Jaunā Gaita nr. 24. novembris - decembris 1959

 

skabargas

 

Skabargu autoru tiesības aizsargātas. Bez autora vai Skabargu redakcijas atļaujas par ievietotajiem rakstiem smieties vai dusmoties aizliegts. Ar autora
vārdu, segvārdu vai iniciāļiem parakstītajos rakstos izteiktās domas ir autora paša un tāpēc nemaldīgas. Atzīdama demokrātijas principus un gribēdama sevi aizsargāt, Skabargu redakcija atteicas izteikties par to, ko veicina, demokrātijas principus atzīdama un tā tālāk.

 

Zilberts piedomā

 

 

 

 

Krievi izpēta mēness otro pusi

Austrumi un rietumi

 Pārņemts no GLOBUS − Vīnes festivāla speciālizdevuma


 

 

  

Skabargu redakcijas padomnieks

 

Skabargas! Savā 23. padomniekā jūs esat uzrakstījuši rupjību kokļu rakstā! Es protestēju. Un ieteicu vecākiem jūsu žurnālu nepirkt, lai nesamaitātu bērnus! Vai tad Jūs tiešām neko citu nezināt kā rakstīt rupjības?

B. Rupnis, Merilendā.
P.S. Man ļoti interesē, kas īsti tur kokļu rakstā uzrakstīts. Vai varat man pačukstēt (bet ne skaļi!)?

 

Skabargu redakcijas atbilde: Jūsu morālā stāja ir tiešām teicama. Bet vai jums vajadzēja nostāties pret tik latvisku tradīciju kā rupju maizi? Kokļu rakstā teikts: „Rupucis ir rupja maize”.

 

 

Godātie Skabargu redaktori:

Gribu lūgt padomu. Laikraksta Laiks š.g. 7. novembŗa numura 2. lapas pusē lasīju ALA valdes priekšsēža kunga rakstu „Pirms desmit gadiem un tagad.” Tajā rakstā, apskatot svarīgas pārmaiņas sakarā ar trimdas ieilgšanu, priekšsēža kungs raksta: „Daudzi enerģiski Latvijas atbrīvošanas laikmeta politiskie un sabiedriskie darbinieki pamazām sasniedz tādu vecumu, kad vairs nevar domāt par aktīvu karjeru Latvijā, pat ja tā atbrīvotos, un arī šeit trimdā vairs nevar aktīvi veikt organizāciju darbu. Atgriešanās atbrīvotajā dzimtenē kļuva problemātiska.”

Vai Jūs man varētu pateikt, ko autors domā ar vārdu „aktīva karjera”?

 

Redakcijas atbilde: Amerikas Latviešu apvienībai ir iekšējās un ārējās informācijas nozare ar vairākiem desmit darbiniekiem. Prasait tai.

 

 

Skabardzniecība! No kuŗa laika Koks saucas par „Quox”? Ko šāda parādība jums izsaka?

Fricis Reichenbachs, Anglijā.

 

Skabargu redakcijas atbilde: Mēs reiz pazinām kādu Krūmiņu. Amerikāņi raksta „Krumins”, izrunā „Kramins”. Kad mūsu paziņa pieņēma ASV pavalstniecību, viņš uzvārdu mainīja pret „Kroominysh”, lai vārdu pareizi izrunātu. Mēs pazīstam kādu Bērziņu, kas atsakās pieņemt Anglijas pavalstniecību, jo, ja viņš mainītu rakstību, iznāktu „Barezinysh” vai arī „Bearzinysh”. Viņš neesot ne „kails”, ne ari „lācis”. Jūsu minētā parādība mums, tātad, izsaka, ka ne vienmēr latviešu vārdus var labi pārrakstīt angļu rakstībā, vai arī, ka ne vienmēr tie angļu mēlē izsaka to pašu, ko latviešu, Bet kas vainas vārdam „Quox”?

