Jaunā Gaita nr. 252. marts 2008

 

 

ŠĪS ZEMES GAITAS IZBEIDZ dzejniece, vairāk nekā 20 gadus (1976-1997) JG dzejas nodaļas redaktore, Radio Brīvā Eiropa latviešu redakcijas līdzstrādniece kultūras jomā, Aina Kraujiete (1923-2007). 1944. g. beigās, pirms krievu otrreizējās okupācijas, dodas bēgļu gaitās, nonāk Vācijā (Veimārā, Hanavā, Frankfurtē pie Mainas), kur studē medicīnu, tad Kanadā. Ņujorkā (kopš 1953) strādā vēža pētniecības institūtā. Izdod dzejkrājumus Es esmu vasara (1963; Z. Lazdas balva), No aizpirktās paradīzes (1966), Kristalls un māls (1970), Ne bungas, ne trompetes (1974; Kultūras fonda balva), Spoguli, spoguli, atklājies (1986; KF balva), poēmas Somnambulists un Stikla sieviete (abas 1995), izlase Jau čūsku ritulis ris (1998). Skat. Intas Ezergailes „Debess sākas pie zemes: Ainas Kraujietes dzeja” JG237(2004):11-17 un Jura Silenieka rakstu šī nr. 11. lpp. Rakstniece un publiciste, Brāļu Kaudzīšu dzimtas atvase Marianna Ieviņa (1922-2007). Bēgļu gaitās 1944. g. otrā pusē nonāk Plauenā pie Leipcigas, tad Fišbachas bēgļu nometnē (1946-1949), pēcāk Sirakūzās (Syracuse), Ņujorkas pavalstī, vēlāk pārceļas uz Bostonu. Bez daudziem rakstiem trimdas periodikā publicē stāstu grāmatas Kas kaitēja nedzīvot (1990; Kārļa Goppera Fonda balva, 1991), Skola ir maza valsts (1991 un 2001; PBLA KF Kr. Barona Prēmija, 1992), Rudenī brauksim mājās (2000; KGF balva). Kultūrvēsturiska nozīme ir viņas atmiņām par dzejnieku Aleksandru Pelēci JG241-245 (2005-2006). JG līdzstrādniece Lia Šmita (1927-2007) studijas iesāk Vācijā (Karlsruhe), turpina Ziemeļkarolainā (North Carolina) un Ņujorkas štatā, kur Sirakūzu U. kļūst dubultmaģistre – vācu filoloģijā un bibliotēku zinātnē. Kopš 1968. g. galvenā izziņas bibliotekāre Konektikutas štatā (New Canaan, Connecticut), ASV. Literāte, folkloriste, skolotāja, kultūras darbiniece Margarita Biezaite (1921-2007). Kopā ar vīru Ēriku (1911-1994) Adelaidē, Austrālijā, izveido no aptuveni 45 000 vienībām sastāvošu Latviešu mūzikas krātuvi, kas kopā ar turienes Latviešu muzeja literatūras, teātra un tēlotājas mākslas materiāliem un plašu personisko archīvu, Biezaitei pārceļoties uz Rīgu (1996), nonāk Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā. Teatru režisors Andris Blekte (1923-2007) iegūst zviedru teatrāļu uzmanību ar Beketa (Samuel Beckett) Fin de partie (Beigu spēle, 1957) iestudējumu. Strādā Malmes pilsētas teātrī par režisoru, augstskolā par aktiermeistarības pedagogu un vienlaikus bagātina trimdas teātri ar daudzu lugu iestudējumiem – Kaudzīšu Mērnieku laikiem (1959), Brigaderes Sievu kaŗi ar Belcebulu (1989 – Eiropas Latviešu dziesmu svētkos) u.c. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ieved Dailes teātra starmešu gaismā līdz tam nepazīstamus Rietumeiropas dramaturgu darbus – Keselringa (Joseph Kesselring) Arsenic and Old Lace (Arsēns un vecas mežģīnes), Fedō (Georges Feydeau) Tailleur por dames (Dāmu šuvējs) u.c. Akvareliste Maija Bērziņa (1932-2007), ilggadējā Amerikas Latviešu mākslas apvienības biedre, mākslas galerijas The Blue Sky Gallery vadītāja Kolumbusā, Ohaio štatā (Columbus, Ohio). Satiksmes negadījumā bojā iet literatūrzinātnieks Harijs Hiršs (1937-2007), ilggadējs ZA Valodas un literatūras institūta līdzstrādnieks, Kritika un polemika (1978), Autora pozicija romānā (1980), Prozas poētika (1989) u.c. grāmatu autors vai līdzautors. Studiju laikā bezmazvai izslēgts no LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes par Brīvības pieminekļa fotografēšanu. Viens no 20.gs. mūzikas milžiem, elektroniskās mūzikas pionieris, oriģinālais un ietekmīgais vācu komponists Karlheincs Štokhauzens (Karlheinz Stockhausen), 1928-2007, kuŗa kontā ir 362 visnotaļ intelektuāli augsta līmeņa kompozīcijas.   (re)   GRĀMATAS   DZEJA. Pievienojamies dzejnieka Imanta Auziņa ticībai, ka dzeja paliks viena no galvenajām mākslām arī 21.gs., jo nekur citur sirds un prāts nav tik nesaraujami kopā. Bez viņa paša krājuma Ars poetica, kur iekļauti pēdējos 10 gados radīti dzejdarbi, no pēdējo mēnešu devuma par šo nesaraujamību labu liecību dod Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli (¼ Satori), kuŗu autore Ingmāra Balode (skat. JG250 un JG251) nebūt nav kaut kāda valšķīga lolita, kas rozā topiņā izaicinoši sūkā ledenes, bet gan jauna sieviete, kas jau iemācījusies pakļaut valodu, likdama tai tecēt itin grodā pavedienā (Kārlis Vērdiņš), gan arī, par spīti ne vienai vien grūti atšifrējamai noskaņai, Ievas Rupenheites 2. krājums Melnās krelles (Neputns), Ingas Gailes 3. krājums Kūku Marija (Orbita), kas dižojas ar Dzejas dienas balvu, gan arī paša Vērdiņa bērniem domātie 17 dzejoļi Burtiņu zupa (Liels un mazs), no kuŗas var pasmelt tīri labus gardumus, piem., māmiņas atzīšanās: no rīta līdz pēcpusdienai / es strādāju pilnu slodzi / un mazā kambarī sēžu / ar to riebīgo odzi. ORIĢINĀLPROZAS devumā sevišķs svars jāpiešķir Latviešu literatūras vēstures (1999) autora Gunta Bereļa Ugunīgiem vēršiem ar zelta ragiem. Romānu raksturo sulīgi raksturi, dažbrīd baisi notikumi plus divas galvenās līnijas sižētā – par literatūru un par mākslu. Vairāk nekā 30 lpp. garš fragments publicēts Karogā (2007, 4). LATVIEŠU IZDEVUMIEM CITVALODĀS pievienojas Valda Rūmnieka un Andreja Miglas žurnāla Karogs un R. Gerkena konkursā godalgotie Kuršu vikingi (1998) lietuviski – Kuršiu vikingai (Vaga), kā arī vēsturnieka un publicista Ulda Ģērmaņa Latviešu tautas piedzīvojumi angļu valodā – The Latvian Saga (Atēna; tulk. Kārlis Streips). Iepriekš grāmata izdota lietuviski un piedzīvo veselus 10 izdevumus latviski. Laba daļa pirmpublicēta turpinājumos mūsu lappusēs – JG8(1957)-21(1959).   