Jaunā Gaita nr. 30. 1961

 

Andrejs Pablo Mierkalns

 

 

 

CILVĒKS NO PŪĻA

 

 

- Brāzmainas sejas,

svilpojoši korpusi,

griezīgi kaucošas sirēnas

iztvaikojošs benzīns,

iešana, braukšana, steigšanās

     pretim kino reklāmām,

          no kuŗām rēc jaguāri

              un lec panteri,

un došanās pretim (varbūt) ari kaut kam citam.

     Es gribētu būt satiksmes kārtībnieks

              (no manas uniformas apkakles

Četri kliedzoši burti

sauktu: Va-Vo,

          bet ap roku man būtu lente

              ar oficiālu uzrakstu: Mi-Mī),

rādīt ar baltu nūju nepārprotamas zīmes

     un neprasīt, kāda jēga ir

          manai eksistencei

      (tā būtu visiem noskaidrota).

Kāds pavirši gaŗāmbraucošs autobuss

     mani nosistu gar zemi,

          un neizsacītais jautājums

           būtu atrisināts,

      kaut arī uz ielas bruģa

tas, eventuāli, peldētu manās asinīs.

Manas vēnas un artērijas būtu

     atvērtas

     tieši šī - pēdējā –

jautājuma zīmes uzvilkšanai

          uz pilsētas

     pelēkā un nepiepildāmā nezvēra,

          kuŗš ik dienas aprij

          miljoniem soļu

     un tūkstošiem riepu un zoļu,

asfaltētās ādas.

 

 

 

 

STĀSTS PAR PIRMO MĪLU

 

O, neaizmirstamie gadi, pilni visdievišķākā!

Vieglas, vieglas mākuļas klājās pār zemi, un

Mēs dainojām un priecājāmies un griezāmies

Dejā un šūpojāmies un skūpstījāmies un

Mīlējām un gājām pastaigāties un spēlējām

Teātri un lūdzām Dievu un apmeklējām baznīcu

Un gājām uz kino un uz pirmo satikšanos

Un stāstījām brīnišķus stāstus par dzimteni

Un par zemi - Vāciju, kur atradāmies, un par

Ļaudīm, kuŗu vidū mēs dzīvojām un kuru

Labsirdību un vislaipnāko labvēlību mēs

Baudījām, un gājām peldēties un spēlēt

Bumbu un devāmies ceļojumos un rakstījām

Pirmās dzejas un gājām uz skolu un tur

Rakstījām uzdevumu burtnīcās mūsu vārdus

Vismīlināmākās izteiksmēs, un kā mēs mīlējām

Mēs glāstījām, mēs liegi viens otru uzskatījām,

Roku rokā vienmēr un visur, un tā bija mūsu

Mīla, un labdienas vietā mēs minējām

Mīļāko vārdus.

 

 

 

 


 

 

 

Astrīde Ivaska

 

NOVEMBRIS

Man tīkas ainava, kas nestrādā, bet pūšas,

kam rugājains un sen vairs neskūts vaigs.

No laiskuma pat sētas ielīkušas,

un it nekam vēl pienācis nav laiks.

 

Zviln tīrumi kā gultas netaisītas,

un tālums piedrazāts kā nemēzts klons.

Ar pērniem augļiem ābeles vēl piebārstītas.

Aiz mitriem kokiem netīrs miglas fons.

 

Ir mājām logi aiznagloti ciet.

Par vēlu dubļains suns sāk virsū skriet.

Pret šķūņa sienu pelēku kā alva,

stāv nekustīgi melna kaķa galva.

 

DZEJA

Vārdi, mani mīļie veļi,

jāstaigā jums tāli ceļi,

līdz jūs mani atrodat.

 

Un man vienmēr tukši plaukti,

maizei spaļi klātu jaukti,

kā jūs pacienāt?

 

Reiz jūs tomēr godā celšu ,

kausā tādu alu smelšu,

kas vairs neizsīkst.

 

Rauši būs mums brīnumgardi,

valoda un es un vārdi

kopā dzīrosim.

 

Dzīrosim līdz pašam rītam,

tad pa tekām neiemītām

jaunus ceļus staigāsim.

 

Vārdi, mani mīļie veļi,

jāstaigā mums tāli ceļi,

līdz mēs mājas atrodam.

