Jaunā Gaita nr. 301. vasara 2020

 

 

Baiba Zīle

Lauzto siržu klubs

 

Baiba Zīle raksta prozu. Publicētie darbi: romāni Dzīves simulācija (ar pseidonīmu Anna Kravicka), Melu Meistars, humoristisks dokumentālās prozas darbs Rausītis un Karma, kā arī stāstu krājums Aukstākā ziema simt piecdesmit gados.

 

Lauzto siržu klubs bija dīvains nosaukums lidostas bāram. Frankfurtes starptautiskās lidostas tumšās C ejas kreisajā stūrī, pie pagrieziena uz tualeti starp deviņpadsmito un divdesmit pirmo geitu, šī mazā saliņa piedāvāja pamielot acis ar lidmašīnu astu asimetrisko skaistumu. Pasažierim, kurš jau bija nogājis trīs jūdzes no drošības kontroles un vēl vajadzēja pārvarēt tikpat līdz savam geitam, šis pēkšņais patvērums ar stūrainajiem sarkanajiem burtiem un neproporcionālo izvirzījumu „b” apakšdaļā izraisīja asociācijas ar vientuļu sirēnu, kurai piespriests sods dziedāt bezsejainajai cilvēku straumei.

Pirms pāris gadiem šeit atradās restorāns L veida formā – vistu spārniņi, sīpolu riņķīši un tomāti ar mocarellu. Taču pēc lidostas pārbūves ēstuves garāko sānu atdeva bezpersoniskam Duty Free veikalam, kurš pat man likās nepamatoti dārgs. Otrs gals pārtapa šajā bārā, patiesībā alus un ātro uzkodu vietā, kam samērā tuvu atradās arī Camel pīpētava.

Mans reiss no Bāzeles bija nokavējies, un nākamais uz Atlantu arī nelidoja laikā. Tā nu es iestrēgu Frankfurtes lidostā, tiesa, ne pirmo reizi, un šī nebija sliktākā vieta, kur pavadīt laiku, ņemot vērā geitam netālo pīpētavu. Būtu gan labāk nesmēķēt, mani mocīja Venēcijā saķerts klepus, bet kā nekā tā bija pēdējā iespēja pirms mājām. Paps burkšķēs, tiklīdz ieraudzīs man rokā cigareti.

Iekārtojos uz bāra krēsla gandrīz pie pašas kases un vēroju cilvēkus, kuri virzījās pa slīdošā celiņa lentu starp geitiem. Pie bāra izveidojās rinda. Trīs itāļi strīdējās vai jokoja, vēl viens nevarēja izvēlēties, kuru panini ņemt, un sieviete viņiem aiz muguras acīmredzamā neapmierinātībā skaļi nopūtās.

– Te ir brīvs?

Pamāju ar galvu.

Viņam bija ap trīsdesmit pieci četrdesmit. Kas nozīmēja – man par vecu. Melns uzvalks ar tumši brūnu šlipsi un violetu lakatiņu tam paredzētajā kabatiņā. Īsts džentlmenis nekad nesaskaņo kaklasaites un lakatiņa krāsu, paps mācīja brālim. Labajā rokā iPad ādas portfelītis, nē, nevis vienkārši ādas, bet Henry Brouke, kuru varēja nopirkt tikai Eiropā. Diezgan pamaza auguma, gandrīz kā es plus dažas collas, acīs agri sasniegtu panākumu mirdzums – tādu pazinu no papa kompānijas jaunajiem partneriem. Gandrīz pavisam nemanāms alus vēderiņš, kas dīga zem gaišzilā krekla ar aproču pogām. Laulības gredzens un tam pieskaņots pulkstenis ar zeltītu siksniņu.

– Vai neiebilstat, ja es paņemšu? – Viņš pasniedzās pēc miniatūrajiem brēceļiem uz letes.

