Jaunā Gaita nr. 287. Ziema 2016

 

 

 

Lienīte Medne-Spāre

MANTINIEKS

 

Stilbu klusi sakutināja vibrozvans, un Atvars, nepatikā saviebies, ietrieca cirvi bluķī blakus stateniski noliktajai malkas pagalei. Pavirši noslaucījis plaukstas gar biksēm, viņš izvilka no kabatas telefonu un pavērās ekrānā. Dzelme. Krietnu brīdi piemiegtām acīm lūkojies pusmāsas vārdā, it kā ar skatienu varētu piespiest to pazust, Atvars beidzot nospieda savienojuma taustiņu.

– Kas tad nu tā deg sestdienas dienā? – viņš jautāja sveiciena vietā.

– Mamma mirst, – nikni atsvieda Dzelme. – Viņu vakar ar ātrajiem aizveda uz Stradiņiem, bet tu visu dienu necēli klausuli.

– Tā nu uzreiz mirst. – Atvars izķeksēja no kabatas cigarešu paciņu. – Ja viņa mirtu katru reizi, kad izsauc ātros, mēs šogad jau trīs bēres būtu nodzēruši.

– Jā, un tu man būtu pilnas ausis piedziedājis, ka māja jāpārdod, – Dzelme atcirta.

– Un būs jau arī jāpārdod. – Viņš iesprauda lūpu kaktiņā cigareti un nošvirkstināja šķiltavas. – Nesaprotu, priekš kam tev tur, Briselē, vajadzīga kaut kāda noplukusi Ulmaņlaiku māja Rīgas nomalē.

– Priekš tam, ka tagad cenas ir lejā, lūk, priekš kam! – Dzelme nicīgi nosprauslājās.

– Kāda tev starpība, augšā vai lejā? Tev naudas trūkst? Vēl augstskolu nebiji beigusi, kad jau sēdēji ministrijā pie valsts naudas siles, tagad vispār greb ar šķipeli…

– Bet tu tā arī nebeidzi, – Dzelme atkodās. – Arī varētu grebt, bet tu jau nekad neko nevari pabeigt.

– Šad tad tomēr vēl varu. – Atvars nīgri pasmīnēja.

– Man vienalga, ko tu tur vari vai nevari, – neiecietīgi izmeta Dzelme un, brīdi klusējusi, maigākā tonī turpināja: – Ar mammu patiešām ir slikti. Ārsts esot teicis, ka plašs infarkts un prognozes nav neko labās.

– Un ko tu no manis gribi?

– Aizbrauc pie viņas.

– Es nesen biju. – Atvars pastiepa roku un, ar delnas malu paberzējis no dārza mājeles sienas atlupušo krāsas plēksnīti, noskatījās, kā tā, lēni griezdamās ap savu asi, novirpuļo zemē.

– Apkaunies, tas nesen bija pirms Ziemassvētkiem, un nu jau drīz būs Jāņi.

– Kādi tev Jāņi! Tikko bija Lieldienas… un mana vārda diena, ja kas.

– Apsveicu!

– Paldies, es tevi arī.

– Beidz ākstīties, – Dzelme viņu aprāva. – Tad tu aizbrauksi? Mamma grib tevi redzēt, viņa gaida. Viņa vispār nesaprot, kāpēc tu nevari dzīvot mājās. Pieaudzis cilvēks, bet ņemies kā tāds mazs bērns.

– Mājās… – Atvars pārlaida skatienu bijušā dārzkopības kooperatīva sīkajam zemes pleķītim. – Un katru dienu kaut ko tēlot, jau rīta agrumā uzplāt ģīmim liekulīgu smaidu. Labrīt, mammīt, arlabunakti, mammīt! Pievilkt kājiņu visām viņas draudzenēm. Varbūt vēl naudiņu pusdienām paprasīt?

– No manis taču prasi.

– Es neprasīju, tu pati pieteicies materiāli atbalstīt jauno poētu… – Viņš dziļi ievilka dūmu. – Un juties tīri apmierināta, kad es tūlīt pēc vecāsmātes bērēm izvācos no mājas.

– Jēziņ, Atvar, tas taču bija pirms divdesmit gadiem! – Dzelme novaidējās.

– Pirms septiņpadsmit, – viņš glaimīgā bērna balstiņā izlaboja.

Gar ļogano dēļu žogu aizducināja sagrabējis folksvāgens, atveroties un aizveroties griezīgi ieņerkstējās labās puses kaimiņa vārti, un pa grantēto taciņu nograbēja smagi, vecīgi soļi.

– Naudu pārskaitīšu divdesmitajā, kā parasti, – īsi nopūtusies, teica Dzelme un jau lūdzoši piebilda: – Bet tu aizbrauc. Šoreiz no tiesas ir slikti. Viņa pavisam švaka.

– Ko tad tu pati netraucies šurp? – Atvars indīgi jautāja.

– Es nevaru tik bieži ņemt atvaļinājumu. – Dzelme atkal saskaitās. – Kā tu nesaproti? Man te ir nopietns darbs. Tāpat būs jābrauc uz Rīgu, kad… – viņa sastomījās. – Nu, ja gadījumā…

– Ja gadījumā būs jādala mantojums? – Atvars ar uzspēlētu interesi jautāja.

