Jaunā Gaita nr. 211, decembris 1997

 

 

Valda Mora

 

 

Redaktores piezīme:

Dzejniecei Valdai Morai šāgada 24. martā aprita mūža 95. pavasaris. To atzīmējot, Preses

Nams Rīgā izdevis V. Moras dzeju izlasi ar autores pašas izvēlēto virsrakstu − Jāsteidzas dzīvot

(pēc dzejoļa ar tādu pat nosaukumu). Izlases sakārtotāja Lija Brīdaka atzīmē: „Tas nav tikai

virsraksts, tas ir arī uzmundrinājums un ticības apliecinājums.” Ar Valdas Moras atļauju dzejoļi

Jaunās Gaitas 211. numuram ņemti no šīs izlases un no dzejoļu kopojuma Apburtais laiks

(Grāmatu Draugs, 1980) kā arī no laikraksta Laiks (10.maijs, 1997).

 

Jaunā Gaita sumina diženo gaviļnieci!

DZIESMINIEKS

Sudraba, zelta man nav,

Ne pils augstajā kalnā, −

Tikai šīs mazās dziesmas,

Ko mācos no putniem un ūdeņu čalām,

Ko ieelpoju no svaiga siena smaržīgās dvašas,

No smilgas ceļa malā,

No rudzu puķes,

No rīta un vakara vēsmu vieglajām vēdām,

Kas elpo ap mani un skan.

To visu es paņemu sev.

*

Sudraba, zelta man nav,

Ne pils augstajā kalnā,

Tikai šīs mazās dziesmas

Un tās −

Tās es dziedāju tev.

 

 

1980

 

DZEJA VIĻŅOS

Ko līdz man skaļas valodas

Ar tukšu vārdu svītu? −

Es labāk sēžu upmalā

Un baudu Dieva rītu.

 

No mūžības uz mūžību

Rit Laiks pa saules pēdām,

Kādēļ lai sirdi piepildu

Ar acumirkļa bēdām?

 

Kādēļ lai rūgtas atziņas

Es ļaužu tirgū smeļu,

Ja domās varu aizlidot

Pa kluso putnu ceļu!

 

Es mērcu rokas ūdeņos,

Kas bēg ar jautru skreju,

Un, klausot viļņu atskaņām,

Es viļņos rakstu dzeju.

 

šo rakstu straume aizskalos,

Bet tā nav zīme ļauna,

Jo debesīs un ūdeņos

Tas skan un skan no jauna!

 

1960

 

ATVADOTIES

Vasara aiziet atskatīdamās,

Pār plecu pamezdama

Mazas vieglprātības un lielus sapņus,

Mazas un lielas mīlestības

Tu klusi sēdi

Kā kāda ceļa galā.

Nāk ēnas no vakara puses,

Vieglas un draudzīgas glaužas tev klātu

Un skan kā jauna dziesma ap tevi.

Un pēkšņi tu jūti

Atbrīvotu un stipru

Miera pilnu un laimīgu sevi.

 

Vasara aiziet atskatīdamās.

 

 

1969

 
NOSKAŅA

Netici manam priekam,

Mans prieks nav īsts.

Augu dienu no mākoņiem zemiem

Pelēka migla līst.

 

Augu dienu kāds vientulīgs gulbis

Vēl gaida, vēl meklē kaut ko,

Bet laivu bez airētāja

Klusi ūdeņi aizskalo.

 

Un saucienam spalgam no krasta

Vairs neatsaucas neviens,

Kad diena aiz apvāršņa nogrimst

Kā pārtrūcis pavediens.

 

Un migla no mākoņiem zemiem

Pār ezeru līst un līst,

Tādēļ netici manam priekam,

Mans prieks nav īsts

 

 

1997

 

ŠAUBU

SKAISTUMS

Neiesalsti savā pārliecībā,

Šaubu uguns dedzina viskarstāk,

Dažādību skaistums ir visskaistāks,

Neatrastais smeldz un guldz visdziļāk,

Meklētāja vaigs visilgāk staro.

