JG205 Ingrīda Vīksna, Gundars Pļavkalns, Voldemārs Avens, Paulis Birznieks

*Ingrīda Vīksna*	Dzejniece un redaktrise Ingrīda Vīksna Universitātes gada dienā Ņujorkā, 24.IX.95. Foto: Aina Kraujiete.
*AUSEKĻA IELĀ* *ČETRI*	Dažreiz liekas, es sēžu zem vecā gumijkoka platajām lapām Rīgā, Ausekļa ielā četri, dzīvoklis seši, un līdz pašam kapam manā sirdī paliks ēna no šīm tumši zaļajām lapām. Varbūt ar šo pilsētu, namu un kāpnēm sen jau esam kļuvuši tāli un sveši, jo grūti pāri tikt peļķēm un kādai svešai smakai. Bet, lai tiktu tām peļķēm pāri, jābūt trulam un aklam. Tikai vecais gumijkoks istabas stūrī, manas bērnības atmiņu būrī, stāv sendienu godībā Rīgā, Ausekļa ielā četri, dzīvoklis seši – tikai peļķēm pāri lecot, kļūstam sveši.
*LĒNĀM*	Tikai lēnām, lēnām es mostos no murgaina miega un izeju rīta gaismā, kur sniega asais aukstums nokauj kaismā miega pēdējos sapņus, un ar asu lāsteku nazi pusnakts peles īdzīgo pīkstienu apklusina gaismas kaķa lēciens. Tikai lēnām es mostos un izeju rāmā gaismā, kur klusums liels, un tikai zvaigznes vēl skraida pa mākoņu leju, bet kamēr vēl eju, vēl eju, vēl nebeidzu meklēt blāvās zvaigznes vēlīno gaismu un vējā vēl liesmu, siltumu sniegā, un sava skurbuma dziesmu.
*MŪŽĪBAI PRETĪ*	Turies, turies šai brīdī kā trakam zirgam krēpēs, kas auļo pretī mūžības auzu laukiem. ... Turies droši, kaut zirgam kāds aizmirsis uzmaukt iemauktus asos – kur nu vēl seglus! Auļo, auļo droši pāri leknajām pļavām, auļo mūžībai pretī un atstāj aiz sevis magoņu klēpjus košos, zilās rudzu puķes un auzu skarainos laukus – auļo tik mūžībai pretī... Varbūt tev ir pakavi asi un tev neliekas – ka reiz jau mums visiem vienuviet būs jāsatiekas.
*ZVEJNIEKS*	Un jūŗa lēnām atkāpjas vilni pa vilnim, un soli pa solim zvejnieks brien glābt savus tīklus un sudraba zivis, kas sitas gar zvirgzdiem. Bet jūŗa nemitīgi atkāpjas tālāk un tālāk, un dziļāk un dziļāk brien zvejnieks, un brīnās, ko gan visu neapkampj jūŗas dziļuma tumsa: tur ir slidenu aļģu apaudzis akmens, kuģa vraks, kāds galvas kauss un kāda apgrauzta sirds. – Bet jūŗa atkal ceļas, un zvejnieks sastingst savā solī, bet dziļumos paliek viņa tīkls, kāds galvas kauss un vēl dzīva zvejnieka sirds.
*VIENS VĀRDS*	Varbūt ka nepietiek ar karogiem, varbūt ka mīlestības vajag vairāk. Varbūt ka tomēr sasiet var ar baltiem pavedieniem melno vīli – pirms jauna roka pavedienu ārda. Tik nepaliec, tik nepaliec bez viena vārda teic kādam – ka tu mīli.
*BĒGLIS*	Mēs bēgam no patiesības savos pusnakts murgos, kas auļo mums pakaļ ar savas gaismas dzēlīgo staru. Kā lai aizmūk no patiesības, kas nāk tuvāk un tuvāk? Apklāj ar glāstu vēsu un iecērtas plecā ar asiem, nāvīgiem nagiem.
*NESAPŅO*	Jel nesapņo par izsapņotiem sapņiem, liec mierā mīlestību, kas vairs neelpo. Tavs senais sapnis apņem, apņem brīdi šo, kad vēl ar viršu vainagu tu viji to – bet tas, kas sirdis vēsi pušu šķeļ, tas nejoko, tas nejoko – tas mīlestības vārdā izdzēš to. Mirst mīlestība, ja vairs neelpo – tas sapnis izsapņotais, kas reiz dzīvu iesapņoja to.
*NEATGRIEŠANĀS* *ZĪMĒ*	šis ceļš ir izcirsts neatgriešanās takā. – Nu ej, ej un skaties pēc mēness vai zvaigžņu gaismas, pēc saules bezēnu ceļa vai zvēra iemītās takas. Kāda ēna nāk vienmēr blakus. Šis ceļš ir izcirsts neatgriešanās zīmē.
*NEAIZEJ*	Pamet skatu atpakaļ pār plecu, kad tu atkal, atkal tālāk ej, tikai tālu, pārāk tālu prom no sevis neaizej. Beidzot bargā skaidrībā raugies sevī: redzēs cilvēks, redzēs Dievs šajā ceļā tevi.

