Jaunā Gaita nr. 213, jūnijs 1998

 

 

Gunars Saliņš

 

 

IEDZERSIM TĒJU

 

japāņu tējas namiņā

iedzersim tēju

 

pēcpusdienas saulē mirdz bambuku koki

avoti līksmi gulgo

un mūsu tējas katliņā iešalcas priedes

 

lai garojam garaiņiem līdzi

 

 

šis mājoklis ar niedru jumtu

ar bambuku sijām

tik trausls

 

tā kā šis mirklis

 

 

izsmalcināta pieticība

iztikt tikpat kā ar itin neko

 

sēsties uz paklāja

kuŗa tikpat kā nav

ņemt rokā trauku

kuŗa tikpat kā nav

dzert tēju kuŗas

tikpat tikpat kā

nav

 

 

 

te tēju dzeŗot

visumu dzirdi

 

 

jūti sajūti

auseklīti dienvidu debesīs

 

jūti tas sajūt

tevi

 

puķes reibina klusējot

tāpat kā sniegs

tāpat kā tu

 

es darināšu klusumu sevī

kur ielaisties putnam

 

es darināšu klusumu sevī

kur ielaisties tev

 

mājup ceļā slaidas

sidrabvītolu lapas

kādos gan rakstos tās sakritušas

 

it kā šie koki prastu

japāniski

 

 

 

Dzejgrāmatu Miglas krogs, Melnā saule, Satikšanās autors,

Gunars Saliņš, ir arī rakstījis esejas un atdzejojis Rilki, Eliotu,

Frostu, D. Tomasu. Nupat pērngad apgāds Likteņstāsti Rīgā laidis

klajā mazgrāmatiņu Gunara Saliņa iedvesmas no Naudītes līdz

Elles ķēķim un 33 dzejoji itin nesen (92 lp).  Dzīvo Ņudžersijā, ASV.

 

 


 

Andrejs Irbe

 

 
MŪSU OPTIMISMS

... pārtiksim

no konspirācijas teorijas,

gadu desmitiem, un vispār,

uz neuzticēšanos audzināti!

 

Viens no sākotnējiem jaungaitniekiem, Andrejs Irbe (īst.v. Gunars

Irbe), regulāri apcer kultūras jautājumus zviedru periodikā.

Latviski klajā laisti vairāki īsprozas krājumi, kā arī dzejgrāmatas.

Dzīvo Stokholmā.

 

 


 

Jānis Ramba

 

 
* * *

Mans nepiedzimušais dēls

spēlē smago metāla roku,

filmē skaudrus videoklipus,

nospļaujas uz Brīvības ielas,

iekliedzas,

un visi to dzird.

 

„Nepiedzimušais zeņķi,

kāpēc

tavos klipos

vējš izžāvē jūras,

bet lietus

pielej pilsētas

līdz lūpai?”

 

„Velns parāvis,

vai gan man jāzina,

kur ir zudis

tavs spēks un saprašana?”

 

Mans nepiedzimušais

dēls mauc man pa purnu.

 

ZIEMEĻEIROPAS

IKDIENA

Satiku savu radagabalu

Ēriku Kiršfeldu

Staiceles pagasta „Karogos”

Riharda Rambas bērēs

čellu spēlējam.

 

Otrreiz satiku Helsinkos

Jāņa Rozentāla biedrībā

nejauši ieklimstam.

 

Trešoreiz vēl kādu gadu vēlāk

Rīgā, svecīšu vakarā.

Viņa brāļa meitiņa

manam brālim nolika sveci.

 

NAV NEKĀDS

BRĪNUMS

Nav nekāds brīnums –

pasaule samazinās,

pasaule palēnām sadeg,

un dūmi ir neaizsniedzami.

 

Savā aizsvīdušajā logā

es uzzīmēju

restes.

 

Izdevniecībā

vienā kompjūterfailā

visa Klāva dzeja.

