Valda Dreimane
NARCISA DZIESMA
Jā, es spoguļojos,
un ne ūdeņos vien;
reizēm pļavās brien,
reizēm dārzos jeb debesīs
mans meklētājs skats.
Jo nevar jau zināt, kas nesīs
manu tēlu visīstāk man pretī.
Un reizēm man liekas,
ka citādi viss,
ka ne es
sevi meklēju zemē, bet zemei spogulis esmu.
Un mēs veŗamies dziļi viens otrā,
zeme un es,
un sajūkam kopā:
smilgas un zāle un daļa manis
un mākonis kāds un zivs
un atkal druska manis. -
Teic pareģis - mirt tādam drīz,
kas atrod, ierauga sevi. -
Vai man viņš to teic? Ak, domāt nav laika!
Man dobē, laukā,
aug tomāts, esot jau sārts:
gatavam auglim
nereti ir zinīgi gludena vizoša virsma.
SVĒTDIENA
Ko iesākt ar viņu?
Vai likt tās stundu zīmes
starp grāmatas lapām,
jeb ienest to kafejnīca: uz stūŗa,
jeb turēt
to rokā kā sveci un ielās klejot?
Mēs spriedām un lēmām,
tad viņu ņēmām
aiz mākoņa aizspraust,
un paši - zālē zem egles snaust.
VARIĀCIJA PAR ZEMENĒM
Mežs iekrāsoja dienas gleznā zaļas stundas
mēs zemenēs gājām abi
un iekusām koku rindās.
Sevi
tev gribēju sniegt es -
zemenes
sniedzu tev pilnu sauju.
Nesaprotot
(jeb varbūt negribot saprast),
tu nepieņēmi ne vienu,
ne ogu vienu.
Jau kuŗo dienu
es redzu, kā ogas krīt sūnās brūnās...
NĒSĀTS
Pļavās gājām arī mēs,
tādās ar pienenēm baltām,
grāvmalēs
saklupām, ūdeņus saujā cēlām
un dzērām un dzērām
kā dziesmas, kā dvēseles,
kā okeānu.
Nebij gana;
Nekad nebūs gana!
Līdz neizdziedāsim visas dziesmas,
visus līgo un pūt, vējiņi;
līdz neiekāpsim visās pļavās
ar kāju basu;
līdz visu ūdeņu krāsu
neglabāsim sevī,
kā glabājam dzimšanu sevī un nāvi;
līdz nenoglāstīsim vāri
dvēseles visas ar savām.
Tas tālu vēl, bet mūža
beidzamā stundā, varbūt,
pasaulei, vienai naktij,
mēs būsim smags daudzkrāsains sapnis.
VIENĀ NAKTĪ
Vienā naktī nosarka kļava,
Un es brīnoties paliku stāvam.
Vienā naktī nosarka kļava.
Lapas kā uguns deg man pie kājām.
Un ar lapu es paņemu rokā
Kādu mirkli no vasaras tās,
Kad man domas kā apburtā lokā
Ap tevi, ap tevi vien maldījās.
Un es nezinu vairs, kas tas bija,
Kas tas bija, kas izšķīra mūs.
Vienā naktī nosarka kļava.
Vienā naktī kaila tā kļūs.
RĪGU ATSTĀJOT
Aiz miglas, pelēkā dienā, kas dzisa
Jūŗas līcī un Daugavas šalkās,
Palika zeme, pazuda Rīga.
Tik kuģa svilpiens vēl atbalsi rada
Aiz miglas, aiz tumsas uz atstātā krasta.
Un sirds, kā sprostota bezdelīga
Sitās, baiļojās, drebēja, kliedza:
Palikt, palikt uz sentēvu zemes!
Varbūt labāk mirt, ne svešumā dzīvot! -
Bet braucu, vai palikt kāds liedza?
Zaļgani pelēki viļņi iemeta šļakatas sejā,
Ļāvu, lai nožūst šīs lāses,
Kas jaucās ar citām rūgteni sāļām uz mana vaiga.
Ūdens tik skalojas vienmuļā ritmā.
Tas paliks, tas plūdīs!
Vilnis atkal piekļausies krastam
Un skanīgā priekā to skūpstīs,
Skūpstīs zemi, mūsu pamesto zemi!
Aiz miglas, aiz pelēkās sienas
Acs neredz neko.