– Neņirgājies! – Dzelme nošņaukājās. – Tev jau viegli runāt. Man, kopš papīts nomira, neviena nav. Tikai mamma… nu un tu, protams. Tev vismaz tēvs dzīvs.

– Kā tad tu to zini?

– Mamma teica, – Dzelme paskaidroja. – Kaut kur Ventspilī dzīvojot.

– Kas man no tā, ka dzīvo? Ne es viņu gribu redzēt, ne esmu redzējis pēdējos trīsdesmit sešus gadus, kopš mutere sapinās ar tavu fāteri.

– Tā nerunā! Papīts tevi uzaudzināja, viņš tev bija kā īstais tēvs.

Atvars klusēja. Gandrīz skarot viņa plecu, rīta saules apspīdētajā ceriņkrūmā, kurš jau sparīgi raisīja pirmās zaļās lapiņas, kā lielu brūnu krusas graudu sauja iebira bariņš zvirbuļu un, strupos knābjus uz visām pusēm grozīdami, līksmi piebrēca dzestro rīta gaisu.

– Tad tu aizbrauksi? – Dzelme pēc brīža atsāka.

– Tiešām tik slikti? – Atvars pakodīja apakšlūpu.

– Pavisam slikti, – Dzelme uzsvērti atbildēja un pēkšņi aizsmakušā balsī izspieda: – Viņa knapi var parunāt.

– Labi, sīkais, es aizbraukšu.

– Šodien?

– Šodien, šodien. – Atvars iemeta izsmēķi aprūsējušā, vēl viņa tēva laikā šašliku cepšanai pielāgotā kastē.

– Viņa guļ kardioloģijas intensīvajā terapijā. – Dzelme nosauca nodaļas numuru un ārsta vārdu. – Un telefonu arī pieraksti!

– Es atcerēšos. It kā tu nezinātu, ka man tādas lietas nav jāpieraksta. – Atvars beidza sarunu un, iestūmis telefonu kabatā, noburkšķēja: – Es tāpat visu atceros.

Izvilcis no bluķa cirvi, viņš ar vienu vēzienu pāršķēla samitrējušo apses baļķēnu. Zvirbuļi, kā lielas lingas sviesti, spārneļiem nošvirkstot, visi vienlaikus uzšāvās gaisā un, apmetuši pāris loku, sakrita kaimiņa ābelē. Atvars, savilcis plānās lūpas smaidā, paņēma nākamo baļķēnu. Sacirtis krietnu kaudzīti, viņš ienesa pagales mājelē un, salicis tās pie kamīna, izņēma no kabatas brūno „Partner” paciņu. Izvilka no tās pēdējo cigareti, brīdi aplūkoja tukšo paciņu un gausi izsoļoja pagalmā.

– Sveiks, kaimiņ! – pārkāris abas rokas zemajai sētai, viņš uzsauca vīram, kurš ar mazu trīszaru kaplīti rušinājās dobē.

– Sveiks, dzejniek! – kaimiņš, pacēlis sirmo galvu, atsaucās.

– Man te tāda lieta… – Atvars saminstinājās. – Nevari aizdot pāris eiriku? Man mutere apslimusi, jānopērk kādi nekādi laksti, jāaizbrauc ciemos. Pēc nedēļas būs nauda, atdošu.

– Vai ta’ kas nopietns? – Kaimiņš uzslējās kājās un, kaplīti vicinādams, panācās tuvāk.

– Sirds. – Atvars, kūkumu uzmetis, nolieca galvu pie cigaretes un, ievilcis dūmu, ar savādu lepnumu piebilda: – Varot neizturēt.

– Vai ta’ uz miršanu vai? – kaimiņš ieinteresēti jautāja, un Atvars, sašķiebtu muti izpūtis dūmu vērpeti sev gar ausi, pamāja.

– Tad jau tiksi pie mantojuma. – Kaimiņš izvilka lielu kabatlakatu un skaļi izšņauca degunu. – Mēs ar sieviņu taisni pirms pāra dienām runājām, nez, ko ta’ mūsu Atvars darīs, kad mamma aizies un dabūs to lielo māju ar visu iedzīvi. Gan jau ka pārcelsies uz turieni, nebūsim vairs nāburgi.

– Nē, nē! – Atvara mute savilkās laimīgā smaidā. – Tur es nedzīvošu. Sitīšu to būdu gaisā, nopirkšu sev kādu mazāku voni piepilsētā, mašīnu. Atjaunošu garderobi. Un ne jau humpalu bodē. – Viņš, satvēris divos pirkstos, papurināja nodilušo džinsu staru. – Tikai bibliotēku savākšu. Nu, vēl kaut ko no vecāsmātes traukiem, ja mutere nav visu sadauzījusi. Mēbeles sapirkšu jaunas, televizoru, mūzikas centru, kompi…

– Vai tik māsa nebūs pret?

– Pusmāsa, – Atvars izlaboja un iesmējies piemetināja: – Ja nebūs ar mieru, pārdošu savu pusi čigāniem.