Gundars Pļavkalns

VĒSTULES NO

PUTEKĻAINAS

DARBNĪCAS

Kad dzīvesprieks Pompēju gleznās un tēlos

Tik ļoti līdzinās palikušajam,

Nespēju novērsties,

Nespēju atspirgt un atsākt.

Mīlestība un šausmas joprojām ir tuvāk

Par vienaldzību.

Tas, kas sen izpostīts,

Pavīd nomodā, rādās miegā.

Mana pagānu pasaule,

Tāls laikmets

Pie mana mājokļa sienām

Tumšos ietvaros.

Ja es varētu atgriezties dzīvē –

Es, kam sen apnikuši šie nāves sapņi –,

Ja spētu būt atkal laimīgs nelaimē,

Stiprs pagurumā;

Ja es varētu bēgt no šīs trūdēšanas,

Pamest šo bezmērķīgo gudrību,

Šo iesprostoto zināšanu;

Ja atkal spētu meklēt

Un pamazām vai pēkšņi atrast,

Nevis laiski pieskarties, parotaļāties,

Iztālēm vērot

(Allaž jūtot, ka nekam vairs nav jēgas);

Ja es varētu aptaustīt savu īsto seju,

Nevis iedomās redzēt vaibstu atspulgu,

īstenībā jaušot ģindeņa riebīgumu;

Ja neuzmāktos doma, ka arī tu

Esi ekrāna spoks,

Kas smaidot tuvojas, kad īstenība

Ir jūŗā vai dārzos kaisīti pelni

Vai mūmija greznā sarkofagā,

Daudzu gadu tumsā –

Tad es tiešām ticētu,

Ka augšāmcelšanās nav nelgu sapnis.

*Voldemārs Avens*
*PATIESĪBA*	Sīks un niecīgs pušplēsts vārds, pušplēsta patiesība guļ manā saujā. Kāda gaŗāmgājēja, kāda feja kā dzeja izspūrusi, savilkto dūri ieraudzīja. – Ko turi kā durvis aizbultētas, laid taureni laukā, lai lido uz sauli! – Mani pirksti, mani kauli lēni atdarījās Dzeja kā akmens gulēja saujā. Žēl bij to projām sviest, ka kādam netrāpa.
*EŅĢEĻI*	Šis nav DISCO. Šī ir eņģeļu sanāksme. Ja negribi tikt pazīts, ievelc asti, junkur! Visi eņģeļi vienādi – katrs velns – savādāks.
*SPĪDEKĻI*	Esam izkrituši no zvaigznāja. Ar mums vairs nerēķinās citi spīdekļi. Mums nav gaismas taustekļu, mums nav ausekļu. Vēl atlikusi saduršanās tumsā. Varbūt uzšķiļamies kā krama šķiltavas ar kāda silta īkšķa palīdzību.
*DRAUGS*	Cilvēka labākais draugs ir suns un akmens. Tie sargā pēdējie.
*PĀRVĒRTĪBA*	Nu labi, grūti bijuši laiki. Audzējām bārdu, ne skarba vārda, ne jumtam skārda. Tagad – virs ūdens izniruši, ne vairs kā bailīgi truši, bet priecīgas vardes, mušas apēduši, ielecam nātrēs kā dzīvē.