Patiesības kalns ir neatrodams, −

Bet, to meklējot, mūžs kļūst par dziesmu!

Neiesalsti savā pārliecībā,

Lai arvien tev paliek kāda jauna,

Kāda nezināma, skaista varbūtība.

 

 

1980

 

 


 

Paulis Birznieks

 

 

VECUMDIENU

JĒGA

 

Visiem veciem

dzejniekiem

 

Lapai

kā kad ir jau

par vēlu

zaļot un zelt, kad

jāsāk ir dzeltēt un sārtot, un

prātot par gluži balto

nāvi,

kas nemaz neeksistē,

tāpat kā nekas nav ne kas,

ne kā, tad ir laiks, un telpa, jā,

svētīgā zeme, saule un pa-

­debeši, padomāt,

gluži melni, vai

pelēki, zili, sārti vai dzelten-

sarkani nomirt tā, lai nāve nav nekas,

lai gandrīz mūžīgā dzīvība

pavasarojas tepat uz

zemes.

Nekas nav tik

stulbi, un bezjēdzīgi, kā

lapai rudenī iedomāties, ka krītot no

koka tā pacelsies debesīs un

kļūs atkal zaļa un

sulīga,

nezin, kāpēc ne

seksīga, mūžīgā dzīvība laikam

nepiedien vaislai, tai ir jādzimst no nekā,

bet tādēļ tā ir arī tikai nekas,

kas ir nāve. Dzīves

mūžīgā

jēga noteikti sākas

ar gaišzaļo plaukšanu, bet tā

nebeidzas ar krišanu no koka. Kritušajām

lapām ir vēl daudz ko darīt: no­-

klāt raibu sedziņu uz

koka saknēm,

lai

tās nenosaltu

baltajā ziemā; saglabāt

zemes svētīgo veldzi gan saknēm, gan

tārpiņiem, sēnītēm, sēklām, gan ieraugam jaunai

maizei; gudri gaidīt zem sniega un

sūnubrūni pārdomāt dzīvi,

lai beidzot spētu

atbrīvoties

no sev nepiedienīgās

karaļlillā savtības, patmīlas,

un visiem rozā māņiem; un visbeidzot,

kad nokūst sniegs, uzrūgt pašām gandrīz neredzamo

sīkbūtņu svēto biedrībā, un izcepties

pavasara saulītē par

dievmaizītēm

visam kokam ar tā

jaunajām lapiņām. Krāsu

ritenis nekad nebeigsies − dzeltenzaļi, ūdenszili,

plūmes, avenes, zemenes, dzeltensārti,

zaļizili − kamēr vien

lapām

ir fotosintēze, dzīves

spēkstacija, kas izmanto sauli,

lai nāvētu nāvi, un

cilvēkam

ir vēl saulainākā

acs.

 

 


 

Inese Račevska

 

 
 

ATVADAS

 

(nolasīts Klīvlandes

dziesmu svētku

rakstnieku cēlienā

1997.g.)

 

Mēs

nevaram ņemt līdz

ezera viļņus, kas sakustas

vēja dzinumā,

milžu mākoņus,

kas plūst un pieskaras zemei,

zāles, smilgas, lauku puķes, kas izvainago zemi,

un vēju šalkas midzina un modina

garāmgājēju.

Nedz brīvās stundas, vasaras dienas,

kas plūst ar sauli

no rīta apmiglotiem stariem

līdz saulrietas krāšņai, sārtai dejai.

 

Mēs nevaram ņemt līdz garās nakts sarunas,

pieskārienus, apkampienus.

Ne vēlās nakts stundas miegu, kas pieveic klaiņotājus.

 

Atvadas izdziest kā pelēkās mākoņu strēles.

Tukšums sirdī,

rokās, krūtīs, miesā,

ir nesaskaitāmās skumjas

zvaigžņotās naktīs,

neizdziedātās dziesmas,

neizrunātās runas un mudinājumi −

 

apjukums un drošība,

drosme un nevainība,

senči un mīlnieki.