– Nu ja, mēs jau ar sieviņu ar’ tā runājām. – Kaimiņš izvilka no kabatas maku. – Cik ta’ var jauns cilvēks pa dārza būdiņu. Ne tu te kārtīgu sievieti atvedīsi, nekā. – Viņš pastiepa Atvaram piecu eiro banknoti. – Puķēm tā kā vajadzētu pietikt. Vai ta’ gribēsi braukšanai ar’?

– Es jau nu neiešu spaidīties pa sabiedrisko transportu. Vienmēr kāds tev beržas klāt, pūš smirdīgu elpu pakausī. – Atvars, nicīgi pašķobījis garo degunu, ieslidināja naudu krekla krūšu kabatā. – Nē, nē! Man te ar veļļuku viens pūtiens.

Pēc pusstundu ilgas mīšanās pa automašīnu pieblīvētajām ielām un gājēju pilnajiem trotuāriem, viņš, ar velosipēdu norobežojies no tirgotājām, atsperīgi aizsoļoja gar puķu galdiem, aši nopētīdams dažādu krāsu un izmēru spainīšiem pielīmētās cenu lapiņas, un apstājās pie avīžu kioska.

– Vienu „Marlboro”, lūdzu. Sarkano. – Atvars noguldīja uz trauciņa piecīti.

Savācis trīs piecdesmitcentu monētas un kāroto paciņu, viņš piemiegtām acīm brīdi aplūkoja draudīgo uzrakstu, kas aizliedza smēķēt slimnīcas tuvumā un, iespraudis lūpu kaktiņā cigareti, atgriezās pie puķu sievām. Naudas pietika tieši vienam maijpuķīšu pušķim. Vai divām nīkulīgām rozītēm, un tad vēl desmit centi paliktu pāri, Atvars pasmīnēja un nopirka maijpuķītes.

Intensīvās terapijas nodaļas gaitenī grozījās sasirgušo satrauktie radi un draugi, cenzdamies kaut ko saskatīt caur lieliem stikliem, aiz kuriem klusi zumēja un ik pa brīdim nervozi iepīkstējās smagnēja aparatūra. Izplatot ap sevi sīvu medikamentu smaržu mākoņus, aši tekalēja norūpējušās medmāsas, un, uzsvārču stūriem plīvojot, šurpu turpu skraidelēja ārsti.

– Es pie Štālbergas. – Atvars notvēra aiz piedurknes garāmejošu māsiņu mazā, galvai cieši pieguļošā cepurītē ar sarkanu krustu uz pieres.

– Štālberga? Štālberga… – Meitene lielām, nedaudz apsārtušām acīm pavērās viņa saspringtajā sejā. – Ak, Štālberga!

– Es esmu viņas dēls, – Atvars paskaidroja un ar galvu pamāja uz lielo stikla rūti, kas atdalīja veselos un slimajiem.

– Nē, nē, tur jūsu mammītes vairs nav. – Medmāsa mierinoši uzlika plaukstu viņa piedurknei un pasmaidīja. – Jau naktī pārvedām uz palātu.

– Kā, uz palātu? – Atvara mute, cenšoties atbildēt medmāsas smaidam, neglīti sašķobījās.

– Viss kārtībā ar jūsu mammīti, būsiet ticis cauri ar vieglu izbīli. Ejiet vien tepat uz nodaļu. – Viņa pasmaidīja vēl platāk un pavicināja roku ieslīpi uz augšu. – Un neuztraucieties vairs, rīt parīt laidīsim uz mājām.

– Kāpēc rīt? – Atvars stomījās. – Kā, uz mājām?

– Ak, nu neuztraucieties taču, paturēsim kādu dienu tikai drošības dēļ. Viss viņai kārtībā ar sirdi, bet nu gadi tomēr… Vispār stipra kundzīte, vēl jūs pārdzīvos. – Māsiņa iesmējās.

– Pārdzīvos gan. – Atvars iegrūda medmāsas plaukstā maijpuķīšu pušķi un piebilda: – Tas jums! Par labajām ziņām.

– Nu paldies! – Meitene piespieda pušķīti degunam un labpatikā aizmiedza acis. – Bet mammītei?

Atmetis ar roku, Atvars apcirtās uz papēža un, padrāzies garām nomākto apmeklētāju bariņiem, metās lejup pa kāpnēm. Viņš bija aizmirsis pieķēdēt velosipēdu.

 

 

 

 

Lienīte Medne-Spāre studējusi franču valodu / literatūru Latvijas Valsts U. (1973-1976). Viņas stāsti 80. gados publicēti Liesmā un Avotā. Strādājusi par redaktori izdevniecībā „Atmoda” (1989-1990), apgādā „Artava” (1990-2004), izdevniecībā „Skarabejs” (2005-2008). Kopā ar līdzautoriem – savu dzīvesbiedru Vladi Spāri un Juri Zvirgzdiņu – uzrakstījusi romānu Odu laiks (2009). Piedalījusies žurnāla Tīrraksts veidošanā. Vairāki stāsti publicēti žurnālā Latvju Teksti.

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita