Jaunā Gaita nr. 48, 1964

 

Divdesmitā

gadu

simteņa

etīde

Aina Neboisa

Ikars zināja ļoti skaidri, ko viņš gribēja.

Citādi viņš nebūtu ar Melitu ne iepazinies, ne apprecējies.

Citādi viņi nebūtu jau trīs gadus nodzīvojuši tik veiksmīgi, kā tas bija noticis.

Viņi bija intelligenti, izglītoti jauni cilvēki. Brīvi, neatkarīgi un ar pārspīlētu ideju un šauru cēlu mērķu nesakropļotu domāšanu. Savu vecāku un viņu paaudzes cenšanos, tiekšanos un cīnīšanos par un pēc ideāliem viņi uzskatīja par vēsturei piederīgām parādībām. Viņu skats bija plašāks un perspektīva dziļāka. Par visām lietām sevi, pasauli un dzīvi vajadzēja tikai saprast, ko viņi, ja arī vēl gluži sīkumos to nespēja, tad vismaz pēc tā centās.

Ikars bija fiziķis, specializējies kodolu fizikā. Loģiskas domāšanas kopējs un cēlonības meklētājs. Neatlaidības un skaidro apsvērumu dēļ viņam darbā pareģoja spožu karjeru, un viņa racionālais prāts teica, ka tas pamazām sāk jau piepildīties.

Melitas intereses bija sabiedriskās zinībās. Studiju laikā viņa izcēlās ar apbrīnojamām teorētiskām zināšanām, un pēc tam darbā tās papildināja ar tikpat spožiem praktiskiem pierādījumiem.

Bet viņi nedzīvoja darbam vien, zinādami, cik bīstami kļūt vienpusīgiem. Studijas beidzot, viņi interesējās kā par polītiskiem un sadzīves jautājumiem, tā arī sportošanu. Sevišķi par pēdējo, jo garīgā un fiziskā izlīdzinātība ir moderna cilvēka galvenais priekšnoteikums. Ikars spēlēja tenisu, bet Melitai patika golfs. Tas, ka viņi intereses šinī laukā nevarēja saskaņot, viņus netraucēja. Ikars ar kollēgām darba vietā izmantoja katru brīvo brīdi spēles priekiem, bet Melita savā golfa klubā pavadīja sestdienas pēcpusdienas. Ja šinī plānā bija vajadzība kaut ko grozīt, viņi par to iepriekš vienojās, tāpat kā to darīja visās svarīgās un sīkās lietās.

Vienošanās jautājumos, kas skaŗ dzīvi, bija saskanīgas laulības priekšnoteikums. Jau pirms apprecēšanās viņi vienojās gan par viņu nākotnes naudas jautājumiem, gan par to, kuŗš vakaros izliks piena pudeles un kurš no rīta ienesīs, cikos viņi ēdīs vakariņas un cikos brokastis un kad vēlēsies ģimenes pieaugumu.

Attiecībā uz pēdējo viņi nepieņēma lēmumus vieglprātīgi. Bet zinādami, kādas problēmas pasaulē rada tautu dzīvā spēka pārmērīgi straujš pieaugums, viņi izšķīrās gaidīt. Ne jau mūžīgi, bet kādu laiku. Bez tam, viņi bija diezgan jauni, lai vispirms nodrošinātu savu materiālo stāvokli un izkoptu savas garīgās spējas. Bezprāta aizraušanās viņiem bija tikpat sveša kā miršana nevienam nevajadzīga ideālisma dēļ.

Tanīs trijos gados, kopš viņi bija precējušies, viss bija noticis tā, kā viņi bija plānojuši; gandrīz viss bija noticis, kā viņi bija vienojušies. Tiem dažiem sīkumiem, kas bija notikuši citādi, viņi nebija ļāvuši sevi izsist no sliedēm. Katrs izglītots cilvēks zināja, ka par saskanīgu laulības dzīvi jācīnās, tā nenāca pati no sevis, un par to nebija nedz jākaunas, nedz jābaiļojas. Viņi uzmeklēja laulības padomdošanas iestādi, un ar speciālistu palīdzību atklāja, kas tās bija par apslēptām tieksmēm, zemapziņā apraktām vēlmēm un apspiestam nesaskaņām, ar ko viņiem bija jācīnās; tās pazīstot, varēja visu pārvarēt.

Vismaz viņi abi tā bija nolēmuši un par to vienojušies.

Tādēļ Ikars bija nesaprašanā, kādēļ Melita neizrādīja pietiekamu piespiešanos, lai traucējošos sīkumus pārvarētu. Viņa zināja, kas jādara, un tomēr to nedarīja. Šāda parādība pati par sevi prasīja izskaidrojumu. Ikars piedāvājās viņai palīdzēt izskaidrojumu atrast, viņi pat pārrunāja dažādas iespējas loģiski, intelliģenti, koncentrēti, bet bieži vien, sarunu beidzot Melita neloģiski piecēlās un izgāja izlikt piena pudeles, lai gan nemaz nebija viņas reize to darīt. Bez tam, pavadījusi šinī gājienā trīs reizes ilgāku laiku nekā nepieciešams, viņa atgriezusies izlikās, it kā nekāda saruna viņu starpā iepriekš nebūtu notikusi.

Garīgais kontakts viņu starpā bija sācis vājināties.

Paradis pieņemt eksperimentu rezultātus, lai cik nepatīkami un nesaskanīgi ar uzstādīto hipotēzi tie liktos, Ikars pieņēma arī šo jauno stāvokli viņu starpā. Vienīgais, kas atlika, bija jāmēģina novērst šo neparasto situāciju.

Ikars mēģināja. Apsvēra savu izturēšanos, analizēja savu rīcību, centās un kontrolēja domu gājienu. Melita brīžiem bija lieliska, tā pati agrākā izglītotā nosvērtā sieviete. Bet citreiz atkal pilnīgi pretēja. Rādīja nepamatotu rīcību pilnīgos sīkumos, izšķieda enerģiju nevajadzīgos mājas darbos, svarīgas lietas pasāka bez vajadzīgās koncentrēšanās. Un tad viņa dziedāja vai visbiežāk tikai dūdoja, nereti skatīdamās visbanālākajā puķu pušķī, kādus bija pasākusi nest mājās, vai arī izgāja ārā un, nokritusi mauriņā uz mutes, ar lūpām likās iezīdās zemē.

Taisni tanī laikā Ikars darba vietā izdarīja kādu ļoti svarīgu eksperimentu. Tā rezultāti varētu ietekmēt pat visas pasaules atomu pētniecības virzienu, nemaz nerunājot par viņa paša panākumiem, slavu un personīgo apmierinājumu. Viņam vienkārši nebija laika un enerģijas pietiekami interesēties par sievas nepamatotās rīcības iemesliem.

Melita bija uzteikuši darbu, viņai vajagot garāka atvaļinājuma. Ikars pilnīgi pievienojās viņai. Arī viņš juta vajadzību pēc atpūtas, pārmaiņas, bet zināja, ka viņa darbs un eksperiments stāv pirmā vieta. Viņš pat atrāva laiku citām interesēm, nespēlēja nemaz vairs tenisu, bet nolēma to visu atgūt tad, kad būs paveicis uzsāktos plānus.

Arī Melita bija iegrimusi neizlīdzinātā dzīves veidā. Mājas darbus darīja, kad patika, kad nepatika, nedarīja nekā. Agri no rīta un vēlu vakarā spēlēja golfu, uz klubu gandrīz pārcēlās ar visu iedzīvi. Bija dienas, kad viņa bija nerunīga, un ja tas sakrita ar Ikara problēmu risināšanas dienām, viņi nepārmainīja ne vārda. Dažreiz izlikās esam naīvi priecīga, runāja, pļāpāja, gribēja it kā visu pasauli apkampt, kaut tanī pašā laikā vīrā skatījās kā svešiniekā. Ikaram tas riebās, viņam nekad nebija patikušas neloģiskas sievietes. Bez tam viņš risināja citus jautājumus, kuŗi bija daudz svarīgāki.

Kad tas ar pacietību un precizitāti to vēlreiz mēģināja sievai ieskaidrot, viņa pasmaidīja un apliecināja, ka jūtoties taisni pretēji, kas bija pilnīga taisnība.

