Jaunā Gaita nr. 217, jūnijs 1999

 

 

Kanaleto „Lielā kanāla augšgals ar mazo Svētā Sīmaņa baznīcu”. Eļļa uz audekla, 124.5 x 204.5 cm.

 

Laimonis Mieriņš

VENĒCIJA KANALETO GLEZNĀS

 

Venēcija laikam ir viena no pazīstamākajām un romantiskākajām Itālijas pilsētām, bet, no vēstures viedokļa raugoties, ne sevišķi veca, kaut tās sākumi meklējami jau ap 8. gadsimtu. Venēcijas vienreizību iezīmē tās īpatnējais novietojums uz lēzenajām, pāļu nostiprinātām salām Adrijas jūras ziemeļu galā. Ar kanāliem ielu vietās tā veido vizuāli vienreizēju ansambli, kam pasaulē vienkārši nav līdzinieki. Protams, Venēcijā netrūkst arī izcili romānikas un gotikas architektūras paraugi, piemēram, Sv. Marka Bazilika un Dodžu Pils, minot tikai dažus.

Pateicoties ģeogrāfiskajai situācijai un iedzīvotāju uzņēmībai, Venēcija pamazām izveidojās par ļoti spēcīgu un bagātu pilsētvalsti, republiku. Daudzinātā „Serenissima”, bez Ziemeļitālijas territorijas, drīz vien kontrolēja gandrīz visu Vidusjūras austrumu daļu, sasniedzot savu varas zenītu 16. gadsimta pirmajā pusē. Kad slaveno republiku Napoleons formāli un bez pretestības likvidēja 1797.gadā, no tās, atskaitot Venēcijas pilsētu, maz kas bija pāri palicis.

Bez paliekošiem pasaules klases pienesumiem literātūrā, mūzikā, mākslā un architektūrā, Venēcija ir bagāta ar pagātnes greznības, polītiskās un saimnieciskās varas lieciniekiem. Tā vēl šodien joprojām izstaro laikmeta šarmanto atmosfēru vai uz katra soļa. Būtiski te ir darīšana ar dzīvu sava veida brīvdabas muzeja idejai līdzīgu versiju, īstu kultūras tūristu Meku.

Taču tūrisma industrija izveidojās jau Venēcijas republikas sabrukuma beigu posmā 18. gadsimtā kā praktisks izkārtojums Eiropas aristokrātijas, sevišķi no Anglijas Grand Tour ietvaros atbraukušo, naudīgo viesu uzņemšanai. Labi noorganizēts viesnīcu un broteļu tīkls efektīgi kalpoja šo aprindu garīgajām un fiziskajām vajadzībām. Netrūka teātŗi, koncertu zāles un slavenas kafejnīcas, no kuŗām Kvadri (Quadri) un Floriana (Florian) darbojas vēl tagad. Antīko lietu tirgotājiem, māksliniekiem, īpaši gleznotājiem, darbu pircēju vai darbu pasūtinātāju netrūka. Rezultātā Venēcija kļuva par vienu no visvairāk gleznotām pilsētām pasaulē.

Ir interesanti, ka patlaban Jorkas (York) pilsētas mākslas galerijā ir apskatāma Kanaleto (Antonio Canaletto 1697-1768) Venēcijas skatu gleznas un zīmējumi. Labi sagatavotā ceļojošā izstāde iesāka savas gaitas Londonas Nacionālā Galerijā.

Šai sakarībā būs piedienīgi atgādināt Jorkas sakarus ar seno Romu, kas kādreiz bija ne tikai Romas Impērijas sastāvdaļa, bet arī tās pārvaldes centrs, kad tur uzturējās imperatori Hadrians, Severus un Konstantins Klorus, kas tur arī mira un ir apbedīts. Nekavējoties 25. jūlijā 306. gadā Jorkā jeb Eboracum (tās romiešu nosaukums), kur atradās 6. Leģiona galvenā mītne, leģionāri proklamēja par imperatoru viņa dēlu Konstantīnu, kristiānisma atbalstītāju. Pēdējo viņš darīja, jādomā, vairāk polītisku iemeslu, ne reliģiskas pārliecības dēļ. 