 

* * *

Manās melnajās klavierēs

nostieptās stīgas

ir

veļi.

 

Nevar ne izņemt,

ne noglāstīt.

Tikai spēlēt

Vai nespēlēt.

 

 

No krājuma Rīta kafija (Rīgā: Daugava, 1996)

 

 

 

Divdesmitgadnieks Jānis Ramba publicējis divus dzejoļu krājumus,

tulkojis latviski amerikāņu prozas rakstniekus (Vonnegūtu,

Sarojanu u.c.), aktīvs publicistikā. Dzīvo Rīgā.

 

 

 


 

Laimdota Grīnšteina

 

*

balts mākonis

ceļas debesīs

un ceļ

manu dvēseli līdzi

uz eņģeļa spārna šūpoties

 

zeltainās debesis atmirdz

zeltainās druvas −

Visaugstākais runā ar zemi...

Mēs tie gaistošie

tauriņa mūžu esošie

tomēr nezūdoši

jo no paša mūsu rīta

līdz vakara zeltam

krājam mēs savus vārdus un darbus

 

kāda stīdziņa stiepjas

no mūsu sirdīm

līdz debesīm augšā

un kamolā tinas

debesīs kāda roka to pārtīs

pārlīs līdz galam

 

*

zelta zvārgulīši skan jau bērzos

iezvanīts tiek rudens

vēl reizēm rīts pieglaužas

tik silts kā kucēns piemīlīgs

bet putnu hieroglifi debesīs

stāsta jau par atvadām un ilgām

aiz klusējošā meža pazūd kāsis

un putnu balsīs žēlabās

skan lūgšana par mums

 

 

Laimdotas Grīnšteinas dzīve galvenokārt sastāv no cīņas
ar slimību un tieksmi „ienest kaut mazliet skaistuma šajā
pasaulē, kuŗā daudziem klājas grūti”. Viņai „bezgalīgi sāp”,
ka latvieši ārzemēs „atsvešinās no savu vecāku (tātad savas)
dzimtenes.” „Es griežos pie savas paaudzes un jaunākiem −
mīliet Latviju! Mums jūsu ļoti vajag, jūsu sirdis, jūsu mīlestību,
jūs pašus, tāpēc, ka jūs esat latvieši!” − tā Grīnšteina
Rojas pagasta Kaltenes ciemā.

 

 


 

Jānis Gorsvāns

 

 

SLEPKAVAS ASARAS

Vakarā paredzētajam

mielastam

slepkavoju sīpolus!

Griezu, dūru

apkārt,

krustām

šķērsām.

Un pēc tam −

ilgi raudāju.

 

MĪĻĀ!

Tad kad es

drusku saaukstējos,

vīstījos segās,

drusku šņaukājos, šņupstēju,

klepoju, sūdzējos,

bija jauki zināt,

cik ļoti Tu mani mīlēji!

Jo citādi taču

nebūtu teikusi:

„Jāni,

ja tu mirsi,

es tevi nositīšu!”

 

IR

Ir tavā

un manā dzīvē

klusuma brīži.

Ir vārdu trūkums,

ir jūtu salkums,

ir viss vienalga.

 

Un diena melna.

 

Ir mirkļu paisums,

ir domu bēgums,

ir pelēki logi,

ir viss −

− pēc velna!

 

MĒS DIVKĀRŠI

Mēs divkārši reibēji,

paldies Dievam,

mums reibst no vīna

un reibst no sievām.

 

Mēs divkārši reibēji,

paldies sakām;

ir vērts iet, klejot

pa grēcības takām.

 

Mēs divkārši reibēji,

paldies Dievam!

 

Un paldies sievām!

 

 

Par Jāni Gorsvāni skat. JG 212:18.
Pie reizes griezīsim par labu drukas velniņa pastrādāto
nedarbu 212 (In this Issue)Jānis nav iebraucis laulības
ostā.

 

 

 

Jaunā Gaita