|
NEBIJU HAMLETS
Nelieciet muzejos
Reiz biju cilvēks - ar vīra spēku, aušību, sapņiem, lielību, grēkiem. Bet logā taurēja ik nakti jūŗa, kā sietu cauru manu miegu dūra, kamēr saprātu jauca: vientiesīgs ticēju - vārava sauc.
Kā izmītas pastalas no kājām nometu bruģi, līgavu krastā pametu kūkojam, ūdeņus kuģoju vāravu lūkot.
Nobrāzu visus okeānus. Nekā. Nekur. Izsamisu: jūŗa gan īsta, tās meita - māns. Pasāku nīst tad vienmuļās bēguma, paisuma mijas. Šķita dzīve jau galā.
Piepeši vēra ūdeņus negaiss kā netikle segas. Tuvu meklēto ieraudzīju. Vāravu, kuģa malai pāri lēcis, jau tvēru - tā pasita asti. Kļuvu vilnim par nastu.
Pirms izmeta malā, nāve izdzēra mani kā vīnu no trauka. Kas gan lai skumst, ja manu galvas kausu ūdens nu mazgā, vēji atkal žāvē sausu?
Nebiju Hamlets - dzīvi mīlēju kā sievu jaukumu. Bet kauli, tie nesajūt maigas krūtis, zivs žaunas. Nespētu kairināt vairs vaļā palaisti linu mati.
Dīvaini - kaunos, no miesas noskalots tīrs, kad nevarat pateikt, biju vīrs vai no Ādama ribas.
Ja gribat, ņemat kādu no manām par amuletu (ja tādi vēl modē), varbūt noderēs skrējienos pāri zemēm ar džetu.
Ja top manis žēl, atpakaļ jūŗā metiet - kauls meklēs kaulu, lai mani kopā saliktu. Pastarā Dienā un vēlāk negribas ārpusē palikt.
Tikmēr vilnī, ne spilvenā izgulētu agri pārtraukto mūžu. Tādēļ nenest mani pa mūzejiem, bet atdot jūŗai kā praulu –
biju tikai cilvēks, ūdeņus kuģoju vāravu lūkot.
Šorīt saulei nav spēka pacelt plakstus pār miglā vēl kūpošiem pilsētas torņiem. Mazasinīga? Vai pārāk lēkā, priecādamās, tās priekšā ja bikli acis jāsedz ar plaukstām. Būdama tikla, varbūt pat īga nakti, ja izdzirda zīda veļu kur čaukstam.
Ļaut gulēt pašai vēl brīdi? Bet kas tad smīdinās piena izvadātāju, kad braukās tas viens pats pa ielām starp ēkām ar pseudobaroka ornamentiem?
Jāvaicā ķīmiķiem, no kādām vielām gatavo vitamīnus. Vai varbūt vīnu piejaukt ezera ūdenim parkā, kad pusdienlaikā padzerties nāks tā? Būs jānoslēpj kabatās pāris pudeles slaikas, lai nedomā kāds vēl, ka piedzēries ākstās. Jāizlemj. Prātīgi. Ne šā, tā.
Paskat! Kā oranžīgs izpletņu lēcējs vai zieds gaisā bez kāta pār pilsētu miglā šūpojas saule manas mīļākās nāves maskā. Staro gaisma tai apkārt kā steigā neizsukāti mati. Visi man piekrita - mana mīļā uz ezeru devās pati. Tikai mani - mani vairs neņem par pilnu. Vai! arī saule ūdenī iekrīt. Bet negrimst, bez miesas un kauliem.
Ik kā uz to kā uz kāzu ermoņikām rautu, viļņus ezers untumains nēsā.
Vai saulei nesalst? Lai mīļajai gulēt ļautu ar vaigu ezerā, būs pašam ūdenī doties to sildīt, un, atvadoties no visa, ar altāŗa maizi un divām vīna pudelēm kabatās aiziet.
-Pūt, vējiņi, kur pūzdamis, Pūt vairāk ziemelī: Aiz jūŗiņas tēvs, māmiņa, Aiz ūdeņa bāleniņis –
Mūžīgi mūžos lai turamies pie Baltijas jūras - Zudīs ja krasti latviešu tautas kājām, aizdūmos neziņā latviešu tauta. Mūžīgi mūžos lai sienamies saviem miroņiem, saviem sapņiem, saviem šūpuļiem, Savām neizkaujamām asinīm mūsu nāves un dzīvības teiksmainā jomā; Sīkākais auds lai miesās mums savilkts par to, sirdspukstiens dzimstošais un elpa par to, Mīlīgais zāļu stiebrs, puķe, akmens un lauks, klusēdams varmākās, līdzi mums domā.
-Vij, Dieviņ, zelta viju Visgarām jūŗas malu, Lai nenāca salta salna Šai zemē ziedus traukt!-
Mūžīgi mūžos lai turamies pie Baltijas jūŗas - Pāri tālumiem sāpīgi mīļojot to, gūsteknes dziesmu kas sērīgi daino. Dzelmēs tai dzintara meži dus, baltie putu zirgi elsainā skrējienā nomin Purpurotos viļņu galus. Rīta spīdekli tur redz vakara blāzmās uzrietam. Spožumā latviešu tautu ieraugām, kaut ar kā verdzeni to, nocirptiem matiem.