LITERATŪRZINĀTNES jomā jāapsveic strukturālista Kalera (Jonathan Culler) Literatūras teorijas (Literary Theory: A Very Short Introduction, 2006) Haralda Matuļa latviskojums, ko laiž klajā „¼ Satori”. Pasaulslavenajai zviedru rakstniecei veltīta Mudītes Treimanes Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi (Zvaigzne ABC). ORIĢINĀLPROZAS devumā sevišķs svars jāpiešķir Latviešu literatūras vēstures (1999) autora Gunta Bereļa Ugunīgiem vēršiem ar zelta ragiem. Romānu raksturo sulīgi raksturi, dažbrīd baisi notikumi plus divas galvenās līnijas sižētā – par literatūru un par mākslu. Vairāk nekā 30 lpp. garš fragments publicēts Karogā (2007, 4). LITERĀRĀ MANTOJUMĀ iekļaujams Andreja Eglīša, Lūcijas Garutas un Rīgas kamerkora „Ave sol” dzejas-mūzikas izdevums Dievs, Tava zeme deg! (Valters un Rapa) un Intas Čaklās sastādītā Māra Melgalva (1957-2005) Dejas virs bezizejas (Tapals) ar darbiem no visiem četriem dzejnieka mūžā iznākušajiem krājumiem. Vairāki Māra pirmpublicējumi iespiesti JG lappusēs – JG233(2003):3-6 un JG241(2005):12. TULKOJUMI bieži vien pārspēj oriģinālprozu, piem., latīņamerikāņu lieliskie maģiskā reālisma šedevri – Huana (Juan) Rulfo (1918-1986) Pedro Paramo (1994; Atēna, tulk. no spāņu Guntis Valujevs), kas stipri ietekmē citus rakstniekus, un ne tikai Latīņamerikā, un meksikāņa Fuentesa (Carlos Fuentes, 1928) Artēmio Krusa nāve (La muerte de Artemio Cruz, 1962; tulk. Voldemārs Meļinovskis). Tad vēl Nobela Prēmijas literatūrā (2001) un angļu Bukera balvas (Booker Prize 1971) laureāta, Trinadidā dzimušā Naipola (Sir Vidiadhar Surajprasad Naipaul, 1932) romāns Burvju sēklas (Magic Seeds, 2004; tulk. no angļu Zane Rozenberga) un obligāti izlasāmais vai pārlasāmais rakstnieka Jāņa Ezeriņa jau 20. gadu pašā sākumā pārtulkotais Stendāla (Stendhal, īst. v. Henri-Marie Beyle, 1783-1842) romāns Sarkanais un melnais (Le rouge et le noir, 1831). VĒSTURES jomā, īpaši 20.gadsimta, arī pēdējos mēnešos laista klajā vesela rinda vērtīgu un vajadzīgu darbu. Jau agrāk izdotajai grāmatai Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs pievienojas Latvijas Valsts arhīva vēsturnieku Ivetas Šķiņķes, Jāņa Riekstiņa un Aijas Kalnciemas divsējumu Aizvestie. 1949. gada 25. marts – diena, kad no Latvijas specnometinājumā uz Omskas, Tomskas un Amūras apgabaliem deportē 44 271 cilvēku. Pirmā krievu gada (1940-1941) upuriem Liepājas novadā veltīta Ainas Burijas Mūžīgā sāpe (Mantojums), bet Dienasgrāmatā: Kara zēna atmiņas, 1944.18.VIII-1946.13.III (Dzīvesstāsts) aculiecinieks Laimonis Upmalis veltījis daudz lappušu pie Māras dīķa Nometņu ielā 16 (bij. Holmsa tekstilfabrikas korpusos) krievu bombardēšanā (1944.19.IX) bojā gājušajiem, tikko 17 gadus sasniegušajiem vairāk nekā 40 gaisa spēku izpalīgiem. Luftwaffenhelfer vienībās mobilizē 4 000 1927. g. dzimušos, kamēr brīvprātīgi piesakās 560 1928. g. dzimušie latviešu zēni. 16 jauni pētījumi atrodami Vēsturnieku komisijas rakstu 21. sēj. Latvijas vēsture 20.gadsimta 40.-90. gados – arī par latviešu pretestības kustību un trimdas izdevumu cenzūru. Nav noslēpums, ka holokausta ēnā, neraugoties uz daudzkārt lielāku upuru skaitu, līdz šim palicis Kremļa īstenotais genocīds. To no dāņu valodas pārtulkotajā Lielais Gulags: Krievijas traģēdija un Rietumu atmiņas zudums XX gadsimtā (Atēna) uzsver vēstures profesors Bents Jensens. Pieminēti arī latvieši. Kādā slepenā mītiņā (1930.II) Molotovs jautājis: Ko iesākt ar kulakiem? Nošaut vai deportēt (..) Uz kurieni viņus vest? (..) Uz koncentrācijas nometnēm (..) ja tās ir pie Eihes, tad pie Eihes. 1933.g. politbiroja loceklis Rudzutaks parakstījis pavēli deportēt uz Sibīriju un Kazachstānu 426 000 zemnieku. Kā zināms, abus augsta ranga „padomju valsts un kompartijas darbiniekus” vēlāk Maskavas drošības spēki likvidē – Jāni Rudzutaku 1938., bet Robertu Eihi 1940. g. Vēstures kategorijā nosacīti ietilpstošā Pāvela Širova Čečenija: Terorisma inscenēšanas rokasgrāmata (Dienas Grāmata) iesākas ar vēlīno Gorbačova laiku un beidzas mūsdienās. 1999. g. tiek atrastas jau krietnu laiku pirms tam mirušās leģendārā krievu mūka Grigorija Rasputina meitas Matrjonas atmiņas, kas tagad pieejamas arī latviski – Rasputins Kāpēc? (Dienas Grāmata). Agrāk vienuviet nepublicēti materiāli no 19.gs. otras puses un 20.gs. 20. gadiem iekļauti Andreja Grāpja Augusts Dombrovskis. Mūžs un veikums (Index). DAŽĀDA SATURA. Valerija Belokoņa apgādā iznāk Latvijas enciklopēdijas 4. sējums. Archeologa un kultūrvēsturnieka Jura Urtāna pētnieciskajā darbā Daugavas kultūrvēsturiskie akmeņi (Nordik) daudzu citu bezgala saistošu faktu vidū uzzinām, ka pazīstamā teika par velnu, kas nes akmeni, radusies 15.gs. Ievas Akurāteres, Amandas Aizpurietes un Daigas Mazvērsītes Manai tautai: Ieva Akurātere (Pētergailis) ir par leģendāro „latvju tautas Balto māti” un grupas Pērkons „trakojošo rokdīvu”, kuŗas balss spējot pat dziedināt Kuŗas tad īsti ir Zigfrīda trīs Annas (Jumava)? – To uzzinām Jāņa Ūdra biogrāfiskajā romānā – pirmā ir Zigfrīda Meierovica māte, kas nomirst 12 dienas pēc dēla piedzimšanas, otrā ir pats Zigfrīds, kam tēvs dod otru krustāmvārdu sievas piemiņai, bet trešā – Zigfrīda māsica, vienlaikus pirmā sieva un visu trīs bērnu (arī pērngad mirušā Gunara Meierovica) māte Anna Filholde. Ventiņu dialektā sacerētās un humoristiski ievirzītās Kuraž Kriša prozas izlasi Pasrouges un pasmaid radījis un izdevis pats autors, diasporā pazīstamais rakstnieks un ārsts Kārlis Zvejnieks. (re) Jau 2007.16.V par jauno Latvijas Universitātes rektoru ievēlētais Fizikas un matemātikas fakultātes dekāns, prof. Mārcis Auziņš, zināmu laiku pavadījis vairākās Rietumu universitātēs, to vidū Kalifornijas U. Berklijā (Berkeley), kur varējis pieņemt darbu, bet nolēmis, ka negrib dzīvot nekur citur kā Latvijā. Arī viņa meita Anse, kuŗa iestājusies kādā amerikāņu universitātē un spēlējusi tās volejbola komandā, pametusi turnejā Austrijā esošo komandu (un universitāti) un atgriezusies Latvijā, jo amerikāņu kultūra un mentalitāte viņai bijusi nepieņemama. Tiem, kas uzsāks mācības LU 2008./2009. gadā, augstā inflācijas līmeņa dēļ mācību cena paaugstināta par 800 līdz 1 800 latiem gadā. LV valodas aģentūras darbiniece Inese Vasuļjeva, kas pati pirms nepilna gada atgriezusies no Ungārijas, kur mācījusi latviešu valodu divās universitātēs, ziņo, ka, bez Ungārijas, Latviešu valodu universitāšu studiju programmu ietvaros ārzemēs iespējams apgūt Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Čechijā, Polijā, Krievijā, Francijā, Vācijā, Šveicē, Zviedrijā, Norvēģijā un ASV. Ārvalstu lektorātiem vislielāko problēmu sagādājot vārdnīcu trūkums un novecojuši mācību materiāli. Valodas aģentūra finansiāli atbalsta Prāgas Kārļa U. latviešu valodas lektorātu un algo lektoru Vašingtonas U. Sietlā, ASV. Pie Krievijā mītošajiem latviešiem Augšbebros Krasnojarskas apgabalā, Baškīrijā, Smoļenskā, Kurzemes Ozolainē, Pleskavā un Maskavā devušies pēc ļoti stingriem kritērijiem izraudzīti 7 jauni latviešu valodas skolotāji, pareizāk, tautas skolotāji, jo viņi vada visu vietējo latviešu kultūras un sabiedrisko dzīvi, pārstāv Latviju – tā Krievijas Latviešu kongresa vadītāja un PBLA valdes locekle Lauma Vlasova. Sakarā ar Eiropas Valodas dienas konferenci LU 2007.X Latgales Studentu centra valdes loceklis Mareks Gabrišs mudina beidzot pieņemt faktu, ka latvieši ir viena tauta, bet ar divām atšķirīgām valodām – latviešu un latgaliešu. Abas dod ieguldījumu Eiropas kultūras bagātību un tradīciju saglabāšanā un attīstībā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2006. g. Latvijā uz vienu iedzīvotāju nodrukātas divas grāmatas – 2 427 dažādu nosaukumu publikācijas (visvairāk daiļliteratūras) ar 4,69 milj. kopējās tirāžas. Jaunais Latvijas bibliotēku portāls <www.biblioteka.lv> un Latvijas Nacionālās bibliotēkas mājaslapa <www.lnb.lv> (e-pasts ieteikumiem: portals@lnb.lv) arī JG lasītājiem un veidotājiem nodrošinās ātru piekļuvi ne tikai katalogiem, bet arī konsultācijai. Savukārt nesen Latvijas Valsts vēstures arhīva atklātajā interneta vietnē <www.lvvaraduraksti.lv> iespējams izzināt un izpētīt savu izcelšanos, savas dzimtas vēsturi, etc. (re) 2007. gada konference (6.