Jaunā Gaita nr. 48, 1964

 

Lasītāju vēstules

 

 

JG redakcijai:

Die „Jaunā Gaita” Nr. 38 bringt eine kritische Betrachtung von Dr. Ivasks. Ich wende mich dem zu, was er ueber die von mir uebertragene Anthologie „Lettische Lyrik” schreibt. Ich tat, was ich immer getan habe: ich habe nach meinem Wohlgefallen uebersetzt. Am liebsten solche Gedichte, von denen ich hingerissen war (z.B. Čaks) und einige andere. Gedichte ueber Sterne, Mond, Traenen und Seelenschmerzen liess ich moeglichst links liegen. Mich interessierte das Besondere, Originelle, fast moechte ich sagen: das Ausgefallene, wie etwa Sodums Selbstbildnis.

Wir kommen zu dem springenden Punkt: Vielseitigkeit zu zeigen ist mein Bestreben. Ich glaube es nicht, dass der auslaendische Leser Lust hat, das Wesen von 4-10 Dichtern zu erforschen. Ich habe zeigen wollen, einen wie hohen Prozentsatz sehr guter Dichter das kleine lettische Volk im Vergleich zu viel groesseren Voelkern besitzt. Ist das so falsch? Von den Dichtern, die Dr. Ivasks fuer eine Anthologie empfielt, scheidet fuer mich Poruks aus. Auch in der 1924 erschienenen alten Anthologie habe ich verhaeltnismaessig wenig von ihm uebertragen. Weil er – Sie werden sich vielleicht wundern – mir zu deutsch war.

Was Rainis betrifft, so schaetze ich ihn hoch, am hoechsten wegen seiner Verdienste um die lettische Sprache, die er mit dem Besen seiner sprachschoepferischen Begabung gruendlich gereinigt hat zu einer Zeit, in der das not tat. In seiner grossartigen Faust-Uebertragung hat er die lettische Sprache fast neugestaltet. Er hat bei den Letten ungefaehr die Rolle gespielt, wie Stefan George bei den Deutschen.

Giebt es eine grosse Auswahl von Franzosen, Englaendern, Italienern usw., die lettisch so gut koennen, dass sie mit der Sprache jonglieren koennen, was durchaus erforderlich ist? Geben Sie sich damit zufrieden, dass wenigstens fuer die deutsche Uebertragung eine Dichterin da ist, die sich fon fruehester Jugend an damit befasst hat, und sorgen Sie, statt diese so von oben herab zu behandeln, wie Sie es tun, lieber fuer Uebersetzer-Nachwuchs, da ich naechstens 80 Jahre alt werde und niemand kenne, der meine Nachfolge antreten koennte.

Wir kommen zu zahlenmaessigen Berechnung – von Dr. Ivasks aus ihr geht besonders deutlich hervor, dass er die alte Anthologie von 1924 nicht kennt. Von Rainis habe ich fuer die neue 13 Gedichte neu uebersetzt. In der alten sind 31 vom Autor selbst uebersetzt, und zwar in einer gewissen Zusammenarbeit mit mir. Wir haben zusammen einige Unebenheiten, auch Lettizismen in der deutschen Uebersetzung geaendert. Aehnlich war es mit Aspazija, obgleich beide sehr gut deutsch sprachen. Heine und Rilke haben es erlebt, dass man nur in der Muttersprache mit der allein man zu jonglieren versteht, wirklich gut uebersetzen aber gar dichten kann. Šie beide wollten es franzoesisch tun, aber ihre franzoesischen Kollegen waren recht unzufrieden. Also, was die Stueckzahl betrifft, sind es im ganzen 44 von Rainis. Mierkalns, ja, der hat es mir angetan mit seinen kleinen geistreichen Spritzigkeiten. Haette man diese zu mehreren auf einer Seite gebracht, so haetten sie kaum mehr Raum eingenommen, als lange Gedichte anderer Dichter.

Die Lyrik der Letten ist reich an Besinnlichkeit, Ernst, Inbrunst, Tiefe bis zur Duesterkeit. Mierkalns ist mehr eine Seltenheit. Ich hoffte mit ihm das Buch etwas aufzuhellen. Tut mir leid, wenn mir das misslungen ist, und die Stueckzahl Aergernis erregt hat.

Dass auch Stumbrs mir zum Vorworf gemacht wird, belustigt mich fast. Sein Buch erschien spaeter als die Anthologie, zwar mit der gleichen Jahreszahl, aber das Jahr hat 365 Tage.

Recht hat Dr. Ivasks damit, dass ich keine Kritikerin bin, habe auch nie den Anspruch erhoben, eine zu sein, deshalb ist die vorwurfsvolle Art, in der er es feststellt, nicht angebracht. Die Kritiker ueberschaetzen ihre Urteilsfaehigkeit bisweilen. Z.B. Dr. Ivasks, wenn er meine Sprache als deutschbaltisch beschraenkt bezeichnet. Die angesehensten Deutschen (nicht baltischen) Sprachsachverstaendigen haben gerade meine Sprache als gepflegt, treffend, eigenartig, frei von Provinzialismen und besonders streng von verbrauchten Wendungen und Reimen geruehmt. Ich glaube es nicht, dass ich diese Sprache erst durch Sodums und andere lettische Dichter erlernt haette.