 

 

Skabargu vadība! Noskatīju „Laikā”, ka okupētajā Latvijā tipiski komūnistiskas trobeles. Kompartijas jaunais šefs Pelše esot teicis, ka avīze Padomju Jaunatne izdarījusi daudz polītisku kļūdu. Par tās darbu bijis pat jāspriež partijas CK birojam! Šis ir tikai viens no nedaudzajiem piemēriem faktam, ka apspiestajā Latvijā prese nav brīva un tai liek rakstīt to, ko partija grib. Citādi — caps pie rīkles! Ko jūs par to sakāt?

Aloizs Bricāns, Ziemeļkalifornijā.

 

Skabargu redakcijas atbilde: Mēs sakām paldies visiem labajiem gariņiem, ka dzīvojam demokrātiskā iekārtā, kur kaut kas tāds tiešām ne sapņos nebūtu iespējams.

 

 

Skabargu redakcija! Atļaujos paskaidrot, ka manā vārdā Skabargu 23. numura padomniekā ieviesusies kļūda. Mans vārds īstenībā ir Yan W. Quox un ne W. Yan Quox.

Yan W. Quox (Jānis Koks), Amerikā.

 

Skabargu redakcijas piebilde: Trucke gun! Atwineoyet!

 

 

Skabargas! Kad ierados ALJA-s kongresā, Grand Rapidos, man iedeva lapu, kur, kā teica, esot informācija par viesnīcām un iebraucamām viesnīcām (moteļiem). Tur starp citu bija rakstīts tā: „Moteļi — paskatās iekš (Yellow pages). Daži sāk no $4,50 un aiziet līdz $12,-” Ko tas nozīmē?

Anna Hotelmane, Čikāgā

 

Skabargu redakcijas atbilde: Gluži vienkārši! Izdariet šādu eksperimentu. Apskatiet Endzelīna-Mīlenbacha latviešu valodas vārdnīcu. Ja tajā nav nekas par moteļiem, tad tūliņ rakstiet Arturam Kaugaram un pieteicieties Latviešu kultūras seminārā — galu galā seminārs tika dibināts, lai latviešu jaunieši saprastu latviešu valodu, ko lieto kongresu rīkotāji un citas oficiālas amatpersonas.

 

 

Skabargu redakcija!! „ALJA-s Ziņu” 8. kongresa 1. numurā (no kuŗa laika biļeteni rīko kongresus?) rakstīts tā: „ALJA-s ZIŅAS ir oficiāls ALJA-s izdevums. Tas iznāk katru mēnesi iepriekšējā mēneša pēdējā datumā.” Mani šis paziņojums uztrauc, jo nu man nav skaidrs, kad īsti biļetenu gaidīt, kad ne.

Pēteris Krankšķis, Rietumos.

 

Skabargu redakcijas atbilde: Arī mūs tas uztrauc, jo Jaunās Gaitas 23. numurs par spīti skaidram paziņojumam, ka iznāks 1. novembri, iznāca mēnesi vēlāk. Ja nu tā ir ar pavisam skaidrām formulām, kas tad gaidāms no „ALJA’s ZIŅU” laika rēķiniem?

Vispirms lai jums ir skaidrs, ka iepriekšējā mēneša pēdējā datumā nākošā mēneša „ALJA-s Ziņu 2. numurs nav iznācis. Valdes sēdē Čikāgā redaktrise lūgusi atļauju izdot dubultnumuru. Un tagad mēs traki kļūstam gudrojot, vai tam jāiznāk iepriekšējā mēneša vai priekšiepriekšējā mēneša pēdējā datumā. Bet „Ziņu” kā nav, tā nav.

 

 

Antons A. Acuraugs intervē Nikitu Sergejeviču Kruščevu

Moŗgalvā (AAA). Kad strādnieku un zemnieku valsts dižbiedrs Ņikita Sergejevičs Kruščevs viesojās Aiovas kukurūzas laukos, Antons A. Acuraugs devās viņu intervēt Skabargu redakcijas uzdevumā.

