Jaunā Gaita Nr. 258. septembris 2009

 

ZINTNIECES PAREĢOJUMS

No senislandiešu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš

 


Lorenz Frřlich

 

 

1

Lai dzird visas

 cildeno dzimtas,

dižie un sīkie

Heimdala dēli[1]! –

vai gribi, Veļutēvs[2],

lai veikli vēstu

ļaužu stāstus

vissenos, ko zinu?

 

2

Es atceros milžus

atsenis dzimušus,

audzinām mani

aizviņos laikos;

deviņas pasaules,

deviņas saknes[3]

slavas Osi,

sakņojam dzīlē.

 

3

Laiks bij aizlaikā,

kad dzīvoja Īmis[4]

ne smilšu, ne straumju,

ne salto viļņu,

nebij  zemes,

ne debesjuma –

Pasaules aiza,

un zāles nekur.

 

4

Pirms Bora dēli

darināja zemi –

tie, kuri slaveno

Vidussētu[5] cēla,

no dienvidus saule

klinšu bluķus svēla,

apzēla zeme

ar zaļu zāli[6].

 

5

No dienvidus saule,

mēnesim otriniece,

ar labo roku

tver debesu loku.

Nezin saule,

kur istabas tai,

nezin zvaigznes,

kur vieta tām,

nezin mēness,

kur vara tam.

 

6

Steidza stiprie Soģi

pie tiesas soliem,

dižsvētie dievi

kopā sprieda –

i naktij, i dienai

tie vārdus deva,

nosauca rītu

un dienas vidu,

padieni, vakaru –

i gadiem skaitu.

 

 

7

Sastapās āsi

Košajā laukā,

ziedokļus, svētnīcas

uzcirta augstu,

kalves tie cēla,

kalumus kala,

lieca knaibles

un roza rīkus;

 

8

galdiņus spēlēja

līksmi tie galmā –

alkas pēc zelta

tie niecināja! –

Līdz atnāca

trejas Milžu meitas,

spēkpilnas aplam,

no Milžuzemes[7].

 

9

Steidza stiprie Soģi

pie tiesas soliem,

dižsvētie dievi

kopā sprieda –

kam rūķu draudzi

radīt raudzīt

no Brīmja asins,

no Blāina[8] kauliem.

 

10

Bij tur Spēksūcis,

par visiem rūķiem

dižāks radīts,

bet otrs – Durins.

Cilvēku līdzībā

daudz tie roza

rūķus iz zemes,

kā Durins teica –

 

11

Jaunoli, Diļģi,

Ziemi, Dieni,

Austri, Rieti,

Dižzadzi, Dvalinu,

Bīvuru, Bāvuru,

Bemburu, Nōri,

Ānu un Ānaru,

Seni, Medusvilku,

 

12

Šķēpkali, Burvjelfu,

Vējelfu, Spīteli,

Tīci, Torinu,

Trāru,  Zini, Krāsi,

Līķi un Jaunprāti,

(nu būšu gan rūķus...)

Protkali un Prātdevi,

(pareizi pieskaitījusi!)

 

13

Fīli, Ķīli,

Atradeni, Adatkali,

Skrāpjakātu,

Gudruli, Zuduli,

Žigluli, Taurpūti,

Caurjūti un Spīduli,

Purvekli, Stīvekli,

Ozolvairodznieku.

 

14

Lai rūķus

no Dvalina pulka

uzskaitu visus

līdz pat Slavētajam! –

šie nāca

no klinšu alām

pār purva dūkstīm

uz Smilšu lauku.

 

15

Tur i Lāsnesis,

tur i Cīņpīķis,

Augstis, Kapgulis,

Jūrvilks, Spīdis,

Skirvis, Virvis,

Klibulis, Senis,

 

16

Elfs un Inge,

Ozolvairodznieks,

Slēpējs un Salējs,

Lapzemnieks, Vīlējs –

lai pilnā skaitā

pieminēti paliek

Slavētā tēvraksti –

kamēr dzīvos ļaudis!

 

17

Tad nāca treji

no āsu pulka –

stiprie, svētīgie

steidza āsi,

atrada zemē

gulam bez spēka

Osi un Gobu –

bez likteņa likta!