Paraustīju plecus. Vienmēr, dodoties māju virzienā, kļūstu nerunīga. Zinu no galvas tukšās pļāpas par Eiropu un Ameriku ar nejauši satiktiem cilvēkiem, kuriem gar tevi nav nekādas daļas, un otrādi. Stundas, pavadītas bezjēdzīgā virskārtas apmuļļāšanā, kuru gribas nokratīt no sevis kā netīra lietus lāses. Labāk jau laikus apbruņoties ar pilnīgi vienaldzīgu sejas izteiksmi un visus ignorēt. Brālis domā, ka tāds skatiens izskatās seksīgs – nu ja, supermodelēm ir tieši tāds „man uz visu pajāt” ģīmis.

Pirms vairāk nekā simt gadiem mana tēva vectēvs devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm no tepat netālas vācu pilsētiņas, kuras vārdu es nemāku izrunāt. Ģimenes leģenda vēsta, ka viņa kabatā bijušas piecas vācu markas. Pēc piecpadsmit gadiem viņš vadīja un vēlāk izpirka lielāko tabakas rūpnīcu Amerikas pavalstī. Tas padarīja mūs bagātus, un šo leģendu es dabūju klausīties katru nedēļu, kad pēc svētdienas pusdienām man tika ļauts ielavīties cigāru istabā, kur paps, dūmiem apvīts, kavēja laiku kopā ar draugiem. Nosēdinājis mani blakus otrā ādas krēslā un pūzdams konjaka elpu sejā, viņš vilka savus rupjos pirkstus cauri maniem matiem un teica:

– Parādi man, Eloīze, šodien kaut vienu puisi, kurš varētu uzbūvēt fabriku tikai ar savām divām rokām un prātu. Parādi! Kur ir šie cilvēki, kur ir šī griba tagad, mūsdienās?

Viņam bija īpaši svārki šīm cigāru istabas pēcpusdienām, un pats viņš sevi mēdza salīdzināt ar Čērčilu. Vēlāk, kad jau biju lielāka, uzzināju, ka pēc šiem pasākumiem draugu lokā viņš devās pie Annas, savas mīļākās. To man pateica māte, kura ar tādu lietu iznākumu bija visai apmierināta, jo tas ļāva viņai koncentrēties uz lielāko kaislību savā dzīvē – teātri. Tur, Vinstonseilemas pašdarbības trupā, viņa pārtapa liktenīgā un neirotiskā Tenesija Viljamsa varonē, upurī un bendē vienlaikus. Viņa varēja izvēlēties, kura skatītāja sirdi apēst un kuru apmīļot, tik ļoti neatvairāma māte bija uz skatuves. Bet vai viņa to izmantoja? Varbūt, taču mātes mīlas dzīve man vienmēr bija noslēpums. Iespējams, viņai neko vairāk nemaz nevajadzēja, viņai pietika ar teātri. Varbūt triumfēja slepenā dēkā ar kādu sava talanta pielūdzēju, taču tādi sīkumi kā atriebība tēvam viņu neinteresēja.

Esmu mantojusi mātes skaistumu un tēva sīkstumu. Un esmu centīga, daudz centīgāka nekā brālis, to saka paps, viņš manī vienmēr redzējis īsto mantinieci savam uzņēmumam. Man būs lieliska un dēkaina dzīve, piepildīta ar alkām, iekāri, sacensību un veiksmīgiem cilvēkiem piemītošu slepenu un citiem nesaprotamu melanholiju. Bet, lai to visu uzsāktu, vecāki mani nosūtīja uz šo skolu Šveicē. Eiropa vispār tagad ir modē, en vougue, kā teiktu māte, un Eiropa tevi iztaisīs par cilvēku. Tur ir mūsu saknes, mūsu senči. Vecvectētiņš varonis. Jā, arī daudzi manu vecāku draugi tagad sūtīja savus bērnus mācīties uz Eiropu.

Tā nu esmu veikusi šo maršrutu jau trīspadsmit reizes, ja skaita visus virzienus: četras reizes turp – atpakaļ pagājšgad, divreiz šogad un patlaban. Pēc brīvdienām atgriezīšos skolā, vēl viens semestris un tad tas būs beidzies. Sāksies mana īstā dzīve.

– Dīvains nosaukums, – teica svešinieks.

Paskatījos uz viņu rūpīgāk.

– Kas tur tik dīvains? Jums nekad nav bijusi lauzta sirds?

