sākums godīgs

nesaka: zinu

redz pazudušu atslēgu

nezinot

ka pazudusi

sākums

nav it nekā nobeigums

beigas

nav it nekā sākums

gads iesācies

apmācies kurp ies

šī gadsimta pēdējais

(pilsēta kā melnbalts

foto attēls

no kuŗa izlido attāls

putns

es pats tikpat melnbalts

kā viens no pirmajiem

foto attēliem pēc

pasaules kaŗa

kad katrs dara ko var

to var redzēt

no sastingušajiem

atvēzieniem

no dūrēm

kuŗas tik tikko

izņemtas no kabatām

un mākoņiem kuŗi

noteikti ir ceļā...)

cik nevajadzīgs

tas troksnis ap katru gadu

kas vēlas būt vēsture

pirms laika

ārā vēss

laiks pirmais

mani ievēro no rīta

kad atvēris acis

vēroju laiku

laiks

kā jau daždien tā šodien

draņķīgs

nav laika

Lēna nakts iela ir izejviela

miega naftalīnam

Oslo iela ir Stokholma un Rīga vienā

Narvesens Seven Eleven Pripps un citi dāņi

Pavasaris pie krasta Atlantijas okeāna paskatā

mitri rietumi klauvē pie durvīm

Tumsa vairs nekrīt kā sega

tā velkas kā aizkari logos

Solo Oslo iela zolēs

Nu sāksies vasaras terapija: terra

incognita pierāpija

ĀLANDES

Klinšains krasts, pamale

Sārta, gaišnakts vidū,

Ezeri, jūra

Rāms vakars

Bērnu čalas, smiekli

Nekā ārpus tā nav

Un tomēr, nekas nav aizmirsts

Tik jānosauc vārdā,

Tas atgriežas

Un tu to uzņem

Kā ciemiņu, kuŗam jāsniedz

Palīdzība, vai kā senu draugu

Sen neredzētu, kas tevi tomēr

Apliecina

Tā paiet pāris dienas

Un arī ja nekas nav mainījies

karstas ogles kaili vīri alus

sarunas par futbolu

un alus skārdenes kvēlo

nakts vidū mākoņi kvēlo

pamale kuģi

auksta duša

bet nakts ir kļuvusi siltāka

ziemeļu vasaras izmisīgais skaistums

tās gaisma deg tik īsu brīdi:

tās miera arums gada gaŗums

gaiša diena tāli lietus režģi

gaišreģi prātulo

televizoros un spoguļos

es noguļos zālē

ausīs iespraužu varavīksnes abus galus

klausos kā tālē

radības agrīnā rītā

kāds spriež par to

kā sanāca kā būs

ROOM WITH A

Kad šorīt piecēlos,

Paskatījos spogulī

Un redzēju zilas debesis, zaļoksni,

Doma baznīcu un jūru

Un es nodomāju: laikam šodien esmu

Reti labā omā −

Samierinājies ar zaļoksni, jūru,

Domu un debesīm sev

Par Juri Kronbergu skat. JG 229:2

Simtgades tuvumā viņš palika tai sapnī,

Kurā meklēja, gaidīja, sauca

Savu draisko, skaisto suni,

Kas it kā nozagts,

It kā aizmaldījies...

Varbūt tomēr skraida pa dārzu,

Ošņādams kaķu smārdus? −

„Kāro, Kāro, brokastis jāēd!”

Bet suns jau kopš septiņiem gadiem zem rozēm.

Vecīgais radinieks, bērnībā ķircināts,

Tas gan uzradās. Atriebās beidzot!

Pieslēja spieķīti, rādījās spogulī,

Apmetās namā un negāja projām.

Ko nu darīt? Kurp doties?

Labi būtu vēl redzēt tās ielas −

Bieži rādās: ik dienas tur soļo

Vīrietis domīgs, bet stiprs un veikls,

Pajaunu seju, kas mainījās gausi.

Ieceres prātā, vēstule kabatā,

Divi priecīgi suņi nāk līdzi...

Īstenība

Ilgi pazītā, vienīgā!

Viss cits − tikai ķēmīgā apburtībā.

Literatūrzinātnieks, esejists Gundars Pļavkalns ir
JG līdzstrādnieks kopš 1961. gada. Dzīvo Austrālijā.

Sirmgalvji, aizmirsuši savas dullās dienas,

Veci, mācīti, cienīgi plikpauri

Raksta atmiņas un skaidro rindas,

Ko jauni vīri savās koikās, nemiera pilni grozoties,

Virknēja mīlestības izmisumā,

Lai glaimotu skaistuļu nedzirdīgām ausīm.

Viņi klepos tinti līdz pasaules galam,

Deldēs dibeniem krēslu sēdekļus pie rakstāmgaldiem,

Lai iegūtu cieņu, tēvzemes balvu.

Tiem nebūs vairs neviena traka drauga.

Kungs, Dievs, ko gan tie teiktu,

Ja Linards Tauns tos ceļā sastapis sveiktu?

Par Jāni Krēsliņu skat. JG 227:43.

Arī mākoņi

Vēl pabīdās nostāk.

Saule nu atspīd tik cerīgi

Skaisti te sarūsējušās margās.

Tad paver durvis. Iemet ielmalas

Cepurē sīknaudu kādu, nu tāpat vien,

Dods devējam mazliet, paveŗ

Durvis, lai saule iespīd tur

Tālā telpā, citā lappusē

Vēl neierakstītā.

Tik

Gaišs un skaists viss pēkšņi.

Laikam darīšana ar sirdslietām, sen

It kā izdalītām, jaunatrastām, kas visas

Tavas tagad, starojošas. Kā sapnī jūtu, sirds

Eksplozija, pie mutes mute, Tava

Dzīvības dvesma.

Trakais!

Atkal varbūt teiksi, bet −

Skaties! − cik krāšņi saule atspīd margās,

Un tas ir skaisti.

Atver durvis.

Redzi,

Neskarts rīts, jaundzimusi diena,

Auklējama, iemīlama, aptveŗama.

Kurmja patsaruna, pašsaruna, monologs, tāds tam,

dialogs, triologs, nē, nekad nē, savsaruna, nesaruna, jā,

vienmēr tā, tikai tā, nekad citādi, citādi,

nekad, nu jā, savsaruna gana tam,

kurmja runa tāda, alā gana,

gana tam, tur jau gan,

tikai tad, tikai tā,

vienmēr tā.

Tā.

Par Juri Zommeru skat. JG 224:6−9

BIEZPIENS AR

redzi kā dzīvo biezpiens ar krējumu

putu čemuri ceļas un plok

aizbāz muti ar pabiezu sējumu

jūti kā zemajās debesīs maldās

piena kunkuļos bezkaunīgs skats

mūsu ļipas glāstīs vēl saldāk

šīm vēstīm adresātu nav

uz katras lapas rakstīts LOVE

tu jautri laipno lavu lej

kā cāļa zupu dvēselei

klāt atkal līksmes apogejs

tu šonakt atkal medīt ej

kāds aploksnīti vaļā rauj

padebešos ciemojos

ēdu nieri taukos

piedzēruši pūpēži

putēja un plauka

laipni ļāva padziedāt

saldi nobučoja

maigi aknas knābāja

kad negāju projām

Kārlis Vērdiņš raksta dzejoļus kopš pieciem, sešiem gadiem, kad vel skaitās padsmitnieks. Neraugoties uz to, daļa jau atdzejota ukraiņu, baltkrievu, somu un angļu valodā, un Nordik apgāds pērngad laiž klajā viņa dzejkrājumu Ledlauži (skat. JG 228:43−45).