Imants Ziedonis

 

(1933-2013)

 

 

 

 

 

Svētvakars

 

 

Šī Dieva zeme ar Gaujas lejām,

Ar stārķa ligzdām un kurmju ejām.

Ar Cēsīm, Talsiem un jaunām sejām,

Ar ļaužu balsiem un Raiņa dzejām.

Par verga algu es tajā sirgšu,

Par indes malku es viņu pirkšu.

Ar zelta atslēgām es slēgšu, slēpšu,

Kā puskauts āzis par viņu brēkšu.

Ak, svētā brīve kā tad es jūtu,

Cik, esmu nesis to smago grūtu.

Kad tā vairs nav tik cik melns aiz naga,

Tad es tik jaušu cik bija smaga.

Šo liktens zemi šais svētvakaros,

No manas dvēseles kāds noņem nost.

 

 

Kā milzīgi

svečturi
ozoli stāv

Kā milzīgi svečturi ozoli stāv
Kailos rudeņos, pavasaros,
Kā Latgales svečturi ozoli stāv
Ar mēness ugunīm zaros.

Bet mēness ir mēness, un zvaigznes ir tālas,
Jūs nezināt svečturu mokas,
Kad pusnakts melnajā klusumā
Pēc svecēm lūdz svečturu rokas.

Bet pāri plūst balta mūžība 
Pa Pienceļa straumēm un tecēm,
Kā milzīgi svečturi ozoli stāv
Un gaida pēc savām svecēm.

 

 

 

Un tā kā jums
nekas nav
atņemts

Un, tā kā jums nekad nekas nav atņemts,

tad jūs arī nezināt, kā raud ežu bērni,

kad jūs ežu māti aiznesat cepurē

savam priekam.

Un tā kā jums nekad nav bijis māju,

tad jūs arī nezināt, kā sāp koks,

ko nocērt durvju priekšā.

Jūs esat atrautas lapas –

no kura koka?

Vai jūs pazīstat pīlādžu cīņu ar mošķiem?

Vai jūs esat no tā ozola,

kas vēl sniegā lapas nenomet?

Vai jūs esat lapas vispār –

visu koku un neviena koka?

Ozola lapas guļ uz zemes,

uz savām zīlēm,

lazdu lapas guļ uz saviem riekstiem.

Kādu koku lapas esat jūs?

Jums vienalga, kur perēt bērnus,

jūs esat vārnas ķīvīšu zemē!

Jūs esat zvirbuļi strazdu būrī,

jūs esat pīles kaiju ligzdās.

Sveša zeme var prieku dot,

bērniem bikses un kreklu un cepuri dot,

uzvaras ilūziju dot.

Neviena cita zeme nevar

Radītāja mieru dot.

Mieru dod tikai tēvzeme.

Kad jūs mirsit,

caurvējš kauks jūsu zārkos.

*  *  *

es iegāju spogulī, otrrādī

un spogulī viss bija otrādi

tur čigānietei es zīlēju

un tevi es otrādi mīlēju

tur projām, tur spogulī, atpakaļ

kur tavi kauli manus kaulus maļ

no aubes jau vecīgi čaganās

jā, vellatās, jā, raganās

jā, medus, mēnesis, medījums

medus gadījums, medīgs radījums

jā, āzis, jā, kazenēs, ievainē

kur Ādams nav teicis vēl Ievai „nē“

vēl tālāk, vēl tālāk otrrādī

kur pēc visa reiz kādreiz vienreiz uzreiz

es satiku tevi pirmoreiz

tālāk - skolas, bērnudārzi un nami

un neesam mēs vairs pazīstami

tu izzūdi, un tu man pazūdi

mazi meitēni, rīti rasoti

bizbizmārīte uz pirksta man sanēja

bizbizmārīte kura būs manējā

kura no viņām - caur pasaciņām

tevi nes sevī - kura no viņām

bet viss zūd vēl tālāk bijušā zibā

vēl dziļāk - otrādi bezgalībā

un es izkāpjos lēnām atpakaļ

te, kur zīle dzied, te, kur dzenis kaļ

un apgriežu savu otrrādi

apkārt uz mutes, otrādi

kāda dīvaina iedoma

atpakaļ zīlēt

spogulī mīlēt

spogulī zīlēt

atpakaļ mīlēt

 

 

 

Upē naktī pīles kliedz

un tu arī neiemiedz!

Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

Varbūt, ka ir ņemts par daudz,

varbūt, ka par maz ir ļauts,

un varbūt par maz ir arī sāpēts.

 

Izeju no mājām kluss.

Zvaigzne spīd, un dubļi dus,

un var skaidri redzēt laimes naudu.

Tas nekas, ak, tas tik tā,

tas tik tādā klusumā,

tik no malas izliekas, ka raudu.

 

Upē naktī pīles kliedz

un tu arī neiemiedz.

Visur kaut kāds troksnis kluss un slāpēts.

Tas nekas, ak, tas tik tā,

tas tik tādā klusumā,

Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

 

 

 

Svešas drēbes

Neiespējami aptvert
bezgalību

Visbriesmīgāk ir,
kad otram sāp

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Un tu nezini, kā lai palīdz.

 

 

 

 

*  *  *

Dukte, vissenākā meita,

ar darbības sakni duh –

slaukt, slaucēja meita, duhitar, dočka

 

Dukte, kas pienu melž –

mlk, malko, mleko,

no govs pupa melž, no krūzes malko.

 

Pīt – tecēt, rietēt,

gosniņa papijusi,

atrietējusi – es piju, es slaucu; pīmu pīt.

 

Kriet – krējumu noņemt,

grtas – sens sanskrita krējums,

grietine, grieti, grējums, vēlāk tas saies sviestā.

 

Andža, Andžs, Andžiņš,

anktan – prūšu sviests,

sprakstot uz akmeņa deg sanskrita upursviests andžja.

 

Sensenā sanskrita ašva

vēl kumeļus zīdī pie leišiem,

pie senprūšiem dzerts ķēves pima – asvinan.

 

Bet sanskrita ērzelis ašvas

(varbūt caur rāmavu gājis?)

zudis pavisam, tik paliek dažas zīmes:

 

tas, kas ar asumu, ašs,

pie mums vēl tiek saukts ašvis, –

tramīgs dzīvīgums, traks, aštrs.

Ko tas nozīmē? To,

ka daba par visu vairāk

uzticas sieviešu dzimtei un neļauj tās vārdam atdzist.

 

Mater – mūžīgais vārds,

Māte, matj, mutter

(maina vārdus un slapstās pater noster).

 

(No Poēmas par pienu)

 

Par Imantu Ziedoni skat. arī. 1. un 47. lpp.