Skabargu ziņotājam ierodoties lielkapitālistiskā lielbudža un lielkulaka Rosvella Garsta lielsaimniecībā, viņš atklāja, ka dižbiedru ielenkuši monopolisti. Varēja skaidri izšķirt divus ielenkuma lokus. Ārējo veidoja laikrakstu, radio un televīzijas cilvēki ar saviem atribūtiem, iekšējo — drūma izskata sargi un aģenti ar saviem.

Šādā situācijā dižbiedram nepiekļūt. Acuraugs izmēģināja šturmēšanas taktiku, kas nedeva panākumus, jo līdzīgu taktiku lietoja viss ārējais aplenkums. Līšanas taktika savukārt atdūrās pie drūmajiem iekšējā ielenkuma skatieniem. Megafona taktikas lietošana beidzās ar Acurauga izsūtīšanu ārpus Aiovas robežām. Šīs niecīgās neveiksmes nenobaidīja Acuraugu. Viņš nolēma dižbiedru intervēt ar mēdija palīdzību.

Ar mēdiju Acuraugam norisinājās šāda saruna.

M.:        Vai subjekts jau ilgi miris?

A.A.A.:   Subjekts vēl diemžēl droši vien dzīvs.

M.:        Ardievu! Es varu izsaukt tikai beigtus subjektus.

A.A.A.:   Hm, un ja nu es piemetu kādu desmitnieku.

M.:        Tad var mēģināt.

A.A.A.:   (pie sevis) Nolāpītais komerciālisms:

M.:        Kāda subjekta nodarbošanās? Ko viņš dara?

A.A.A.:   Viņš ir diktators un droši vien diktē.

M.:        Ā, skolotājs!

A.A.A.:   Nē, nē! Apspiedējs, patvaldnieks.

M.:        Ļoti labi, ļoti labi! Tādus viegli izsaukt ar negatīvās indukcijas palīdzību. Vai pie rokas kāds objekts, kas subjektam nepatiktu?

A.A.A.:  Vergu nometņu karte?

M.:        Lieliski, lieliski! Un tagad sameklēsim vajadzīgo negatīvās indukcijas starpnieku! (Mēdijs aizvērtām acīm lēni velk pirkstu pār karti. Pirksts izceļo no Padomju Savienības un apstājās Ārējā Mongolijā.) Ā, te ir viens. Ūsains, ar acenēm. Viņa vārdā nosaukts kokteilis. Un tagad subjektu! Tā! Tā! Tā! Lēnām, lēēēnām. Resns, kustīgs, bez matiem. Vai tas ir īstais?

A.A.A.:  Tas pats, tas pats!

M.:        Indukcija nedarbojas! Ūsainis klanās un glaimo. Pēc rietumu piesmakušajām pilsētām te esot tik skaidrs gaiss vecuma dienām. Esot pateicīgs līdz nāvei par iespēju būt sūtnim zemē ar 600.000 kvadrātjūdzēm tuksneša, 2/3 cilvēkiem un 10 kamieļiem uz kvadrātjūdzes. Neder! (Pirksts ceļo tālāk, apstājas Kazakijā.) Es redzu elektrostaciju. Kāds vīrs bieziem matiem, kas vienā pusē karājas pāri pierei, eļļo lielo ģeneratoru. Drēbes viņam daudz par lielām. Un te atkal nāk subjekts! Eļļotājs atkal klanās. Elektrostacijas darbs esot tiešām veselīgs. Viņš īsā laikā pazaudējis lieko svaru bez speciālas diētas, sverot veselīgas 120 mārciņas.

A.A.A.:  Tas viņa priekštecis Maļenkovs. Pamēģiniet uz augšu.

M.:        Ā, redzu tagad lielu baru skrandaiņu lielā dzeloņstiepļu aplokā. Nāk subjekts. Un — kas tas? — skrandaiņi viņam metas virsū kā izsalkuši vilki. Negatīvā indukcija darbojas! Tagad! Tagad! Tagad! Parādies.

