Jaunā Gaita nr. 4, 1956. g. vasarā

 

 

Lielkrāces ir latviskots vārds Grand Rapidiem. Kopš 1949. gada pati šī pilsēta Mičigenā šķiet latviskota. Tur latvieši vienkopus, latviešu organizācijas un latvisks gars. Lai uzturētu šo garu jaunatnē, Lielkrācēs daudz organizāciju, varbūt par daudz: varam lepoties ar trim jaunatnes pulciņiem pie baznīcām un vienu pie biedrības, kuŗā pulcējas visi bez izšķirības.

 

LIELKRĀČU KALNĀJOS, LIELKRĀČU LEJĀS.

Šīs kalnainās pilsētas piekājē tek upe. Ja tai nav lielas līdzības ar straujo, krāčaino un dzidro Pērsi, tad tomēr drusku. Pērses vārds tika izvēlēts pulciņam, lai aizstātu „daiļskanīgo” − Grand Rapidu Latviešu Jaunatnes Pulciņš pie Latviešu Biedrības. Pat saīsinot mežģījās mēle − GRLJPPLB.

Chronika stāsta, ka Pērses priekštecis dibināts jau 1951. gada pavasarī. Uzņēmīgi ļaudis darbojušies gadus divus un tad pulciņu likvidējuši. Dažreiz tas ir vieglākais atrisinājums. Iemesls: nesaprašanās ar vecāko paaudzi.

Bet vai ilgi var dzīvot bez savas organizācijas? Tā 1954. gada martā pulciņš atkal atjaunots, un šoreiz visi saprotas.

Sākumā biedru ap 25. Lai piesaistītu vairāk, tiek rīkoti moderno deju kursi, jo zināms, ka dejošana viena no tautas tradīcijām. Un tiešām: drīz dalībnieku skaits vairāk kā divkāršojies, un tie arī labi dejotāji. Dažkārt mērķis attaisno līdzekļus.

Līdz šai baltai dienai labāk apmeklētie sarīkojumi ir deju vakari. Un ja nepieciešamas vēlēšanas − tās jau var notikt arī brīdī, kad pūtina kājas.

Moderno deju sekcijai drīz pievienotas citas: literārā, ping ponga, priekšnesumu.

 


Lai odi nekož...

TRADICIONĀLIE UN GADSKĀRTĒJIE SARĪKOJUMI

Sarīkojumi seko viens otram, un drīz dažs kļūst par tradīciju.

Kā gan var būt īstas Lieldienas bez šūpošanās, olu krāsošanas un citām tautiskām izdarībām? Jaunatnes pulciņš nolemj ko darīt, un drīz vien visi saņem ielūgumus uz latviskiem svētkiem kādā no latviešu saimniecībām. Tie tiešām ir latviski, jo pat īstu kārts šūpoļu neiztrūkst. Tās kļūst par pirmo pulciņa inventāru. Un odi vairs vasarā nekož.

Ir viens vakars maigā maijā ... Šinī vakarā notiek Ziedoņa balle un Raibais vakars. Tad tiek atzīti visu visādi talanti. Un jāteic − to netrūkst. Tālu daudzināta Lielkrāču meitu slava. Tāpat ir tādi, kam mūza pievērsusi savu vaigu.

Ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale ... Katru gadu, jau divus, staigājam pa kādu no Latvijas apgabaliem. Šie apgabalu vakari palīdz atdzīvināt piemirsto, kā arī iepazīstināt ar vēl nepazīstamo. Lai to panāktu, stāstām, skatām, klausāmies un darinām kartes un ģerboņus. Ir gandarījums, ja dzird kādu seno taku meklētāju iesaucamies: „Tur jau es dzīvoju!”

Katru gadu, protams, svinam arī Ziemsvētkus un tā ap papardes ziedēšanas laiku mācāmies līgošanu.

 

ATSTARI ATSTARO

Literārā sekcija, ja nav gulējusi ziemas miegu, ir darbojusies, un tās darbs uz ārieni izpaudies divējādi: rīkotajos rakstnieku vakaros un izdotajos Atstaros.

Atstari ir žurnāls, kuŗa pirmais numurs iznācis gadus četrus atpakaļ. Nu jau esam tikuši līdz 18. No niecīga un necila iesākuma žurnāls izveidojies par vienu no izcilākajiem rotatora technikā. Tur liels nopelns par divarpus simtiem iegādātam rotatoram. Atstari atstaro Pērses notikumus, pārdomas un literāros meklējumus. Šo meklētāju gan gaužām maz. Reizēm redaktori mierina sevi: ja žurnāla vāki ir, gan jau tad viss cits ...

 

TĒVU VALODA TEV BŪS KA ZOBENS

Pārrunājam jaunas sekcijas izveidošanu, tādas, kādas citiem vēl nebūtu. Rodas domas: kādēļ ne latviešu valodas sekciju? Jā, tiešām nav iemesla, kādēļ nē, jo pašu valodā vāji jūtas daudzi. Un tā dzimst jauna sekcija. Rodas skolotājs, kas ziedo pa pusotrai stundai nedēļā, mācot pieturas zīmes, pareizrakstību un izteiksmes mācību praktiskā veidā.

Ir tēvuzemei dziļa aka,

Ir viņā valgums brīnumīgs:

Ko tautas gars tik dziļi raka,

Lai neaizbeŗ to laikmets sīks!

                    Ludis Bērziņš.

 

SANĀCA SASKRĒJA ĻAUTIŅI KOPĀ

Ilgus gadus braukājot pa kongresiem un jaunatnes dienām citās pilsētās, izkristallizējas domas: kaut kas jādara! Laiks pienācis pašiem ko rīkot. Jā, bet ko?

Pirmās domas: 56. gadā jārīko ALJA's kongress. Darām visu iespējamo: rakstām, klaušinām, piedāvājam, sūtām delegātus uz ALJA's valdes sēdēm. Bet ... mūsu ietekme par mazu, un kongress notikšot Čikāgā.

Otrā Jaunās Gaitas numurā lasām: „Nākamais kongress tātad, vismaz pagaidām, paredzēts Čikāgā. Valdim visas pilnvaras rīkoties. Tādā gadījumā vidienes valstu jaunatnes dienas varētu notikt Grand Rapidos.”

Nu, vidienas valstu jaunatnes dienas arī nav peļamas. Un mūs mierina, ka darba esot tikpat daudz un naudas vēl vairāk. Samierināmies. Šoreiz mums arī veicas un nākamā Jaunā Gaitā lasām: „Vidiena dosies uz Grand Rapidiem 11. un 12. augustā.”

Tad sākam kalt dzelzi, kamēr vēl karsta: izziņojam, savēlam darba darītājus, reklamējam utt. Augusts vēl tālu, bet lemts jau par tālu viesu aicināšanu, par telpām un skābiem kāpostiem ar desiņām. Karsts vēl nav, bet tai laikā būšot, un tāpēc jau noīrēta lepna zāle pilsētas lepnākajā namā ar visām vēsināšanas ierīcēm. Ar 1200 sēdvietām vajadzētu pietikt − tā prāto rīkotāji. Bet kas tajās sēdēs, ja ne tu − tāpēc gatavojies!

Ivars Gaide

 


Ko darīsim jaunatnes dienās?


Atstari top... .

 

Jaunā Gaita