Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021

 

 

 

Es esmu mana apziņa un ķermenis, kā mēs visi. Mūsu pasauļu tēlus veido psihes dzīlēs plūsmojoša daba. Mūsu teksti ir šo pasaulainu ievilkšana valodas simbolu gravitācijā. Tā mūžam mainīgā reālā straumes un sapņojumos sevis iepazīšanas atklāsmes plūst cauri sajūtu dzirnavu ratiem vai iztēles un intuīcijas elektrostaciju turbīnām, lai ražotu eksistences enerģiju. Tā mēs varam pastāvēt pat Haosā.

Andris Zeibots (1950) – dramaturgs, prozaiķis un dzejnieks. Publicējis dzeju, lugas, stāstus un romānus. Jaunākais darbs – romāns Lēngaitis (2021). Darbojies amatieru teātra režijā un vadījis vairākus amatieru teātrus. Kopā ar Andri Freidenfeldu veidojis un producējis Radio SWH rīta programmu BB brokastis (1997-2013). Raksta atsauksmes par grāmatām laikrakstā Konteksts. [Literatura.lv]


 

 

Andris Zeibots

 

 

Vērmeļu vira

 

 

Veltījums Šrēdingera dzīvās būtnes piemiņai

kā atgādinājums kāda sapņa dzimšanas dienā!

 

 

  

viņa raudāja reiz

dzirdot durvis veram

teicu: esmu vien cilvēks

mēs nesaderam

tevis nav

tevis nav

dzīvās būtnes vairs nav

kāpēc svešie visi ap foto stāv?

kāpēc dziesmas sēri vēji kauc?

kāpēc aizgāji ielās

kā bija par daudz?

tur smagajiem vēzieniem laivas vēd

stingst kupola mēness stiklaini plēsts

melns ceļš savā virzībā nekustīgs sēd

pus uz pusi liktenis neapdzēsts

 

tā laiki plaukst lokā

kā aizsācies sen

vēl mandalas ritenī

ziedojas dzen

bet dārzi mirkst spoguļos

vēdjūras sten

kad septembris oktobri

novembrī dzen

manis nav tajās durvīs

vien lietavas triec

kam es sapņoju

manu lieciniec?

 

 

*  *  *

šī sieviete ar īpaši tumši krāsotiem matiem šķiet atbraukusi no tālienes tagad nogurusi vairs neslēpjas vīlusies

stacijā elektronpulksteņa pakājē

viņa vairs necieš šo spēli kas sākumā likās tik jautra kā sagaidot nezināmo

nejaušas izvēles allaž cērt bezgala mutuļu

straumes kā spēkstacija

lai ražotu domu

var teikt ka vēlme spokojas

multiversā uz staciju peroniem

 

vai tad šodien ir pirmdiena (viņa domā)

varbūt pēcdiena nekur nav pierakstīts

metode noder vien spēlētājam

virmo formas

simboli trako

protestējot

pret absolūto

nulli

 

 

Paranojas improvizācijas balets

 

jūs cienījamie godājamie atcēlāt ceļa zīmi

tai pagriezienā

nosējāt to aizklājāt to

neizdevīgu likumu vairākkārt nosaitējāt

vai noklusējāt

bet līmlente paspruka vaļā

jo viss jau nav runas

ir arī daba

melnā polietilēna aste plandījās

šalle punduru rotaļās

(bet repa ritmā) tagad stāv miltuseja un stosta ka viņš vienīgais buru vēl velk uz šī plosta un tikai viņš viens redz kā laimīgā rītausma mostas bet līdzšinējā vara ir tā kas galē un posta un bari ap viņu padzied šķībi kā driģeņu reibusī zoss tā

korī gāginādami šie dej pēc korķa kostā

vai jūs kungbiedri sanācāt kopā

lai maigotos ciānkālija baseina virmā?

vai šī ir jūsu veltīgā dzīve

vai vispēdējā krēslos iespiestiem vaigiem

vai iecerēta kā pirmā?