Ich schreibe deutsch, weil mir Lettisch–Schreiben ungewoehnt und muehsam ist, ich auch nicht sicher bin, immer den rechten Ausdruck zu finden, und weil es mit der deutschen Maschine fast unmoeglich ist.

Elfriede Eckart-Skalbergs

 

 

 

 

JG redakcijai:

Cik atceros no kaut kur lasītā, ar statistikas palīdzību iespējams visai droši paredzēt, piem., ka automašīnu ražošana, pārdošana un lietošana novedīs (arī turpmāk) pie ievērojama skaita nelaimes gadījumu, kuŗos ietilps arī nāves gadījumi un sakropļojumi. Tas viss šķiet ļoti paticams. Skaidrs, ka šādiem nelaimes gadījumiem būs ļoti nelāgas sekas. Taču – neviens neieteic aizliegt automašīnu ražošanu; neesmu manījis pat sevišķi stipras prasības pēc uzlabojumiem, kas lielā mērā novērstu nelaimes gadījumus. Turpretī par mākslas sabiedrisko ietekmi zināms gaužām maz, bet daudzi jo daudzi brēc par „nemorāliem”, „nepatriotiskiem”, „egocentriskiem”, „formālistiskiem” darbiem, kas it kā samaitājot publiku vai esot nesaprotami, un cenšas mākslai uzspiest ortodoksas propagandas lomu.

Kādēļ radusies šī atšķirība? Kādēļ automašīnām liek mieru, bet mākslu lūko padarīt par grēkāzi vai paklausīgu „oksi”? – Palaikam mēdz likt mieru tam, ko uzskata par izcili svarīgu. Grēkāža lomā nokļūst tas, kas nešķiet īsti svarīgs (piem. žīdu minoritāte). Automašīnas ir protams, gaužām svarīgas. Turpretī māksla, kā jau nepraktiskāka būšana, ir diezgan nenozīmīgs greznums, tādēļ to var apstrādāt bez žēlastības. Mākslai, lūk, rodas īsta vērtība tikai tad, ja tā pilda kādu sabiedrisku pienākumu un līdz ar to gūst praktisku nozīmi. Māksliniekiem – sevišķi dzejniekiem un rakstniekiem – būs kļūt par tādiem kā sabiedrības krančiem un dukšiem, kas kož šaubīgu subjektu stilbos un sarga to, kas saimniekiem šķiet vērtīgs. Tas nekas, ka sabiedrības kalpināta māksla parasti top par nemākslu (vismaz mūsdienās) – māksla taču nav nekas sevišķs... Man šāda vai līdzīga nostāja liekas gaužām vulgāra; ne vulgārā uztverē māksla nebūt nav mazāk svarīga par konvencionālo morāli vai dažādām ideoloģijām. Ideoloģijas izčib, īsta māksla paliek.

Gundars Pļavkalns

 

 

 

 

JG redakcijai:

Ak, skaistie „septiņi kritieni”! Šis darbs jau ir mūsu jaunatnes diplomdarbs.

A. Krūms, ASV

 

 

 

 

JG redakcijai:

Cieņas trūkumu pret atzītām vērtībām var atrast ALA-s Kultūras biroja Biļetena 9. numurā publicētā Reiņa Birzgaļa rakstā „Izrāde klosterī”. Autors raksturo bavārietes blakus viņu zosīm tā, it kā visa lauku sievietes vērtība un mūža uzdevums būtu: „Viņa Majestātes Vīrieša” zemāko instinktu kairināšanai!

Protestēju, kaut vai tāpēc, ka katram cilvēkam ir māte, un tāpēc vien sievietes augums nav pa daļām analizējams.

Pēc apraksta spriežot, tur nav bijis ne ostas krodziņš, ne „atklātais” nams, un kuŗš prātīgs latvietis nezina, ka ap galvu aptītas matu bizes nav šaubīgas reputācijas sieviešu pazīme! Vai Latvijā vecāki necīnījās par bizēm, kad skolas meitenes, gribēdamas būt modernas, sāka matus griezt īsus? Un viduklis – modernā dieta ar melnu kafiju un augļu sulām gan var līdzēt, bet atcerēsimies savu vēsturi, kas neatšķiras no bavāriešu un citu zemnieku vēstures: meitenēm jau agri bija jāsāk smagi strādāt un uzturs sastāvēja no maizes, putras un cūkgaļas, kas viss kopā neļāva lauku meitām izaugt trauslām! Ņieburs ir daudzu tautu sieviešu tērpu sastāvdaļa un tā uzdevums sievietei piešķirt stingrāku (un nevis vaļīgāku) paskatu!

