Jaunā Gaita Nr. 35, 1962

 

 

episka luga

 

SATRAUC

AUSTRĀLIJAS

LATVIEŠUS

 

Spodra Klauverta „Spēka Dēls”.

 

 

 


Autors Spodris Klauverts un režisore Lūcija Kalniņa, sagatavojot lugu „Spēka Dēls”.

Lugas temats. Pasaules tirgus savā raibumā. Pārdod un pērk brālību, brīvību, kokakolu. Laikmets tik griež savu leijerkasti, un Koeksistence smaida kā pievilcīga meitene. Pat dzejniekam vajag kafejnīcas, pudeles galā uzdurtas sveces, kafijas un obojas spēlētu orientālu, lēni vilktu melodiju. Labsajūtas nāves tvans.

Mūsu laiks vēl nav pienācis. Bet ko lai mēs pagaidām darām? Veģetējam vai eksistējam? Kas tad ir eksistēt? Mums tas nozīmē – augt ticībā un naidā.

Ja parastajā drāmā katrs iepriekšējais skats ir nozīmīgs, lai izprastu nākamo, tad te gandrīz nav svarīgi, kuŗu cēlienu spēlē vispirms, jo katrs cēliens, pat katrs skats ir atsevišķa vienība. Ja parastajā drāmā iepriekšējais skats skan kā akords, iekrāsodams nākamo, tad še ir – montāža; nav progresa, kas šķiet nenovēršams, bet darbība virzās it kā lēcieniem. Ja parastajā drāmā skatītājs, gaidot atrisinājumu, ir saspriegts, tad te katrs skats sevi atrisina. Mērķtiecīgas darbības vietā kommentāri; raksturi, kas nepārdzīvo un neattīstās, bet argumentē. Ne personīgais pārdzīvojums te ir svarīgs, bet pasaules uzskats, ne raksturs, bet tips, kas domā saskaņā ar savu sabiedrisko stāvokli.

Tik neierasta bija šī luga, ka pārrunas par to pie mums vēl nav beigušās pēc pusgada. Autors še noraida tradicionālo drāmas jēdzienu, kas pastāvējis jau no senseniem Aristoteļa laikiem, un pievēršas Brechta formulētajai „episkajai” drāmai. Bet vai tā vairs ir luga?

 

Lugas saturs. Prologs. Latvietis Spēka Dēls iet pasaulē laimi meklēt. Viņš nav nekāds supermanis vai Lāčplēsis. Vecenīte Kukažiņa iedod viņam moderno burvja zizli – kvīšu grāmatiņu. Viņa ir gudra – saredz dzīvi, kāda tā ir. Spēka Dēls maļ tikai nodrāztas frāzes. Tā ir satira par mums pašiem.

 

1. aina. Pasaules tirgus. Leijerkastnieks Laikmets apnicis pats sev: nekas pasaulē nav mainījies, atskaitot izkārtnes. Vienīgais prieks – viņa meita Koeksistence, 42-32-35, mūsu dienu polītika.

Gaismas mainās, esam resnā Miermīļa sarkanās zvaigznes paradīzē. Nēģeriete Smaidola latvietes tautas tērpā skaita „padomju tautas dziesmas.” Katordznieki Miķelsons un Laicēns – tie, kas palika sarkanajiem uzticīgi, bet vīlās.

Ultramoderna teātra stilizācija: mūzika, deja, ļaužu grupu izkārtojums telpā. Visa šī masa ietverta noteiktā ritmā. Kā mūzikā allegro pārvēršas par alla marcia – Miermīļa kareivju ritmu.

 

2. aina. Kā vidusdaļai pieklājas, temps te lēns un tonis klusināts, mīksts. Šī ir rietumu būda, pilna bārdainiem cilvēkiem. Surds, viens no tiem, pretstats sirreālistu absurdam, pārstāv rietumu filozofisko esenci – laissez faire: gan jau viss pats no sevis nokārtosies. Tas ir cilvēks bez idejas, bez degsmes, mīl meditēt par zaļu kafiju, evolūciju un – Koeksistenci. Šad un tad izsaka sašutumu visas rietumu kultūras vārdā. Vēl tur ir Bītņiks ar savu dzeju, grāfs Orlovs, kas sapņo par Latvijas provinci. Spēka Dēls iekrīt Koeksistences slazdā. Idilli pārtrauc negaidīts starpgadījums – kā bungu sitiens.

