Jaunā Gaita nr. 227, decembris, 2001

 

 

Arturs Lundkvists

(Artur Lundquist)

 

PASAULES LIELĀS

UPES

 

Man patikās kāda ļoti maza upīte −

pārgalvīgs bērns (kā es),

kas tecēja pa zālēm. Es bridu pa to,

straumei virbinoties ap maniem ceļgaliem,

un nolīgojusies niedra iezīmēja

sevišķi lielo zivi.

Pēc tam

esmu skatījis pasaules lielās upes,

ceļojis pa tām, lasījis to virpuļos,

to pilnampierakstītajās virsmās

starp peldošajām ūdensrozēm, kas nožņaudz viena otru.

Upes, kas nekad nebija zilas

vai dzidras, turpetī sarkanas no asarām,

sarkanas no pasaules asiņojošām miesām

vai arī darbdienīgi pelēkas ar māliem, duļķainas, pienainas.

Un tās neapstājās nekad, lai pārdomātu,

tikai plūda: bija reizē ceļš un ceļojums,

viens vienīgs augums, kas dzima bez apstājas

un iemetās jūŗā, ūdensmātē:

ūdeņu mūžīgais asinsgrēks, upes locekļi

iedzemdinādami jūŗas klēpjos, bez mīlestības,

elementu aukstajā un bezgalīgajā kaislībā.

 

Pasaules lielās upes!

 

Nīla,

spogulis smilšakmeņu tempļiem un sikspārņiem,

zaļumu josta ap dūņu melnuma gurniem,

starp zobiem iesprudināta zemkopība,

Nīla, kas auklē kokvilnas piramidas

un katru rītu noskalo atkritumus

no tempļu kapenēm.

 

Nigera,

kas ar vēderā iešautu bultu

lokās pa brikšnājiem, ko uguns sacirtojusi par nēģeru matiem,

ar nolietotiem krastiem, putekļainiem kā nēģeriešu gurni,

ar kanotām kā augļu šķēlēm, žvadzošām sēklu pākstīm

un vienu vienīgu šujammašīnu, kas liek veselam ciemam

vibrēt pie deltas.

 

Kongo,

ar zaļiem zariem un gliemežu apsēstiem kokiem,

smilšu vēdekļiem, kur pērtiķi mērc astes,

taciņu šaurās ejas uz dūmainiem izposumiem,

saulē sasprēgājušas koka bungas, visgarām izmētāti

cāļu kauliņi, dūņu sēkļi, kur dzesēs stāv

līdzīgi izstatītām lilijām.

 

Sambezi,

aiz bambusu priekškariem ar panteru nagiem,

platu ūdensmēli nokarājušos bezdibenā,

balti kūpošs ūdensvulkāns, uz šķautnes

nostādīts pērkona mākonis: Sambezi

ar nelaikā kritušiem kokosa riekstiem un upeszirgu mazuļiem,

beigtiem, ar lielu zāļu murskuli mutē.

 

Indusa,

kas cīnīdamās laužas starp klintājiem

un tuksnesī pārvēršas no dieva par sievieti,

izlaidušos ar laisku, līkumainu augumu

gar ciemiem, kas ir tikai mūŗi

ar šauru nodeldētu durvju spraugu,

un tālē aiz līdzenuma kāda vientuļa gulta

milst tukšuma vidū un gaida uz savu īpašnieku.

 

Ganga,

piesātināta ar govju mēsliem un mirušo pelniem,

izkvēpināta ar cukurainos tempļos mudžošām

cilvēku mušām, atbaidīgām ar augoņiem,

kas līdzinās spīdošiem mēļsarkaniem ķirbjiem,

apmierināta ar delfīniem un viņu aptīrīšanas veidu,

sajūsmināta par džutu, kas mērc tajā savas bizes,

klausoties dziedoni, kas aizslīd ar laivu

un, trauslām cītaras skaņām pavadot, izklāsta

dievu mīlestības piedzīvojumus uz zemes.