 

 

 


 

 

 

Baiba Bičole

 

 

 

MĒS”ALĀ”

 

 

Iegājām „Alā”,
Melnā alā.
Tik melnā,
Ka likās -
Diena jau galā.

 

Dažam galdam delnā

Gail svece zaļa,

Dažam delnā melnā

Puķes sārtā deg.

 

Mēs gājām pie galda,

Kur svece bij zaļa,

Jo mums bija kā ielā,

Kur zaļā gaisma teic:

„Drīkst!” Teic sarkanā: „Nē!”

 

Laikam gan tādēļ,

Ka svece bij zaļa,

Un dzēriens, ko dzēru –

Tumšsarkans –

Man tava seja

Drīz likās zaļa –

Ērkšķogu zaļa,

Plūmju un vīnogu zaļa.

Domājos nogaršot tevi,

Liecos tev tuvāk –

 

Tu savu muti

ieliki manā

Kā zaļu olīvi

Kokteiļa glāzē.

 

 

 

 

 

NESAPROTAMĀ

 

 

Viņa krāsu lietū

Manas acis sāk ziedēt

Sārti starainu ziedēšanu,

Zaļas lapas atraisās lūpās,

Manas krūtis kļūst tumšas,

Tumšas kā sarkanu apaļu

Tomātu zeme.

 

Manā klēpī salīst gaismas,

Tik daudz baltu un dzeltenu,

Oranžu, sarkanu gaismu

Kā ezeru, kas nēsā sevī

Ūdeņu vietā

Krāsainas gaismas.

 

No gaismas ūdeņiem

Klēpī aug puķe,

Stiepjas uz augšu,

Staro karstu šķēpu smailēm,

Vulkāna krāsās kūsā un kaist -

Zūdu gaismās un ugunis -

Abstraktā sieviete.

 

 

 

 

 

 

LIETŪ

 

 

Bērni dzeltenos lietus mēteļos,

Dzeltenas puķes duļķainā traukā

Aiziŗas gumijas kātiem -

Šodien gausi līst lietus.

Sīkas pelēkas lāses

Neredzamas kāpnes kāpj,

Uz leju, leju kāpj,

Iekāpj zarā ar lapām,

Satver sarkanu lapu aiz kājas,

Lejā, lejā kāpj,

Uz ietves izklāj

Sarkanu segu

Rītdienas skudrām.

 

Neesmu es skudra,

Neiešu rīt,

Apstājos Šodien

Pelēkā lietū

Pie sarkanas lapas.

 

Iedzirkstī manī

Vasaras puķu

Sarkano ziedu

Dzirkstēšana,

Jāņunakts

Gunskura uguņu

Ziedēšana.

 

Paņemu lapu.

 

Sātiņos lapā,

Pār paslavu pelēkiem jumtiem,

Kur dūmos kūpinās dūmeņi

Sārti kā desas,

Ar sarkano lapu paceļos gaisos,

Caur pilošiem mākoņiem braucu,

Šūpolēs līganās šūpojos –

 

Mākonī gaišā

Iztinos lapai,

Atraisos drānām

Kaila pie saules.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Andrejs Irbe

 

 

 

 

MŪŽĪGĀ ROMA

 

 

Bij gaiša nakts.

Uz apgāztas patronu kastes

Sniegā

Kārtis spēlēja sargi un grenadieŗi

Ar veco pulkvedi vidū.

 

Bij gaiša nakts,

Jo dega ciemats ar visu, kas tanī iekšā.

Romas kalpi un virsnieki spēlēja kauliņus

Uz sniegā paklātas drānas.

 

Bij gaiša nakts -

Pie krusta šūpojās pēdējais ienaidnieks

Un sarma krita uz kārtīm, uz kauliņiem,

Uz sarkanu kāravu trumpī.

 

Mūžīga ir Roma!

Tūkstoš putekļos krītot, tā dzīvos mūsos.

Visa pasaule ir pilna Golgātas kalnu,

Un visur aiz gaŗlaicības sargi kauliņus spēlē.

 

Ir gaiša nakts

No degošu māju liesmām, no salta mēness.

Viss ir tāpat: kāda Roma pavēl taisnību radīt -

Un taisnība top! - Krīt sarma kalpu un virsnieku matos.

 

Sarma krīt. Balta sarma

Postažas blāzmās par sarkaniem kāraviem top.