Skumīgākais tas, ka ņirdzīgums pret sievieti nepavisam nav latviska īpašība. Daudzas tautasdziesmas saimnieci smalkjūtīgi salīdzina ar liepu (nesadalot 2 daļās, kā R. Birzgalis to dara!), piemēram:

„Grieziet ceļu, rūmējiet,
Liepa nāca istabā;
Neba liepa viena nāca,
Visi zari līdzi nāca!”

Antonija Millere, ASV

 

 

 

 

JG redakcijai:

Vai man ir pienākums saglabāt latvietību? Šāds jautājums rodas, izlasot „Laikā” rakstu par studentu dienām Bostonā un arī citus rakstus. Atbilde ir – nē. Latviešu tauta ir kopība, tāpat kā ikviena cita organizācija. Tādēļ vien, ka šī kopība ir lielāka, tā nedod tiesības uzlikt kādas kategoriskas prasības vai pienākumus, pie tās piederēt un to atbalstīt. Šīs pienākuma prasības ir radušās no postulāta, ka „Dievs ir pasaules valdnieks un vēlas, lai latvju tauta pastāvētu citu tautu saimē Viņa valstībā”. Šo antīko uzskatu, kas radies seno valdnieku ietekmē, nekādā ziņā nav nepieciešami pieņemt. Minēšu analoģiju: Būtu tiešām absurdi, ja kāds pēkšņi iesāktu sludināt, ka visiem ir pienākums kļūt par profesionāliem sportistiem vai tml. Kaut arī latviešu tauta ir laba lieta, šo labumu tieši var sabojāt Šādas kategoriskas prasības vai imperatīvi. Savu piederību un pienākumus es izvēlēšos pats, un neviens man neies sludināt, kam man būs būt!

V. Jurēvičs, Staten Island, N.Y.

 

 

 

 

JG redakcijai:

Laika tecējumā izveidoti koncepti un postulāti, kuŗi ir brīvi no šaubām, jo satur patiesību un drošību, ko ir pārbaudījusi patiesa zinātne. Patiesība ir arī tā, ka idejas, kuŗas deva latviešiem mūsu mācītie vīri jau sākot ar Kronvaldu Ati, nav tās, par kuŗām ir runā Mērnieku laikos vai romānā Daugavā iet ledus. Skroderdienas Silmačos pieder pagātnei, tām tagadnē un nākotnē vairs nav nozīmes, tāpat kā Nikolaja Valtera sarkasmam par Jāņa Rudzīša ideju patiesību.

Man uzkrīt, ka uzskati, kas nāk no Zviedrijā dzīvojošiem latviešiem, atskaitot specifiskus sociālus apskatus, ir pagalam sakropļoti un nav tie, par kuŗiem cīnās cilvēce. Piemēram, kāda jaunava V. Tenese raksta Austrālijas Latvietī bez gala, pie tam viņas idejas un domas manā uztverē ir diametrāli pretējas tam, kas rada un uztur ideoloģijas cīņu par komūnistu dalītu pasauli paēdušos un neēdušos. Par to, ka šī jaunava nav ieguvusi zināšanas, kas ir patiesībā tagadnes aktīvais komūnists un vispār komūnisms, kādu to raksturo pagātnes teorijas, būtu lieki debatēt.

Ir jācīnās, lai latvietis, anglis, zviedrs, amerikānis, vācietis, austrālietis, francūzis, krievs u.t.t. akceptētu ģenerācijas auklētu ideju būt humānam un civīlizētam. Ievainojums kādai tautu kopībai ir ievainojums visai cilvēku sabiedrībai. Sabiedrības labums ir ietverts un summēts tās garīgos centienos un sasniegumos. Polītika un ekonomija ir ceļš, pa kuŗu ejot, jāsasniedz stāvoklis, lai cilvēce dzīvotu harmonijā – auglīgā miera atmosfairā!

E.R.R., USA.

 

 

 

 

JG redakcijai:

Ja vispārējos vilcienos K. Dzelzītis izsaka zināmas objektīvi vērtējamas domas un atzinumus, tad tiešā argumentācija ir pārāk vāja un neiztur kritisku pieeju un pretargumentāciju, bet tikai izraisa vieglu smīnu un nožēlu par veltīgu „salmu kulšanu” un ķengāšanos pašreizējiem latviešu tautas apspiedējiem tīkamā virzienā.

G. Brikmanis, Londonā, Kanādā

 

 

 

 

JG redakcijai:

Tā kā Jaunās Gaitas 44. numurā publicēts Dr. K. Dzelzīša raksts, kas patīkams Maskavai, tad paziņoju, ka es savu abonementu pārtraucu.

Edvīns Upītis,
bijušais Korejas cīnītājs,
Galena, Ill., ASV.

 

Jaunā Gaita