 

Yangtse Kianga jeb Zilā upe

pietūkuši kā pātagas cirtiens pāri Lielajam tuksnesim,

caurdurta bambusa kātiem kā ar nepiekūstošu

tatuētāju adatām, upe ar uzstieptiem lūpu kaktiņiem

un neskaitāmām nabām.  Yangtse, kur aug rīss

no zemnieku rokām, vārīgs kā skropstas,

un viņi ar kājminu ratiem uzsmeļ ūdeni gaŗās rindās,

pagriezuši savas kailās svītrainās muguras

pret upi.

 

Huang Ho jeb Dzeltenā upe,

tuksnešu ūsainā čūska, klaiņotajā,

kas pārguļ, ķieģeļu cepļos, sieviete, kas dus

mēnešreizēs sulodama, cepēja, iekritusi mīklā, aukle

ar dubļavu krūtīm divās rindās kā cūcenei,

pana flauta no bambusa, kas modina priedes,

lai tās kļūtu par tējas sietiņu vējam.

 

Jeņiseja,

dunoša zem sniega kā pazemes vilciens,

vikings ar ledaino bārdu, vērstu pret ziemeļiem,

novads, dusot savos sniega šūpuļkrēslos

starp egļu galiem un augstieņu smailēm,

ar sauli kā sodrējainu lakas pinkuli, klaidus mājiņām

kā izgruzdošām oglēm, gaismekļiem degot

dienas vidū, zem sniega spārniem.

 

Oba

ar saviem sidraba papeļu augstajiem vimpeļiem,

savām tumšajām priedēm, kas sijā sidraba pilienus,

savām kailajām baļķu mājām, kas svīdina sveķus saulē,

savām dzedrajām pionieŗu dziesmām auksta zaļuma vakaros,

savām ugunspilīm ar septiņiem dūmus veļošiem atvērumiem

savu operas skatuvi ar zābaku danci starp labības kūļiem.

 

Misisipi,

ķieģeļu bibliotēka un lupatlaša rati

ar apavu ziedes nēģeŗiem karameļu sarkani svītrainā kreklā,

bandžo skaņas no galvanizētām skārda rampām,

peldošas margrietiņas kā debesīgu naglu galviņas

upes eļļainajā ādā un ūdenskrātuvju

gaŗkājainie zirnekļi, apvidus spiegi.

 

La Plata jeb Sidrabupe

nopietna it kā miljards peso,

dumbrājā iekritusi sidraba karote, nēģis

ar minija plankumu pie galvas, bada upe

ar salmu platmalēm un miklām segām,

kur tā sijā kviešus, krauj ādu grēdas

un kūkumā nes savas marmora kapsētas

dzīvajo ziņai.

 

Pasaules dižās upes! Esmu skatījis tās

gan nedzerdams no tām, sadomājies,

pasākdams lasīt to virpuļos.

 

 

Atdzejojis Fricis Dziesma

 

Zviedru rakstniecības novatora Artura Nila Lundkvista (1906-1991) vairāk nekā 80 grāmatās pārstāvēta gan dzeja, proza un literatūras kritika, gan arī eseja un nozīmīga publicistika. 30. gados viņš ir viens no vadošajiem Vitālistu dzejas kustības un grupējuma 5 unga (5 jau­nekļi) pārstāvjiem. Viņa filozofiski piesātinātajos, asociatīvi blīvajos, vienmēr modernistiskajos un bieži šokējošos darbos (paniskā un netī­rā dzeja, aforistiskā lirika) atrodami sirreālisma elementi, seksuāls misticisms, internacionālisms, ilgas pēc visas cilvēces solidaritātes. Lundkvists paplašinājis zviedru kultūras apvāršņus vairāk nekā jebkurš cits ar saviem daudzajiem pasaules ceļojumu aprakstiem, esejām un cittautu autoru (Pablo Neruda, D.H. Lawrence, T.S. Eliot, William Faulkner u.c.) darbu tulkojumiem zviedriski. Ievēlēts par Zviedrijas Akadēmijas locekli (1968), vēlāk arī par Nobela Literatūras prēmijas komisijas locekli. Världens stora floder (Pasaules lielās upes) atdzejotājs, dzejnieks Fricis Dziesma, pazīstams arī kā ventiņu dzejdaris Alant Vils un profesionāls fotogrāfs.

 

 


 

Bobs Dilans

(Bob Dylan)

 

BŪS SKARBS

LIETUS, KAS

GĀZĪS

Kur biji tu, mans mīļais dēls?

