūsteknim vienmēr ir vieglāk.

Gūsteknis ir brīvs.

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš.

Karogs, 9/10 1991.

Baltiešu jaunieši no dzimtenes un svešuma sadevušies rokās pēc
Kanādas 9. latviešu dziesmu svētku pēdējā sarīkojuma Toronto, 1991. g. jūlijā.

Un ja ir auksti

un ja skaudri salst

tad divu sakļautu stāvu siltums

sien mūs pie saules,

gaismu dod

un saplūst,

un sakūst

un silta top nakts.

Un ja ir tumšs

tad paņem sveci,

degošo svētku sveci,

un ienes šajā svešajā telpā

līdzi ar savu gaismu.

Tā arī saplūst

mūsu stāvu gaišumā

un gaiša kļūst nakts.

Tu stāvi kā svece

šajā svešajā telpā

ar savu gaišo liesmu,

ar savu siltumu

un mīlestību,

un zinu es,

ka nekad vairs nebūšu

tas vecais es,

jo šajā naktī dzimušas

ir jaunas pasaules.

1990. g. dec.

Aiz dziesmas pēdējās

vēl neizsapņots ir tas rīts,

kad nevarēšu vairāk pasacīt

kā skan tā dziesma,

kad viss iecerēti darāmais

Ir sasniegts un ir padarīts,

jo nebūs tas nekad.

Bet dzelžu krustā šūpojas

vien tikai divas lelles vien

un cauri laikam dienas skrien

ar šaubu karogiem,

bet lelles lēni šūpojas

un lellēm divas sejas ir

un viena no tām,

tukšiem acu dobumiem,

man atsmaida no spoguļa.

1991.g.jūn.

Noteikti neesmu ne sauna,

ne smalka burbuļu vanna,

jo brīžiem es jūtos

kā veca dūmota pirts.

Bieži šī krēslā telpa,

ietverta senu baļķu sienās,

pienāk stāvgrūdām pilna

ar kailu sievu stāviem,

pirtsslotu smaržām,

smiekliem un draisku čalu.

Un tai vienai

tik naksnīgi skaistas acis!

Es neesmu acs pie loga,

es esmu pirts.

1991.

Met atkal kaŗa kalpi kauliņus

par sapņotāju skrandām

un Cēzars varenais

ļauj trakot savu suņu baram.

Pat saule novēršas

un debess tumša kļūst,

vien likteņupe apgānīta

uz piesārņotu jūŗu plūst.

Līst beigtu zivju lietus,

putni sen jau apklusuši.

Kāds cilvēks savu izmisumu

izmirušās ielās kliedz

un, gaismu saukdams,

kliedz un kliedz, un kliedz.

Tajās dienās, ar dzeloņdrātīm kad aizsēja

taisnībai acis, Pilāti, pēc dāldeŗu

pārskaitīšanas, mazgāja rokas ar vienaldzības

ziepēm un pļāpāja par brīvību, taisnību

un cilvēka tiesībām, sava pašlabuma

dēļ, nedarīt nekā mazāko līdzcilvēku

labā.

1991. g. aug.

Nebūdams viņam ne drusku līdzīgs,

tomēr

gandrīz kā Kaligula,

Tevis dēļ pasludinu sevi

ne jau par dievu,

jo tikdaudz to ardievu,

bet par tikpat kā nemirstīgu.

Protams par šādu stīgu skaņu

satraucas šņabja brūži,

gastūži

un daži tabakas fabrikanti,

piesaucot pilnīgu ekonomisku depresiju.

Dzīvošu tagad

no zaļas zāles, atraitnīšu ziediem,

tevis plūktu kumelīšu tējas,

dzeršu tikai avota ūdeni skaidru

un saldus sviedrus

no tavas pieres,

jo redzi

viss tas tik

briesmīgi skaisti,

ka arī veci izlaidīgi sapņotāji

braši grib

tādos zemākos kalniņos kāpt,

grib vēl dziļākos atvaros slīkt,

cerot, ka izglābs tās daiļās pusnakts peldētājas.

Tas viss taču tiešām šausmīgi skaisti.

Mūsu piedāvājums, protams, nesatur nekādas

nākotnes garantijas, iepriekš iemaksātais

nav atmaksājams, mēs respektēsim visas

jūsu vēlmes un šajā iestādē nesmēķēs,

nedzers un nepavedīs jaunas meitenes.

Elpošana pieļauta tikai domājot par

jums.

1991. g. sept.

Marta Landmane

SEPTIŅAS

NENOSŪTĪTAS

VĒSTULES

Satiku paziņu. Gados

ne pārāk jaunu. Paziņa

runāja – es klausījos.

Dzirdētā mulsināta,

ar sprunguli, svešās

krustcelēs paceltu,

klejojošās smiltīs

ievilku septiņas

            vārsmas.

*

                                          Tūkstoš deviņsimt

                                          četrdesmit septītā

                                          gada pavasaŗa palos.