– Ha-ha!... Man kā reiz šobrīd ir lauzta sirds.

Vēlreiz palūkojos uz viņu, šoreiz iesāņus, lai nebūtu pārāk uzkrītoši. Viņš runāja ar nelielu franču akcentu. To es atpazinu, jo daudzi mani klasesbiedri nāca no Francijas.

– Kā tevi sauc?

– Eloīze.

– Eloīze... lalalalala... – viņš iedziedājās.

– Ļoti smieklīgi. Tu esi četrdesmit septītais, kurš tā dara.

– Uff!... Atvaino. Tas bija stulbi. Jauki tevi satikt, Eloīze. Karls.

Mēs pasūtījām katrs vēl pa alum.

– Es tevi ievēroju jau lidmašīnā. No Bāzeles, vai ne?

– Hmm… Tiešām? Es gan tevi neredzēju.

Brīdi sēdējām klusējot.

– Uz kurieni dodies?

– Uz Atlantu.

Wow! Tas gan ir forši.

– Nav tik forši, kā tu domā.

– Skaidrs.

– Un tu?

– Uz Grankanāriju.

– Lūk, tas ir forši. Atpūsties?

– Jā... Gandrīz. Un tu?

– Arī.

Atkal iestājās neveikls klusums. Tagad atlika vai nu iegrimt katram savās domās vai piedzerties un sākt flirtu, kas beigtos ar ātro seksu lidostas tualetē.

Viņš pieliecās tuvāk un maigi uzlika roku man uz pleca.

– Eloīze, es tev gribētu ko palūgt. Tas man ir ļoti svarīgi. Tikai saproti mani pareizi... Tev man jāpalīdz.

Tad tomēr flirts.

– Šajā bārā man bija kāds jāsatiek. Kāds ļoti svarīgs cilvēks. Taču viņas lidmašīna kavējas, bet man jau laiks uz geitu. Vai tu varētu viņai atdot šo? Lūdzu!...

Un viņš ieslīdināja man plaukstā pabiezu aploksni. Bez adresāta.

Viņš joprojām turēja savu otru roku man uz pleca. Es jutu to cauri žaketei – roka bija ļoti dzīva, neliela un mīksta kā mazs dzīvnieciņš, pelīte vai kāmis. Kaķēns. Es izjutu simpātiju, pat līdzjūtību pret šo mazo roku – kā tā mierīgi, taču diezgan izmisīgi gūlās man uz pleca.

– Es... mm...

– Lūdzu, Eloīze… Es tevi ievēroju jau lidmašīnā. Man šķita, ka tev var uzticēties. Es jūtu cilvēkus.

– Nu labi... Okei. Bet kā es…

– Viņa atpazīs tevi. Es viņai nosūtīšu sms. Lūdzu... tas ir svarīgi.

Viņš skatījās manī no apakšas, nudien lūdzoši un pazemīgi.

– Bet...

– Tu te būsi kādu stundu, vai ne? Tava lidmašīna kavējas par divām.

– Bet, ja nu es aizeju uz tualeti vai… Es nezinu.

– Par to neuztraucies. Viņai te jābūt pēc minūtēm piecpadsmit. Tik daudz tu varēsi pagaidīt? Un, lai pavisam droši... – Viņš ielika man plaukstā kaut ko, kas uzreiz iedzēla.

Tā bija paliela nozīmīte ar olimpisko peldētāju, kurai galvā bija maza peldcepurīte – kā filmās par Parīzi divdesmitajos un, kā teiktu mana māte, la decadence. Cepurīte bija sarkana.

– Piespraud šo, nu, katram gadījumam. Lai viņa zinātu.

– Bet…

– Es... es nezinu, ko teikt.

Viņš palīdzēja man piespraust nozīmīti, un es ieliku aploksni kabatā.

– Nu labi, – es teicu.

Viņš, atkal palūkodamies no apakšas, teica:

– Paldies tev!

Un, nolicis uz letes naudu par mūsu dzērieniem:

– Atā!

– Atā, – es atbalsoju, un viņš, tikpat strauji kā parādījies, pazuda no manas dzīves.