Nelielā ceļojošā izstāde sastādīta no Nacionālās Galerijas un Britu Mūzeja fondiem, Anglijas karalienes Elizabetes II privātās kollekcijas un pāris eksponātiem no provinču mūzejiem. Varbūt ir pārsteidzoši, ka Karalienes privātā kollekcija (ar 50 gleznām un 143 zīmējumiem) ir visplašākā Kanaleto darbu krātuve, Itāliju ieskaitot. Izstāde ir īpaši atzīmējams notikums mākslas dzīvē jau tāpēc vien, ka ir dota reta izdevība vienkopus aplūkot samērā daudz tik izcila gleznotāja darbus. Janvārī izstāde dodas uz Svonsiju (Swansea) Velsā.

Dzimis Venēcijā, Kanaleto nenāca no patriciešu ģimenes, apstāklis, kas viņam liedza ņemt aktīvu dalību oligarchiskās sistēmas polītiskajā dzīvē. Savas mākslinieka gaitas sākumā Kanaleto kopā ar tēvu strādāja dažādos Venēcijas teātŗos, gleznojot dekorācijas. Taču drīz vien viņš dodas tālāk uz Romu specializēties pie topogrāfiskiem gleznotājiem, gravieriem. Atgriezies Venēcijā, Kanaleto glezno dzimtās pilsētas aspektus, bieži vienas un tās pašas vietas no dažādiem redzes punktiem. Kad konflikts ar ziemeļu kaimiņu Austriju apgrūtināja tūristu plūsmu uz Venēciju, uzņēmīgais mākslinieks pats devās pie saviem klientiem uz Angliju (Ričmondas hercogs), kur gleznojot pavadīja ražīgus desmit gadus (1746-1756).

Tā nebija sagadīšanās, ka Kanaleto klientu vairums nāca no Anglijas krastiem, no globālās Britu Impērijas centra. Tirgotājs, Anglijas konsuls Venēcijā Smits (Joseph Smith 1675-1770) bija arī Kanaleto aģents un starpnieks, bet, diemžēl, ne vienmēr mākslinieka financiālās interesēs. Pats būdams kollekcionārs, Smits ar laiku izveidoja vērienīgu Kanaleto zīmējumu un gleznu kollekciju, ko vēlāk izdevīgi pārdeva Anglijas karalim Džordžam III.

Kanaleto agrīnie Venēcijas skati ir koloritā patumši, ar drāmatiskiem kontrastiem, varbūt iespaids no skatuves glezniecības dienām, bet vēlāk tie pamazām kļūst vieglāki un priecīgāki, spēcīgas saules gaismas pielieti. Eļļas technikā uz audekla gleznoto darbu pievilcība ir nenoliedzama, neatkarīgi vai skatītājs kaut cik pazīst Venēciju vai ne.

Šo Venēcijas skatu uzbūve ir visai sarežģīta. Kanaleto lieto perspektīvi, bet izmeklēti, to vienmēr pakļaujot saviem nodomiem, ne otrādi. Glezna tiek darbnīcas apstākļos pakāpeniski konstruēta, bāzējoties uz zīmējumiem, kas paveikti spontāni laukā uz vietas. Var jau būt, ka Kanaleto reizēm minimāli izmantoja arī camera obscura.

Pēc zīmējuma pārnešanas uz audekla seko atkārtota dažādu krāsu pagleznojumu sērijas uzklājumi izmeklētās vietās, lietojot caurspīdīgas un puscaurspīdīgas glazūras, tā pamazām izaudzējot iecerēto vispārējo koloritu gaismām, ēnām, ūdenim, elegantajām gondolām, namiem, nodrupušu apmetumu vietām utt. Kā pēdējie perspektīvē vienā paņēmienā tiek iegleznotas cilvēku figūras ar pastoziem otas vilcieniem −teicams kontrasts gludajām virsmām. Ņirbošais rezultāts, sevišķi regātu skatos, atgādina Pompejas fresku figūras. Šāda gleznošanas technikā, pretstatā al prima, bija ilgstoša un patērēja daudz laika. Tāpēc gleznotāji vienlaikus mēdza strādāt pie vairākām gleznām dažādās gatavības pakāpēs.