-8.X) par Kamī (Albert Camus, 1913-1960), kas ikgadus notiek Lurmarenā (Lourmarin), kur atrodas rakstnieka kaps, veltīta viņa darbu izplatībai Maskavas pārvaldītajās Austrumeiropas zemēs pēc II Pasaules kaŗa. Ar referātiem tur piedalās filoloģijas zinātņu doktore Izabella Cielēna un rakstniece Gundega Repše. Zviedrijā mītošā JG līdzstrādniece Cielēna pievēršas galvenokārt vairākkārt apcietinātās „franču grupas” dalībnieces Maijas Silmales lomai Kamī darbu izplatīšanā Latvijā. Kaut arī Silmale pārtulko visus galvenos darbus, iespiest (1969) atļauj tikai Mēri (La Peste, 1947), jo padomju kultūruzraugu uzskatā Nobela Prēmijas laureāts bijis „cilvēces progresa ienaidnieks.” UNESCO un The World Press Freedom Committee organizētajā konferencē The Press Freedom Dimension Parīzē par masu informācijas ziņu avotiem Baltijas valstīs savukārt referē (2007.II) viens no laikraksta Diena redaktoriem, Indianas U. maģistrs (1998) Pauls Raudseps. Attiecībā uz preses brīvību nedrīkst palaist garām respektablās starptautiskās organizācijas Reporters sans frontières (Reportieri bez robežām, angl. Reporters without Borders) novērtējumu par 2007. gadu – no 169 valstīm Latvija (kopa ar Holandi) ierindojas 12. vietā. Salīdzinājumam prese ir visbrīvākā Islandē, Igaunija (kopā ar Slovākiju) ierindojas 3. vietā, Zviedrija (kopā ar Somiju un Beļģiju) – 5., Šveice – 11., Čechija – 14., Kanada – 18., Vācija – 20., Anglija – 24., Lietuva – 27., Austrālija – 28., ASV – 48., Gambija – 130., Krievija – 144., Ķīna – 163., Turkmenistāna – 167. un Eritreja – 169. vietā. (re) Pateicoties ārzemju latviešu organizācijām un privātpersonām, LV vēstniecībām Vācijā, Zviedrijā, Šveicē un Taivanā, spoži un vērienīgi noslēdzies Zentas Mauriņas gads – tā vēstī augstākās pilotāžas latviešu sabiedrisku pasākumu veicinātāja Eiropā Aija Ebdena, izsakot īpaši dedzīgu atzinību spēcīgajai sponsoru komandiņai, proti, bijušajiem Minsteres Latviešu ģimnazijas absolventiem. Sacensībās piedalījušies 160 jauniešu, kuŗu labākie darbi tikšot ietilpināti Eiropas Komisijas izdotā publikācijā. (re) VĒSTURES jomā, īpaši 20.gadsimta, arī pēdējos mēnešos laista klajā vesela rinda vērtīgu un vajadzīgu darbu. Jau agrāk izdotajai grāmatai Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs pievienojas Latvijas Valsts arhīva vēsturnieku Ivetas Šķiņķes, Jāņa Riekstiņa un Aijas Kalnciemas divsējumu Aizvestie. 1949. gada 25. marts – diena, kad no Latvijas specnometinājumā uz Omskas, Tomskas un Amūras apgabaliem deportē 44 271 cilvēku. Pirmā krievu gada (1940-1941) upuriem Liepājas novadā veltīta Ainas Burijas Mūžīgā sāpe (Mantojums), bet Dienasgrāmatā: Kara zēna atmiņas, 1944.18.VIII-1946.13.III (Dzīvesstāsts) aculiecinieks Laimonis Upmalis veltījis daudz lappušu pie Māras dīķa Nometņu ielā 16 (bij. Holmsa tekstilfabrikas korpusos) krievu bombardēšanā (1944.19.IX) bojā gājušajiem, tikko 17 gadus sasniegušajiem vairāk nekā 40 gaisa spēku izpalīgiem. Luftwaffenhelfer vienībās mobilizē 4 000 1927. g. dzimušos, kamēr brīvprātīgi piesakās 560 1928. g. dzimušie latviešu zēni. 16 jauni pētījumi atrodami Vēsturnieku komisijas rakstu 21. sēj. Latvijas vēsture 20.gadsimta 40.-90. gados – arī par latviešu pretestības kustību un trimdas izdevumu cenzūru. Nav noslēpums, ka holokausta ēnā, neraugoties uz daudzkārt lielāku upuru skaitu, līdz šim palicis Kremļa īstenotais genocīds. To no dāņu valodas pārtulkotajā Lielais Gulags: Krievijas traģēdija un Rietumu atmiņas zudums XX gadsimtā (Atēna) uzsver vēstures profesors Bents Jensens. Pieminēti arī latvieši. Kādā slepenā mītiņā (1930.II) Molotovs jautājis: Ko iesākt ar kulakiem? Nošaut vai deportēt (..) Uz kurieni viņus vest? (..) Uz koncentrācijas nometnēm (..) ja tās ir pie Eihes, tad pie Eihes. 1933.g. politbiroja loceklis Rudzutaks parakstījis pavēli deportēt uz Sibīriju un Kazachstānu 426 000 zemnieku. Kā zināms, abus augsta ranga „padomju valsts un kompartijas darbiniekus” vēlāk Maskavas drošības spēki likvidē – Jāni Rudzutaku 1938., bet Robertu Eihi 1940. g. Vēstures kategorijā nosacīti ietilpstošā Pāvela Širova Čečenija: Terorisma inscenēšanas rokasgrāmata (Dienas Grāmata) iesākas ar vēlīno Gorbačova laiku un beidzas mūsdienās. 1999. g. tiek atrastas jau krietnu laiku pirms tam mirušās leģendārā krievu mūka Grigorija Rasputina meitas Matrjonas atmiņas, kas tagad pieejamas arī latviski – Rasputins Kāpēc? (Dienas Grāmata). Agrāk vienuviet nepublicēti materiāli no 19.gs. otras puses un 20.gs. 20. gadiem iekļauti Andreja Grāpja Augusts Dombrovskis. Mūžs un veikums (Index). DAŽĀDA SATURA. Valerija Belokoņa apgādā iznāk Latvijas enciklopēdijas 4. sējums. Archeologa un kultūrvēsturnieka Jura Urtāna pētnieciskajā darbā Daugavas kultūrvēsturiskie akmeņi (Nordik) daudzu citu bezgala saistošu faktu vidū uzzinām, ka pazīstamā teika par velnu, kas nes akmeni, radusies 15.gs. Ievas Akurāteres, Amandas Aizpurietes un Daigas Mazvērsītes Manai tautai: Ieva Akurātere (Pētergailis) ir par leģendāro „latvju tautas Balto māti” un grupas Pērkons „trakojošo rokdīvu”, kuŗas balss spējot pat dziedināt Kuŗas tad īsti ir Zigfrīda trīs Annas (Jumava)? – To uzzinām Jāņa Ūdra biogrāfiskajā romānā – pirmā ir Zigfrīda Meierovica māte, kas nomirst 12 dienas pēc dēla piedzimšanas, otrā ir pats Zigfrīds, kam tēvs dod otru krustāmvārdu sievas piemiņai, bet trešā – Zigfrīda māsica, vienlaikus pirmā sieva un visu trīs bērnu (arī pērngad mirušā Gunara Meierovica) māte Anna Filholde. Ventiņu dialektā sacerētās un humoristiski ievirzītās Kuraž Kriša prozas izlasi Pasrouges un pasmaid