Vai būtu tā bezgalība,
Kas klājas nu apkārt tik blēdīgi klusa.
Tik klusa palika Rīga.
Bet sirdis, latviešu sirdis gan uz šī kuģa,
Gan tās, kas palika krastā,
Ticēs, cerēs un gaidīs,
Gaidīs vēl ilgi,
Varbūt reiz atkal...
Varbūt - varbūt? Varbūt...
* * *
Zeme šodien daudz mazāka,
Bet debess – tik liela un tīra,
Tik liela, kā bērnu dienās bij Rīga.
Visas pasaules brīnumi
Taču bija reiz viņā.
Zelta gailis tik augstu uzlēcis,
No tilta skatoties, Daugava
Tik liela un plaša tur lejā.
Un šodien, šodien es atkal eju
Pāri tiem tālajiem tiltiem.
Tas nekas, ka tos gaisā ceļu
Un torņus kā kādreiz no smiltīm.
Tas nekas! Es tur varu iet.
Domu soļi ir viegli.
Zemes un jūŗas saraujas,
Tik debesis paliek tās pašas.
Gadus un laikus uzbuŗu es
Mirklī pēc patikas savas.
Tiesa, par sapņiem jau nemaksā,
Bet nabags, kam ilgu un sapņu vairs nava.
KĀ VĪNSTĪGA
Kā vīnstīga tiecos uz augšu.
Ar saknēm zemē gan turos,
Bet pieķēros visam, kas palīdz
No zemes tālāk man kļūt.
Pieķēros, apvijos cieši,
Un kāpju, un augu,
Un tuvojos saulei
Līdz rudenim.
Tad manus vasaras sapņus
Izkaisa vējš sarkanās lapās,
Un salstot es liecos pie zemes,
Kuŗā viss augšanas spēks.
Liecos un ploku -
Līdz pavasarim.
Un atkal uz augšu es kāpju,
Lai atkal kristu.
VIZIONĀRS MURGS
ar velnu, raganām un latviešu kalēju
pasaules pilsētā
Pasaules pilsētas pūlī
pēkšņi man piesitās velns
un sauca sev līdz
- semantiski, polītiski,
loģiski un angliski –
kur ritmiskas raganas
drebinās dejā
pie viskija upes.
Atkāpies, sātan, jo sausu
es izdzeršu savu likteņa kausu,
es spēcīgi saucu
- ideālistiski, romantiski,
nepavisam loģiski, bet latviski
un latviešu jaunavām
līdzi es diešu
tikai pie Gaujas!
Sātans atkāpās, spītīgi smejot:
Bet nekas nav tik Šiks
- pie viskija upes -
kā raganiņš pliks!
Starp Bābeles balsīm
dzirdēju dimdoņu dobju.
Pagraba kaltuvē kalējs
latviski sveicina mani.
Ko gribot? Zobenu gribu,
ko atgaiņāt velnus un jodus,
un ritmiskas raganas kailas!
Zobenu gribu, ko izcirsties cauri
pasaules pilsētas pūlim
un mirušām miljonu acīm!
Zobenu gribu, lai liktu
Ausekļa grimušai pilij
vēlreiz celties kā degošai lāpai!
Zobenu gribat? Tiks kalts!
Lika sarkanu gabalu laktā;
meistars uzsita, māceklis piesita,
dzirksteles šķīda,
dzelzsgabals dila.
Zobens kļuva par dunci.
Sūtīja meistars mācekli ratā;
meistars uzsita, meistars piesita,
dzirksteles šķīda
dzelzsgabals dila.
Duncis par īlenu kļuva,
ir īlens jau dila,
seja meistaram svila;
Dzimtenes dzelzi sen neesmu kalis,
zobens izkalās dzirkstīs!
Meta metallu mucā
un sniedza man čiku!
Izgāju laukā, piesitās velns,
sauca sev līdz,
Es atvēzies, sviedu ar čiku:
Atkāpies, sātan!
Bet izzūdot sūrajiem dūmiem,
es dzirdēju smieklus:
Ar čiku
tikai pie Gaujas
var atgaiņāt raganu pliku!
ĀBELES
Divas ābeles
par ciešu dārzā kopā.
Mēs esam nolādēti,
ja mīlam,
un nolādēti,
ja nē.
