Jaunā Gaita Nr. 272. pavasaris 2013

 

 

*  

Rīts, smaržo pēc kafijas,

pēc parastas dienas,

pēc nemiera, miera.

      Paceļu galvu, raugos

      augšpus: debesu jūŗa

      neizmērojama, Dieva

      necaurredzamā acs,

      arī trauksme un rimts.

*  

− un ja nu es pāksts?

  − un ja nu manī pupas,

          briedumam lemtās?

          − un ja nu tās, mūžritei

                               ļāvīgās,

                pārplēsīs mani,

                zemē izbārstīsies,

                iesakņosies, stiepsies

                               uz augšu

                             gaŗā pupa?

                   − Kuŗš kāps pa tās zariem,

                      ja manis vairs nebūs?

 

*  

− Rīts. Mazgāju seju.

   Pa to laiku:

        ienākas, pamazām ienākas

        diena, ievelk sevī

        saldumu, sīvumu pirmo,

        virmo, bez mitas apaļodamās.

            Mazgājos, dejojot

            smaržainam vieglumam

            pār aizvērtiem plakstiem, pār seju,

                             nezinīga:

                                 būs diena kā auglis?

                                 ziepju burbulis košplauku?

                                 vai eksplozija?

 

*  

− līmeņi, trīs.

     Treju līmeņu vārti.

          Pirmie – atspulgu

                     kāpnes

                     uz dzelmi.

           Otrie – atspulgu

                     atspulgs,

                     žilbuma

                     reibums.

            Līmenis trešais –

                   starp viņpus un šaipus,

                   starp lejup un augšup,

                   starp debesīm, zemi

                          apvārsnis

                               nepārkāpjamais

                                    neiekarojamais.

 

(Apnicībā)

   
I  

– gludi, gludi te ceļi

bez klupšanas staigāt,

nenonākot nekur.

 

III  

– tās maizes druskas uz ceļa –

cik labi, ka putni tās apēd,

uz ceļa no nekā uz neko.

 

(Ziemā)

   
I  

– šalc priedes

            vējdzītās

     it kā jūra

           tumšzaļa

        tur sistos kristu

                 pret krastu

             it kā cilvēks

                    elsodams plēstos

                        pret tumsu pret vētru

                                                 zustu –

 

II  

Žilbst acis, saļogās domsvītras taisnās,

nesātīgs baltums, sals dzelžains un spožs

tur ārā aiz logiem, baiļu sviedros nosvīdušiem.

 

III  

Ne zirga mugurā, ne ragavās esmu,

zem pakaviem esmu, zem sliecēm

uz ledaina ceļa, sniega kupenu skautā.

 

IV  

Sniegs, kupenām sniegs. Egles pie zemes,

                                    šļauganas, smagas.

Vārstās vējmutes saltas,

apsarmo, nosirmo

                    viss.

 

(Ieslodzījumā)

   
I  

– atlobies no palodzes

   lēcienam saulē, lēcienam tumsā,

   visviens, tu gribi būt brīvs,

   lūk, cik plašs ir vēja atvēziens,

   cik stipra vētras roka,

   kas tevi aizslauka projām

   no gaisa, no zemes vaiga,

   vienalga, tu gribi būt brīvs

   miris vai dzīvs –

 

II  

– ne tur logu, ne durvju,

    vien sienas

        dienu no dienas

            tās pašas,

                es zirnekļa tīkls istabas kaktā,

                    es zirneklis pats,

                        es muša.

 

(Atbrīvošanās)

 

– pāri zemei, ūdeņiem pāri

    gaisputns esmu

        ne tiem kuģiem, ne jūrām

            mani vairs skaut,

                ne smiltīm, ne melnzemei

                    mani apbērt, iesakņot vairs,

                        mākoņi bargie, mākoņi maigie

                            man ceļzīmes, sargi.

 

(Teātris)

 

Žēlums, niknums par to,

kas nebijis, bijis,

viņam kā cilpas ap kaklu,

ķeblis zem kājām

nestabils, viņa,

trīc pleci un pirksti,

asaru trizuļi, raustīgi vaigi,

mēma, pietūkst, pievelkas

baiļu telpa, laiks elš,

pulksteņos iedzīts –

    – Ai, drīz beigsies viss,

      tu atvilksi elpu,

      saliksi rokas kopā

      lēkājošai lūgšanai skaļai,

      paldies Dievam, izrāde galā!