 

vai esat gājuši skolā pie patoloģisko

loģiku tēviem? vai jūsu alkurīkle ir

neuzminama?

hei likuma panta simetrija un komercija un proporcija

un kabatā orientācija svinama

biedrkungi jūsu uznāciens

skatuve

gaismota taisnota sarkanklāta

un bungām rībēta

jūsu greizā deja spīd zeltīta ietvarā tāpēc vien

ka aizrobežās slīpēta

 

 

(bet repa ritmā) piemineklis stāv miltuseja un stosta ka šī brīža dzīvē par daudz esot posta un viņš būšot varas glābējs un vilcējs: „ho-ho svētā samaksa santa cost-a!” jo tikai priekš tautas sārto robežas rozi zvērs osta pats godīgs un taisnīgs nav svarīgi ka viņam maisi uz kuģa stāv preču ostā viņš diez vai vestu no bijušās sovjetijas sarkano galdautu īgni dzeltenā ģīmī boztā kādu laiku šis esot no politikas pagājis nostāk bet vispār jau viņam laukos esot aiz skapja lakā glumi postā arī senču svētums jēls sasiets

lielvārdes jostā

 

 

*  *  *

ziemas tukšie zari ledus ciešanās

birzī gurdums tveicē smagās vasarās

āra varas plēsīs mūs

pavasara māsa bērza tāss

mīti klīst rēnā pasaulainā miglas vāli

gara dzīves dzīļu baismu rituāli

es gan zinu

mās

dvēseles nav miesas

kuras pārklājās vai

sabiedrisks transports kas sevī sastājās

rituālā rit mīti plīv mierinoši un dziedējoši

tev un man vajag haosā mājokļus drošus

teikas varonis izspēlē nāves atcelšanas dūžus

tādēļ jau simboli atspulgo mūžīgos mūžus

bet arvien lodā ņirdzoši ērmi

plēš serdes

vienās urbšanās

vienās asarās

sakņu vainas tās

caur sāpju sāpēm ilgosies

un sena svētlaiku birzs

dzīlēs spulgosies

 

 

 

 

*  *  *

es saku draugam

kam sārmā saēsts darbs un

cerības pārvērtās atriebt līmē

bija asaras lija nu sacietē ledos

vēl citam gājēju pārejā norāva drēbes

vēl kādi riteņi sašķiebās

nogrāva stiklus ielas malā

izliecās sliedes ugunīs

kanālā peldēja miruši putni

cietušie tagad meklē vainīgo

tagad dzīslas ir jāpārgriež pirmajam

kurš nāks pretī

vai jānodod pasaules kārtība glabāšanā

vienalga

godīgi negodīgi

ļaunums izplešas kodola sēnē pār horizontiem

 

 

*  *  *

viru viru vērmeles Kāli Jugā

sektantu sazvērnieku ciānkālija

baseini vārīsies

purvos smējēji dūņām smies

rēgi nirs savos plakātos

triljonkārtīgi pārklāsies

modīsies sfinksa

dejos roboti

pasauli veidos kā citādi skatāmu

sienas gaisīs ekrānos raisītas

rudens vētras virpuļi kontūras šķiebs

svešie riebs cits citam un urbs mūs

un ņirdzīgi viebs

bet vientulības pagalmos 

miers

pavēro: mājās jūra tev

kamēr

kaimiņam kalni

mūžīgais saullēkts

pār ielu džungļos

sienas gaisīs ekrānos raisītas:

tevi slavēs mašīnu koris

būsi Olimpa valdītājs gulbis balts

apmetnī plandošā

bet ekrāni vēsas dzirksteles kaisīs

vien sienas plaisās

 

 

 

 

 

Džemma Skulme. Skice

 

Andris Zeibots

 

Fejka

 

*

Mana pārliecība lauž tuneli klintīs. Es neprecēšos nekad. Nekad es neprecēšos, vai sapratāt!

Viss, kas notiek ar cilvēkiem pēc tam, kad viņi saskrūvējas kopā tā, ka sarūs, ir idiotisms!

Tā ir labprātīga pārdošanās verdzībā!

Pilnīgs ārprāts, nekas vairāk!

Mani izlidināja no tā paša tualetes podu berzējas darba, kad sākās pandēmija, un skaistumkopšanas  salonā vairs nebija vajadzības kopt un mazgāt grīdas. Vienkārši viss tika slēgts.

Naudas vairs nav nemaz.

Taču tādā veidā mani nepiespiedīs pakļauties. Es vienalga neļaušos durties, lai viņi necer.

Tie laiki, kad sieviete bija paklausīgais radījums, klēpju sunītim līdzīgā mazulīte, ir pagājuši.

Tagad jūs izrīkošu es.

Manī karstas dzelzs ir vairāk nekā metalurģijas kombināta tēraudlietuvē. Es darbinu savas eksistences mašīnu. Es to vadu.

