Jaunā Gaita Nr. 260. pavasaris 2010

 

MĪLESTĪBU MEKLĒJOT

 

Nesaule, Agate. In Love with Jerzy Kosinski. A Novel. Madison: Madison Terrace Books (Univ. Of Wisconsin Press), 2009. 211 lpp.

 

Nesaules angļu valodā rakstītā romāna pašā pirmajā lappusē lasām visai neveiklu un nepievilcīgu dzimumakta tēlojumu, kas varētu atgādināt gliemeņu kopošanās aprakstu pamatskolas dabas mācības grāmatā. Sevišķu interesi par turpmāko tas nemodina. Katrā ziņā tomēr iepazīstamies ar romāna galvenajām personām – pusmūža vecuma II Pasaules kara Eiropas bēgli, latvieti Annu Dūju, kura mājvietu atradusi ASV vidienes pavalstī Viskonsinā, un viņas amerikāņu vīru Stenliju. Pēc alkohola dvakojošā vīra apkampienus Anna pacieš, lielā vienaldzībā noraudzīdamās uz bērziem aiz loga, kas tai atgādina Latviju. Taču vīram viņa apgalvo, ka bijis „labi.” Lasītājs gan saprot, ka laulāto attiecības nebūt nav labas. Anna atstāj vīru šņācam, nodušojas un „savā” istabā (te ir paklanīšanās Virdžīnijai Vulfai) iegājusi, tūdaļ atšķir daudz lasīto Ježija Kosinska romānu The Painted Bird (Izkrāsotais putns) – par kāda zēna, it kā paša Kosinska, šaušalīgajiem piedzīvojumiem minētajā karā. Anna ilgojas satikt Kosinski, kurā viņa saskata gara radinieku un nomoda sapņos iztēlojas, ka abi tiešām satiekas un acumirklīgi saprotās. Šai lasītājai gan grāmatas virsraksts, gan pusmūža vecuma labi izglītotas un inteliģentas sievietes atkārtotā fantazēšana par kontroverso Kosinski likās maķenīt samākslota un romāna gaitā šur tur par varītēm aiz matiem pavilkta.

Nenākas viegli nedz romānā ielasīties, nedz Annas liktenī iedzīvoties. Autore savu vēstījumu pasniegusi ļoti saraustīti, dažkārt šķietami nesakarīgos īsos fragmentos, no kuriem lasītājam jānopūlas izlobīt Annas un citu romānā iepīto personu stāstus. Tikai ap romāna vidu noskaidrojas, kā Anna satikusi un apprecējusi maz izglītotu un neinteliģentu vīru, kuru kauns bij’ tādu līdzi ņemti, žēl mājās paliekot, un kādēļ viņai paiet tik ilgi, lai sasparotos un no vīra aizietu? Pazīšanās ar Stenliju sākusies Annas tēva bērēs, pie tam visai neparastā veidā, un liekas, ka tolaik 18 gadu vecā Anna sākotnēji saskatījusi Stenlijā it kā tēva atvietotāju. Tēvs Rīgā strādājis Ārlietu ministrijā, pārvaldījis kādas sešas valodas, bet krievu laika pārdzīvojumi viņu ļoti traumējuši un laupījuši spēju iemācīties arī vēl angļu valodu, tādēļ ASV nonākot bijis jāstrādā smags un savam agrākajam stāžam nepiemērots maizes darbs. Anna ļoti cietusi, redzot savu tēvu tā pazemotu. Viņa atceras, ka tēvam bijušas „bēgļa” acis, tāpat kā Kosinskim. Kaut kur savā zemapziņā Anna velk patiesībā gluži nepamatotas paralēles starp tēvu un Stenliju. Pēdējais no vienas puses Annu publiski apvaino, noliek un pazemo, bet no otras puses baidās, ka Anna varētu no viņa aiziet. Anna savā vientiesībā domā, ka viņai Stenlijs jāglābj un jāžēlo, līdz vadzis tomēr lūzt un viņa vīru atstāj.

Taču Annai ir arī bailes palikt vienai, un drīz pēc Stenlija atstāšanas viņa ievieto avīzē sludinājumu, ka meklē draugu. Sameklē arī, bet atkal seko vilšanās. Šis par Annu krietni jaunākais draugs viņai „apmālē acis,” blēdās, melo un Annu apzog. Romāniņam ar Andreju (nav latvietis) piešķirta diezgan plaša loma. Anna nav vienīgā, kas piedzīvo vilšanos attiecībās ar vīriešiem. Romānā garāmejot pieminētas arī vairākas citas vīriešu dēkās neveiksmīgas sievietes.