    Ne brīvkoks,

    bet skaida nesvarīga,

    ne putns brīvs – sagūstīts,

    ne bezrūpīga zivs selgā –

    darvotā tīklā noķerta.

    Sveša paisuma

          svešā krastā

    izmesta –pamesta.

Nedzīvošu, ja neelpošu.

Svešu gaisu,

            svešu dvašu

dziļi plaušās ievilkt jāmācās

Kā glumam zutim peldēt,

kā acīgai žagatai

            žadzināt, jāmācās!

*

                                             Tūkstoš deviņsimt

                                             piecdesmit astotā

                                             gada oktobŗa

                                                  mijkrēslī.

Slaucīju svešu grīdu,

Sevi un citus nīdu,

raudāju asaras svešas,

Svešus sviedrus svīdu,

ar svešumu kā ar vīru,

bija jādalās maizē

        un gultā.

Ar svešumu strīdējos

daudzus gadus.

    Bēgu, vairījos,

    ap sevi valni vēlu,

    Kā durvis caurvējā

                  aizsilos.

*

                                                           Tūkstoš deviņsimt

                                            sešdesmit devītā

                                            gada kailā janvāri.

Svešs

      vējš

          slīpēts:

atšauj bultas,

atsit durvis,

istabā ielaiž svešumu.

Kā raganas runcis viltīgs

tas saritinās pie kamīna

uz zvaigznītēm izaustā

                        paklājiņa

Slinki paveŗ smīnīgu zaļu

aci – palikšu!

Baro mani ar siltā pienā

mērcētu baltmaizi!

Sniegšu tev ķepu ievilktiem

nagiem –

Draugi uz mūžu!

*

                                                Tūkstoš deviņsimt

septiņdesmit trešā

gada lietainā jūnijā.

Ja tikai jūŗa šķirtu – pārpeldētu,

ja mežs – atrastu stigu.

Pat dzeloņstieples piemānītu –

pa bezdelīgu mākoņgatvi

debess klaju pārlidotu,

pie tava sliekšņa nolaistos...

Bet šķērslis, kas mūs šķiŗ,

ir nesataustāms,

no ceļa nenobīdāms,

noklusējams:

zemapziņas radīts,

baigu nojautu sanaglots.

Platāks par Baltijas jūŗu,

dziļāks par Dundagas mežu,

stāvāks par mūsu bērnības

sapņu kalnu.

*

Tūkstoš deviņsimt

astoņdesmit piektā

gada Svētā nakti.

Drīz pus gadu simtenis,

kopš pamesta dzimtene...

Svešās gultās

dzemdēti bērni,

Svešās slimnīcās

pārlieta asins.

Svešās kapsētās

saujā turēta

smaga smilts

Svešos dievnamos

meklēts Dievs

Ziemsvētku naktī...

*

Tūkstoš deviņsimt

astoņdesmit septītā

gada novembŗa beigās.

Netirdi sevi un mani,
nemulsini prātus,
neprasi – skanēs kad zvani –
nospodrinātie zvani,

      vai atgriezīšos?

Nesaki – mani tur gaida

manas vakardienas:

Kastaņas ēna robaina

gala istabas logā;

prievīti pārsietas vēstules,

atvilktnē noglabātas;

pakārts krēslainā aizdurē,

blakus skābputras toverim,

mātes baltais priekšauts...

Nemāni mani –

nesauc!

*

Tūkstoš deviņsimt

astoņdesmit devītā

gada sausā vasarā.

Dzīvotu otru mūžu,

sacītu – atgriezīšos!

Tagad, šaubu tirdīta,

brīdi kā piedauzīgs olis

svešiem pa kājām vēl pīšos,

līdz kādā dienā pienāks

arī mana kārta:

Saltas elpas skarta,

es, bēgle, pie citiem bēgļiem

svešas kapsētas kapā,

kas glabā mūsu

atmiņu lauskas trauslās

un nelaikā mirušus sapņus,

zīdaiņa autiņos ietītos,

ieslīdēšu...

Netirdi sevi un mani –

nesauc mājās –

es

esmu

mājās.

*

Atskatījos –

aizejošā paziņa,

Makdonalda ēdnīcas ejā

brīdi stāvējusi,

domīgi pasmaidīja

un sacīja:

Pirms akmeni metam

atcerēsimies,

ka saule nepieder

tikai retam izredzētam,

bet ikvienam

un – visiem.

Andrēs El Leton-Kārkliņš

HAIKAS

Pēc baismīgas migrēnas

3 dienu orkāns.

Vienvienība.

Cik haikas vīns dāvināja,

cik aiz-tra-lli-nā-ja projām?

Paškritika, otrā orkāna dienā.

Cēlas egles

kļūst draudošas

otrā orkāna pievakarē ...

Vai zeltītais papes eņģelis

zin, cik laimīgs ar sausiem spārniem?

Otrā orkāna diena-nakts.

Silta čugunene. Brandavīns tējā.

Silta maltīte. Trīsoša svece. Kaķene klēpī.