Ak, nakts ir gaŗa - un šis gaišums vēl ilgi plaiksnās.

Ir gaŗlaicīgi. Uzrausim! Vēlreiz - kas trumpī?

 

Bet kur ir tā gaisma, kas mūsu karogus svētī?

 

 

 

 

 

ŠAJĀ KRASTMALĀ

 

 

Šajā krastmala

Ir tik daudz sasistu spoguļu lausku,

un ik gliemežvāks ūdens pilns

tukšas un pelēkas debesis atstaro.

 

Visas kaijas aizbēgušas.

Vai kāds liels vējš tās aiznesis sakliegties

citās krastmalās - ar pilsētām,

kur tām pamet kumosus laipnas rokas?

 

Šeit tādu nav. Tās izstieptās,

ko katra kristalla lauska,

katrs gliemežvāks pretī sniedz,

ir tikai paša roku atspīdums:

 

Spodrā virsmā lauzts

gaismas māneklis.

 

Neviena putna, pelēka debess,

jūŗa,

un lauskām piesēta krastmala -

tas viss.

 

 

 

 


 

 

 

Aina Zemdega

 

 

 

* * *

 

 

Tev atveŗos visa, līdz galam -

Ar delnām un lūpām

Taustīdamies,

Tu ienāc kā neticēdams.

Nebaidies!

Es esmu laba

Kā zeme, kā rudzu maize.

Es esmu dzīvība.

Ienāc! un gaisma kļūs tumši zaļa

No zālēm un lapām.

Kuŗās ieauguši būsim,

Izdzēšot sauli,

Un debesis pārvēršot

Siltā lietū.

 

 

 

 

IELA

 

 

Līņā tumsa un lietus.

Pie noejas pazemē

Pretī misionei

Uz sliekšņa guļ cilvēks,

Zem galvas palicis roku.

Bet kājām nav vietas –

Tās palikušas uz ietves

Par aizsprostu notekām.

 

Dzeltenā gaismā

Kā saulespuķē

Ķīnietis pārdod gliemežus,

Žāvētas zivis, sēnes

Un amuletus.

Salstot dreb spuldze

Pie staba, kur rakstīts

„Zudušo dvēseļu iela.”

 

 

 

 

* * *

 

 

Bērni apgāž dārza solu

Ar kājām pret sauli,

Palien zem tā

Un izliekas beigti.

 

Kur ir mans sols:

Vai rūgtas dadža lapas,

Vai kartupeļu lakstiem

Aizaugušas vagas,

Kur ielīst

Un nebūt?

 

Es aizeju kaila un noreibuši

Pa ielu,

Pa taviem skatiem -

Un mana roka - baltā cimdā -

Paliek tev delnā.

 

 

 

 

 

 

ACĪS

 

 

Tu paņēmi mani pie rokas

Un teici:

„Nāc, es tev rādīšu sejas!”

Un pret sarkanām ugunīm

Pārvedi pāri ielai

Krēslainā namā.

 

Bet viss, ko redzēju,

Bij acis.

Acis, kas lidinājās

Kā dzēlīgas lapsenes,

Kā pusmirušas mušas,

Acis, kā tauriņi ar vienu spārnu,

Kā apmaldījušās bites.

 

Un pēkšņā klusumā

Tās visas metās uz mani.

Es atlaidu tavu roku

Un bēgu.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Klāra Zāle

 

 

 

SATIKŠANĀS AR ČAKU

 

 

Es turu Tavu grāmatu, Čak,

Mazu grāmatu - par Spēlmani - rokā,

Un piemirstu: miris Tu tak:

Uzkāpis pasauļu kokā.

 

Nevar īsti tā to aptvert prāts:

Tu nebūsi vairs, kad izkāpšu Rīgā,

Kur ielām pāri Tavs maigums klāts

Un Tavas ilgas nes bezdelīgas.

 

Noteka pretī man raudot skries

Un stāstīs par Taviem pēdējiem soļiem,

Kā taurenis skats Tavs būs uzmeties

Un spārnus cilās uz nomales oļiem.

 

Tavs rokas spiediens uz kāpņu lenteŗa

Manu roku savējā ņems:

Tava sirds aizdegsies laternā,

Kad mani tas vadāt lems.

 

Aizskriesim žigli kā divi nomales knauķi

Ar kioskiem aprunāties.