 

*

Es sēdēju dīvāna stūrī, ceļgalus aptvērusi abām rokām.

Iedomājos, ka man vēl joprojām ir seši gadi. Es esmu Fejka, man ir brīnumnūjiņa. Es parka lielajā puķu dobē lidinos caurspīdīgiem spārniņiem no zieda uz ziedu.

Un tas ir indīgs māņu dārzs.

Jā, es neticu nekam un nevienam. Kas grib, lai iet un kaut vai laiza saviem plēsīgajiem politiķiem!

Viltus, viltus, viltus viss. Viss, it viss ir tikai karsts, nenormāli karsts tuksnesis, kurā jāslāpst. Un es eju, brīžiem lidinos, atkal eju, velkos, ilgi, līdz kamēr būs jānoslāpst.

Pirmdien mani apzaga.

Reāli atmūķēja durvis un iznesa visu, ko varēja pastiept.

Varētu jau teikt, ka man nekā nav.

Bet man bija kompis.

Es tajā rakstīju izgāztuvi, vilku sociālajā pasaulē kaut kādu mēslu kravu, kuru pasūtīja nevienam nepazīstamais autors Jērmols. Es jau arī negribu viņu pazīt! Velns zina, kas viņš tāds. Nav taču svarīgi. Man, nosauktai par Fejku, vienkārši bija jānoliedz viss, ko sludina vara un valdība. Nav nekāda vīrusa. Potes ir kaitīgas. Svarīgi bija savākt par savām muļķībām „komentus” un „laikus”.

Kaut ko jau atmeta. Kaut ko rijamu vismaz pa divām dienām reizi nopirkt varēju.

Bet tagad nav vairs kompja.

Kur es dabūšu naudu?

Nav ne mazākās sajēgas.

Viens ir skaidrs: neatgriezīšos pie tēva un mammas, tie dzīs uz policiju, it kā baigi jau tur kāds nāks un meklēs manu draņķa atkritumu, neiešu pie māsas, tā zvērā gudri mācīs, kā bija pareizi, un ka jau agrāk teikusi, „ka tā arī beigsies”, pie bijušā drauga ciemos ne tik nelīdīšu, to sauc Lū-ūzis (ar diviem „ū”), lai šis neiedomājas.

Labāk tad nosprāgt!

Noteikti neiešu pie klasesbiedriem, kuri pazuduši un nezinu, vai ir vērts meklēt.

Neiešu vispār nekur.

Spārni beigti.

Es tagad varētu braukt uz Afganistānu un padoties talibiem, aptīties drēbēm no galvas līdz kājām, lai neesmu vairs nekur, it nekur un nekas. Lai esmu lieta viņu mālainajās būdās.

Lai mētājos pa kājām uz nezāļu lauka.

Riebīga. Esmu riebīga. Nevaru lidot no viena pie otra. Logs ciet.

Sēžu uz vienīgā krēsla, skatos vaļējās durvīs, kas bijušas nez kādā veidā atčikinātas ar sazin kādiem daiktiem.

Tagad tās būs beigas.

Pāris dienas nosēdēšu. Un tad nobeigšos. Pakritīšu uz tramvaja sliedēm. Galu galā, ja grib, lai brauc pāri.

Jau tagad nolādēti gribas ēst.

Es nekustos.

Šai stulbajai pasaulei katrs atsevišķi nemaz nav vajadzīgs. Tad kāpēc, lai es par to jūsmotu?

 

*

Kad es pieeju pie spoguļa, šķiet, pāri man nolaižas krēsla. Sienas sāk liekties pāri, griesti dreb. Blāzmās iespējams pland kāda nezināma, spokaina vara – tā nobur mani par zemes cilvēku. Es vairs nejūtu spārnus. Un es vairs nepazīstu sevi. Esmu viltus personība – Fejka.

Māte tādos brīžos nāca mani pamācīt, pavēra durvis un kaut ko ilgi skaidroja, skaidroja, skaidroja. Bet es klusēju, klusēju un klusēju, kamēr aizbēgu, lai man nav neviena.

Šajā mājā dzīvo vieni vienīgi svešinieki.

Dzīvokļa saimniece laiku pa laikam ierodas savākt savu īres naudu. Viņa arī uzdod jautājumus un es pat atbildu. Laikam taču sakarīgi, ja viņa šīs atbildes dzird un pieņem. Vispār dažkārt šķiet, ka viņa taisās uzmesties man par jaunu „viltus mammu”.

