Jaunā Gaita nr. 191, marts 1993

 

 

 

 

Valentīns Pelēcis

 

 
PIEMINOT VISVALDI
LĀMU...

... Kur sākušies mušu tautas

    pirmsākuma ceļi,

    ar viņu pirmajām dievestībām,

    pirmajām zemes mīlestībām,

    un pirmajām slepkavībām – ?

    To jau neviens vairs neuzminēs ...

    Bet labi, ja stāstām

    patiesas likteņu šodienības.

    Tad vieglāk, redzīgāk atstaroties

    sen izdzisušajā pagājību blāzmā,

    lai sava mūža īsajā mirklī

būtu patiess savai īstenībai un teiksmām...

    VIŅŠ TĀDS BIJA.

 

 


 

Pēters Brūveris

 

Dzejoļi no topošās

grāmatas

Ziedi zaudētājiem!

 

 
*

viss ir tik vienkārši:

saule, koks, ūdens,

ziema, ziedonis,

vasara, rudens;

 

putns paceļas spārnos,

kurmis pazemē lien, ––

un tā ik gadu,

un tā ikdien;

 

viss ir tik vienkārši:

grauds tīrumā krīt,

arājs muguru atliec,

balts debesīs slīd;

 

es skatos tev acīs:

zelta zivtiņa lec,

kamēr gudroju vārdus,

tikām jau vecs

 

un klusuma alkstošs

aizgriežos projām;
viss ir tik vienkārši:
mirstot neejam bojā

 

*

stundas dienas un gadi

gadsimti laikmeti ēras

sudraba žuvēdra mūžam

riņķo virs vientuļas šēras

 

piespiežu karsto pieri

rūnu akmenim senam

dzirdu mūžīgu ganu

aitas pa nogāzi dzenam

 

paņemu smilti saujā

savu vienīgo tiesu

mūžīga vabole pārtek

manu mirstīgo miesu

 

stundas dienas un gadi

strūkliņā smiltis iz saujas

klintsgalā ceļinieks sirms

mūžīgam atceļam aujas

 

*

Vislabāk dzejnieks izjūt un ierauga skaistumu, kad viņš noguris.
(Kārlis Jēkabsons, 1939)

 

 

lāses lēni slīd pa stiklu

mūsu mūži slīd tām līdz

nostaigājis dzīves ciklu

dzejnieks sveces liesmā trīc

 

nenāc iekšā never duris

brāzma liesmu nodzēsīs

pagaidi līdz gaužām guris

sevi viņš pret daili mīs

 

vientulības saldās mokas

kapu kalna sentiments

jo tev baisāk nogurst roka

jo to kaislāk daile lenc

 

*

Pa mūžības vārtiem iejāšu

Uz sienāža liela un zaļa.

(Egils Plaudis)

 

 

vēl nemāj! vēl negribu jāt

pie tevis uz sienāža liela

vēl gribu kavēties te

starp dažādām zemiskām vielām

 

vēl gribu redzēt kā vējš

prom saukli aiz saukļa mēž

kā vēlvienā pavasarī

rīts pumpurus vaļā plēš

 

vēl nesauc! vēl mūžības vārti

ar spoguļiem aizklāti ciet

es mīlu dzīvi kā nātri

kas sadzeltās lūpās zied

 

vēl gribu dzirdēt kā tumsā

kāds līdzgaitnieks bedri man rok

vēl skatīt kā dzimtenes ārēs

krāpj blēdās un zog

 

ai dzimtene dzidrā un sērā

sirds dauzās skaļāk un skaļāk

uz plīstošiem spoguļiem atspīd

jau atvadu gaisma zaļā

 

*

atceries: tevī ir viss:

Jūŗa būŗa un bāka

Dieva ieplaisājušais monoklis

un ilgas iz gliemežvāka

 

tevī ir viss: smiltis un vējš

gurdums un zīriņa steiga

Kolumba kuģu ceļš

un acteku godības beigas

 

aizver plakstus un veries

sava bijuma visesībā

viss ir tevī: vraki uz sēres

un pāļu dzinēja riba...

- - - - - - - - - - - - - - -

 

p.s.

gaismēnu spēles virs plakstiem

sevī aizceļojošam vīram

par sevi par sevi rakstiet

pielīpot mušpapīram

 

*

zem baisi milzīgām uzvaras arkām

mazs izvārdzis šunelis klīst

es raugos upē uz smagajām barkām

kas smiltīm piebērtas slīst

 

nakts uzliek uz skausta man plaukstu

vēss tirpums pār skriemeļiem skrien

virs uzvaru trūdiem tur augstu

mirdz sakāves zvaigzne aizvien

 

 


 

Roberts Mūks

 

 

TUMŠĀ DIEVA ĒRĀ

(Kalijuga)

 

Ai, debesu tāles, kur gan jūs palikāt!