 

3. aina. Temps te ātrs. Uz rakstāmgalda seši tālruņa aparāti. Twist. Katra minūte maksā vērdiņu. Skaistuma karaliene peldkostīmā. Naudas kungs Murds salīgst Spēka Dēlu filmai. Intervijas, preses konferences, Uzbrauc Vienoto Nāciju nams. Spēka Dēlu tur nelaiž iekšā. Lielas izdarības pa skatuvi. Spēka Dēls dusmīgs, grib visu sagraut, skriet ar pieri sienā, noārdīt šķēršļus. Troksnis, smiekli, stikli plīst, tumsa.

 

Epilogs: Mūsu laiks vēl nav pienācis – vecajai Kukažiņai taisnība.

 

Izrāde, Melburnas režisores Lūcijas Kalniņas iestudēta, rosināja fantāziju. Galvenie tēlotāji bija Dzintars Veide, Gunārs Klauss, Herberts Ramma, Erna Lēmane, Valdis Ekmanis, Ivars Lindbergs, Arvīds Upmalis, Jānis Sproģis, Indulis Pilskalns, Jānis Ulms, Juris Zaļkalns, Vilnis Ulms, Māra Rudzīte, Dace Dubava, Edgars Mūrnieks. Dekorators: O. Bisenieks. Apgaismotājs – A. Rubenis, mūzikas konsultants – G. Brēmanis.

Lugu pirmo reizi izrādīja Austrālijas latviešu 2. rakstnieku dienās 1961. g. Melburnā.

 

Kārlis Freimanis

 

Kopaina no Spodra Klauverta lugas „Spēka Dēls”

 

 

Augšā (kopaina): Gunārs Klauss – Miermīlis, Dace Dubaus – Miss Ķengurija, Indulis Pilskalns – Murds, aiz viņa Herberts Rauma – Laikmets.

 

Lejā: Astrīde Zaķīte – žurnāliste, Dzintars Veide – Spēka Dēls, Māra Rudzīte – „tautumeita” no Odesas, Juris Zaļkalns – Bītņiks, Spodris Klauverts – autors, Edgars Mūrnieks – avīžu pārdevējs un Erna Lēmane – Koeksistence.

 

Iztrūkst: Arvīds Upmalis – Surds, Vera Upmale – žurnāliste, Jānis Ulms – žurnālists, Ivars Lindbergs – Miķelsons un Jānis Sproģis – Laicēns.

 

Kreisā stūrī: Valdis Ekmanis – Pasaules Pilsonis un režisore Lūcija Kalniņa – Kukažiņa.

 

Foto:  Edgars Osis

 

 


 

 

SPODRIS KLAUVERTS

SPĒKA DĒLS

Skats no 2. ainas.

 

 

(Skatuve dekorēta kā gada tirgus – trīs būdas: Miermīlijas, Rietumu un Aizjūŗas. Pirmā un pēdējā slēgtas. Atvērta Rietumnieku būda, kas tirgojas pa kafijas laiku. Miermīlija pa sarkanās miglas laiku, bet Aizjūŗas zemes būda pa nakti pie spožām neona reklāmu gaismām)

Rietumu būdas ieeju daļēji aizklājis zirnekļu tikls. Būdas priekšā 3 galdiņi. Pie centra galdiņa sēž surdistu vadonis SURDS (apkaŗo absurdistus un absurdismu) ar mācekļiem: BĪTNIKU (dzejnieku) un PASAULES PILSONI (komponistu.) Surds stulbi blenž kafijas tasē, bet viņa mācekļi kaut ko raksta. Pasaules tirgus sulainis LAIKMETS, tērpies sulaiņa svārkos, turpat darbojas ap galdiņiem, tos pārslaucīdams. Surds un viņa mācekļi pēc pazīstama parauga – bītņiki.

Surds:           (pamostas no snaudiena) Kafiju!

Laikmets:       Klausos, kungs! (paņem tukšo kafijas tasi un ieiet būdā)

Surds:           (saīdzis) Netrokšņo!

Bītņiks:          Es, vai?

Surds:           Tavas spalvas trokšņainā dreboņa mani uztrauc. Nevaru koncentrēties meditācijai. Nosēdēts jau pusdienas cēliens, un man nav nevienas jaunidejas! (Pasaules Pilsonim) Arī tu varētu ievērot meditācijas daiļklusumu.