Džinkst klusums. Klusināti šmakst iela.

Tā ir sadzīves vajadzību iztālēm stindzinošā, sasaistošā mašīnas dārdoņa visā pilsētā, tāda tā atbalsojas manās mājās, manu īsto un viltus vecāku galvās un viņu runās.

Tās ir funkciju straumes, kam pieslēgti ļaudis to gaitās. Viņi ienirst savās vajadzībās tik dziļi, aizrijas ar tām tik ļoti, ka padara nepieciešamo iedziļināšanos par slīkšanu.

Es dažbrīd cenšos uzlidot virs tā, bet spoguļattēls un mana dzelzs cikla cilvēki rada nospiedošu tvana biezo segumu, kā ikdienas agresīvu, mutuļojošu sprostu.

Logs aizcērtas un izšķīst.

Esmu sev apsolījusi kaut kur aiziet un kaut ko izdarīt.

Lūk, es uzvelku virsjaku un atslēdzu durvis. Lūk, es eju. Es to redzu no attāluma – tur es esmu. Bet kas runā ar mani?

Es nonāku trolejbusa galapunktā un apsēžos uz soliņa. Pēc brīža kāds lēni iekārtojas soliņa otrā galā. Es paskatos pēc kāda brīža.

Tas ir netīrs un lupatains vīrietis, kuram viena roka šķiet kropla, piespiesta krūtīm, un kurš sēž kaut kā ieslīpi, un ap viņu polietilēna maisi ar visādu drazu, it kā viņš pats būtu izgāztuve. Un nenovēršoties skatās manī. Novēršos. Nolādēts, ko viņš blenž!

Lūk, manī atkal uzplūst niknums. Tikai cita veida, nekā konfliktā ar mūžīgi tukšu skandētāju īsto vai shēmu šņācēju viltus mammu.

Es neciešu šo personu viņa izskata dēļ. Pati esmu neapmierināta, ka tā izturos pret cilvēkiem, tomēr... Ko tad viņš nenovērsies zīžas manī savām duļķainajām acīm! Varbūt kāds kara trakumā un nebeidzamajās šausmās prātā jucis talibs ir atbēdzis no dienvidaustrumiem un grib mani pievērst savai ticībai?

Cilvēks-izgāztuve.

Tad pienāk trolejbuss.

Tajā sēž un logā blenž kāds pelēks puisis, viņš varētu būt sanitārs kādā pandēmijas laiku slimnīcā, bet varētu būt zaglis, kam nepieciešami līdzekļi jaunas narkotiku devas iegūšanai.

Un es arī iekāpju tajā nolādētajā transporta līdzeklī, kaut gan man tobrīd nekur nav jābrauc. Vienkārši klīstu pa pilsētu tā vietā, lai truli sēdētu virtuvē un blenztu uz izlietnes pusi. Kaut ko mazgāt, kaut ko tīrīt, vai varbūt nav vērts!

Te trolejbusā katrā otrajā sēdeklī tup kāds ar telefonu vai planšeti rokās un braukā savos sociālajos tīklos laimi meklēt.

Man kompis nozagts.

Kad to atklāju, pasaule pēkšņi izslēdzas. Neko neatceros pēc tam tuvākās pāris stundas. Laikam sēdēju nekustīgi. Bez domas. Bez sajūtām. Tukšumā.

Tagad esmu nostūmusi savu telefonu dziļākajā somas kaktā.

Esmu nozvērējusies to nevilkt ārā, ja kāds nezvanīs man.

Ja man atņem kompi, ja mani pilnībā izslēdz no spēles, es arī telefonu vairs neņemšu rokās.

Stulbi?

Skaidrs, ka stulbi! Es tieši gribu būt galēja idiote! Un tad?

Tā vienmēr. Es it kā padodos kādam citam, iekšējam nezināmam sevis rāpulim, kurš pat nedomā, tikai iebilst sajūtās. Tas ir kā rēgu objekts manī. Tas runā manī bez balss. Vispār no tukšuma.

Spoka auri.

Sāpju atbalss.

 

*

Tad ierunājās kāda teksta autors, kurš seko man iztālēm, reizēm pārvēršas manī, reizēm aizmirstas pilsētas drūzmā, kas slīd cauri iestādēm un veikaliem, vīrusa uzbrukuma laikā sedzoties maskām un tādējādi atklājoties savam ideālajam priekšstatam, jo tāda ir maskas daba – tā nosedz reālo neveiksminieku un tā vietā rada mūžīgā karnevāla būtni – lidojošu, gaismojošu – Fejku.