Te pēkšņi sastapsim skursteņslauķi –

Mūsu pēdas tam līdzi skries.

 

Ar viņu - ar lokano gaisa briedi

Mēs pašās debesīs skriesim,

Un tad pa varavīksnes sliedi

Uz Ķīšezera pļāvām purenēs iesim.

 

Kāda govs ar sauli ragos

Mums smaidot pretī nāks.

Un kaza ar puķēm nagos

Puslēcienā sveicinās.

 

Tu skūpstīsi kazu uz purna

Un sacīsi: „Mazā,

Labi, ka zeme, šī jocīgā urna,

Paslēpta zālē un rasā.”

 

Kazai asaras tecēs no bārdas,

Bet acis smaidīs;

„Tu lielais - bez vārda,

Kas Tevi debesīs gaidīs? –

 

Nāc, uz pamestas ķiveres sēdi

Un spēlē par paradīzi!

Es purenes nesīšu klāt Tev - ēdi!

Un zelta lietū man pāri līsti.”

 

Tu nolieksies zemu un kazas iemītā pēdā

Padzersies rasas zelteri tīru;

Tad atmetis galvu mākoņu grēdās,

Rokās ezerus svērsi kā svirās.

 

Nodrebēs locekļi Tavi

Ar saknēm ieaugot zemē,

Kuŗu jaunam sējumam plēsis

Šrapneļu lemes's.

 

Dziļi ievilksi elpu –

Kritušo dvašu krūtīs,

Un tad savus nomales zēnus

Cīņā no jauna sūtīs;

Saukdams: „Mūžības skartie,

Pie vārtiem - pie brīvības vārtiem!

Sirds mana apsmietā, slēptā,

Vērtusies zibošā šķēpā;

 

Vērtusies stopā un lingā”

Degošu zvaigznāju laukā,

Vērtusies meteorā

Vētras un zibeņu aukā.

 

Mūžības skartie! -” un balss Tev

Aizlūzīs bikla un maiga –

Rasas zelteris, spulgojot sauli,

Lāsos uz vaiga.

 

Mēs kļūsim klusi kā zāle;

Kā tie, kas zem zāles.

Tuvums un tāle

Būs viena dreboša spāre.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Ezra Paunds (Ezra Pound)

 

ATDZEJOJIS JĀNIS KRĒSLIŅŠ

 

 

 

 

VIRDŽINĀLIJAS

 

 

Nē, nē. Projām ej! Es viņu atstāju nesen.

Es nevēlos, lai niecīgāks spīdums

skaŗ mana zobena maksti.

Jo vēsmām, kas mani aplido, ir jauns vieglums.

Viņas rokas ir trauslas, bet tās tur mani vēl stingri.

tās tin mani timekļu šķidrautā

kā smaržīgās lapās, kā smalkā dzidrumā.

O, es atradu burvestības viņas tuvumā -

nu sargu es sevi ari ar lietām, kas viņu sargā.

Nē, nē! Projām ej! Joprojām jūtu smaržu,

maigu, kā no bērzu birzīm plūstošu pavasaŗa vēju.

Zaļie pumpuri plaukst, ar vieglu roku

viņa dziedē ziemas brūces

pirms aprīlis koku zaros jauž vasaras garšu.

Kā baltas tāsis, baltas ir šīs kundzenes stundas.

 

 

 

 

ROTĀŠANĀS

 

 

Zila, zila zāle slīkst upē,

vītoliem pilns ir tuvais dārzs.

Un dārzā kundzene, jaunos gados,

bāla, bālu seju, vilcinās, ejot gaŗām durvīm.

Trausla, viņa sniedz savu trauslo roku.

 

Un senās dienās viņa bija kurtizāne.

Un tad viņa apprecēja kādu ģeķi,

kurš tagad iet apkārt žūpodams

un atstāj viņu vienu pārāk bieži.

Mei Šeng, 140. g. pirms Kristus

 

 

 

 

PIEJAUCĒTS KAĶIS

 

 

Man patīk būt kopā ar skaistām sievietēm,

kāpēc lai noliegtu šādu patiesību?

Es atkārtoju:

man patīk tērzēt ar skaistām sievietēm,

pat ja runājam tikai blēņas.

 

Neredzamo antennu dūkšana

ierosina un ir jauka.

 

 

 

Jaunā Gaita