Būtiski Kanaleto topogrāfiskie Venēcijas skati ir daudz kas vairāk. Tie pauž mākslinieka dzimtās pilsētas intīmu izpratni ar trāpīgu pārdzīvojuma tiešumu. Tāpēc jādomā, ka Venēciju pazīstošiem izstādes apmeklētājiem Kanaleto gleznu apskate spēs izraisīt nostalģiskas jūtas. Proti, tie atradīs gleznās pazīstamas, redzētas vietas un varbūt pabrīnīsies, cik maz tur kas mainījies kopš Kanaleto dienām. Viss šķiet labākajā kārtībā. Skatītājs var doties mājup pacilātā garastāvoklī, Kanaleto gleznu un paša pieredzes pārliecināts, skaistas ilūzijas reibonī, klusā cerībā, ka tas tā arī paliks mūžīgi un trīs dienas...

Taču uzmanīgāku un daudz āķīgāku izstādes gleznu aplūkotāju, īsti kašķīgu urķi, sagaida šoks. Pamazām un nepārprotami atklājas, ka bieži redzes punkts gleznā ir vienkārši „neiespējams”, jo dabā to aizsedz tilts vai kas tamlīdzīgs. Citā Venēcijas skatā iegleznoti nami, kādi tur vispār nekad nav bijuši. Vai atkal viens un tas pats patricieša nams ar Venēcijas tīpiskajiem piltuves veida skursteņiem gleznots ar atšķirīgu logu skaitu. Arī Lielais Kanālis dažkārt tā izlocīts, ka saules gaismas atspīdumu spēle uz namiem vairs vienkārši nesakrīt ar tās poziciju debesīs.

Kanaleto rīkojās diezgan brīvi arī celtņu proporciju lietās. Svētā Marka laukumā, ko Kanaleto gleznojis no dažādām vietām, Kampanila ir vai nu par daudz slaida, vai par daudz drukna. Savukārt glezna „Lielais kanālis pie Rialto tilta” rāda divus dažādus redzes punktus, kas nekādi neatbilst realitātei. Līdzīgi pārveidojumi atrodami arī Kanaleto zīmējumos jeb scaraboti, kā viņš tos sauca.

Protams, ne visi Kanaleto darbi ir iespiežami šādas mērauklas logātos. Lai nu kā, tomēr nav iemesla Kanaleto pārmest respekta trūkumu pret optisko realitāti, jo galu galā pat topogrāfiski korekti zīmējumi gluži neizskaidrojamā kārtā kaut kā izskatās „nepareizi”. Piedevām vēl jāatgādina, ka arī Mikelandželo, Polajolo un visā baroka mākslā attēlotos cilvēka ķermeņa sarežģītos rakursus pat akrobātisks modelis nevar fiziski atkārtot. Tas ir piedienīgi, jo mākslinieciskai jaunradei ir jābūt absolūti svabadai, gluži kā putnam gaisā...

Nav šaubu, Kanaleto skatījumā Venēcija ir dziļas intīmas izpratnes iemiesojums gleznieciskās formās, mūžības dimensijas aspekta iekrāsots un mazāk tās ārējā čaula, topogrāfisks portrets šaurākā izpratnē. Citiem vārdiem izsakoties, tā ir viņa vedutta. Tāpēc vien ir vērts apmeklēt izstādi un mazliet pakavēties šo mākslas darbu sabiedrībā. Serenissima tiešām dzīvo.

 

Par gleznotāju Laimoni Mierinu skat. JG214:30.

Jaunā Gaita