 

18

Nebij tiem dvašas,

nebij tiem jausmas,

ne versmes, ne skarsmes,

ne paskata koša;

dvašu deva Odins,

jausmi deva Henirs,

versmi deva Lodurs,

un paskatu košu.

 

19

Osi zinu stāvam –

vārdā Igdrasils[9],

augsts koks, laistīts

baltām dūņām;

tur rodas rasa,

kas ielejās krīt,

mūžam līkst zaļš tas

pār Likteņavotu[10].

 

20

Trīs gudras meitas

teciņus tek,

trejas iz avota[11],

kas apakš pazarēm,

vienu sauc Liktene,

otru Rasme –

kokā tās tēsa! –

tā trešā – Nese[12];

tās lika likumus,

dzīvību deva,

tās cilvēku dēliem

likteņus uzsauc.

 

21

Tā atceras karu

pasaulē pirmo,

kad tie Zeltalci[13]

caurdūra šķēpiem

un Augstā istabās

sadedzināja –

trīsreiz tie dedza

trīsreiz dzimušo,

tikpat cikpat! –

visviens šī dzīva.

 

22

Šo Spīdalu sauca,

kur namā šī steidza –

zintniece reģīgā,

prasmīgā bure;

burt šī prata,

burt šī mēdza,

allaž par prieku

nekrietnām sievām.

 

23

Steidza stiprie Soģi

pie tiesas soliem,

dižsvētie dievi

kopā sprieda –

vai āsiem būs

nodevu nomaksāt,

vai visiem dieviem

vienlīdz valdīt?

 

24

Svieda Odins

svešniekiem šķēpu,

karš pār pasauli

pirmoreiz pletās;

apvēlās valnis

ap āsu valsti,

kaujveiklie vani

uzvaru veda.

 

25

Steidza stiprie Soģi

pie tiesas soliem,

dižsvētie dievi

kopā sprieda –

kas visus gaisus

gribēja gandēt

un Ouda sievu

milžiem atdot[14]?

 

26

Dusmās tūkdams

tad uztrūkās Tors –

rāms reti,

kad tādu padzird!

Zvēresti lauzti,

atmesti solījumi –

 visi viedie vārdi,

kas starp viņiem!

 

27

Tā zina, kur Heimdalam[15]

Skaņrags slēpts –

zem zilgmes lolotā

svētā Oša;

irdzam tā redz

iz Veļtēva ķīlas[16]

dūņūdens strūklu –

vai sapratāt, vai nekā?

 

28

Vientule zintēja,

tad Senais nāca –

āsu Patvaļnieks[17]

acīs tai vērās!

Ko man prasi?

Kam pārbaudi mani?

Gan zinu, Odin

kur slēpi aci –

tajā brīnišķā

Mīmja avotā[18]! –

Dzer medu Mīmis

katru rītu

iz Veļtēva ķīlas[19]

vai sapratāt, vai nekā?

 

29

Rotas un aproces

rod Pulkutēvs tai,

grib tās gudrību

grib reģes māku –

visās pasaulēs

tā visu vied!

 

30

Valķīres  tā vieda –

iz tālām vietām

visas gatavas

pie dieviem traukt!

Nese nesa vairogu,

Cīne – otrā,

Kāve, Sīve,

Zizlene, Šķēproce!

Veļušķīrējas[20]

nu sauktas jums visas –

Karvedim[21] meitas,

kāras apjāt zemi.

 

31

Raudzīju Baldru,

Raudasins dievu,

Odina dēlu,

kam liktenis slēpts:

skaists un slaiks

pār zemi slējās

aizvien augstāk

āmuļa stāds!

 

32

No viņa cera,

kas trausls likās,

taps Höda[22] mestā

nelaimes nesēja!

Baldram brālis[23]

vakarā dzima –

rītā atrieba

Odina dēls,

 

 

 

33

ne rokas mazgāja,

ne sukāja matus,

pirms sārtā beda

Baldra bendi!

Bet Jūristabās

raudāja Frigga

par Veļupils[24] postu –

vai sapratāt, vai nekā?

 

34

Prata Vāle

pinekļus piepīt –

stipras un spriegas

no zarnām saites:

 

35

redz viņa viltnieku

verdošiem avotiem

līdzās saistītu –

cik Lokem līdzīgs!