Kur biji tu, mans zilacainais?

Es klupu pa divdesmit miglainiem kalniem,

Vilkos pa sešiem lielceļiem līkiem,

Soļoju septiņos skumīgos silos,

Bridu pa divpadsmit mirušām jūŗām,

Gāju kapsētai mutē tūkstošiem jūdžu.

Un būs skarbs, skarbs, skarbs, skarbs,

Būs skarbs lietus, kas gāzīs.

 

Ko redzēji tu, mans mīļais dēls?

Ko redzēji tu, mans zilacainais?

Zīdaini sēžam starp plēsīgiem vilkiem,

Dimantiem bruģētu lielceļu tukšu,

Asinis pilam no kokzara melna,

Veserus tūkstošus sārtasiņainus,

Kāpnes baltas, kas mirdzēj’ zem ūdens,

Teicēju barus ar salauztām mēlēm,

Dunčus un šautenes bērniņu rokās.

Un būs skarbs, skarbs, skarbs, skarbs,

Būs skarbs lietus, kas gāzīs.

 

Ko dzirdēji tu, mans mīļais dēls?

Ko dzirdēji tu, mans zilacainais?

Es dzirdēju pērkona dārdošos draudus,

Un vilni, kas pasauli dzelmē spēj gremdēt,

Bundz’niekus simtus ar degošām rokām,

Simttūkstošus čukstam, kad nebij’ kas klausās,

Tūkstošiem smieklu, kad kāds mira badā,

Un ielsmalā mirušā dzejnieka dziesmu,

Un klaunu, kas raudāja strupceļa galā.

Un būs skarbs, skarbs, skarbs, skarbs,

Būs skarbs lietus, kas gāzīs.

 

Ko satiki tu, mans mīļais dēls?

Ko satiki tu mans zilacainais?

Es satiku bērnu pie zirdziņa beigta,

Un cilvēku baltu, kam saitē melns kucēns,

Sievieti jaunu, kam ķermenis dega,

Meiteni, kas man spēj var’vīksni pasniegt,

Puisi, kas smagi bij’ ievainots mīlā,

Un citu, kas smagi bij’ ievainots naidā.

Un būs skarbs, skarbs, skarbs, skarbs,

Būs skarbs lietus, kas gāzīs.

 

Ko darīsi tu, mans mīļais dēls?

Ko darīsi tu, mans zilacainais?

Es atpakaļ došos, jo lietus vēl nelīst,

Visdziļākā, tumšākā, melnākā mežā,

Kur cilvēku daudz, bet kur rokas ir tukšas,

Kur ūdens ir piesūcies indīgām skrotīm,

Kur lauksēta stāv blakus cietumam drūmam,

Un bende kur slēpjas aiz aizsegta ģīmja,

Kur bads ir baigs, un kur dvēseles aizmirst,

Kur krāsa ir melna, kur skaitlis ir nulle,

Un es domāšu, dvesīšu, vēstīšu vēsti,

Un no kalna to saukšu, lai visiem būs dzirdēt,

Un uz jūŗas es stāvēšu līdz kamēr grimstu,

Bet savu dziesmu es pratīšu labi, kad dziedu.

Un būs skarbs, skarbs, skarbs, skarbs,

Būs skarbs lietus, kas gāzīs.

 

 

Atdzejojis Juris Rozītis

 

MŪŽAM JAUNA

Lai Dievs palīdz Tev un svētī.

Lai Tev vēlmes piepildās.

Lai Tu mūžam citiem dari,

Kā tiem darīt pienākas

Lai Tu celtu trepes zvaigznēs,

Katru kāpsli kāpt bez kauna.

Lai Tu mūžam būtu jauna!

Mūžam jauna, mūžam jauna −

Lai Tu mūžam būtu jauna!

 

Lai Tu augtu mūžam taisnīga,

Lai Tu augtu patiesa.

Lai Tu skaidri gaismu saredzi,

Kas ap Tevi aplieta.

Lai Tu mūžam taisni stāvētu,

Droši pestī sevi no ļauna.

Lai Tu mūžam būtu jauna!