radījis un izdevis pats autors, diasporā pazīstamais rakstnieks un ārsts Kārlis Zvejnieks. (re) Jau 2007.16.V par jauno Latvijas Universitātes rektoru ievēlētais Fizikas un matemātikas fakultātes dekāns, prof. Mārcis Auziņš, zināmu laiku pavadījis vairākās Rietumu universitātēs, to vidū Kalifornijas U. Berklijā (Berkeley), kur varējis pieņemt darbu, bet nolēmis, ka negrib dzīvot nekur citur kā Latvijā. Arī viņa meita Anse, kuŗa iestājusies kādā amerikāņu universitātē un spēlējusi tās volejbola komandā, pametusi turnejā Austrijā esošo komandu (un universitāti) un atgriezusies Latvijā, jo amerikāņu kultūra un mentalitāte viņai bijusi nepieņemama. Tiem, kas uzsāks mācības LU 2008./2009. gadā, augstā inflācijas līmeņa dēļ mācību cena paaugstināta par 800 līdz 1 800 latiem gadā. LV valodas aģentūras darbiniece Inese Vasuļjeva, kas pati pirms nepilna gada atgriezusies no Ungārijas, kur mācījusi latviešu valodu divās universitātēs, ziņo, ka, bez Ungārijas, Latviešu valodu universitāšu studiju programmu ietvaros ārzemēs iespējams apgūt Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Čechijā, Polijā, Krievijā, Francijā, Vācijā, Šveicē, Zviedrijā, Norvēģijā un ASV. Ārvalstu lektorātiem vislielāko problēmu sagādājot vārdnīcu trūkums un novecojuši mācību materiāli. Valodas aģentūra finansiāli atbalsta Prāgas Kārļa U. latviešu valodas lektorātu un algo lektoru Vašingtonas U. Sietlā, ASV. Pie Krievijā mītošajiem latviešiem Augšbebros Krasnojarskas apgabalā, Baškīrijā, Smoļenskā, Kurzemes Ozolainē, Pleskavā un Maskavā devušies pēc ļoti stingriem kritērijiem izraudzīti 7 jauni latviešu valodas skolotāji, pareizāk, tautas skolotāji, jo viņi vada visu vietējo latviešu kultūras un sabiedrisko dzīvi, pārstāv Latviju – tā Krievijas Latviešu kongresa vadītāja un PBLA valdes locekle Lauma Vlasova. Sakarā ar Eiropas Valodas dienas konferenci LU 2007.X Latgales Studentu centra valdes loceklis Mareks Gabrišs mudina beidzot pieņemt faktu, ka latvieši ir viena tauta, bet ar divām atšķirīgām valodām – latviešu un latgaliešu. Abas dod ieguldījumu Eiropas kultūras bagātību un tradīciju saglabāšanā un attīstībā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2006. g. Latvijā uz vienu iedzīvotāju nodrukātas divas grāmatas – 2 427 dažādu nosaukumu publikācijas (visvairāk daiļliteratūras) ar 4,69 milj. kopējās tirāžas. Jaunais Latvijas bibliotēku portāls <www.biblioteka.lv>  un Latvijas Nacionālās bibliotēkas mājaslapa <www.lnb.lv>  (e-pasts ieteikumiem: portals@lnb.lv ) arī JG lasītājiem un veidotājiem nodrošinās ātru piekļuvi ne tikai katalogiem, bet arī konsultācijai. Savukārt nesen Latvijas Valsts vēstures arhīva atklātajā interneta vietnē <www.lvvaraduraksti.lv>  iespējams izzināt un izpētīt savu izcelšanos, savas dzimtas vēsturi, etc. (re) 2007. gada konference (6.-8.X) par Kamī (Albert Camus, 1913-1960), kas ikgadus notiek Lurmarenā (Lourmarin), kur atrodas rakstnieka kaps, veltīta viņa darbu izplatībai Maskavas pārvaldītajās Austrumeiropas zemēs pēc II Pasaules kaŗa. Ar referātiem tur piedalās filoloģijas zinātņu doktore Izabella Cielēna un rakstniece Gundega Repše. Zviedrijā mītošā JG līdzstrādniece Cielēna pievēršas galvenokārt vairākkārt apcietinātās „franču grupas” dalībnieces Maijas Silmales lomai Kamī darbu izplatīšanā Latvijā. Kaut arī Silmale pārtulko visus galvenos darbus, iespiest (1969) atļauj tikai Mēri (La Peste, 1947), jo padomju kultūruzraugu uzskatā Nobela Prēmijas laureāts bijis „cilvēces progresa ienaidnieks.” UNESCO un The World Press Freedom Committee organizētajā konferencē The Press Freedom Dimension Parīzē par masu informācijas ziņu avotiem Baltijas valstīs savukārt referē (2007.II) viens no laikraksta Diena redaktoriem, Indianas U. maģistrs (1998) Pauls Raudseps. Attiecībā uz preses brīvību nedrīkst palaist garām respektablās starptautiskās organizācijas Reporters sans frontières (Reportieri bez robežām, angl. Reporters without Borders) novērtējumu par 2007. gadu – no 169 valstīm Latvija (kopa ar Holandi) ierindojas 12. vietā. Salīdzinājumam prese ir visbrīvākā Islandē, Igaunija (kopā ar Slovākiju) ierindojas 3. vietā, Zviedrija (kopā ar Somiju un Beļģiju) – 5., Šveice – 11., Čechija – 14., Kanada – 18., Vācija – 20., Anglija – 24., Lietuva – 27., Austrālija – 28., ASV – 48., Gambija – 130., Krievija – 144., Ķīna – 163., Turkmenistāna – 167. un Eritreja – 169. vietā. (re) Pateicoties ārzemju latviešu organizācijām un privātpersonām, LV vēstniecībām Vācijā, Zviedrijā, Šveicē un Taivanā, spoži un vērienīgi noslēdzies Zentas Mauriņas gads – tā vēstī augstākās pilotāžas latviešu sabiedrisku pasākumu veicinātāja Eiropā Aija Ebdena, izsakot īpaši dedzīgu atzinību spēcīgajai sponsoru komandiņai, proti, bijušajiem Minsteres Latviešu ģimnazijas absolventiem. Sacensībās piedalījušies 160 jauniešu, kuŗu labākie darbi tikšot ietilpināti Eiropas Komisijas izdotā publikācijā. (re)   BALVAS, BALVAS, ATZINĪBA (2007)! Vairai Vīķei-Freibergai goda doktores grāds (14.XII) no Trinitī Koledžas (Trinity College) Īrijas galvaspilsētā Dublinā, turklāt LV eksprezidente ievēlēta (15.X) uz 4 gadiem par Eiropas Padomes vadītāju un ES jaundibinātajā Think tank jeb Pārdomu vai Viedu vīru/sievu komandā – par tās vadītāja vietnieci. Rietumeiropas Ētikas un kultūras fonda (Western European Ethics and Culture Foundation) Šveicē balva Sandrai Kalnietei un Okupācijas muzejam. Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas Fonda balva (ASV $20 000) dzejniekam un latviešu literatūras tulkotājam zviedru valodā Jurim Kronbergam, bet atzinības balva – šachistam Valdemāram Zemītim par ASV pašizdoto grāmatu Anšlavs Eglītis – rakstnieks, alpīnists, šachists. PBLA Gada balva Anglijā mītošajam Jānim Frišvaldam par pašaizliedzīgu, daudzpusīgu sabiedrisko darbu un nesalaužamu uzticību sarkanbaltsarkanam karogam un latviešu tautas brīvības ideāliem. Par PBLA KF un Raistera Fonda laureāti, dzejnieci Maiju Meirāni, skat. JG251:16-17. ALAs atzinības rakstu saņem Jogita Jurevska, kuŗas daudzo nopelnu vidū izceļama latviskās izglītības un kultūras veicināšana gan Ziemeļkalifornijas latviešu kopienā, gan arī nu jau daudzus gadus ASV Rietumkrasta Vasaras vidusskolā „Kursa” (Vašingtonas štatā), ar ko Jogita ir pilnībā saaugusi (pirmā rītos un pēdējā vakaros) un kuŗas audzēkņi nespētu iedomāties savu latviešu vidusskolu bez tās „labā gariņa.” „Kursas” labais gariņš Jogita Jurevska ar absolventi (2007) Indru Ekmani Veidenbauma Prēmija dzejniekam un atdzejotājam Knutam Skujeniekam par grāmatu Mūsu dzīve nokalpotā. Čaka balva Andrim Žeberam par dzejgrāmatu Šņabji/Blaknes, kur, kā paziņo žūrija, turpināts Čaka huligānisms postpadomiskā Rīgas mērcē, arī komponistam Uldim Stabulniekam par Čaka dzejas popularizēšanu smeldzīgās dziesmās un TV raidījumu cikla Ielas garumā autorei Lilitai Eglītei. Gaismas balva mākslas fotogrāfam un pedagogam Andrejam Grantam. Olivereto Prēmija Trubadūrs uz ēzeļa dzejniekam Kārlim Vērdiņam. 