Jaunā Gaita nr. 48, 1964

 

 

Jānis Sarma

SLEPKAVĪBA

 

Tai laikā, kad es augu, ievērojamākā persona lauku bērnu acis bija mācītājs. Tas bija tāpēc, ka viņš katru ziemu apbraukāja savu draudzi un pārbaudīja bērnus, vai un cik tie prot latviski lasīt. Bet tas savukārt bija nepieciešams, tāpēc, ka skolā bērnus mācīja krieviski, un latviski tiem drīkstēja mācīt tikai ticības mācības. Tā nu pašām mātēm vajadzēja bērniem mācīt lasīšanu, lai tie varētu skolā lasīt bībelstāstu un katķisma grāmatās. Tāpat kā tagad, arī toreiz mātes bija ļoti dažādas, un viena otra no tām bija pavisam nejauka skolotāja, jo domāja, ka labākais mācības līdzeklis ir rīkste...

Trīs ziemas ilgais skolas laiks toreiz sākās, kad zēns vai meitene kļuva 13 gadus veci. Līdz šim vecumam tad vajadzēja pabeigt studijas latviešu valodas lasīšanā. Gāja visādi, un ja viens otrs deviņu vai desmit gadu vecumā varēja jau lasīt un dziedāt, skatīdamies dziesmu grāmatā, tad bija arī gadījumi, ka, nelūkojot uz mātes nolietoto rīkšu krājumu, lasītājs mocījās līdzīgi kādam, kas iemaldījies purvā un glābjas, lēkādams no viena ciņa uz otru. Šiem nabaga nemākuļiem tad nu vairākas ziemas vajadzēja noklausīties mācītāja pārmetumos, kas pa daļai attiecās arī uz mātēm. Šo bērnu starpā atgadījās tādi, kas nevarēja iemācīties lasīt līdz pat savam 16. gadam, kad vajadzēja iet iesvētes mācībā. Bet ja nu mācītājs tomēr beidzot tos arī iesvētīja, tad nepatikšanas vēl nebija galā. Tāpat kā tagad, arī toreiz zēni un meitenes gribēja precēties. Un nu atkal bija darīšanas ar mācītāju, kas no jauna prasīja lasīšanu un katķisma zināšanu. Tad nu gadījās, ka dažam labam pārim kļuva saindēts skaistais romantiskais pirmskāzu laiks, jo bija jāklausās, ka kāds pratējs skaita priekšā baušļus un gaŗos ūdens - gabalus tik ilgi, līdz laulājamais pāris tos iemācās no galvas...

Es par šīm smagajām lasīšanas studijām varēju spriest tikai pēc dzirdēšanas, jo pats biju iemācījies lasīt jau 8 gadu vecumā. Kā īsti tas bija noticis, neatceros, jo ne tēvs, ne māte šai lietā nebija iejaukusies. Viņi tik brīnījās, kad es kādā diena izlasīju tiem priekšā avīzē aprakstītu notikumu par kaušanos kādā krogū, pie kam vairāki cilvēki bija nosisti.

„Tas nu neiet,” māte teica, „viņam nevar ļaut, lai izlasa visas blēņas, kas ierakstītas avīzē...”

Tad mans krusttēvs, kas bija ar māti vienis prātis, dāvināja man vecā Dēbnera mācītāja sastādīto bībelstāstu grāmatu, no kuŗas pats bija mācījies bībelstāstus iesvētes laikā pirms gadiem piecdesmit.

„Tāpat jau man tā grāmata par velti mētājas uz skapja augšas,” viņš teica, „un pa naktīm to grauž peles. Skaties tik, ka drīz vien no tās nekas vairs nepaliks pāri...”

Tā bija tiešām jauka grāmata, jo es tur varēju lasīt par tādām lietām, kas mūsmājās nekad nebija redzētas. Grāmatā bija arī bildes, un jau otrā lappusē bija attēlots Dievs, kam visapkārt lidoja eņģeļi. Protams, par Dievu es biju dzirdējis, bet nezināju, kāds viņš izskatās. Nu es to redzēju, ka Dievam ir kupli mati un liela bārda, bet mugurā plašs krokots mētelis. Eņģeļi bija jauni un spārnoti.