Mod Uzvarniece:

neba priecīga!

pār savu vīru –

vai sapratāt, vai nekā? [25]

 

36

Trakupe straujā

no austrumiem trauc,

rauj cirvjus un šķēpus

caur Indeves leju.

 

37

Slejas ziemeļos

Diļģa lejā

zelta istaba

Dzirkstuļa dzimtai;

otra stāv vietā,

kur Vienmēr Silts –

alusnams milzim,

kam Brimis vārdā.

 

38

Namu redz viņa,

kur saule nesniedz,

Līķkrastā stāvam,

ziemup tam durvis;

indes lāses

jumtlūkās raso –

nams nopīts

no čūskmugurām!

 

39

Redz viņa brienam

pār baisām straumēm

kas melus zvērē,

kas maitā ļaudis,

un tos, kas paved

laulenes citiem!!

Knosa tur Nokodējs

miroņu miesas,

plosa tās Vilks –

vai sapratāt, vai nekā?

 

40

Sēž austren vecene

Dzelzu mežā

un dzemdē

Dzelzvilka dzimtu;

ceļas no tiem

viens visstiprākais –

spīdekļa zaglis

spīgaņa izskatā,

 

41

miroņu miesas

milzenis rij,

āsu istabas

asinīm aplej;

satumst saule,

vasara sarūk,

visi vēji vaimanā,

vai sapratāt – vai nekā?

 

42

Sēž kalnā

un arpu spēlē

Bruņukalps priecīgais –

milžu namsargs;

tam pār galvu

dzied Putnubirzī

sārtspalvis gailis,

Zintzinis saukts.

 

43

Bet pie āsiem

Zeltsekstis dzied,

pamodina

Pulkutēva puišus;

vēl dzied gailis

zemzemes dzīlēs

sodrēju sarkans

elles stadulās.

 

44

Gauži kauc Garms[26]

Dziļalas galā –

pārrautas važas,

vaļā Vilks! –

Daudz viņa prot:

tālu redzu es priekšā

likteni Soģiem[27]

uzvaras dieviem!

 

 

45

Cits citu nokaut

ceļas brāļi,

saimes saites

brālēni sarauj,

mokas, meli,

maucība visur,

āvlaiks, šķēplaiks, -

vairogi šķelti,

vējlaiks, vilklaiks, -

līdz visums sabrūk!

Negrib cilvēks

cilvēku saudzēt!

 

46

Līksmi Mīmja dēli[28],

kad liktens liesmo,

kad svilin sveļ

Dārdrags senais!

Ducina Heimdals

Dārdragu gaisos,

apspriežas Odins

ar Mīmja galvu,

 

47

dreb Igdrasils,

dižais Osis,

sten senais stumbrs, –

Milzis jau staigā!

Elš visi izbailēs

iedami eļļup,

līdz Surta[29] saime

tos saplēš un aprij.

 

48

Kas notiks āsiem?

Kas notiks elfiem?

Dun Milžzeme,

pulcējas dievi;

kunkst rūķi

pie klinšu durvīm,

stāvkalnu stūrgalvji –

vai sapratāt, vai nekā?

 

 

 

49

Gauži kauc Garms

Dziļalas galā –

pārrautas važas,

vaļā Vilks! –

daudz viņa prot:

tālu redzu es priekšā

likteni Soģiem –

uzvaras dieviem!

 

50

Hrims[30] steidz no saullēkta

vairogu sedzies;

milžu omā

Milzlocis gorās, –

kuļ čūska viļņus,

klaigā ērglis,

plēš balsnos līķus;

Naglaivis[31] jau līgo!

 

51

Kuģo no austrumiem

Muspelas vīri

laivā pār jūru –

Loke pie stūres,

visi tur vilkači

ar Vilku kopā,

Vējzibšņa brālis

viņus valda.

 

52

Surts nāk no saulvidus

ar zaru rīļu[32],

sērgdievam saule

zobenā zibsnī;

klintsgali lokās,

milzenes mokās,

iet vīri eļļup

un debess šķeļas.

 

53

Nezin Tvere[33],

kur bēdās tverties,

kad ceļas Odins

pret Vilku cīņā,

bet Bļaura bende[34]

baltais – pret Surtu;

Frigas priekam

nu posts priekšā.