Nāciet, manas māsas un brāļi aktieri – ir sācies komēdijas laiks, tā ir ikdienas slīkšanas upuru mākslotā komēdija (commedia dell’arte).

Man šajā stulbajā pasakā, šajā ērmu izrādē ir jāsēž blakus kādam kroplam dzērājam, kurš tikai smērē ar sevi sociālo telpu tādā murgainā skatā un smirdošās skrandās.

Pilna pilsēta ar polietilēna maisiem, kas vēja nesti lido pāri ielām.

Man zvana nolādētais, noslēptais telefons. Labi, izroku to no somas. Nu, kas tagad būs?

Nospiežu saziņas pogu.

– Jā, – saku.

– Tas esmu es, – saka Lū-ūzis. Un it kā nebūtu saprotams no viņa balss atpazīstamības un tad vēl telefona pieteikuma uz ekrāna, piebilst tajā vārdā, kā viņš vēlētos, lai viņu sauc: – Benkss.

– Nu un?

– Man ar kādu jārunā.

– Tad runā ar savu geju draudziņu, ko tev vajag no manis?

– Par viņu arī ir runa, – Lū-ūzis noteica pēc pauzes, – Viņš ir galīgi jucis. Vakar tēloja, ka grib sadedzināties manā priekšā.

– Un ko es varu palīdzēt, Benks? – un pie sevis patiesās attieksmes dēļ papildināju „Lū-ūzi”. Ar jautājumu zīmi domās.

– Viņš to dara tīšām. Viņš saprot, ka es nekad nebūšu viņa mīļākais. Bet viņš to grib panākt. Lai man jājūtas vainīgam. Tikai tāpēc, ka viņš izrāda savas pašnāvnieka tiek­smes... Tas ir nenormāli!

Es gandrīz vai iesmējos. Viņš, mans bijušais, gluži labi saprot, ka viņa drauģelis vēl no skolas laikiem tēlo glābjamo, jo patiesībā ir jucis varavīkšņainais, tomēr nevar šo pasūtīt. Tāpēc ka pats ir reāls „lū-ūzis”. Kaut arī nav uz savu dzimumu orientēts.

Viņam tikai nav paveicies ar klasesbiedru un draugu no agrākiem laikiem. No tiem laikiem, kad orientācija vēl nav svarīga.

Bet gadiņi ripo – bum, bum, bum...

Un tad parādos es.

Tad varavīkšņainais sāk aktīvi izrādīt greizsirdību un manējais „lū-ūzis” šim padodas. Ja tas nebūtu noticis ar mani, es šajā izrādē laikam ņirgtu kā apdauzīta.

– Viss skaidrs, – saku, – Bet prasu vēlreiz: ko tu gribi no manis.

– Satikties...

– Man nav laika. Manu dzīvokli apzaga, es tagad esmu bez darba, kompja nav, esmu badā un vispār, tu man vairs neesi nekas!

– Es zinu. Nekas neesmu. Labi. Bet mēs varētu aiziet kaut kur... nu, paēst.

– Tu, ko! Domā es uzprasos. Vēl jau nesēžu tunelī smirdošās drēbēs un neklanos, lai iemet kādu centu!

– Muļķības, es nemaz nedomāju tā! – viņš pārliecināja, – Nē, man vienkārši ir ienākusi nauda no senčiem… Nav kur likt.

– Ā! – indīgi novilku. Mūsu laikos. Naudu neesot, kur likt.

Te nu atkal vajadzētu rēkt nebalsī, zviegt, vārtīties pa grīdu. Pretīgākie meli, kādus pat populisti politiķi nespētu izvemt!

Idiotiski, bez šaubām, bija arī atteikties, ja jau dod, piekrītu, bet tāda ir pasaule. Gribas rīt.

– Labi, – beidzot sausi noziņoju, – Atnāc uz skvēru pretī universitātei, man tur trolejbuss piestāj.

Es izkāpu tur.