1. vieta ASV mītošajam Vašingtonas U. (U. of Washington), Sietlā, studentam Brettam Ozoliņam pētniecisko darbu konkursā par Rīgas satiksmes problēmu risinājumiem. Johannas Benjamiņas Piemiņas stipendija Guntai Dreifeldei par sekmīgu darbu operu tekstu jeb t.s. virstitru tulkošanā vairāk nekā 100 operām no dažādām valodām Latvijas Nacionālās operas vajadzībām. 1. vieta (+ 15 000 eiro) soprānei Marinai Rebekai Bertelsmana Fonda (sadarbībā ar Vācijas radio un TV) konkursā, kur dalību ņem vairāk nekā 1 000 dalībnieku no 66 valstīm. Zviedrijas Karaliskās akadēmijas Nobela Balva literatūrā 88 gadus vecajai britu rakstniecei Dorisai Lesingai (Doris Lessing), kuŗa bijusi visai pārsteigta, jo piespriedēji ilgus gadus viņas literāro veikumu ignorējuši. Lesingu dēvē par feminisma cīnītāju barvedi, kaut gan viņa pati šādam raksturojumam nepievienojas. Viņas pazīstamākā grāmata ir romāns The Golden Notebook (Zelta piezīmju grāmata), kuŗas galveno personu Annu Vulfu (Wulf) mēdz uzskatīt par Lesingas alter ego. Apbalvotā rakstniece sacerējusi 14 romānus, ieskaitot zinātnisko fantastiku, 5 stāstu un noveļu krājumus u.c. Bukera Prēmija īrietei Enraitai (Anne Enright) par mistikas piesātināto romānu The Gathering (Sanākšana). Revolveris atvadām bij. ministru prezidentam Kalvītim no LV prezidenta Valda Zatlera, kaut arī daudz veselīgāka dāvana visādā ziņā būtu bijusi kultūrai un brīvai domai veltītās JG abonements. (bs) (re)   FILMA Nacionālajā filmu festvālā Lielais Kristaps par labāko pilnmetrāžas spēlfilmu atzīta Vogelfrei – režisoru Annas Vidulejas, Jāņa Kalēja, Gata Šmita, Jāņa Putniņa kopdarbs; dokumentālo filmu kategorijā – Ināras Kolmanes Mans vīrs Andrejs Saharovs, bet no īsmetrāžas filmām – Teodors un Ūdens. Septembrī Baltijas jūras valstu dokumentālo filmu forumā Filmas izrādīta Andreja Ņekrasova Mans draugs Saša – par Londonā ar poloniju noindēto (2006) Aleksandru Ļitviņenko (skat. JG240:23-24). Austrijas, Lielbritānijas un Latvijas kopražojums, bufonāde Jāņu nakts (rež. Aleksandrs Hāns) visvairāk izceļas ar tādu dzeršanu, pēc kuŗas pat suns vairs ģīmi nelaiza, un, protams, pliku meitiešu dibenu apjūsmošanu. (re)   FOTOGRĀFIJA Pievilcīgā apdarē veidotajā žurnālā Foto Kvartāls (2007, 2) redaktore Alise Tīfentāle rakstā „Amerika ārpus Holivudas” 8 lappusēs iepazīstina lasītājus ar JG ne reizi vien reproducēto fotogrāfu Ulvi Albertu un viņa darbiem. Alberta plašu ievērību guvušā fotoalbūma Poker Face (1981), kas jau sen kļuvis par bibliogrāfisku retumu, turpinājums Poker Face 2 – ar vairāk nekā 300 melnbaltiem uzņēmumiem, kas atspoguļo dažādu leģendu un personību pārpilno ASV pokera subkultūru – iznāk Latvijā 2 000 eksemplāru tirāžā. Katram Foto Kvartālam pievienotie mazāka formāta gandrīz 40 lpp. biezie Pielikumi lielā mērā veltīti jaunajiem talantiem. (re) The New York Times politisko norišu komentētājs Elliks (Adam B. Ellick) rakstā „As It Rises, Russia Stirs Baltic Fears” (2007.11.X) uzsver Krievijas ietekmes lielo pieaugšanu Baltijas valstīs, protams, iestarpinot laikrakstam ierasto klišeju par baltiešu kolaborāciju ar nacistiem žīdu likvidēšanā, vienlaikus piemirstot norādīt, ka tas notika vācu okupācijas pirmajās dienās Hitlera SD (Sicherheitsdienst) Einsatzkomandu u.c. vācu iestāžu un bruņoto spēku vadībā. Tajā pat laikā autors informē, ka Lietuvā un Latvijā publicēts liels skaits faktos balstītu pētījumu par nacistu noziegumiem pret pamatiedzīvotājiem, ieskaitot žīdu tautības pilsoņus. Daudz informācijas varot atrast Latvijas Okupācijas muzejā. Elliks arī atklājis, ka lietuvieši vārdu „genocīds” attiecina tikai uz krievu noziegumiem pret baltiešiem, nevis uz nacistu un vietējo kolaborantu noziegumiem pret žīdiem. Še jāpiebilst, ka genocidālu noziegumu jomā ietilpst arī vācu un padomju režīma izvestās nelegālās piespiedu mobilizācijas un latviešu, arī igauņu, izmantošana par lielgabalu barību. Kā zināms, vācu bruņotos spēkos bojā aizgāja gandrīz 100 000 latviešu. Raksta noslēgumā Elliks citē kādu lietuviešu žurnālisti: Mēs kļuvām par NATO un ES locekļiem cerībā, ka līdz ar šo brīdi tiksim aizstāvēti. Tagad mēs atkal baidāmies no Krievijas. Baidāmies, ka atkal esam palikuši vieni, Rietumu partneru neaizsargāti... Attiecībā uz Krieviju Rietumu runasvīru stāvokļa novērtējums ir gaužām naivs. (jk) Albina Grinūte (Lietuva). Saulainie vērotāji. No Foto Kvartāla (2007.IX) The New York Times (2007.21.X) tūrismam veltītajās lappusēs atrodams ieteikums kā pavadīt 36 stundas Rīgā – noteikti jāiepazīstoties ar Melngalvju namu Vecrīgā, Rīgas pirtīm, jugendstila architektūru Alberta ielā, Mārtiņa Rītiņa restoranu Vincents un Centrāltirgu. (bs) Latvju Dievtuŗu sadraudzes uz 5 gadiem jaunievēlētais vadītājs Spuŗu Ričs silu mēneša (septembra) otrajā dienā Dievsētā Rāmava: Atcerēsimies, ka latvju tautas dzīves ziņa, par kuŗas kopējiem un tālāk nesējiem ir sevi pieteikuši dievtuŗi, ir izteikti demokrātiska, jo tā nav kāda pravieša vai Dieva aicināta indivīda radīta, bet latvju tautas izauklēta un dainās atklāta (Zīle 2007,21:1). (re) BBC World Service, tāpat kā katru gadu, pārraidīja Ziemsvētku dievkalpojumu no Kembridžas U. (Cambridge U.) Kinga Koledžas (King’s College) kapelas ar 9 lasījumiem no Svētajiem rakstiem un 9 dziedājumiem, ko izpildīja slavenais Koledžas zēnu koris. Pirmo reizi dievkalpojuma vēsturē viens no dziedājumiem bija latviešu valodā – nezināma latviešu komponista komponēts ar Valdas Moras dzejoļa „Šai svētā naktī” tekstu. Koledžas Mūzikas nodaļas vadītājs un zēnu kora diriģents Dr. Kleburijs (Stephen Cleobury) pērngada vasarā, kad koris bija koncertturnejā Baltijas valstīs, Okupācijas muzejā Rīgā ieraudzīja šīs dziesmas partitūru, uzrakstītu uz kartītes, ko piederīgie bija kādreiz sūtījuši Martai Zaļaiskalns uz lēģeri Sibīrijā, kur viņa pavadīja 10 gadus. Kembridžas U. Corpus Christi docētāja Dr. Māra Kalniņa zēnu kori konsultēja latviešu valodā un dzeju iztulkoja angliski. Šādā veidā tika pieminētas tās dvēseles un sirdis visā pasaulē, kas izcietušas lēģeru pazemojumu un 2007.g. Ziemsvētku vakarā svinēja cilvēka gara izturību un spēku. (sa) M Ū Z I K A S  jomā radošās potences turpina mutuļot uz nebēdu. Gadu mijā atskan Artura Maskata autorkoncerti sakarā ar komponista, divkārtēja Lielās mūzikas balvas laureāta 50 gadu jubileju gan Rīgas Latviešu biedrībā, gan Dailes teātrī, gan arī viņa bērnības pilsētiņā Strenčos. Latviešu kultūras cienītāji Japānā iemīļojuši komponistes Lūcijas Garūtas skaņdarbus. 