Lidmašīnas rūkoņa sašķēla klusumu tūkstoš vibrējošās mazās lauskās. Bars ar histēriskiem, droši vien piedzērušiem jauniešiem bļaustīdamies devās uz Camel pīpētavu. Tramīgi pieskāros aploksnei kabatā. Ja nu tur bija narkotikas? Vai bioloģiskais ierocis, kurš man jāienes līdzi lidmašīnā, un visi nomirs? Vai pat bumba? Kāda es tomēr biju idiote… Tieši tā taču viss arī parasti notika. Šarmants svešinieks, jauna naiva meitene. Un noziegums. Taču... Mēs bijām šeit jau pēc drošības kontroles, kā tad viņš varēja ienest bumbu? Vienīgi, ja tā bija jauna un viltīga bumba? Tāda, ko neatpazīst gudrie skeneri un kas nodara īpašu ļaunumu?

Pasūtīju kolu un sāku gaidīt sievieti.

Trīsgadīgs bērns tipināja paralēli slīdošajai lentei un kaitināja māti. Sīcis monotoni bubināja kaut ko savā bēbīšvalodā, laiku pa laikam patirināja dzeltenu taisnstūri un ieaurojās.

– Patrik, noliec telefonu! – sieviete iekliedzās. – NOLIEC to telefonu!

– MrghgaruarauauauaAAAA, – bēbis sāka baurot vēl skaļāk, atlieca galvu un izdvesa dēmoniskus smieklus. Sieviete izrāva viņam no rokām telefonu, apgriezās apkārt un bezpalīdzīgi palūkojās pūlī, ar acīm ieķerdamās manī un nozīmītē. Gandrīz palēcos no sava bāra krēsla. Vai viņa varēja būt tāda? Dzīves nogurdināta, ar kliedzošu rāpuli uz horizonta? Karls neko nebija minējis par bērnu. Taču sieviete atviegloti nopūtās, atņēmusi mazulim telefonu, un vēlreiz paskatījās manī, telepātiski raidot kā es gribētu to sīko aizsūtīt kaut kur tālu tālu un arī tagad pasēdēt bārā pie aliņa.

Letes galā stāvēja dažas vācu avīzes, paņēmu augšējo. Mazliet zināju vācu valodu, paps gribēja, un arī skolā mums tagad bija kurss, tā kā sapratu apmēram pusi no satura. Nē, es uztvēru pat vairāk, izlasīju teoriju, ka zeme nevis sasilst, bet sasalst, un klaču rakstu par slavenu vācu TV zvaigzni biseksuāli. Paskatījos Gārflīda karikatūru pēdējā lapā, taču, nē, joks vāciski bija manām smadzenēm par sarežģītu.

Palūkojos pulkstenī. Gandrīz pusstunda kopš Karla atā. Viņš teica, piecpadsmit minūtes. Varbūt, piecpadsmit minūtes līdz viņas lidmašīna nosēžas? Tad kamēr atveras durvis, reizēm uz termināli ved ar autobusu. Un pasu kontrole, ja viņa neieradās no Eiropas Savienības. Varbūt lidmašīna vispār piezemējās otrajā terminālī? Karls taču man neko nebija pateicis par sievieti, nedz arī viņas reisu. Viņa varēja būt no policijas vai cita valsts dienesta. Un viss šis stāsts bija noorganizēts pret mūsu ģimeni! Paps taču runāja par iesaistīšanos politikā. Un, ja paps par to runāja, tas nozīmēja, ka viņš to jau darīja.

Māte pilnīgi noteikti domātu, ka iecerēts atentāts pret mūsu ģimeni. Tik tiešām. Narkotikas un bumba atkal atgriezās, acu priekšā noplīvoja sarežģīts un baiss spiegu seriālu sižets ar nolaupīšanu, izspiešanu, pakaļdzīšanos apvidus automašīnā un spīdzināšanu pamestā rūpnīcā. Meitu pret naudu! Vai varu, posteni politikā vai slepenu informāciju!

Nu, nē. Lidmašīna vienkārši nokavējās pāris minūtes, un brauciens lidostas autobusā varēja prasīt pat pusstundu, ja pasažieri ilgi tūcījās. Es pasūtīju kolu un tomēr vēlreiz pievērsos Garfīldam.