 

Mēs nedrīkstam vairs būt vientuļi:

tuvumā un tālumā dzird balsis

Ardievu, ardievu, ... ardievu.

 

 


 

Ivars Lindbergs

 

 

 

(dzejoļi nolasīti

Klīvlandes dziesmu

svētku rakstnieku

cēlienā 1997.g.)

 
*

Sen sen atpakaļ,

kad vēl kriņģeļlietiņš lija,

pavēra Eiropas tante kaplodziņu,

spraudziņu mazu,

pavērās un ieraudzīju manu senci

ar viņa vienīgo kazu,

kungiem dūres kabatā rādot

un lādot tos daudzos cauri staigātājus,

dārzu mīdītājus, zaru laužus.

Pavērās un teica skaļi:

tokš maza, melīga un zaglīga tautiņa pie Baltijas jūras.

Un tagad ieķērusies šajā puspievērtā kaplodziņā

mēs apliecinām, ka tas tiešām tiesa.

Maza,

tik tiešām jā,

jo visi tie cauri jājēji ir kāvuši, projām rāvuši, kaudzēs krāvuši,

un no jauna dzimuši tik maz.

To zaglību gan vēl tikai apgūstam,

bet tad ar glanci,

un melojam tikai paši sev;

par kaut kādu mūžīgu Latviju,

par pazudušiem bērniem

un kaut kādām baltām dvēselēm,

kuŗas itkā izdzīvo

ar savu vienīgo kazu,

pāris grašiem

un kaut kādu baltu, gaišāka rīta sapni.

 
*

Es taču esmu viņai acīs

zvaigžņu lietu saredzējis,

bet tad, kad kājas vīna stīgās sapinās,

es zināju, ka viņa tomēr jās

ar savu vēlo kāzu zirgu

tai druvai nenopļautai pāri

pie manis pieguļā, tur tumšo silu ielokā,

it kā ne stiebru nelaužot,

pat nenominot vaivarājus.

Un tomēr kaut kur silos tāli

tā aklā pūce kliegs,

un zirga pakavi, prom auļojot,

vēl smiltīs ierakstīs,

ka esmu viņas acīs

kādreiz zvaigžņu lietu saredzējis.

 
*

Un ceļiniekam ceļā no Rīgas uz Romu

atkal atveŗas viena pils

un pil no zeltītām sienām

kaislības kailas, varas kāre

un sazagtas naudas smaka,

bet skaistajā spoguļu zālē

taču stāvēt tik skaisti,

un kaut kur tālē aizklīst tā cilvēka skats,

kurš paspēja ielikt dievišķo mieru

uz sienas madonnas skaidrajā sejā.

Tikai savā bojā ejā viņš neredzēja

to šauro apsūdzības spraugu

un nedzirdēja čukstus tos,

kuri pielika uguni žagariņiem .

un lika vagoniem ritēt.

Nepaspēja un neredzēja

savu atspulgu tajos zeltītos spoguļos

ar tumšajiem acu dobumiem,

jo īstenība bija kaila

un mākslinieka rokās madonna

vēl joprojām smējās.

 
*

Gēte te ari esot gājis,

dāmām ar roku mājis

un nu zemnieku cilmes es,

divreiz pasaulei cauri gājis,

uz augšu pagriezis seju,

redzu, kā griestos vārtās

valšķīgi tuklas un kārīgas sievas,

nezinot dainas nevienas,

un nav jau taču Ievas,

bet tomēr plikas

un it kā slavējot dievu,

savam maizes tēvam par godu,

taču tomēr arī pašas it kā dievietes esot,

tas man tomēr būšot jāpanesot.

Ir jau visādi ceļi

pie tās lielās būtības,

taču sūtība tikai viena,

lai mums būtu katram

sava mīlama Ieva.

 

 

Jaunā Gaita