Otra nakts, orkānā.

Šādā orkānā

pat līdz šim Indīgā kaimiņiene

ar mani mīļi runā.

Pusdienas laikā svece,

lai piezīmētu haikas.

Otrā orkāna diena.

Trešā orkāna diena

un tik un tā, un tik un tā

rītos pavasaŗa putni dzied.

Kas dienām par draudošu masku

pēdējās karnevāla stundas!

Orkāns.

Masku sacensības

karnevālā vinnēja

orkāns.

Vanags planē ielejā!

Uz šī pakalna

aizvadu gada pēdējo dienu.

Cik baltas pīles

līdz

pirmam sniegam...

Starp pavasaŗa puķēm

svaigi izmazgātie putnu lakatiņi

lido...

3 reizes ciemata gailis dzied.

Man nav, ko noliegt

...ak kristu...

Tik skaista kāpostgalva!

Pāršķeļot, iekšpusē, greizs kāts & serde.

Ak mīlestība!

Atgriežoties pēc ilga laika mājās,

tulpes koks zied!

Nelaiķa mātes sveiciens...

Kaut izliekam 5–āķu līnijas ezerā,

klejojošas zvaigznes aizpeld tālāk.

Bez lomas nakts.

Virs ēkām

mākoņi.

Debess jumts.

Pie trešā stāva loga

250 gadu veca liepa. „Mans nacionālais parks”,

viņš teica smaidot.

„Atdzimšanas skrējienā”

uz asfalta pēc lietus –

tārps.

Atkal iekritu vīnā!

Šai vasaras pievakarē

muša katrā glāzē.

Pie auss ods govs skaļumā.

Tālumā govs oda maigumā.

Dabas mātes spēļlietas.

Uzņēmu laiku ar baznīcas zvaniem.

3 ciemu tālskrējiens,

bavārija.

Vārnas spārnu gali pieskaŗas

pie svaigi nosniguša sniega, ceļoties.

Bet sniegs paliek, ak tik balts.

Atkal nakts,

kur ģitaras publika ir viena:

Marta pilnais mēness.

Cik vētras

pārdzīvotas šai ziemā?

2 asaras, liecinieces.

Nakts pirms

augšāmcelšanās dienas...

katra istaba ir smacējoša.

Silts marta lietus,

un pelēka kūla pārvēršas zaļa!

Liel-Diena.

Viss ir labi. Man veicas

trīsdesmit gadu no vietas.

Vēl tik lieliska dāvana –

tukša un sniegaina pietura.

Klusi krīt pēdējais sniegs

uz pavasara sliekšņa.

Man jābrauc vēl divas pieturas

un jāiet mājā iekšā.

Mana veiksme. Mans mājoklis,

visam par spīti, celts

tāds pats kā visiem.

Pamēģināt ko citu – veltīgi.

Gadus un parādus nemāku

izslaucīt no kaktiem.

Spogulis izliekas neredzam

smīnu. Kāds draņķīgs aktieris!

Es arī nemāku neredzēt.

Nākamais autobuss.

Dzeltena izsaukumzīme

pabeidz pēdējā sniega klusumu.

Man, kārtīgajai, parunāt ar sevi – nekārtīgo

ir atļauts pa nakts melnumu, kad elektrība stīgo

un istabas dzidrajā dzelmē grimuši bērni un vīrs,

un brītiņu neliekas svarīgi, vai dzīvoklis netīrs vai tīrs.

Melnas tulpes plaukst pirkstu galos.

Vēlāk man vajadzēs rokas ilgi zem krāna skalot.

Melni tauriņi lido gar lūpām.

Rīt pļāpāšana pie brokastu galda man sagādās rūpes.

Cik mājīgums ir mānīgs. Spēļu lietas

cik ātri plīst...

No visām debesīm šai vienīgajā vietā

mēs nokrītam... Cik agri sākas rīts.

Bet gadatirgos pārdod zelta rotas

no kapenēm. Un zini – pērk.

Man atvilktnes pilnas ar izmisumu un

dzejoļiem nepārdotiem,

bet dvēseli izsacīt vārdā – tas laikam ir grēks.

Uz kožu un kāvu saēstā dīvāna

sēž viešņa ar sensena zelta čūskām ap delmiem.

Viņai šķiet, ka es dzīvoju mazliet dīvaini.

Jā – manā dzīvē nav nekā tāda, kas nespētu kļūt

par pelniem.

Ar pirmā sniega maigiem burtiem viss

uz asfalta reiz rakstīts – uzticamā pilsētā,

kas tagad neglābjami novecojusi

un pirmo sniegu negrib pieminēt.

Un palātā uz rūts ar acīm vien

tik Ilgi rakstīts – melna pierakstīta rūts,

un atmiņa tai neredz cauri.

Un piezimjgrāmatiņas ugunij

vai vēlām šaubām atdotas. Un mūžs

no pirmā biklā izmisuma sniega

līdz galam noklusēts.