Pagāja vēl piecas minūtes un, jau sākdama ilgoties pēc cigaretes, atkal pārlaidu acis pūlim. Skaļa vienaldzīga seju straume: baltas, dzeltenas un tumšas, visi vecumi un tautības, dzimumi un lielumi. Acis, kājas, mati, dibeni, dzīvesstāsti. Visi šie cilvēki pēc kaut kā ilgojās un par kaut ko pārdzīvoja. To mans tēvs nicīgi sauca par „aitu sapņiem”. Reiz jautāju, kādēļ viņš strādā divpadsmit stundas dienā, – bizness gāja labi, bija lieliska ģimene, brīvdienas Floridas vasaras mājā, cigāru istaba, draugi un mīļākās, – kādēļ viņš mēdza pazust uz pāris dienām ar savu draugu Džeku un ko viņi tur darīja? Kādēļ? Kā vēl viņam trūka?

Viņš atbildi sāka ar ievadu, – ka man dzīvē būs kārtīgi jāmācās, jāuztur mūsu ģimenes reputācija, man būs labs darbs un ģimene, bet tas nav galvenais. Galvenais, lai tu, Elī, nebūtu aita. Jo aitas staigā pa aploku un domā, ka tām viss ir. Tev var būt viss, tev būs viss, tāpat kā man, bet tev vienmēr – vienmēr ir jājūt aukstais pistoles stobra pieskāriens pierei. Vai tu saproti? Tu saproti? – viņš pārjautāja. Jā, jā, es atbildēju, galvenokārt, lai nomierinātu, paps bija mazliet iedzēris, un saruna notika cigāru istabā, kas vienmēr bija mazliet bīstami. Man bija grūti iedomāties pistoli sev pie galvas, arī tikpat grūti iztēloties, kāds būs tas viss, ko es dzīvē gribēšu, un kad vēl man tas viss būs, bet jā, jā. Nebūt par aitu.

Kad biju maza un mēs ar vecākiem un brāli braucām uz Floridu un arī slēpošanas braucienos, vienmēr dievināju lidostas. Es pat ne tik daudz gribēju doties ceļojumā mērķa dēļ, bet, lai nokļūtu lidostā. Tas bija lielākais prieks, tīrs, neatšķaidīts tukšums, pāreja no vienas vietas uz otru. Kad īsti neesi nekur un vienlaicīgi kopā ar tūkstoš svešiniekiem, kuri ieslēgti tajā pašā nekurienē. Lidostas gaidīšana manī iesvēla gandrīz taustāmu eiforiju, kādu nejutu gandrīz no nekā cita, varbūt izņemot peldēšanu.

Reiz, kad man bija apmēram piecpadsmit gadu, mēs devāmies uz tēva biznesa partnera ballīti ar viņa privāto lidmašīnu. Bija apmēram astoņi vakarā, rietēja saule. Bija viens no tiem vasaras vakariem, kad ilgas pēc kaut kā, kas nekad nebūs, izstaroja gaisā vieglu un maigu izmisumu. Paps runāja pa mobilo telefonu, un mēs stāvējām pie skrejceļa, vērojot plašo lauku, kas atklājās mūsu acīm. Tas bija tik tukšs, cik vispār tukša var būt kāda vieta – šķita, pat horizonts pazūd šajā tikpat kā nemanāmajā izmisumā. Tikai debesis, zeme un mēs, gaidot iekāpšanu. Mēs atradāmies nekurienes sirdī. Šis brīdis laikam arī bija tas, kad es spēju iedomāties, ko nozīmē sajust aukstā pistoles stobra pieskārienu pierei. Jā. Jā, jā. Taču papam es to neteicu.

Četrdesmit piecas minūtes. Ne vēsts no sievietes. Kļuva karsts, laikam no izdzertā alus. Biju pasūtījusi vēl vienu. Novilku žaketi un piespraudu Karla nozīmīti T-kreklam.