Bītņiks:          Ar mīkstu rakstāmo dzejai nevar ieskribelēt vajadzīgo formu un domu dziļumu. Surdisma deklarācijas 376. panta c paragrāfā teikts: surdisms prasa no ikviena apzinīga surdista izvairīties no visa, kas simbolizē mīkstumu.

Surds:           Tas neattiecas uz rakstāmiem un, galvenais, uz mani: esmu pats Surds.
(Laikmets ienes kafiju)

Surds:           (paskatās kafijas tasē) Riebjas, šķebina!

Laikmets:       Kā lūdzu, kungs?

Surds:           Man riebjas, ka ikdienā jāsaduras ar absurdisma atliekam.

Laikmets:       Nesaprotu, kungs!

Surds:           Lūk, pat kafijas tase ir apaļa! Kur ir daile? Kur ir neregulārais vienpadsmit stūru skaistums? – Ko? Arī kafija ir melna kā līdz šim? Es prasu zaļu kafiju!

Laikmets:       Vēl tāda nav izgudrota, kungs.

Surds:           Nu, tad izgudro!

Laikmets:       Kungs, tas prasās pēc naudas.

Surds:           Nauda? – Ko vēl negribēsi? Neesmu nekāds absurdists, kam kabata pilna naudas. Izgudro. Meklē jaunidejas. Meklē jaunzaļkafiju! Ha-ha-ha! Un tad visiem Pasaules Tirgū būs jādzeŗ zaļa kafija septiņstūŗainās tasēs! Ha-ha!
(Laikmets gaida samaksu, bet nesagaidījis atmet ar roku un aiziet pie leijerkastes)
(Pāri skatuvei pārskrien avīžu pārdevējs)

Avīžu pārdevējs: Ekstra telegramma! Ekstra telegramma! Gāzta Aizjūŗas valdība! Gāzta Aizjūŗas valdība!

Bītņiks:          (paskatās pulksteni) Aizjūras valdība pastāvējusi neparasti ilgi – 7 stundas un 12 minūtes.

Pas.Pils.:       Avīzi!

(Avīžu pārdevējs pienes avīzi un gaida samaksu)

Pas.Pils.:       Ko vēl gaidi? – Pieraksti uz surdistu nākotnes rēķina! (Avīžu pārdevējs pieraksta un prom.)

Surds:           Opozīcija, šķiet, nevarēja atrast neuzticības izteikšanai kopēju platformu.

Bītņiks:          Tā tas vairs nevar turpināties. Katru stundu jauna valdība. (Pieceļas) Es saku: apvērsumu! Grandiozu surdisku apvērsumu.

Pas.Pils.:       Tur vajadzīgs militārs atbalsts.

Bītņiks:          Nieki! Pazīstu pusduci nesekmīgu universitātes studentu un kādu armijas apgādes seržantu. Apvērsums tip-top!

Surds:           (pārskaities uzsit dūri uz galda) Nekad! Tas neatbilst surdistu principiem. Apvērsums prasa darbu un piepūli. Surdisms noraida darbu, jebkāda veida fizisku vai garīgu piepūli. Sapratāt, nelgas? (Abi kaunīgi noliec galvas.) Vienīgais atrisinājums – evolūcijas ceļš. Pagaidām jāpaciešas, kad pašreizējā sabiedriskā sistēma sabruks un viņi, polītiķi, aicinās mani, Žaku Surdu: nāc un valdi pār mums.
Starpposmā varētu būt labvēlīga valdība, kas ierosinās maksāt mums, surdistiem, pilnu 40 stundu algu par meditēšanu. (Paņem kafijas tasi, skatās tajā, iestrebj un svinīgā balsī) Kur ir jaunideja? (Aizmieg turpat pie galda, galvu ielicis rokās.)
(Uznāk Spēka Dēls)

Pas. Pils.:      (abi ar Bītņiku vēro atnācēju) Droši vien kāds nacionālabsurdists.

Bītņiks:          Blēņas, sociālabsurdists! Kāds pagātnes elements. Būs jāmēģina iemūžināt dzejā.

Pas.Pils.:       Mūzikā arī. Rakstīšu kakafoniju Emigranta vasara.

(Abi ieraujas rakstīšanā, bet Spēka Dēls uzmanīgi vēro kafejnīcas viesus).

 


Spodra Klauverta lugas „Spēka Dēls” Aizpasaules ainā: Dzintars Veide – Spēka Dēls, Ivars Lindbergs – Miķelsons no „Dvēseļu puteņa” un Jānis Sproģis – Linards Laicēns.

 

Jaunā Gaita