            Tai brīdī parādījās dižbiedra gars, kam apkārt kā sputņiks riņķoja vēl viens mazāks gars tulka Trojanovska izskatā. Tālāk risinājās šāda saruna.

N.S.K.:   Nakts vidū neliek mani mierā! Nolāpīts, Trojanovski! Kāds velns mani dīdīja līst šai zemē? Vai zini, ko es sapņoju?

T.:        Biedri priekšsēdi, lūgtu ievērot, mēs neesam vieni.

N.S.K.:   Nolāpīts! Un vēlreiz — kāds velns mani dīdīja! Izskatās atkal pēc viena no kapitālistu trikiem.

T.:        Es teiktu — preses konferences, biedri priekšsēdi.

N.S.K.:   Un es atkārtotu — kapitālistu triks!

A.A.A.:   Priekšsēža kungs, vai Jūs nepiesēstos man priekšā?

N.S.K.:   Jūs jokojat ar manu tituli!

A.A.A.:   Nu labi, sēstieties man aiz muguras!

N.S.K.:   Tad jau labāk priekšā.

A.A.A.:   Pirms runājam par nopietnām lietām, vai drīkstu Jums jautāt, kā pareizi izrunā Jūsu vārdu?

N.S.K.    Neapvainojiet mani! Es šeit esmu viesis un, ja Jūs ar līdzīgiem paņēmieniem mani apvainosit, es vienkārši izgaisīšu. Mana vārda izruna ir pavisam nopietna lieta.

A.A.A.:   Piedodiet! Pavisam nopietni — kā izrunā Jūsu vārdu?

N.S.K.:   Kruš-čafff!

A.A.A.:   Uz veselībām!

N.S.K.:   Ko?

A.A.A.:   Uz veselībām! Jūs šķaudījāt.

N.S.K.    Es nešķaudīju! Es izrunāju savu vārdu.

A.A.A.:   Vai Jūs ieteiktu savu vārdu izrunāt līdzīgi šķaudienam?

N.S.K.:   Šis ir ar nolūku provokatīvs jautājums. Man ir noruna ar prezidentu intīmos jautājumos neiejaukties. Un tāpēc es atsakos atbildēt. Bez tam iesnas un šķavas ir kapitālistiskas parādības.

A.A.A.:   Vai Padomju Savienībā cilvēki nesaaukstējas?

N.S.K.:   Nē! Tas viņiem noliegts ar likumu. Saaukstēšanās vietā ar likumu noteikts darbs.

A.A.A.:   Bet ja nu cilvēki tomēr saaukstējas? Jūs zināt — baciļi.

N.S.K.:   Tad viņi piemin manu vārdu, un viņiem kļūst vieglāk.

A.A.A.:   Vai tas nozīmē, priekšsēža kungs, ka Jūs esat augstākā vara savā valstī?

N.S.K.:   Nebūt nē! Augstākā vara ir darbaļaudis un viņu partija.

A.A.A.:   Bet kāpēc tad Padomju Savienībā Jūs neļaujat ļaudīm izteikt savu gribu brīvās vēlēšanās?

N.S.K.:   Te atkal Jūs esat iespaidojies no rietumu propogandas. Kas saka, ka Padomju Savienībā nav brīvu vēlēšanu. Tās neko nemaksā!

A.A.A.:   Hm, bet cilvēki var balsot tikai par vienu partiju, par komunistiem.

N.S.K.:   Kā gan citādi? Padomju Savienība ir strādnieku un zemnieku valsts. Un tādā var būt tikai viena strādnieku un zemnieku partija. Vai nav daudz efektīgāk nekā ļaut politiķiem plēsties savā starpā un rasties visādām neirozēm?

A.A.A.:   Bet ja nu kāds domā citādāk nekā partija?