Mūžam jauna, mūžam jauna −

Lai Tu mūžam būtu jauna!

 

Lai Tev rokas vienmēr strādā,

Lai Tev kājas veikli kust.

Lai Tev vienmēr drošs ir pamats,

Kad maiņu vējš sāk pūst.

Lai Tav dziesma mūžam skanētu,

Lai Tev sirds ir allaž sprauna.

Lai Tu mūžam būtu jauna!

Mūžam jauna, mūžam jauna −

Lai Tu mūžam būtu jauna!

 

 

Atdzejojis Juris Rozītis

 

Tautas / rokmūzikas dziesminieks un autors Bobs Dilans (Bob Dylan, īst.v. Robert Allen Zimmerman) pats sacerējis un komponējis vairāk nekā 500 lirisku dziesmu, kuŗas bieži raksturo intelektuāla ievirze, arī neapmierinātība ar ASV sabiedrisko struktūru. Publicējis trīs grāma­tas. Dēvēts par „dumpinieku ar pamatotu iemeslu,” pat par „savas paaudzes Šekspīru,” 60. un 70. gados pārstāv ASV „kontra-kultūru.” Stipri ietekmējies no bītņiku (beatnik) dzejniekiem un amerikāņu nemiernieciskā brīvdomātāja tautas dziesminieka Vudī Gatrī (Woody Guthrie), arī Velsas (Wales) dzejnieka Dilana Tomasa (Dylan Thomas), no kā arī patapinājis savu nom de plume. 1970. gadā Prinstonas (Princeton) Universitāte piešķir goda doktoru mūzikā. Ieguvis daudzas citas balvas, to vidū Francijas visaugstāko apbalvojumu kultūras jomā Commandeur dans l’Ordre des Arts et des Lettres.

 

 


 

Džerārds Menlijs Hopkinss
(Gerard Manley Hopkins)

 

 

MAITAS MIERS

 

Nē, es ne, maitas mier, Izmisum, ne mielošos tevī

Ne atšķetināšu, kaut irst tie, šos pēdējos cilvēkdzīparus

Sevī, nedz visugurdens, saukšu Nespēju vairs. Spēju;

Spēju kaut ko, cerēt, vēlēties rīts nāc, ne vēlēties ne būt.

Bet ā! bet ō! tu briesmīgais, kamdēļ, tu vēlies rupji mani

Savu pasaul’s plēsēju labo ķetnu ķert? laist lauvas locekli pret mani? vērot

Tumšām rijīgām acīm manus lauzītos kaulus? un vētīt

Ak, vētras vēzienos, mani tur čupā; mani − izmisīgi tevis vairoties, bēgot?

Kamdēļ? Lai mans pelus putētu; mans grauds gulētu, dzidrs un tīrs.

Nē, visā tai pūlē, tai mokā, kopš (liekas) es skūpstīju rīksti,

Drīzāk roku, mana sirds rau! laka spēku, zaga prieku, smēja, gavilēja.

Kam gan gavilēja? Varonim kā debesdarbi meta mani, kāja mina

Mani? Vai man kas ar viņu lauzās? Ak kuŗam? vai katram? Tā nakts, tas gads

Nu dzēstā tumsā, kad es nožēlojams gar zemi lauzos ar (mans Dievs!) manu Dievu.

 

 

Atdzejojis Juris Rozītis

Angļu dzejnieku un vienlaikus Jezuītu priesteri Džerardu Menliju Hopkinsu (Gerard Manley Hopkins, 1844−1898) 1884. gadā ieceļ par grieķu literatūras profesoru Universitātes Koledžā, Dublinā, kur viņš mirst no tīfa. Viņa darbi, ieskaitot „šaušalīgos sonetus” (terrible sonnets), pirmoreiz sakopoti grāmatā vairāk nekā 40 gadus pēc Hopkinsa nāves (1918), bet tikai pēc otrā dzejkrājuma (1930) viņš tiek atzīts par vienu no spilgtākajiem 19. gadsimta dzejniekiem, kurš lielā mērā ietekmējis veselu rindu 20. gadsimta dzejnieku (T.S. Eliot, Dylan Thomas, W. H. Auden, Stephen Spender, C. Day Lewis, u.c.).

 

Jaunā Gaita