- Tev, upīte, tecēdama Kur tu tāļu aiztecēsi? Tu uz jūru aiztecēsi Manis vairs neredzēsi.
Svētīti vairāk par visiem zeltainiem krastiem - Baltijas jūŗas smilšainie krasti; Mīlēta vairāk par pērļainām jūŗām - Baltijas saulainā dzīvības jūŗa.
- Dzeltanā cielaviņa, Meties jaires galiņā, Lai man Dievs palīdzēja Svešu zemi staigājot -
Mūžīgi mūžos, lai turamies pie Baltijas jūŗas –
- eu - eu - Raud, raud jaunais bāliņš Raud kaŗā, eu –
Baltijas jūŗa-ai, kā esam krituši no svēto rakstu debesīm, kā ausmas zvaigznes, ausekļa dēli. Baltijas jūŗa, apņem ko saules mēness koki, cerības mūsu liekās kā akmens, kas uzkāps uz ūdens? Draudīga brīvības likteņos ēnu met sarkanā atriebes dieve – Mūžīgi mūžos lai turamies pie Baltijas jūŗas.
* * *
Tā deviņpadsmitā, kur šodien galvu atspiež Dieva zemes divīzija, Kad maigās birzīs elpot apstājušies, putni dziesmās trīs un pogo? Vai tēvu velēnas, vai svešo kājas trūdēšanā krūtis slogo, Vai nāves ziemām cauri zeļot veļas aizmirstības zāļu zaltā vija? Kāds gods reiz kopā mirt uz kauju nestuvēm un tumšām uguns mēlēm bija, Ar vienaldzību laiks, no pagājības bēgot, nāves vātis žogo. Tik krāšņāks gan būs balto ziedu klajs, kur cīņās slepkavīgās asins lija,
Tā deviņpadsmitā, man liekas - zelta katafalkā uzkāpusi stāvi Un lepnā klusēšanā māci mūs: kas kāro brīvību, lai skūpsta nāvi.
NO GADA BEIGĀS IZNĀKOŠĀ DZEJOĻU KRĀJUMA "LĀSTS"
GRĒKSŪDZE
I viss ir erōtika, un tie, kam nav sava auto, sauks Tevi staigāt naksnīgās liedaga vēdās, un tie, kas negudro dzejoļus, sacīs: "Nu paguli taču šonakt pie manis," un tie, kam kauns pacelt Tavus rūtainos brunčus, to vietā pacels uzaci augšup, un šis ari ir veids, kā daba svin savu uzvaru. Bet vēlāk naktī, kad asiņu tumsums izšūpos gultu kā draudzīgs nervozs vilnis, visi mēs priecējoši vienādie dzīvnieki beidzot radīsim mieru: dažs kādās ilgi meklētās rokās, dažs – citās. Un tad? Tai tumsā visas rokas līdzīgi sakāmvārdiskiem kaķiem būs vienlīdz pelēkas, bet rīts vēl tālu –
II pavasaris nav dzejnieku laiks. Piemēram, ziemā ik vakarus dzēru savai mīļajai bēres, un tās melodijas, ko protu izpūst no liliju kātiem, visvēsākais klarnetists var tikai apskaust. Bet aprīlī, maijā, kad tulpes dzelteni deg pat liedaga nedzīvā smiltī, kad katrs vilnis atstāj krastā mazas zivis, kas skaļi dzied apaļām mutēm par pavasari ziedošas aļģēs, - patiesi tad jūtos pavisam nevietā: smieklīgs pērnais sniega vīrs, aizmirsis izkust laikā, kad saules zelta mute pret viņa ogles acīm spiedās jūsmīgi –
III pakalniem zaļumu noēd dzeltena govs, sīkstošās tērcēs zivis uzvirmo dūņas, dejojot privātu Danse Macabre, mana lepnākā ļauj, lai saulpuķu ēnā skūpstu viņas mitrās paceles, bet es pazemīgs saņemu visu, murminot kaut ko par vēl nebijušu vasaru –
IV pēdējā laikā meiteņu vairums ir tikai tāds veids kā pazaudēt atmiņu: pārspīlēti lielas, rožainas dzēšamgumijas, kas berzējas pret mani, līdz atkal kāds novecojis, koša lūpzīmuļa neveikli uzvilkts profils, ticis izdzēsts no manas vienas-lapas dvēseles, līdz esmu atkal tīrs, tukšs, pavēss -
V būtu labi cauru nakti runāt Ķīnas mandarīnu mēlē ar šķībacainu, vecu vīru, labāk vērot pasauli aizmiegam zem zila vanaga spārna, vislabāk stāvēt atkal trīs pēdas gaŗam pie pelēkās virtuves izlietnes, beržot no pirkstiem tumšos traipus, ko atstājis plūkto pieneņu īgnais piens -
PĀRDOMĀM
Reizēm man liekas, it kā labāk Ņujorkā sapņot par Rīgu nekā Rīgā par Ņujorku dzejot. Jo vai mēs jebkad zinājām, kas bērzs, pirms debesskrāpi bērzā vērtām? Izjutām, kas Rīga, pirms svešās avēnijās vecās ielas šķitām? Zinājām, kas saulespuķe, pirms mēs viņu magnolijas vietā ilgojām? Mēs klīstam svešos ceļos Ņujorkā, bet klīstam mēs ar Rīgu acīs, bērzu rokā, saulespuķi sirdī.
ATDZIMŠANA
Kad dzīvošu otru reizi, es būšu šķemba akmens Daugavā, Rīgai vidū - gan tik akmens, bet ilgu mūžu un tur. Elpos man tuvu krastmala, debess un torņi mani, un kā maza sirds balta es skaitīšu Rīgas dienas, Rīgas vasaras, Rīgas ziemas.
Es gaidu - es būšu šķemba akmens Daugavā, Rīgai vidū.
MANAI ZEMEI
Tu dzīvo manī, un mīļsmagi vienam ir divas dzīves cauri dienām nest, kad viena pieder vakardienai, otra rītam un divi sapņi, divas nerealitātes ir jāceļ augstu pāri Tagad galvai, ir jāceļ nežēlīgai Tagad mutei pāri, kas snaicās, ilgo dzert mūs slāpēs kāri, lai atkal izšķirtus mūs īstenībā mestu, ar jūŗām, zemēm, šodienu mūs dalot, nāvējot.
BOJĀ EJA
Ar mums varbūt pat koki aizies un zāle. Un, kā Pompejos kādreiz, balēs klajumos pelnu sniegs. Ja būtu vēl kāds, kas vēro, viņš chronikā paustu: zemi miršana mēro. Vien ūdeņi mūžam paliks. Jūŗas un ezeri. Upes. Avots sīks. Tāpēc pie ūdeņiem allaž apstājos - kaut akas vai tērces malā - un, jauzdama galu » (jūsējo kopā ar savu), tuvu jo tuvu tiem pieliecos un spoguļojos tajos. - Attēlā savas dzīvības zīmi rakstu nākošās pasaules pierē kā zaļu krustu.
Mans kaķis vairs neguļ zem mājas pakša, satinies mezglā.
Takas malā tas, izstiepies kā pinekls, zagšus dzelteni vēro dzeltenu saules aci.
Ir pavasar's.
SINTAKSE
Starp rīta un vakara iekavām, ar saules vai lietus pirkstu diena glītus teikumus raksta, reiz zelta, reiz zīmēm pelēkām. Tā ik rītus iekavā atmostos (bij tik labi kā laivā vai plostos...) Izberžu acis, teikumu lasu un prasu, vai šodien substantīvs būšu, lēnīgs un rāms, jeb verbiņš, priecīgs, nesavaldāms? Verbam būt - kas par baudu! Raustu kommatu ķekšus, metu klekšus, stumju ā-ē-ī-ū cepures no galvām, ārdos, svaidos sēmikōlu spalvām un skrienu, drāžos čakli vakaram pretim akli (ne jau ilgojot viņa, bet ko lai daru, ka man nav miera!) Tā, vēl vienmēr skrejot, ar pieri atsitos otrā, vakara, iekāva - bums! Puns. Griežas zvaigznes priekš acīm, un nakts dusmās uz mani piešauj dienas teikumam mēness punktu - plakts!
VALODAS RAIZES
Baltofīli, profesori biezām acenēm, sabiedriski darbinieki: "Izravēt mūsu valodu no briesmām, Nost ar rusismiem un ģermānismiem". Dzejnieki raud, tauta brīnās, korrektori smīn: Nevar teikt "baznīcu" un "kartupeļus". Vezums nedrīkst tikt vilkts no zirgiem, Vezums nedrīkst tikt zirgu vilkts, Tikai zirgi var vilkt vezumu. Zirgi spēra, putekļi cēlās, zirgi nomira, Nav kas vezumu velk... Pasīvā izteiksme īstenojās beidzot: Pasīvais vezums stāv no zirgiem nevilkts. Nekas vairs neduŗas un nekrīt acīs. Pasīvā izteiksme - atkal neveiksme. Divdabji ar galotni "ošs" vēl arvien Nedroši, netopoši, pārdroši, neapmierinoši. Zinātāji zinātnieki un zintnieki zin "tājus", Un zinīgi, saprotīgi, īdzīgi lietā "ījus" un "ājus", Nederīgus arājus, kas tiek vilkti no zirgiem, Ā-celmu un a-celmu nianses pat orātoriem Nav zināmas, nerunājot par nākotnes divdabjiem, Kas tik daudzās citās valodās. Šis savārstījums nedrīkst tikt citu tulkots, Bet to kāds var tulkot, ne "no sevis".
|