Bet, ja nu Karls viņai uzrakstījis, ka esmu zilā žaketē? Vai – vīrieši jau neievēro tādas lietas kā apģērba veidu un krāsas – vienkārši: meitene jakā? Uzvilku žaketi atpakaļ par spīti tam, ka jau jutu nosvīstam pieri, un nozīmīte atgriezās sākotnējā vietā. Tur pēc iepriekšējā sprauduma tagad rēgojās divi mazi caurumiņi, kas droši vien tur tā arī paliks. Šī bija mana mīļākā žakete. Klusībā nolamājos. Kādēļ es vienmēr pievelku visādus frīkus?

Vēlreiz pārlaidu acis pūlim. Kad sāku lidināties no Šveices uz mājām un atpakaļ, romantiskais periods ar lidostām beidzās, iestājās rutīna. Laikam tā bija daļa no tā visa iegūšanas, par ko runāja paps.

Māte ienīda lidostas. Viņa allaž teica, ka ir divas lietas, kuras viņa dzīvē ienīst visvairāk – lidostas un viesnīcas. Viņa necieta pārvietošanos, pagaidu stāvokļus, gaistošo nekurienes smaržu, kas vēdīja ap iluminatoriem, svešinieku zaglīgos skatienus, kuri apgramstīja viņas skaistumu. Man šķiet, tam bija kāds sakars ar „aitu sapņiem”. Viņa baidījās nokļūt teritorijā, kur tie lidinājās apkārt kā neredzami tauriņi starp cilvēku galvām. Tādēļ katrreiz, kad devāmies savos sezonālajos brīvdienu ceļojumos un tuvojāmies lidostai, viņa izskatījās kā pēkšņi no dīķa izmesta zivs. Visa viņas drošā pasaule – labdarības maratoni, teātris, svētdienu pusdienas, viss, kas viņu turēja pie zemes, – draudēja izgaist melnajā caurumā, kur lidošanas brīžos pazuda laiks un telpa.

Nu jau bija pagājusi gandrīz stunda. Stunda! Ne miņas no sievietes. Vientuļas sievietes vispār bija pazudušas no mana redzesloka, tikai tīņu pārītis gāzelējās pa vienu slīdošo lentu un pensionāru pārītis (cik ironiska dzīves metafora!) pa pretējo. Izņēmu no kabatas aploksni un vēlreiz to aptaustīju. Iekšā bija kaut kas mīksts – iespējams, ne tikai papīrs, bet tāds kā audums vai varbūt pat švamme.

Izmisīgi palūkojos uz Camel būdiņu turpat netālu. Pēc šī alus nu pavisam noteikti vajadzēja cigareti. Tuvojās arī izlidošanas brīdis. Vēl jau kādu pusstundu te varēja pakvernēt, bet pēc tam gan būs jātaisās uz savu geitu. Ja es tagad ļoti ātri aizskrietu uzpīpēt, paralēli skatoties cauri būdiņas sienai, un uzmanītu pūli, es viņu nepalaistu garām.

Un te nu beidzot viņa nāca. Es viņu pazinu uzreiz. Sieviete bija slaida un trenēta, neliela auguma, gandrīz tikpat maziņa kā es. Viegls karameļu krāsas mētelis ar jostu, toni gaišāks lakats ap galvu – viņa bija atlidojusi no aukstas zemes – un tādas pašas krāsas kašmira kleita. Zamša zābaki un lielas elegantas saulesbrilles – Žaklīna Kenedija, ne pielikt, ne atņemt. Pārvietojoties lakats mazliet slīdēja atpakaļ un atklāja tumšus matus, arī āda zem brillēm izskatījās krietni iesauļota. Vienā elkonī viņa bija iekārusi gandrīz baltu Pradas rokassomiņu, otrā turēja dzeltenu vīstokli.

Par spīti tam, ka brilles sedza viņas acis, varēju redzēt – nē, es sajutu – sieviete lūkojās apkārt kā bēgoša stirna. It kā viņai kāds sekotu. Žesti, kustības un minstināšanās pie uzkāpiena slīdošajam celiņam bija izmisuma un atkāpšanās gatavības pilni.

Un nozīmīte, žakete, brilles, visas šīs izrādīšanās un fasādes bija liekas – es nebūtu viņu nepamanījusi, un viņa mani.