2003.g. Tokijā notiek kantātes Dievs, Tava zeme deg! pirmatskaņojums Japānā, ko latviešu valodā dzied īpaši izveidots koris. 2005.g. pirmatskaņojumu piedzīvo Garūtas Klavieru trio, bet pērngada oktobrī Jokohamā komponistes simfonisko teiku Zelta zirgs atskaņo Ensemble Roca diriģenta Juta Takahaši vadībā. Vēsturiskajā Viktorijas zālē Hanlejā (Stoke-on-Trent), Anglijas grāfistē Stefordširā (Staffordshire) Vestarda Šimkus izpildīto Rahmaņinova Trešo klavierkoncertu Andra Nelsona diriģētā Mančestras BBC filharmoniskā orķestra pavadībā parasti bezemocionālie angļi sveikuši ar gaviļpilnu sajūsmu. Iemetiet jaunuli Hanlejas ūdenī, un, ja viņš tur iepatiksies, tad viņš patiks visai pasaulei! Mums iepatikās... – tāds ir Stoke and Stafforshire kritiķa Krisa Ramsdena vērtējums. Šimkus iegūst 1. vietu vienā no visgrūtākajiem pianistu konkursiem – 5. Pasaules klavieru olimpiādē Bad Kissingenā, Vācijā. Operzvaigzne Maija Kovaļevska pēc panākumiem Ņujorkas Metropolitāna operā un Zalcburgas Festivālā dodas uz Tokijas Jauno nacionālo teātri, kur uzstājas grāfienes Rozīnas lomā Mocarta operā Figaro kāzas. Jaunās jeb laikmetīgās mūzikas festivāls Arēna 2007 novembrī, Rīgā, cita vidū dod klausītājiem iespēju iepazīt somu komponistu Magnusu Lindbergu, arī viņa domubiedru, ievērojamo čellistu Ansi Kartunenu, un mūsu pašu komponistes Gundegas Šmites opusu Isochasma. Britu laikraksta The Herald mūzikas kritiķis Tameltijs (Michael Tumelty) 2007.17.X veltījis visai atzinīgus vārdus Gidonam Krēmeram un viņa vadītajam stīgu ansamblim Kremerata Baltica: Sāksim no beigām un bez aplinkiem. Latviešu vijolnieks Gidons Krēmers ar savu apbrīnojamo baltiešu stīgu ansambli burtiski uzvandīja klausītāju saimi Pilsētas zālē ar pārsteidzošo argentīniešu komponista Pjacollas (Astor Piazzolla) piedevu (bez nosaukuma), kam piemita visi trauksmainie, neparastie latīņu ritmi un modulācijas, kādas mēs pazīstam Pjacollas mūzikā, kopā ar improvizācijas tiešumu un disciplinēto spēles veidu, kāds raksturīgs šai grupai, kas ir tik labi noslīpēta, ka viņu integritāte aizrauj elpu. Vibrofonā solists (arī vārdā neminēts) bija gluži it kā ne no šīs pasaules. Šis bija nepārspējams ievads Karaliskās Koncertzāles/Pilsētas zāles Starptautiskajai klasiskajai sezonai. Programma iesākās ar Arvo Pērta (Pärt) kristallskaidro „Pasakalju” stīgām un vibrofonam un kulminēja ar pilnasinīgu Čaikovska izcilā „Souvenir de Florence” izpildījumu, kuŗa lēnajā daļā dzirdējām aizkustinoši liegu pirmās vijoles un čella duetu. Neba mazāk interesants bija Bēthovena „Stīgu kvarteta Mi-bemolā, op. 127” izpildījums. Kvartets rakstīts pilnam stīgu sastāvam, un Krēmers ar savu ansambli to sniedza ar ārkārtīgi pievilcīgu intimitāti, kas mazliet atkāpās no grandiozitātes, kādu stīgu ansambļi parasti izšķērdīgi piešķir vienam no Bethovena plašākajiem mūzikālajiem sākuma teikumiem. Un Krēmera rokās arī Mendelsona „Re minora Koncerts” pavēra svaigu skatu uz ģenialitāti, kas caurstrāvoja jauneklīgo komponistu. Vakara nagla? – Kad Krēmers parādīja priekšzīmi visiem citiem priekšniekiem un pats izčibēja aizkulisēs, lai atļautu ansamblim brīvu vaļu ar Čaikovski. Lieliski! (bs)   TEĀTRIS 2007.23.XI „Spēlmaņu naktī” par Gada izrādi atzīta Karalis Līrs Valmieras Drāmas teātrī (rež. Oļģerts Kroders). Labākā aktrise – Guna Zariņa. Horeogrāfs Boriss Eifmans par sevis iestudēto baletu Anna Kareņina, kur izmantota Čaikovska mūzika: ...nemēģināju burtiski tulkot Tolstoja tekstu. Drīzāk ietērpu horeogrāfijā savas idejas un jūtas, kas manī raisījās, lasot romānu. Jaunā Rīgas Teātra mākslinieciskais vadītājs un režisors, Rietumeiropas valstīs slavu ieguvušais Alvis Hermanis Lāčplēša dienā (11.XI) neierodas uz TZO pasniegšanas ceremoniju Rīgas pils Ģērboņu zālē – man nav nekas pret ordeni, bet ir daži cilvēki, kuriem es roku negribētu spiest. Labāk, lai ordeni man atsūta pa pastu uz mājām vai teātri (..) vairs galīgi nav skaidrs, kas ir labi un kas nav labi, jo kukuļi saucās par pateicībām, demokrātijas iznīcināšana saucās par pozitīvisma kampaņām, bet cilvēki, kuriem ir lielas problēmas ar kriminālkodeksu, pārvalda valsti. (..) Latvijas valsts ir morāli bankrotējusi. (..) Latvieši nav izmantojuši to iespēju, kas viņiem tika dota pēdējo 15 gadu laikā. Viņi praktiski to ir saķēzījuši. (re)   MĀKSLA Metu konkursā par krievu okupācijas upuru piemiņas memoriāla iekārtošanu pie LOM uzvarējis mākslinieka Kristapa Ģelža, architektes Ilzes Miķelsones un komponista-sonologa Voldemāra Johansona kopdarbs Vēstures taktīla. Memoriālam jāremdē represiju upuru sāpes, cik vien tas vispār iespējams (..) jāvēsta tagadējai un nākamajām paaudzēm par to, kas bijis, un jārisina ārkārtīgi sarežģīta pilsētbūvnieciska rakstura situācija – pasvītro žūrijas vadītāja, kultūras ministre Helēna Demakova. 52. Venēcijas biennālē Zelta lauvu saņem sociopolitiski ievirzītais mākslas zinātnieks Benjamins Buchlohs (ASV) un ungāru nacionālais paviljons, bet jauno mākslinieku pulkā palestīniete Emīlija Jasira (Jacir) par arābu-Izraēlas konflikta upuriem veltītu darbu. Papildus atzinību saņem Gediminas un Nameida Urboni par multimediālo instalāciju Villa Lituania – ēka Romā, ap kuŗu video, objektu un instalāciju valodā tiek stāstīta padomjlaika vēsture. Ārzemju mākslas muzejā, Rīgā, izstādē Kibernētiskā glezniecība redzams trimdā mirušā Sigurda Vīdzirkstes archetipiskais melnais – Ņujorkas glezniecības radikālākā izpausme, kas pēc Kazimira Maļeviča Melnā kvadrāta vairs neuzdod jautājumu par gājiena pirmdzimtību – melnas gleznas rada gan Roberts Raušenbergs un Marks Rotko, gan Franks Stella un Eds Reunhards (Anita Vanaga). Leģendārais mūziķis un pretkaŗa aktīvists pag.gs. 60. un 70. gados Bobs Dilans (Dylan) mākslas muzejus nosauc par „kapsētām”. Tagad viņa paša „vizuālā dienasgrāmata” – 170 akvareļi un guaša gleznojumi – pirmoreiz parādās atklātībā bijušās Austrumvācijas pilsētā Kemnicā (Chemnitz). Bobs Dilans (Dylan). Ģitārists, 2007   (re) 2007.14. XII Maskavā, Marinas