*Paulis Birznieks*
*NENOĶERT VĒSTURI*	Vilciens, kas ir aizgājis, nav noķerams basām kājām, vīzēm un tautiskām pastalām. Rīgā viņš faktiski nemaz nepiestāja, izskrējis cauri īsi pirms Pirmā kara. Ulmanis viņu īsti nemaz negribēja laist pāri robežai, kur nu vēl Staļins un Hitlers, un Staļina pēcteči pēc Otrā kara – esot par ātru, apdraudot tautu, dekadents, nemorāls, neskaists; pa logu no viņa neredzot dabu, un cilvēki viņā sēžot gabalos, te roka, tur kāja, ausis bez acīm, mežoņu maskas uzdurtas mietiem. Arī Rainis reiz, uzvilcis melnus zābakus, mēģināja noķert vēsturi, palaizdams gaŗām izdevību tikties ar pats sava gada gājuma Jeitsu un Sibēliusu, tikai drusku jaunāko Einšteinu un Pikaso, un pat deviņus gadus vecāko celmlauzi Freidu. „No vagona loga” viņš vēroja dabu: „Apaļi kalniņi, mīlīgas gravas, balti bērziņi, zaļas pļavas”. Bet kamēr „acs visu aptvert steidzās un sirdī kopā vākt”, prāts gan vēl neprata saredzēt dziļumu, dabā un cilvēkos. „Ave sol” mazie gabaliņi nekā nezināja no saules lielā atomspēka. Lāčplēsis, Spīdola, Laimdota, Antiņš bij ideju tēli bez dvēseles dziļuma. Zolā vecā zinātne šķita pietiekama „Francijas jaunākā literatūrā”, bet ne tās visjaunākā simbolistu dzeja – esot „dekadenta”, „izvirtusi”, „nomaldījusies pilnīgā nedabiskumā, meklētā neskaidrībā un pārkairinātā slimīgumā”. Pretējā virzienā pat savai Jaunajai strāvai, viņš, liekas, pārsēdās veclaiku karietē, kuŗā, kā cietumā, viņš varēja pārtulkot visu „Faustu”, un no kuŗas viņš izkāpa, novilcis zābakus, pa laikam pabradāties latvju dainu sentelpas rasā. Paliek jautājums, vai viņš jebkad no tās īsti padzērās, jo viņam nebija māla krūzītes, kuŗā to uzlasīt, viņš bija pieradis dzert vīnu no romantisma laikmeta uzpūstiem stikliem. Bet arī tā jau ir vēsture, un tas, un Rainis pats – man trešajā paaudzē, tāpat kā viņš bija trešajā Gētem, un jūs – jau otrā vai trešajā man. Bekets un Čaks varēja būt mani tēvi – agrīnie pēcmodernisti, kuŗu vilciens nu beidzot ir pienācis Rīgā. Čaks gan no tā izspruka – pa vienām durvīm iekšā, pa otrām – ārā, un Bekets to nemaz vairs nepazītu, piecēlies sēdus savā krematorijas krāsnī. Tam vilcienam nemaz nav durvju un logu, tas ir taisīts no plānas politilēna plēves, kā putraimu desa bez putraimiem iekšā, bez iekšas un āra, jo tai, vai tam, ir tikai platums un garums, bez modernā dziļuma, un cilvēki tajā ir tikai papīra lelles, kuŗu viedokļi nepretendē uz nekādu patiesību, ne zinātnē, ne mākslā. Bet iekāpt tajā jau arī nozīmētu noķert vēsturi, un palaist gaŗām izdevību dot kaut ko savam laikam un telpai, tautai un zemei, un varbūt arī vēl citām. Izdevība ir – uzlabot skatveidu, sirdsdedzi, prātu, rast dziļāk patieso, īsteno, skaisto, un nekad neaizmirst radošo darbību, darbu.
... Dot kaut ko savam laikam un telpai... JG literārā vakara dalībnieki Klīvlandē 1962.g. z1. rindā no kreisās: Rita Gāle, Velta Toma, Rita Liepa, Baiba Bičole 2. rindā: Linards Tauns, Valdis Krāslavietis, Jānis Krēsliņš, Hugo Puriņš, Gunars Saliņš, Valters Nollendorfs (P. Blūma uzņēmums)