 

54

Gauži kauc Garms

Dziļalas galā –

pārrautas važas,

vaļā Vilks! –

daudz viņa prot:

tālu redzu es priekšā

likteni Soģiem –

uzvaras dieviem!

 

55

Nāk Cīņutēva

cildenais dēls,

veikt grib Vīdars[35]

Veļu rīļu;

Kaucēja dēlam

krūtīs iegrūž

tērauda šķēpu –

tēvs atriebts tagad!

 

[55

Pasaules jozējs

pursalas plāta,

pāri debesij

Glodenis lokās,

Odina dēls

jau atelsies indes –

dzist un dzeltēt

nu Vīdara dzimtai!]

 

56

Ceļas Zemes

zēns cēlais,

iet Odina dēls

tērēt Tārpu,

dusmās viņš plosa

Pasaules jozēju!

Visiem reiz jāatstāj

sava sēta!

Tik deviņus soļus

sper Zemes dēls,

negoda nebaidās –

nobeidzis Odzi!

 

57

Melna top saule,

grimst zeme jūrā,

krīt no debesīm

karstās zvaigznes,

gail uguns,

garaiņi mutuļo,

līdz pašai debesij

deg pasaule.

 

58

Gauži kauc Garms

Dziļalas galā,

pārrautas važas,

vaļā Vilks! –

daudz viņa prot:

tālu redzu es priekšā

likteni Soģiem –

uzvaras dieviem!

 

 

59

Viņa ierauga

atkal no jauna

mūžzaļo zemi

no jūras nirstam;

plok pali,

plivinās ērglis 

sazvejot zivju

zem stāvām klintīm.

 

60

Atkal pulcējas

āsi Likumlaukā,

Platložņu piemin –

Pasaules jozni;

kas iepriekš bijis,

tie it ieminas,

atmin Drauddieva[36]

rūnas dārgās;

 

61

tie zaļajā zālē

rod zelta galdiņus,

kas priekšdienās

tiem piederēja.

 

62

Nesēti lejās

lauki uzzeļ,

apdzīst brūces,

atgriežas Baldrs;

Mīt Höds[37] ar Baldru

Hrofta[38] godnamā,

Veļdieva istabās –

vai sapratāt, vai nekā?

 

63

Gan zina Henirs

ar zīlspieķi zavēt;

apmet mitekli

abu brāļu bērni

Vējnamā plašā –

vai sapratāt, vai nekā?

 

64

Namu tā redz

par sauli jaukāku,

zeltā jumtu

Gunsglābē stāvam –

tur uzticīgās

kardraudzes mājos

un mūžam

svētlaimi baudīs.

 

65

Tad spožais Soģis

trauc spriedumu spriest,

Lielvaris – lejup! –

kuram valdīt visu!

 

66

Te lidu trauc

Tumstuves pūķis,

spīdais glodis

no Diļģa kalniem,

nes spārnu spalvās

pār lejām laizdamies

Nokodējs līķus!

 

Nu laiks tai – prom doties.

 


 


[1] Āsu sargdieva Heimdala (Heimdallr) dēli – cilvēce.

[2] Valföđr – Odins.

[3] Vai: deviņas burves – ...

[4] Ymir – pirmmilzis, no kura auguma āsi darina pasauli. Sk. Snorre Sturlas dēls, Gilves acumalds, Nordik , R. 1997, 22. lpp. (Snorrem šī rinda no cita rokrakstu pudura, Gilves acumaldā tā skan: ...kad nebij nekā – sk. 15. lpp.)  

[5] Miđgarđ –  ja šis vārds lasītājam liek atcerēties Dž.R.R.Tolkīna ģeogrāfiju (Middle Earth), tad droši vien abi ar lasītāju esam uz pareiza ceļa.

[6] Vai: ...puraviem zaļiem.

[7] Trīs likteņmeitas – nornas? Skat. 20. vārsmu.

[8] Brimir, Bláin – Īmja līdzvārdi?

[9] Odina kumeļš vai – Odina karātavas. Yggr – Odina līdzvārds

[10] Vai: Likteņaku.

[11] Vai:akas; vai: istabas?