N.S.K.:   Tas nav iespējams. Pie mums visi domā kā viens.

A.A.A.:   Kā viens? Vai drīkstu jautāt, kurš ir tas viens?

N.S.K.:   Es! Kurš gan cits?

A.A.A.:   Tāpat teica arī Hitlers.

N.S.K.:   Tas atkal ir provokatīvs jautājums!

A.A.A.:   Piedodiet, bet tas nebija jautājums.

N.S.K.:   Un tomēr es atsakos uz to atbildēt.

A.A.A.:   Bet nupat vēl Jūs teicāt, ka vara piederot darbaļaudīm.

N.S.K.:   Protams! Mums ir tāds sens sakāmvārds: „Darbatauta esmu es.”

A.A.A.:   Bet kā gan Jūs zināt, ka taisni Jūs esat tas viens izredzētais?

N.S.K.:   Kā gan es citādi būtu ticis savā amatā?

A.A.A.:   Runā, ka ar intrigu palīdzību.

N.S.K.    Es atsakos atbildēt. Piektais amendments. Atbilde varētu mani nostādīt šaubīgā gaismā.

A.A.A.:   Piedodiet, bet tas atkal nebija jautājums. Bet vai nerunāsim labāk par to, kāpēc Padomju Savienība patvarīgi okupēja Latviju un vēl tagad apspiež latviešu tautas ilgas pēc brīvības?

N.S.K.:   Vai šis ir jautājums?

A.A.A.:   Jā.

N.S.K.:   Šādi jautājumi dažiem cilvēkiem iesprūduši rīklēs kā beigtas žurkas.

A.A.A.:   Piedodiet, bet manā rīklē šī žurka kustas.

N.S.K.:   Nekas, es varu šīm žurkām palaist virsū dažu labu beigtu kaķi.

A.A.A.:   Ko gan beigts kaķis padarīs dzīvai žurkai?

N.S.K.:   Vēl nesen biju Latvijā, kur partija mani silti uzņēma. Es teiktu pat — ar sajūsmu uzņēma. Un tautai es pastāstīju, cik tā ir brīva un laimīga, ka var dzīvot lielajā Padomju dzimtenē. Asaras bija arī manās acīs, kad visi aiz laimes raudāja.

A.A.A.:   Varbūt viņi raudāja tāpēc, ka nebija laimīgi?

N.S.K.:   Ja es tautai saku, ka tā jūtas laimīga, tā jūtas laimīga.

A.A.A.:   ???

N.S.K.:   Jo mums ir tāds teiciens: „Kā auns blēj, tā aitas jūtas.”

A.A.A.:   Vai tas apmēram tas pats, kas: „Darbatauta esmu es?”

N.S.K.:   Lieliski! Lieliski! Jūs jau sākat izprast mūsu komunistisko dialektiku. Varbūt Jūs gribat pārskoloties un strādāt Austrumberlinē?

A.A.A.:   Pagaidiet, lūdzu! Es labāk piezvanīšu Skabargu redakcijai, vai — — —

N.S.K.:   Vai drīkstat piedāvājumu pieņemt?

A.A.A.:   — — — vai drīkstu Jūs intervēt tālāk. Ziniet, tas būs pats labākais - es lietošu tālruni.

N.S.K.:   Ak tā, nu es saprotu. Kapitālistiskais lielībnieks! Jūs tikai gribat man bāzt degunā savu telefonu.

A.A.A.:   Bet es tiešām tikai — — —

N.S.K.    Es jau zinu. Un tas ir tiesa — mums nav tik daudz telefonu, cik Amerikā. Mums nav arī tik daudz automobiļu, un mēs neražojam tik daudz kukurūzas. Bet pagaidiet! Pagaidiet tikai! Nepaies ne desmit gadi, kad mēs jūs pārsniegsim.

A.A.A.:   Vai tagad es drīkstu zvanīt?