Jo Ikars nezināja, ka golfa laukums bija milzīgs, ka tanī auga puduri ziedošu dzeloņainu rūgti un saldi smaržojošu krūmu, ka pavasaŗa lietus uzmērcētā zeme valgi garoja, ka karstā saule dzina zāles stiebrus uz augšu tik ātri, ka tie katru otro dienu bija jāpļauj, ka zāles pļāvējs, traktora vilkts, pārkliedza putnu dziesmas un Visus citus trokšņus un padarīja ausis kurlas, bet acis redzīgas. Jo pļāvējs sēdēja uz traktora kā senlaicīgs zemes dievs, brūnu seju un muskuļainām rokām, vīstošās zāles smaržā ietīts. Melita drīz vien uzzināja, ka viņš nekā nesaprata no sabiedriskām zinībām, atomu problēmām vai cilvēka rīcības motivēšanas. Bet viņš zināja, kā vislabāk krūmu biezoknī atrast pazudušu golfa bumbu, kuŗi stādi, ja tiem pieskaŗas, indīgi, kuŗa koka ēnā vislabāk izvairīties no pusdienas karstās saules, kuŗā stādu biezoknī sagaidīt zilgano vakara krēslu, kuŗi putni pēdējie aiziet dusēt... Viņš zināja, un Melita apreiba no savas nezināšanas.

Ikara eksperiments turpinājās teicami. Viņš izstrādāja papildus novērojumus, paplašināja lietojamo materiālu daudzumu, trīskāršoja mērojumu un aprēķinu skaitu, kalkulēja procentus, novirzes, caurmērus, precizitāti, standartizēja rezultātus un guva atziņu pēc atziņas. Šinī saskaņas un loģikas mūzikā klausoties, viņam pa laikam pat aizmirsās viņa personīgās dzīves neveiksmes. Viņš bija pārliecināts, ka tas tikai laika jautājums, ka laulības saites viņa un sievas starpā tiks atjaunotas.

Ja viņa domu gājiens un pūlēšanās varēja to vest no sasnieguma uz sasniegumu, atklājot vissarežģītākos zinātniskos noslēpumus, tad tās pašas metodes arī palīdzēs viņa laulības dzīvi padarīt tādu, kādu to varētu vēlēties. Tikai laiku, tikai pacietību!

Bet laiks steidzās un negaidīja. Eksperimenta pēdējais posms prasīja augstāko koncentrēšanos, visa cita aizmiršanu, it kā pacelšanos kādā citā pasaulē. Ikaram likās, ka viņš nedzīvo, bet lido, un tuvojas tiem atklājumiem, pēc kādiem tik daudzi pirms viņa bija centušies, bet nebija spējuši sasniegt. Kollēgas jau viņam vēlēja laimes, viņu apbrīnoja, viņu apsveica. Viņš bija jau gandrīz sasniedzis to, ko neviens pirms tam nebija spējis, un tikai tādēļ, ka viņš skaidri zināja, ko gribēja. Tā bija brīnišķīga sajūta – būt par visu skaidrībā, savas spējas kontrolēt un vadīt taisni tā, kā pats to vēlējās.

Kādu dienu, kad viņš redzēja sievu – pēdējā laikā viņi redzējās reti – Ikars gribēja viņai uzticēt savu lielisko sajūtu. Bet vārdi neradās.

Melita sēdēja dārzā, atpūtas krēslā, bet tā bija svešiniece. Pasaule vairs nebija tā pasaulē, kuŗā viņš līdz šim bija dzīvojis. Kaut kas te vairs nebija savienojams ar viņa domāšanas veidu, kaut kas vairs nebija ne loģisks, ne izskaidrojams. Pat ne pierādāms. Tas nebija tikai tas, ka Melita izskatījās pēc svešinieces ar savām manāmi gausāk kļuvušām kustībām un pilnīgāko vidukli, ko viņš ieraudzīja pirmo reizi; nē! Šī sieviete tagad piederēja pilnīgi citai pasaulei, kad tā smaidīdama, trīcošām nāsīm ieelpoja pļautā mauriņa smaržu, un tas viņas acīs iededzināja primitīvas laimes mirdzumu.

Pasaule, par kuru viņi bija kādreiz vienojušies, tagad sabruka Ikaram zem kājām.

Ikviens brīnījās, kad jaunais, spējīgais zinātnieks, uzsākto darba posmu nepabeidzis, brīvprātīgi pieteicās nervu dziedināšanas iestādē.

 

Jaunā Gaita