Cvetajevas muzejā, notika Imanta Auziņa septiņdesmitgades sarīkojums. Vakaru vadīja dzejnieks Aleksandrs Senkevičs. Viņš raksturoja jubilāra veikumu dzejā un atdzejā, kur liela vieta krievu dzejas klasiķiem. Klausītājus uzrunāja LR vēstnieks kaimiņzemē Andris Teikmanis, uzsverot kultūras spēju pārvarēt robežas. Proziste un latviešu literatūras tulkotāja Irīna Cigaļska, Imanta Auziņa dzīves biedre, pastāstīja un nolasīja atmiņu grāmatas fragmentu par savu vecvecāku saskari ar māsām Cvetajevām un vairākiem citiem izciliem krievu dzejniekiem pilsoņkara gados. Auziņš, viens no pirmajiem Cvetajevas atdzejotājiem latviski, iepazīstināja klausītājus ar „Dzejoļi dēlam” fragmentu oriģinālā un atdzejojumā. Maskava – aiz Rīgas – ir otrā manas jaunības un radošā mūža pilsētām, – sacīja jubilārs. Jauni atdzejojumi skanēja Maskavas dzejnieku Ļubovas Turbinas, Olgas Harlamovas, Mihaila Siņeļņikova, kā arī Irinas Cigaļskas atdzejojumā. Viena no Maskavas rakstnieku organizācijas vadītājiem Lola Zvonarjova atgādināja, ka Auziņš par atdzejojumiem apbalvots (2005) ar Ļermontova 190-gades medaļu, un pavēstīja, ka nesen nedēļas laikraksts Russkaja Amerika (ASV), konsultējoties ar latviešu literatūras zinātājiem, nolēmis piešķirt latviešu dzejniekam diplomu par A. Senkeviča krājuma Priekšvēsts atdzejojumiem kā labākajiem šajā jomā 2007. gadā. Pēc šīs ziņas izskanēja Senkeviča dzejolis autora oriģinālā un atdzejotāja interpretācijā. Apsveicēju vidū bija vairāki Maskavas dzejnieki, kultūras darbinieki, kā arī Maskavas latviešu biedrības pārstāvji. Saviļņojošs bija brīdis, kad kaimiņzemes metropoles latviete lasīja jubilāra dzejoli „Aizdod man smaidu!” no pirmā krājuma (1961). Ap 80 vietu lielajā zālē brīvu vietu nebija. Sarīkojumā un saviesīgajā daļā pēc tā valdīja dzīvs dialogs, savstarpēja interese par literatūras, dzejas šodienas gaitām abās zemēs. Par otro divvalodu krājumu „Priekšvēsts” (Rīgā, 2007) Senkevičs kļuvis par vienu no Ivana Buņina Prēmijas laureātiem. Krievu valodā līdz šim izdotas piecas Imanta Auziņa dzejas grāmatas. Radās iespaids, ka jaunie atdzejojumi, kuri pirmoreiz izskanēja Maskavā, kopā ar rīdzinieku veikumu iezīmē jauna krājuma aprises.   (ic) Apes kapsētā piemiņas plāksnes nacionālajiem partizāniem atklāšanā (2007.VIII) Laimonis Karlsons, kam laimējas palikt dzīvam, intervijā pauž dibinātu sarūgtinājumu par to, ka Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) pieteikumu Ordeņa kapitulam par Viestura ordeņa piešķiršanu 26 kandidātiem Valsts prezidenta kancleja noraidījusi, sīkāk neko nepaskaidrojot. Dzejniece Māra Zālīte apsvērusi iespēju pastāstīt, kādēļ tas tā, bet tikai pēc gadiem... Nav noslēpums, ka nedaudzus gadus pēc tam, kad Baltijas valstis tiek iztirgotas Berlīnē un Maskavā (1939), ASV un Lielbritānija īsteno tieši to pašu Teherānā (1943) un Jaltā (1945). Neraugoties uz to, sakarā ar Vašingtonā izveidoto memoriālu „komunistu upuriem” Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) pārstāvji novembra sākumā piešķir pateicības rakstu ASV kongresam, tautai un ASV prezidentam Džordžam Bušam. Nāk atmiņā vārdkopa no Grobiņas mācītāja Dr. K. fon der Launica sprediķa dzimtsbūšanas atcelšanas laikā Kurzemē un Vidzemē (1817-1819): Jūs visi, brīvi būdami, nepieņemiet lepnību jeb rupjus vārdus un nebēdīgu valodu. Rupjš cilvēks ir riebeklis, bet cepure rokā iziet visur (skat. Uldis Ģērmanis. Zināšanai. Stokholmā: Ziemeļzvaigzne, 1986:4). Izstāde „Atskatoties uz sarkano teroru” (2007.X Rīgā, Rūpniecības ielā 10), kur centrā novietots Jura Dimitera pazīstamais plakāts ar sarkano zvaigzni kā lodes mērķi cietumnieka pakausī, veltīta galvenokārt Padomju Savienībā pag.gs. 30. gados valsts nāvē bojā gājušajiem latviešiem – vienai no visvairāk cietušajām etniskām kopienām. Izstādes apmeklētājs, piem., uzzina, ka vienā dienā, 1938.1.II, Buhovā nošauj latviešu teātra „Skatuve” direktoru, divus režisorus, sešas aktrises un deviņus aktierus. Radio Brīvā Eiropa latviešu redakcijas darbinieks 80. un 90. gados Dainis Mjartāns bilst, ka Madonā vēl šodien eksistējot Martas Riekstas vārdā nosaukta iela, kaut arī viņa bijusi sadistiska padomju diversante, miliču operatīvās grupas organizētāja, kas īsi pirms vācu okupācijas (1941.VI) personīgi nošāvusi kādu sagūstītu nacionālo partizānu... (re)   Latvija un Krievija ir valstis ar līdzīgu vēsturi un kultūru. Mūsu tautas viena otru labi pazīst, saprot un ciena – tā pērnruden sveic Krievijas Andreja Pervozvanova vārdā nosauktā sabiedriskā fonda delegātus Rīgā tolaik premjers Kalvītis, kas izsauc zinīgāku vīru visai asu reakciju. LU Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras vadītājs prof. Aivars Stranga: Mūsu nācijai galvenais bija Livonijas laikmets; tas, ka netika ievesti kolonisti un mēs neizšķīdām un neasimilējāmies; Rietumu tipa kristietības pieņemšana; Hanza – viduslaiku ES; Silvestrs Tegetmeijers – reformācijas tēvs Latvijā; gramatikas pamatlicēji Mancelis un Stenders; Gliks, kas mūs padarīja par īstiem kristiešiem. Kultūra tā ir ticība, valoda, rakstība, grāmatas – tas viss Latvijā ienāca no rietumiem vai ziemeļiem. Bībeles tulkojums latviski bija veltīts Zviedrijas karalim. Hernhūtiešu – brāļu draudžu loma nācijas izveidē arī ir liela un arī nav nākusi no Krievijas. Diemžēl latīņu drukas aizliegums un latgaliešu kultūras apspiešana 1865.-1904.gadā – tā gan ienāca no carisma. Valoda, grāmatas, skolas – viss bija pirms 1709. gada, vēl pirms Vidzeme nonāca Krievijas pakļautībā. Un tās pašas fakultātes Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājs prof. Inesis Feldmanis: Nedomāju, ka agresoram varētu būt kopīga vēsture ar agresijas upuri, bet tas, ka latvieši un krievi kā tautas attīstījušās dažādās kultūras tradīcijās, zināms jebkuram skolniekam. (re) Amerikāņu okupētajā Irākā Polijas armijas ģenerālštāba priekšnieks 2007.8.X izsaka pateicību kopā ar poļiem stacionētajiem latviešu karavīriem par lielisko sadarbību stabilizācijas operācijas laikā un nobeidz savu uzrunu ar aizvadītajā gs. daudzu nodrāztās un bezjēdzīgās klišejas variantu, proti, Irākā kritušie latvieši ziedojuši dzīvību, lai mēs visi pārējie varētu dzīvot mierā. Latviešu misija Irākā 2006. un 2007. gadā izmaksājusi 8,86 milj. latu. 2008. gadā tur palikšot tikai trīs latvieši, toties nepilns simts novietoti Afganistānā, kas LV izmaksāšot vairāk nekā Irāka. ASV bruņoto spēku vajadzībām speciāli sagatavotā pētījumā par stāvokli Irākā norādīts, ka visu irākiešu uzskatā – neatkarīgi no reliģiskā novirziena vai etniskās izcelsmes – amerikāņu invāzija 2003. gada martā un tai sekojošā okupācija ir pats galvenais iemesls vardarbībai starp šiitu un suni musulmaņiem (Center for American Progress – www.americanprogressaction.org, 2007.19.XII). Der atcerēties, ka Irānas-Irākas kaŗā (1980-1988) dažādu reliģisku uzskatu grupu pārstāvji cīnījās plecu pie pleca. Ar atvainošanos māksliniekam Pablo Pikaso (Picasso) un viņa slavenajam darbam Guernica Vairāki neatkarīgi avoti vēstī, ka ASV oficiālajiem datiem par bojāgājušajiem irākiešiem amerikāņu okupācijas laikā – parasti stipri zem 100 000 -- neesot sakara ar īstenību. Jau 2006.g. Hopkinsa U. zinātniski pētniecisks darbs min 655 000 bojāgājušos (Washington Post 2006.11.X). Tagad Information Clearing House vēstī (2007.12.XII), ka līdz šim invāzijas dēļ dzīvību zaudējuši 1 130 689 irākieši. Jūlija beigās tūkstošiem Irākas un Afganistānas veterānu iesūdz tiesā ASV valdību par nepietiekamas medicīniskas un finansiālas palīdzības sniegšanu ievainotiem amerikāņu zaldātiem – ja nekas nemainīsies, valstij jārēķinoties ar izjukušām ģimenēm, jaunu veterānu bezdarbnieku un bezpajumtnieku paaudzi, alkoholiķu un narkotikas lietotāju skaita krasu pieaugšanu etc. Vadoties pēc BBC aptaujas, 39% cilvēku 22 valstīs uzskata, ka amerikāņu okupācijas spēkiem jāizvācas no Irākas nekavējoties, 28% -- pakāpeniski, bet 23% -- pēc stāvokļa nostabilizēšanās. Musulmaņu valstīs caurmērā ap 70% iedzīvotāju pieprasa tūlītēju ASV bruņoto spēku izvešanu. Kenterberijas Archibīskaps Viljams (Rowan William) intervijā musulmaņu žurnālam Emel dzēlīgi vēršas pret ASV eksistējošo mītu, ka Savienotās Valstis ir svaidīta un valdīšanai augsti celta valsts, kuras ikvienai izdarībai vai to kopumam ir tiešs sakars ar Dieva nolemtību cilvēces labā (The Sunday Times 2007.25.XI).   Poļu virsnieks apbalvo okupācijas spēku latviešu kaujiniekus Irākā (2007). (re) KRIEVIJĀ KGB pēcteča Federālās drošības dienesta vadītājs Nikolajs Petruševs vēsta (19.XII), ka 2007. gadā ārvalstu specdienestu darbība attiecībā uz Krieviju izcēlās ar paaugstinātu aktivitāti, pirmkārt, no Baltijas valstu puses. Krievu vēsturnieks Aleksandrs Djukovs grāmatā Mif o genoside: Repressii sovetskih vlastei v Estonii, 1940-1953 (Mīts par genocīdu: Padomju varas represijas Igaunijā, 1940-1953) (Moskva: Jevropa, 2007) mēģina mīkstināt Maskavas noziegumus, apgalvodams, ka, pretēji igauņu Baltajā grāmatā norādītajiem faktiem par 60 400 bojāgājušajiem igauņiem laika posmā no pirmā krievu okupācijas gada līdz Staļina nāvei, nonāvēti tikai 9 450. Slepenā Kremļa pavēle (1940.5.III) apcietināt 22 500 poļu virsniekus (ieskaitot zināmu skaitu policistu, garīdznieku, inteliģences pārstāvju) „bez paskaidrojuma un tuvākas izmeklēšanas” faktiski čekas terminoloģijā nozīmējusi „nāvi nošaujot” – kā kādā citā dokumentā norādījis neviens cits kā pats Berija. Tieši tā tas notiek Katinā (Katyna). Līdz pat 1951./1952. gadam Savienotajās Valstīs spēkā paliek Ruzvelta uzskats, ka slaktiņš Katinā neesot nekas cits kā vācu propagandas triks. Arī Čerčils vienā angļu mierā paskaidrojis, ka Katinai neesot „absolūti nekādas praktiskas nozīmes.” Angļi atzīst savu „cinisko pragmatismu” tikai pēc tam, kad Gorbačovs nožēlo pāridarījumus poļu tautai (1990.X). Varšavas Pakta valstīs un pat Rietumvācijā minēt padomju valsts noziegumus, ieskaitot Katinu, nogremdēto vācu pasažiertvaikoni Wilhelm Gustloff ar vismaz 6 000 bēgļiem (skat. Jura Silenieka „Gotenhafenas elēģijas” – JG231-232, 2002-2003) u.d.c., ilgus gadus skaitās tabū. Tikai pērngad slavenais poļu režisors Vajda (Andrzej Wajda) izveido filmu, kam pamatā Katinas noziegums. Kad 2007.21.IX filmu sāk izrādīt, jau pirmajās dienās to noskatās 250 000 cilvēku, un Polijas aizsardzības ministrs izdod pavēli visiem kareivjiem un virsniekiem apmeklēt filmu „nacionālās apziņas veicināšanai.” Vācu valodā savukārt pērngada otrā pusē laiž klajā no itāļu valodas tulkoto krievu izcelsmes Zaslavska (Viktor Zaslavsky) grāmatu Klassensäuberung: das Massaker von Katyn (Wagenbach Verlag). Šajā JG nr. prof. Gundara Ķeniņa Kinga un Maritas Grunts aplūkotajai Londonas U. prof. Normana Deivisa (Davies) lielu ievērību guvušajai grāmatai Europe at War 1939-1945:No Simple Victory (ASV izdota kā No Simple Victory: World War II in Europe, 1939-1945) labi pieslēdzas pērngada beigās apgāda „Dienas Grāmata” klajā laistā Ņujorkas U. Eiropas studiju institūta vadītāja (kopš 1995) Džada (Tony Judt) Pēc kara: Eiropas vēsture pēc 1945. gada (Postwar: A History of Europe Since 1945; latviski tulk. Mārtiņš Pomahs). Še daži citāti no Arta Sveces recenzijas Dienā (2007.24.XI): Džads pēc tautības ir ebrejs, kura senči nākuši no Austrumeiropas (..) Viņš 1967. gadā esot pat devies uz Izraēlu, lai saviem tautiešiem palīdzētu laikā, kad notika konflikts ar Ēģipti, kas, kā zināms, beidzās ar Sešu dienu kaŗu un Ēģiptes sakāvi. Toties [2003.23.X] „The New York Review of Books” publicētajā rakstā „Izraēla: alternatīva” viņš kritizēja Izraēlas politiku okupētajās teritorijās un Amerikas politiku attiecībā uz Izraēlu. Savukārt 2006. gadā viņš avīzē „The New York Times” atbalstīja Džonu Miersheimeru [John Mearsheimer] un Stīvenu Voltu [Stephen Walt], kurus Amerikas ebreju pārstāvji apvainoja antisemitismā, jo abi politologi bija uzrakstījuši rakstu par Izraēlas lobija nozīmi ASV ārpolitikā. (..) liela vieta ierādīta arī sociālajai vēsturei (patērētāju sabiedrība, amerikāņu popkultūras ienākšana Eiropā, attieksme pret seksu, baznīca, mediji, hipiji un panki, angļu valodas dominēšana, multikulturālisms, antisemītisms utt.) (..) Mums varētu būt svarīgi tas, ka Džada skatījumā tas nozīmē integrēt Austrumeiropas vēsturi kopējā Eiropas vēsturē. Katrā ziņā Austrumeiropai grāmatā atvēlēta neparasti liela vieta, turklāt Džads cenšas tās vēsturi nenodalīt no pārējās Eiropas vēstures... – tā Artis Svece, LU Vēstures un filozofijas fakultātes mācībspēks. Man kā dārzkopim slikti palika ieraugot to visu barbarismu, kā tur izcirstas ābeles (,,) tas dārzs taču ir bērnunama bērnu stādīts – tā par totāli visu ābeļu nociršanu, neraugoties uz ābolu pilnajiem zariem, ASV vēstniecībai piederošā zemesgabalā Rīgā, Kalnciema ielā, kur tapšot jaunā amerikāņu vēstniecības ēka, izsaucas Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ārgalis.   (re)   __________________   Materiālus sagatavoja Biruta Sūrmane, Sigma Ankrava, Jānis Krēsliņš Sr., Rolfs Ekmanis.