           – Tie divi uz skatuves dēļiem

              smaida, paklanās viegli,

              apskaujas maigi,

              aiztinas aizkaros projām.

              Kumēdiņš? Drāma?

                   – Tu izej laukā. Nakts rāma

                      pilsētas ielās, Sirds

                      dauzās.

 

(Ausmas/rieta logos)

   
I  

– it kā tur vilciens padrāzās gaŗām,

   it kā es skrēju, it kā Tu,

   it kā noīdējās sliedes aizvīdamās,

   it kā karodziņi māja,

   it kā rokām vēcināja,

   it kā raudāja un smējās

                               kādi

         tur jūdžu tālumā,

         te elpas tuvumā –

             vai es tā biju? un Tu?

 

II  

– it kā tur rokas ar puķēm,

   it kā aploksnes vēstulēm,

   it kā apskautos cieši,

   skūpstītos dziļi
   mēs tur, gaisviļņu vālos –

 

III  

– „...un ceļojumā no Berlīnes...”

– „...toreiz, pārgājienā Himalajos...”

– „...atceries, cik cieši Tu turēji

                  manu roku Venēcijā...”

– „...desmitā dienā Barselonā...

                         balkons, vīteņi...

                         Tava mute...

                         sirds sit kā

                                    kastaņete...”

– „...todien, ai, todien Krakovā, Polijā...

          piepešs sacēlās negaiss...

          Tu šļakstījies pāri pa malām...

          bailes karstas un krāšņas...”

– Atminos. Atminos?

 

 

Rīgai

   
I  

Rīga, akmensgalvas, bruģakmens,

raupja tev plauksta, maigs pieskāriens,

tavi ceļveži torņi, ceļveži tilti

no vecā uz jauno un atpakaļ,

no šodienas uz vakardienu,

no pusnakts uz rītu,

– rādiet, rādiet man ceļu,

   rīdzinieces ceļu!

 

II  

Torņgaili, spožrīkli,

cel augšā, modini manī

pasaules pēļos daudzgadu saldmiegā

gulējušo

    rīdzinieci!

 

 

 

Par PBLA KF Krišjāņa Barona prēmijas laureāti (par dzejkrājumu Citviet) Baibu Bičoli skat. Kārļa Vērdiņa apceri JG270:11-12.

 

 


 

 

 

Imants Auziņš

Kad

       Kad

ar televizora pulti mēģini

piezvanīt draugam

      vai

spaidi tālruņa ciparus cerībā

ieslēgt televizoru,

      tad

velti vecumu vainot:

      varbūt

vienīgi vēlīnā veļu vakarā

vēji vandās

      vai

pērkona veseri vasaru velē

      vai

   mirklīgs vājums

vienkārši neļauj vērīgāk viedēt – –

 

 

      Tad

pamāci klusībā sevi:

vingrot, vajag vairāk vingrot,

joņot ar divriteni,

vagot viļņus vai klīst pa ielām,

   zudušo jaunību meklējot,

      un atkal būs labi!

 

Galu galā – ja nelīdz,

savu reizi var iedzert pa šņabim,

lai atpūšas smadzeņu šūnas

      kā siltās dūnās vai dūņās...

 

      Pasmaidi!

Īstās vecuma zīmes ir gluži citas,

      piemēram,

kad pie pirmās izdevības

pamāci jaunos, kā dzīvot,

      vai

biežāk nekā vienreiz dienā

valdību lamā...

      Vai pēkšņi –

ne no šā, ne no tā –

      iedomājies zinām,

kā Latvijā – vienā rāvienā

etniskus mezglus raisīt

vai apturēt nīcības lavīnu – –

 

 

      Nē!

Vēl ir labi.

Vēl savu reiz spožo

      atmiņu slavinu.

Misēklis katram var gadīties!

 

Prātus pārlieku putro:

visas šīs kodu, datoru, mobilo,

pārnēsājamo tālruņu pogas.

 

      Arī jaunākam taču

bijis jādomā allaž, lai lieku

neizdari vai nesamuldi.

 

Vēl ir labi.

         ...Šodien atkal

mēģināju piezvanīt draugam.

         Ar telepulti.

 

2011

 

 

Par Imantu Auziņu skat. JG271:3.

 

 

Jaunā Gaita