Piecēlos no sava bāra krēsla un viegli viņai pamāju, bet tieši tobrīd no Duty Free veikala izplanēja XXXXL izmēra vīrietis un aizstājās man priekšā. Žestu sieviete nebija pamanījusi, taču tuvojās pa slīdošo lentu, nu jau pavisam blakus Camel būdiņai. Vēl tikai daži soļi, un viņa būs te.

Viņš parādījās pilnīgi ne no kurienes. Visticamāk, no vīriešu tualetes nišas, kura atradās starp bāru un pīpētāju būdiņu, bet šķita, ka no zila gaisa. Vecāks nekā Karls, taču ļoti elegants, ar seksīgi sirmiem deniņiem un mirdzošām brūnām acīm. Noteikti bija viens no simpātiskākajiem vīriešiem, kādus vispār nācies redzēt. Kādēļ sievietei vajadzēja Karlu, ja bija viņš? Vai tam bija kāds sakars ar „aitu sapņiem”? Mazā, siltā roka man uz pleca. Kaķēns. Bet viņa taču nebija aita. Viņa bija stirna.

Palēcies kā ķengurs, vīrietis sagrāba viņas elkoni un, kā man likās, viegli iešņācās. Brūno acu maigums pazuda, un tās izstaroja dusmas. Viņa nolaida skatienu, cenšoties atbrīvoties no tvēriena, un nolika dzelteno vīšķi – tas izrādījās žurnāls – uz galdiņa blakus pīpētavai. Abi strīdējās: varēja redzēt, kā vīrietis viņu atlaiž, atkal sagrābj un tad atbrīvo pavisam. Pēc apmēram piecām minūtēm viņa, jau pavisam mierīgi, atkal paņēma no galdiņa savu žurnālu. Viņš aplika sievietei ap pleciem roku, abi saskūpstījās un gāja prom.

Viņi devās uz priekšu, ejot garām Lauzto Siržu Klubam. Uz īsu brīdi, divām sekundēm, viņa pagrieza galvu šurp. Sieviete bija mani pamanījusi jau agrāk, es to zināju. Un viņa zināja, ka es zinu. Viņa raudzījās man acīs cauri saulesbrillēm, un es jutu skatienu par spīti tumšajiem stikliem – tas iedūrās manī kā tālas karstas saules stars. Laiks apstājās, un viss, ko varēju just, bija spriedze, kas nāca no šī skatiena. Sieviete atvēra muti un kaut ko teica – protams, viņam –, bet šķita, ka sacītais adresēts tieši man, tikai es to nedzirdu. Man pietiktu paspert soli uz priekšu un... Tad sieviete aizgriezās projām no manis, pie sava pavadoņa, notrausdama no viņa jakas neredzamu pūku, un abi izgaisa bezgalīgajā lidostas tunelī.

Samaksāju par pēdējo alu, bija jau arī laiks posties. Cerams, ka lidojums nekavēsies vēl ilgāk. Taču monitors rādīja, ka Altanta būs solītajā laikā. Tad devos uz tualeti un ieslēdzos kabīnē.

Izņēmu aploksni no kabatas un to attaisīju. Iekšā bija salvetes, daudz daudz dzeltenu salvešu, un vidū ietīta salocīta papīra strēmele.

Tur bija vārds. Tikai viens vārds, uzrakstīts ar zilu pildspalvu uz nelielā papīra gabaliņa. Es to izlasīju, tad saplēsu papīru sīkās druskās un noskaloju podā.

Mans geits tomēr bija patālu, vajadzēja pat nedaudz pielikt soli pēc aizsēdēšanās bārā. Tūlīt sāksim iekāpšanu, geits numur četrdesmit trīs, – skaļrunī aicināja metāliska balss, – sagatavojiet iekāpšanas kartes un personu apliecinošus dokumentus. Kad vilku ārā pasi no žaketes augšējās kabatas, kaut kas ass sāpīgi noskrāpēja īkšķi. Palūkojos uz nelielo asins pilīti – tā bija nozīmīte ar olimpisko peldētāju.

Jaunā Gaita