[12]Urđ, Verđandi, Skuld  - nornu, likteņdievju trijotne.

[13] Gullveig – sal. ar 8. vārsmu. Vai te modelēta kāda kosmiskas/sociālas kārtības nomaiņa dievu un cilvēku „sētās”?

[14] Ouda sieva ir vaniete Freija. Sk Gilves acumaldā, 48, 62. un 74. lpp.

[15] Heimdalr – āsu sargdievs, Taurētājs. Sal. Zintnieces 46. vārsmu.

[16] ...af veđi Valföđrs – sal. ar nākamo, 28. vārsmu, kur Mīmis iz „Veļtēva ķīlas” dzer medu. Bet Gilves acumalda 15. nodaļā Snorre Sturlas dēls vēstī, ka Mīmis „pilns zināšanu, jo viņš no Dārdraga dzer šī avota ūdeni. Visatēvs gāja tur lūgt no avota vienu malku, bet nedabūja, iekams nebij atstājis savu aci par ķīlu.” (Gilve,32.lpp.) Kas tad ir „ķīla” – Odina acs, ieķīlāta Mīmim, lai pretī gūtu (maģisko) gudrību? Vai varbūt Teksts te metonīmiski apzīmē pašu avotu, kur Odina ķīla glabājas? Skaista ir Henninga Kures  u.c. interpretācija:  „ Avota (un, iespējams, paša Mīmja) apslēptās zināšanas neizpaužas, iekams Odins nav devis ķīlā savu aci. Odina ķīla funkcionē kā ieguldījums.” (www.dur.ac.uk/medieval.www/sagaconf/kure.htm) Tad Odina ķīla ir nosacījums, kuram pastāvot (af) Mīmja avotā glabātās zināšanas izpaužas?

[17] Senais; āsu Patvaļnieks – Odina līdzvārdi.

[18] Mímir – sk. Gilves acumalda 32. un 33. lpp. Sal. 27. vārsmu.

[19] Sk. 27.vārsmu un 17. Piezīmi.

[20] Valkyrjor –  „karā kauto, kritušo izvēlētājas”, valkīrijas.

[21] Herjann, Odina līdzvārds.

[22] Höđr – Baldra aklais brālis, kurš Lokes vilts nonāvē Baldru ar āmuļa bultu. Sal. 62. vārsmu.

[23] Vāle (Váli), Baldra un Höda brālis, kurš dzimst pēc Baldra nāves un – vienā naktī izaudzis liels! – atriebj Baldru gan abu aklajam brālim, gan īstajam vaininiekam, āsu viltniekam Lokem.

[24] Valhöll – Valhalla.

[25] Sk. Gilves acumalda 49. un 50. nodaļu (90.- 95. lpp.)   

[26] Garmr – Suns. Daļa pētnieku šo apokaliptisko nezvēru identificē ar Fenra vilku, bet citi ne. Atzīstos Iecietīgajam lasītājam, ka īslandiešu teksts liekas viešam vairāk skaidrības, nekā mans fonētiski motivētais latviskojums – oriģinālā Suns rej!

[27] Šajā tulkojumā atturos latviskot ragna rökdievu mijkrēsli. Zinātāju vidū strīdus izraisījusi divu vārdu līdzība; rökkr tad būtu mijkrēslis vai tumsums, bet daudzos citos vārdsavienojumos raugāmais rökrasme, esme, „dzīve un darbi“ , liktenis, spriedums. Pieņemu, ka abas interpretācijas var valodā un literatūrā būt ilgi līdzāspastāvējušas.

[28] Mīmja dēli (vai Mīmja dzimta) – acīmredzot, milžu dzimums, kam nu prieks par āsu postu.

[29] Surts – Melnais, ugunsmilzis, liesmainās Muspelas sargs. Sk. Gilves 4. nodaļu (15. lpp.)

[30] Hrymr – āsu ienaidnieks no milžu cilts.

[31] Naglfar – milzu kuģis, ko āsu naidnieki darinājuši no miroņu nagiem. Sk. Gilves 51. nodaļu – 97. un 99. lpp. - un 43. nodaļu.

[32] ...međ sviga lćvi – „zaru izdeldētāja” te – uguns vārda kenings.

[33] Hlín – āsietes Frigas, Odina sievas un Baldra mātes līdzvārds.