Es gribēju, lai viņš neatnāk. Tad pasaule būtu tāda kā vienmēr – melu un viltus plakātiem aizkrāsota. Tā drīz atkal nāks ar savām nolādētajām vēlēšanām, ar jaunu krāpnieku vilni. Tie centīsies iestāstīt, ka spēj izvest visu valsti no smagākās krīzes, ka tikai viņi ir tie gudrie, taisnīgie un drosmīgie, kas nebaidās stāties, kur tur un dēļ kā tur uz postamentiem un uzņemties atbildību, un visskaļāk un pa visiem kanāliem spētu šķaudīt, vemt un ķērkt. Nebeidzami ķērkt. Ha!

Tad es savā sociālajā portālā tiem mestu pretī vēl lielākus melus un nolādētu krāpšanos.

Es melotu visiem. Es stāstītu, ka agrāk negribēju uzstāties publiski, jo man bija labi tāpat, bet tagad beidzot esmu pacēlusies spārnos glābt visus apspiestos, pielīdzinot šodienu pāris gadsimtus senai pagātnei un vienkārši primitīvi pārkopējot romantiskos saukļus, lai tie izklausās pēc mūsdienīgā vēstījuma. Bla, bla, bla, valsti pārņēmis haoss, varas pārstāvji tagad idioti visi no vienas vietas, tikai es nē, jo esmu pati gudrākā un mani gaida ar nepacietību politiskās dzīves apspiestie un aizmirstie un kas tur vēl. Nākotne mūsu pašu rokās, tāpēc visiem jāsadarbojas ar mani un tā tālāk un tā kamēr kāds arī notic.

Vajag tik atkārtot.

Kurš to nemācētu sacerēt? Katrs, kam nav slinkums. Vajadzētu tikai pacietību to visu smirdināt katru dienu, nevienu neizlaižot.

Es jau agrāk, pirms nospēra manu kompi, metu ārā visus ākstus no sava sociālā portāla.

Man toreiz riebās un arī tagad riebjas visas tās plānprātības.

*

Lū-ūzis atnāca un izskatījās tāds nobijies. Tas nozīmē, ka sāka tēlot „baigi kruto” pārspīlējot „nežēlīgā reperu stilā”. Meļi vienmēr taisa savas lomas izejot „no pretējā” – stulbie runā pārgudri, zagļi tēlo labdarus un nācijas glābējus. Tāds Lū-ūzis vēl ir nieks. Tikai smieklīgs.

Viņš brīdi pažākstījās, tad izvilka un pasniedza man kaut kādu apaļu maizes gabalu. Skaidrs, ka es to paņēmu.

Cilvēks-izgāztuve, tā esmu es.

Tad teicu:

– Tu tagad te stāvēsi un blenzīsi, kā es riju tavu bulku? Vari tīties! Viss. Brīvs!

Un viņš patiešām pagriezās un aizgāja.

Nu man kļuva pa īstam riebīgi ap dūšu. Gandrīz vai aizmetu to maizes gabalu krūmos, kur tam tūlīt uzkluptu pilsētas baloži un zvirbuļi. Un pati es nosprāgtu badā. Savā riebeklībā apslienājusies turpināju rīt Lū-ūža atnesto bulku.

Pie velna visu šo pasauli!

Pie velna piespiedu vergošanu rīšanas vajadzībai. Nolādētā miesa, kas visu šo konstrukciju, kas saucas „smirdošais Es”, tura pakļautībā kā tādu pielipušu mēslu!

Sevi nicinot, saliku iekšā visu to maizes gabalu līdz pēdējai drupatai. Neko pretīgāku neatceros darījusi jebkad agrāk.

Mani nesa pilsētas caurvējš un mētāja no viena pagalma citā. Iedomājos: es tobrīd visdrīzāk sajutos līdzīgi kā viena mana bijusī draudzene, kas lepni nodarbojās ar jogu, pie sienas līmēja indiešu svētos, meditēja, lai gūtu pārpasaulīgu līdzsvaru, bet pati ikdienā līda sociālajās saitēs kašķēties par idiotiskiem sīkumiem.

Un ja jūs gaidījāt no šī teksta, ka tas varētu beigties kaut kā pozitīvi, tad – ejiet un noslīkstiet savās pieturvietu klaidoņu polietilēnā sabāzto mēslu kaudzēs…

Aizkarma pludo melnajiem mašīnu vēmekļiem.

Zem kājām dziļš nedzīvā tukšums.

Ārzemju popsa skaņas gāž visā pilsētā.

Es dejoju sevis plaisā.

Es dziedu bezdibenī.

 

 

       Jaunā Gaita