Kādēļ Anna ir tik naiva, neuzņēmīga un lētticīga? Autore Annas raksturu un izturēšanos lūko attaisnot ar viņas kara piedzīvojumu Eiropā radīto traumu, ko viņas amerikāņu draugi nespēj saprast. Dažkārt tas darīts mazliet negaidītā un „sadomātā” veidā, piemēram, kad Anna, braukdama draudzenes automašīnā, pēkšņi ne no šā, ne no tā savā iztēlē dzird šāvienus un redz asins traipus sniegā (8. lpp). Lasītāja simpātijas pret Annas jūtīgumu mazina mūsdienās masu mēdijos katru dienu dzirdāmās ziņas par kara šausmām visās pasaules malās. Anna galu galā dzīvo drošībā, ir vesela, pārtikusi un labi izglītota. Autore piedāvā tikai samērā skopas ziņas par Annas pašas kara laika pieredzi. Daudz plašāk izvērsti ir vairāki fragmenti, kuros par II Pasaules kara baismīgi dēkainajiem piedzīvojumiem Annai stāsta nejauši iepazīta Polijas žīdiete Zāra, ar kuru viņai nodibinās savstarpēja izpratne un draudzība, kādu Annai nav izdevies rast pie amerikāņu draugiem, universitātes kolēģiem un interešu grupām. Katram savs krekliņš ir tuvāks un savas „ciešanas” šķiet smagākas.

Visumā Anna ir labi iedzīvojusies amerikāņu sabiedrībā, bet nav arī aizmirsusi savu latvietību, ko autore tiecas parādīt dažādos veidos. Bērzus mājas priekšā jau minējām. Tālāk autore apgalvo, ka Anna satraukuma brīžos domās skaitot latviešu dainas gluži kā kādu mantru vai lūgšanu. Lai nu tā būtu. Anna apmeklē latviešu sarīkojumus tuvējā lielākā pilsētā. Autore uzsvērusi, ka 14. jūnijā, latviešu tautas lielajā sēru dienā, ir dzimšanas dienas kā Stenlijam, tā Kosinskim, laikam vēlēdamās, lai lasītājs šajā apstāklī saskatītu kādu simbolisku nozīmi. Latviešu sabiedrība tēlota kā vecojošu ļaužu kopiena, kas nav noliedzams, bet ir arī ļoti vienpusīgs skatījums, jo mums taču arvien vēl netrūkst rosīgu jauniešu, kuri aizrautīgi piedalās latviešu skolās un vasaras nometnēs, tautas deju grupās, dziesmu svētkos un citos pasākumos, ar sajūsmu apmeklē vecāku vai vecvecāku dzimteni, nereti pat pārceļoties uz dzīvi vai darbu tur īsākam vai garākam laikam. Tāpat arī vienpusīgu skatījumu uz amerikāņu nostāju pret ārzemniekiem pauž stāsts par Annas draudzenes it kā nozagtajām antīkajām tējkarotītēm.

Lai lasītājs nepiemirstu, ka Anna tāpat kā autore ir angļu literatūras profesore, grāmatā vairāk vai mazāk veiksmīgi iepītas vairākas atsauces uz angļu rakstniekiem un dzejniekiem.

Autorei labpaticies dažus atgadījumus Annas dzīvē ietīt mazliet mistiskā plīvurī. Kādreiz laucinieku tirgū kāda veca māmiņa sveicina Annu kā senu paziņu un kā īpašu pirkumu piedāvā viņai trīs bišu vaska sveces. Trīs sveces Annai šķiet kaut kas zīmīgs, un viņa par pirkumu brangi pārmaksā. Un turpat arī kāds puķu tirgotājs uzdāvina Annai vasaras pēdējo rozi.

Romāna priekšpēdējā epizodē Anna vizinājas kanoe laiviņā, tīšām sašūpo to un iekrīt ūdenī, bet šķirties no dzīves tomēr vēl nav gatava un atkal ieķepurojas atpakaļ laiviņā. Varētu izprātot, ka Anna simboliski noslīcina savu līdzšinējo mazdūšīgo un mīlestības lietās neveiksmīgo „es,” lai dzīvotu tālāk ar drosmīgāku nostādni pret notikumiem savā dzīvē. No romāna pēdēja fragmenta it kā izriet, ka Anna ar Zāras palīdzību ir atradusi jaunu jēgu kā bijušajam tā turpmākajam.

Biruta Sūrmane

Biruta Sūrmane ir JG redakcijas locekle. Ilgus gadus Radio Brīvā Eiropa darbiniece. Daudz rakstu par kultūras jautājumiem un literāru darbu apskatu periodikā, tulko arī no latviešu angļu valodā, piemēram: Valentīns Jakobsons. Breakfast at Midnight: Stories from Exile (2003). Skat. arī Jura Silenieka apskatu JG257:62-63.

 

 

Jaunā Gaita