[34] Par Freiju un Bļauri (un Freija zobenu) skat. Gilves acumalda 37.nodaļā – 66.lpp.

[35] Víđar, varbūt – Plašvaldis, Visvaldis; Odina dēls, sk. Gilves acumalda 29. nodaļu. Gilves 51. nodaļā (98.lpp.) Vīdars pārplēš rīkli Fenra Vilkam, uzlicis milzukurpē auto kāju tam uz apakšžokļa, te – 55.vārsmā viņš nogalina Vilku ar šķēpu. Bet kvadrātiekavās pievienotajā fragmentā Vīdaru redzam pieveicam Pasaules čūsku un ejam bojā no Čūskas indes (avots: www.nordic-life.org/nmh/voluspa.htm). Mūsu pamattekstā šāds liktenis citam Odina dēlam, pērkoņdievam Toram.

[36] Fimbultý(v)r – Diždievs, Drauddievs - Odina līdzvārds. 

[37]Sal. 31., 32. vārsmu un 36. piezīmi.

[38] Hroft, Hroptr – Odina līdzvārds.

 


 

PAR ULŽA BĒRZIŅA ATDZEJOTO VÖLUSPÁ

Dzejnieka Ulža Bērziņa latviskotais Zintnieces pareģojums jeb Valas pareģdziesma (Völuspá) ievada senislandiešu Vecāko jeb Vārsmu Eddu (Sćmundar Edda) – laika posmā no aptuveni 800. līdz 1100.gadam radušos mitoloģiski episkos vēstījumus, kam pamatā Skaulholtas (Skálholt) bīskapa Brinjoulva Sveina dēla (Brynjólfur Sveinsson) 1643.gadā Islandē atklātais teksts. Pirms desmit vai vairāk gadiem Uldis tulkojis tās Pareģojuma vārsmas, ko Snorre Strulas dēls (Snorri Sturluson, 1178-1241) iekļāvis, domājams13.gs. 20. gadu sākumā, savā Jaunākajā vai Stāstu Eddā (Snorra Edda). Tādēļ bij jāuzmanās, lai mans agrākais tulkojums neiespaido un nenoviļ jauno. Par īpašvārdiem gribas piebilst, ka mēģinu tulkot tos runātnīgos, tos spilgti „raksturojošos”, bet kādu tiesu saglabāju oriģinālā valodā, lai paliek kaut nedaudz pergamenta smaržas – vēsta atdzejotājs un piemetina, ka veltī savu kautro sniegumu aizgrābjošajiem sieviešu tēliem ziemeļzemju un dienvidzemju mitoloģijā, folklorā un literatūrā. Tulkot Völuspá dzejnieku aicinājis horeogrāfs Arnis Siliņš, lai kopā ar amata brāli Gunti Spridzānu, režisoru (arī scenārija līdzautoru) Viktoru Runtuli (no producentu grupas „Vīruss Art”), Ilzi Apsiņu (no mūzikas festivāla „Porta”) un pieciem modernās dejas dejotājiem varētu sākt veidot 2010. gadā paredzēto dzejas un dejas uzvedumu ar nosaukumu Dzīvības koks un trīs vērpējas.

Dažas dienas pirms Jāņiem Marokas Karalistes Fēsas Universitātē, mācītu islāmistu vadīts, Uldis pieliek punktu savam Korāna atdzejojumam no senarābu valodas, tādējādi pievienodamies slaveniem islāma svētrakstu Lasījumu vai Saukumu (arābiski ‘al-kur’ān) tulkotājiem-zinātniekiem – vācu valodā (Max Henning, Rudi Paret), angļu (Edward Henry Palmer, Arthur Arberry), dāņu (Ellen Wulff), holandiešu (Sofjan S. Siregar), franču (M. Kasimirski, Régis Blachčr), krievu (Gordij Sablukov, Ignatij Kračkovskij, Magomed-Nuri Osmanov) u.c. Pie reizes jāpriecājas, ka mūsu literatūras telpa šogad bagātāka kļuvusi arī ar paša tulkotāja jaunu dzejojumu grāmatiņu Saruna ar Pastnieku (skat. 59. lpp.). (R.E.)

 

Jaunā Gaita