N.S.K.:   Varbūt mums nav tik daudz mantu, ko vilkt kājās un mugurā, bet mums ir raķetes. Mēs esam trāpījuši mēnesim.

A.A.A.:   Priekšsēža kungs, vai nebūtu tomēr labāk, ja jūsu ļaudīm būtu ko vilkt kājās un mugurā, bet jūs mēnesim nebūtu trāpījuši?

N.S.K.:   Nu Jūs sākat aizstāvēties! Mēness Jums īsts vājuma punkts. Un ticiet man — mēs arī būsim pirmie, kas izšaus cilvēku uz mēnesi.

A.A.A.:   Tanī es labprāt ticu. Izšausit!

N.S.K.:   Redziet, redziet! Atkal viens vājš punkts. Dekadentie kapitālisti dreb, kad jāriskē zinātniskā progresa vārdā. Iegrimuši taukos un dolāros. Tikai septiņi „astronauti”! Pē! Mums ir tāds sens sakāmvārds: „Kas sāk, tam nāk.”

A.A.A.:   Un cik tad jums ir sanākuši?

N.S.K.:   Ceļojumam uz Mēnesi, Marsu, Venēru un citām vietām pasaules telpā lielā vienprātībā un sajūsmā pierakstījušies jau 199 miljoni!

A.A.A.:   Un Jūs pats kā pirmais?

N.S.K.:   Provokācija! Jūs tagad gribat tikt no manis vaļā.

A.A.A.:   Es nē, bet man interesē uzzināt, cik astronautu vēl jums paliktu, ja Jūs kā pirmais tiktu izšauts uz mēnesi.

N.S.K.:   Es esmu vecs zvirbulis. Bet nedomājiet, ka ar mani var jokot. Vai zināt uzdevumu par zvirbuļiem uz jumta un mednieku, kas vienu nošauj? Cik paliek uz jumta? Neviens, jo pārējie aizlaižas. Ja nu es Jums tagad prasu, cik zvirbuļu paliek no 199 miljoniem, ja viens tiek izšauts uz mēnesi, ko tad Jūs atbildēsit?

A.A.A.:   Skaidrs, ka paliek visi 199 miljoni.

N.S.K.:   Iekriti, kapitālisti

T.:         (dižbiedram pie auss): Bet viņam tasnība, biedri priekšsēdi!

N.S.K.:   Vienalga, es viņiem pavēlu lidot! Es nosaku ar likumu, ka viņiem jālido!

A.A.A.:   Neaizmirstiet, ka Jūs jau esat aizlidojis.

N.S.K.:   Trojanovski! Tu esi atlaists! Tu esi nozīmēts sētnieka postenī Omskā vai Tomskā — izvēlies pats. Vai es Tev neteicu, ka Tev jāizlabo manas kļūdas?

T.:         Biedri ... es ... man ... solos laboties ...

N.S.K.:   Tomsku vai Omsku?

A.A.A.:   Piedodiet, bet man nāk ... man nāk ... (Acuraugs nošķaudās pirmoreiz.)

N.S.K.:   Jūs izsmejat manu vārdu!

A.A.A.:   (šķauda vēlreiz.)

N.S.K.:   Es izgaisīšu, ja Jūs mani turpināsit provocēt!

A.A.A.:   (šķauda pēdējo reizi.)

N.S.K.:   (izgaistot) Kapitālistu provokātors!

T.:        Nost ar zvirbuļiem! Sētniecība ir nākotnes proletariāts! Uz cīņu mosties, sētniecība! Visu zemju sētnieki, apvienojieties! (Izgaist.)

M.:        Trīsdesmit dolāri, lūdzu!

A.A.A.:   Nolāpītais komerciālisms! Visu zemju acuraugi, apvienojieties!

            (Pie tālruņa.)  Skabargu redakcija? Speciālrēķins — trīsdesmit dolāri. Speciālziņojums — pierakstiet!

 

 

Jaunā Gaita