Bet bezcerīgāk,
ja nē.
Jo kokiem likums augt,
līdz dārznieks cērt.
Bet varbūt šoreiz
viņš pasmaida, nolaižot cirvi.
TIE, KAS NAV MIERĀ
Tie, kas nav mierā
Ar šo zvēru dārzu,
Dažreiz aiziet bez atvadīšanās.
Bet, izganījušies debesu savvaļā,
Atēdušies mūžības dābolu,
Varbūt atskatās žēlās
Uz šimpanzēm, hiēnām, lauvām
Un savu tukšo sprostu.
1945
Divpadsmit ķēniņi rindā sēd,
pelējums bārdās.
Viens pats jokdaris izmisis
smejas un ārdās.
Visiem pa vidu bezdelīga
ielaižas, izlaižas lidu lidu,
nokrīt uz gliemežu bļodas gardas.
Vārdi, vārdi, tikai vārdi,
medus vārdi, ledus vārdi.
Pustrakais sapņus ar asinīm jauc.
Divpadsmit ķēniņiem sēnes aug
rokās un kājās.
Dzīres par vēlu beigušās;
netiek vairs mājās.
Klusumā moža bezdelīga
atbild jokdarim viszinoša:
„Smiltis un smiekli pār gļēvajiem klājas!”
LĪBIETE
Manās villainēs
saule nerotā,
neaug Austras koks
daudzžuburu,
Gaišās tautās
es, tumšā, dzīvojot
meža ēnas vēl
prātā un pirkstos turu.
Meža ēnas,
ūdeņu ēnas –
viršu krūms uzzied
kāpas galā.
Biezā villainē
zili raksti aug.
Zied mani virši
vēl salā!
Nosala roze
tautu dārzā,
nevienam ziedu
nevērusi.
Treju brāļu māsa
tālā zemē
auž tumšas villaines
raudādama.
IT KĀ
Miers audzē puķes
un ievāc medu no stropiem.
Nemiers ar bezmiega acīm
atrod gudrības sēklu. -
Varbūt ka būs tā
manis pašas un jauna!
Gaidu un mudinu,
saudzu un sargāju,
te lieku saulē, te ēnā.
Gudrība mana aug droši, bet lēnām.
Kādā dienā ap vasaras vidu
dziedāt, dziedāt vien gribas.
Gudrību dārzs deg magoņu liesmās!
Tagad es zinu, ka man no tās sēklas
pašai uzziedēt dziesmā.
Jauni vārdi ieskanas,
jauna daina žūžo,
it kā es dzīvotu
citu mūžu.
REIZ
Reiz bija laiks,
kad pati vēl aprīlis biju.
Ar pirmās zāles un puķu šķīsto smaržu.
Ar mātes piena garžu lūpās.
Gaidīji, kad tas garos.
Kad stiebros un zaros
ugunssarkani ziedi staros.
Gaidīji Jāņu nakti.
Papardes ziedam.
Svešinieku aiz meža dziedam.
Gaidīji dzīvi -
Šūpolēs izsapņotu,
grāmatās izlasītu.
Tikai tādu.
Bez ikdienas pelēkiem svārkiem.
Bez nēšiem uz pleca.
Ar zaļu krūzi
zem ceriņu krūma.
Ar jauna, piekusuša brieža acīm.
Tikai tādu.
Ka - skaistums atpestīs pasauli! -
savu skolas biedru sejās un sirdīs sviedi.
Lepnā spītā.
Cits aplaudēja. Cits smēja.
Gadi nesoļoja, bet skrēja.
Kā palu brāzmās
ūdens no krastiem drāžas.
Aizrāva līdzi
Jāņu naktis un papardes ziedus,
meža rozes un jasmīnu zarus.
Acis, lūpas un sirdis.
Kā palu brāzmās...
Kad skrējienā trakā
noplaka soļi,
stāvēji viena.
Sniga.
Balti, klusi un skaisti
sniga.
SAVA DZIESMA
Es nevaru dziedāt kā tu.
Man pašai ir savas dziesmas.
Teic: tās plenkojas sekli
kā ūdens sēklī ap laivu.
Bet tas ir mans sēklis
un mana laiva.
Es tajā sēdu un dziedu
savas dziesmas.
Savu sirdi.
Tāpat kā tu -
savas.
Tikai savas.