Tikai circeņi dziesmās vēl jūt

Pie zemes pieplakušas mūžības ritmus,

Tikai rēnos vakaros pazib

Pa senai harmonijai.

Bet varbūt arī tā ir labi,

Varbūt arī tā ir māka –

Dzīvot zem hermētiski noslēgta

Debesu vāka, –

Dzīvot ar circeņiem kopā

Un – ieklausoties, kā no zemes iekšām

Skan balss:

Mums viss vēl ir priekšā.

 

Tikai nepieskaries mākoņiem.

Stāvi kluss un rāms,

Ar nodurtu galvu

Un ja runā –

Tad tikai Dievam – tumšajam Dievam

Pa spalvai.

 

DRŪMĀ BRĪDĪ

 

Par velti tu vēl apkārt klaiņo,

Par velti skaties tuvās sejās.

Ir atnākusi jauna maiņa,

Skan jauni toņi viņas dzejā.

 

Met projām nogurušo spalvu,

Met projām, vēlreiz met,

Un nesaki it kā no galvas

Nekad, nekad vairs „bet”.

 

Ja arī tā tev dzīvot grūti,

Tad ieklausies, ko runā pelni,

Un, neko nežēlodams, sūti

Pats sevi, dārgumiņ, pie velna.

 

BEIGAS UN ĀMEN

Dienas kā traki suņi skrien,

Tikai tu stāvi malā.

Vai tad viss jau ir galā ?

Vēl nē.

Man tikai patīk vērot

Šos lidojošos sarkofāgus –

Kā tie blāvi iznirst

It kā no senas sāgas

Un pazūd Nekurienē.

 

Nē, viss vēl nav galā.

Vēl pēdējā pīpe kūp,

Pēdējiem sapņiem drūpot.

Tak neskumsti, jo – kā gudrie teiktu –

Tevi visvairāk mīlēs

Beigtu.

 

SAPŅU SPĒKS

Vai tiešām Ādams koda ābolā –

Tai aizliegtajā auglī?

Muļķis. Tad jau labāk

Būtu ganījies pa dābolu

Kopā ar zirgiem un govīm, –

Un kādā naktī svelmainā

Uzsapņojis pats savu Ievu,

Jo, lūk, sapnī viss atļauts –

Pat tēlot Dievu.

       Tad arī šai pasaulītē

       Nebūtu ienācis grēks

       Un pār visu valdītu

       Sapņu spēks.

 

KLAIDA DZEJNIEKA

PROBLĒMA

Kā lai tevi apdzejo, Latvija,

Ja tu pati

Esi kļuvusi par dzeju –

Kaut kur vidū starp sapni un īstenību,

Tuva un tāla,

Te zelts, te smilšu grauds nīcības lavīnā?

Vai tad pietiek ar ticību, lai tu būtu?

Nē, mēs esam neticīgo paaudze.

Mēs nēsājam savās dvēselēs

Paši savus pīšļus,

Un no tiem aug tikai vāri, kroplīgi stādi

Vai pa kādai grūtsirdīgai lilijai.

Varbūt man tevi jāiekaļ marmorā kā paradīzes putnu, –

Kā putnu, kuŗa spārnos kvern sastinguši gadsimti?

Bet arī marmors apsūb.

Tad jau labāk paliec tāda, kāda esi –

Te sapnis, te īstenība,

Te melna, te balta ––

Taisni kā dzejā – nekad, nekad

Līdz galam neizkalta.

 

 


 

Jānis Krēsliņš

 

DOMĀJOT PAR ARCHETIPISKĀ FAINEMONOLOGA,
RELIĢIJU VĒSTURNIEKA UN DZEJNIEKA ROBERTA
MŪKA 70. GADSKĀRTU 1993. g. 14. janvārī, JĀŅA
KRĒSLIŅA DZEJOKŠĻU LĀDĒ ATRASTIE KOMENTĀRI
DRAUDZĪBAI

 

* * *

Slava bogu

lotgolīšīm

ka tie,

soli Deo gloria,

Ir dzemdinājuši

Robertu Mūku –

skolāru,

zinātnieku

un pētnieku,

kas Amerikā

nekad nav strādājis

par sētnieku,

bet visu mūžu

ir darinājis

mūķīzerus,

ar kuŗiem ielauzties

visu svētumu dzejiskos

un latviešu dzejas

svētos pagalmos.

 

* * *

 

                                                   

Kālabad tev jābrauc uz Kalamazū?

                                            
Kālabad tu neesi mierā ar Ņujorku?

                                        
Ka alā tu dzīvosi Kalamazu

                    

ja arī tās vārdā

                           

slēpjas lama ar kazu.

                                                

Kālabad tev Jābrauc uz Kalamazu?

 

 

* * *

 

Motto:

 

Bet – par/pret ko te ir runa?

Ahā, tur tā lieta:

Ne par ko.

Ne pret ko.

Šie cilvēki ir dzejnieki.

Viņi tikai runā, lai būtu runa –

Apmēram tāpat kā skandināvu rūnās.

(Roberts Mūks, Laiks, 1991. g. 10. aprīlī)

 

Apgaismots no Idej

Cilvēks Cēlum rod.

Idej spēk mums ielej,

Drosm Cīņās dod.

(Tuls Tesens, Veclatvieš Tauts Valod, 1930., 15. lp)

 

    Es muld,

    jo es ir dzejniex.

    Es vienkārš pļerkst.

    Es ir ne par ko,

    es ir ne pret ko –

    jo tas ir poētisk.

    To es sak tāpēc,

    ka es ir ieskatijs,

    tāpat kā Bud,

    to būtībs

    dziļāk izpausm.

    Es arī zin,

    ka Jēzuliņš

    ir vainīgs

    ka mums ir atom bumb.

    Un ja tu domā

    ka es muld,

    tu domādams muld.

    Mēs drīz sprāgs nost,

    bet mēs vēl muld.

    Muld ir viens štonādo

    latvieš vārds.

    Mēs mīc maiz

    Iekš muld.

    Un maiz ir paik

    ko mēs hropņī,

    lai varēt muldēt.

    Jo tikai tas,

    kas muld,

    ir dzejniex.

    Un tikai tas,

    kas ir dzejniex,

    muld.

    Un tas, kas nemuld,

    droši vien ir rūnīts

    un nav pat pieminēts

    skandināvu rūnās.

 

 

(Ja daži vārdi ir nesaprotami, to izskaidrojumu var atrast Ivara Mirovica

un Aivara Dubausa Austrālijā 1990. g. izdotajā Latviešu žargona vārdnīcā.)

 

 

Jānis Krēsliņš lasa Robertam Mūkam no Svētajiem Rakstiem latgaliski.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kur muksi, Mūk,

kad viss būs cauri?

Tu tomēr esi teomaks.

Var sadzirdēt jau pūšam tauri

no Jērikas, ar cietu pauri

kā Dieva klauns un gluži traks

tu Jēzum pretojies, bet, lūk –

tu tomēr esi teomaks,

pat pasaule ja kopā brūk.

Kur muksi, Mūk,

kad viss būs cauri,

kad ies pie dieviem kungi, bauri?

 

Teomaks: Dieva nogalinātājs

 

 


 

Gunārs Saliņš

 

ROBERTAM MŪKAM

allas

ROBERTAM AVENAM

 

 

I

 

TU ESI DZIMIS A VENS

DIEVA JĒRS

BET TU NENES PASAULES GRĒKUS

JO TU PATS ESI PASAULES GRĒKS

UN TAVS LĀSTS NAV TAS

KA TU NETICI DIEVAM

BET KA DIEVS TIC TEV

II

TU ESI MIRONIS

TU ESI MIRĀŽS

TU ESI MIRDZOŠS MĒRKAĶIS

 

TU ESI MIRDZOŠS DIEVA MĒRKAĶIS

 


 

SVEIKUMI

ROBERTAM MŪKAM

 

 
Aina Kraujiete

 

 
*

'allo, 'allo, Mūk,

visas šīs dzejotās atrakcijas

ir Tava gaismotā prāta

cildināšanas akcija

 

Viktors Neimanis

 

LaRA

 

 
*

nevis Tu esi nodzīvojis gadus

bet gadi ir nodzīvojuši Tevi

 

turpini turpini liriskos

mūžīgās sievišķības tvērienus

turpini bezbaiļu kāpienus

 

kādā vēl neatrastā

 

filozofijas Everestā

 

Latvijas Rakstnieku

Savienība

TELEGRAMMA

 

CIENĪJAMO MEISTARU SVEICOT JUBILEJĀ

NOVĒLAM

              LAI TAVAS PĪPES DŪMS

              IR LATVISKI REDZĪGS

              UN INDIĀNISKI SALDS

 

 


 

 

Aina Kraujiete

 

 

KĀDA ĪRA

PORTRETS SV.

KLĀRAS SLIMNĪCĀ

ELLES ĶĒĶI

 

un pēc šis Bēdu Ielejas – kas?

– tā Lielā Aizmiršanās

 

šim aizmirstības vīna baudītājam

nu prāta labirintos

ne pavediena atpakaļceļam –

no rimtās Lētas ūdeņiem padzēries

vēl šinī krastā

nu it kā pirmoreiz saulē

it kā no kolosālas olas

izšķiltā pasaulē

kur katra lieta

katrs akmens

                     ir piemineklis –

tikai neatmin – kam?

 

(Robertam Mūkam dāvināts)

 

 

 

Viktors Neimanis, Gunars Saliņš un Roberts Mūks studē Latvijas „Aizsargu”.

 

Jaunā Gaita