„Vai eņģeļi prot lidot tikpat ātri kā bezdelīgas?” es jautāju mātei.

„Nu, kā jau kuŗu reizi vajadzīgs,” māte teica, „ja Dievs liek, lai steidzas, tad viņi klausa, jo nav tādi kā tu - dažreiz nevar vien sagaidīt, kad tu atļeposi, lai gan esmu tevi saukusi vairāk reižu...”

Tālāk redzēju eņģeli, kas ar rīkšu sauju rokā izdzina Ādamu un Ievu no paradīzes.

„Kāpēc eņģelis neļāva Ādamam ar Ievu apģērbties?” es jautāju, „ja nu uznāk lietus, ko tad?”

„Nu lai tad salst nost,” māte teica stingri, „jo tādus cilvēkus, kas Dievam neklausa, nav ko žēlot...”

Bilde, kuŗā bija attēlota Pestītāja krustā sišana, mani satrieca:

„Kas ir tie briesmīgie cilvēki, kas to dara?” es jautāju.

„Tie ir romieši, bet žīdi viņiem to pavēlēja.”

„Un vai mūsu žīdi ar’ tur bija klāt?” es jautāju gandrīz izbijies, jo mūsmājās katru nedēļa iemaldījās kāds paunu žīds un dažreiz pat pārgulēja nakti mūsmāju kalpugala lielajā istabā.

„Ūja, kur tad nu mūsu!” māte papurināja galvu, „tas jau notika vecos laikos. Tagad Pestītājs dzīvo debesīs, un tur neviens viņam netiek klāt.”

Nu labi, ka tas bija tā un ka no žīdiem nebija jābaidās. Vispār bībelstāstu grāmata mani izraisīja tik daudz dažādu domu un jautājumu, ka mātei apnika uz tiem atbildēt:

„Neprasi man tik daudz,” viņa teica, „kad iesi skolā, skolotājs tev visu izskaidros...”

Es tad arī vairs tikai reti šo to pajautāju, bet mēģināju pats tikt kaut kā galā ar tumšajām vietām, jo gaidīt, līdz nokļūšu skolā, bija grūti. Bībelstāstu grāmatas beigās ar lieliem, melniem burtiem rakstītu redzēju šādu virsrakstu: Tā Dieva vīra Mārtiņa Lutera Kateķisms jeb tie svētie desmit Dieva baušļi.

„Mācies tos skaitīt no galvas,” māte teica, „ja atbrauks mācītājs, varbūt liks tev tos skaitīt?...”

Es to arī darīju, jo laika man netrūka, un kas vajadzīgs, tas vajadzīgs. Un tāpēc mātei, kaut ari kambarī aiz sijas glabājās rīkste, tā nebija jālieto kā studiju veicinātājs līdzeklis.

Mācītājs togad mūsmājās atbrauca īsi pirms Ziemsvētkiem. Tas bija gaŗa auguma melni ģērbies kungs, un man vajadzēja viņam noskūpstīt roku. Tad tūliņ sākās pārbaude. Mācītājs man lika lasīt savā grāmata. Drusku bail man bija gan, jo mācītāja grāmatā bija sīkāki burti nekā Dēbnera bībelstāstos. Tomēr gāja labi.

„Nu, par lasīšanu tev nav bēda,” mācītājs teica un noglauda man galvu, „bet varbūt vari noskaitīt arī kādu bausli?”

„Tev nebūs nokauti” es nobēru bausli gandrīz vienā elpas vilcienā, jo tas jau ir viens no īsākajiem...

„Pavisam pareizi un labi!” mācītājs pamāja ar galvu, „bet kāds bauslis tas ir?”

„Piektais...”

„Jā, labi!” un mācītājs nosēdināja mani sev uz ceļgaliem.

„Bet varbūt esi lasījis bībelstāstos, ka kāds grēkojis pret piekto bausli? Vai neatmini, kā to cilvēku sauca?”

„Man. . . man liekas, ka tas bija Kains?. . . Viņš nokāva savu brāli Ābelu...” es mazliet stomījos, bet mācītājs laipni pasmaidīja:

„Ak tev tikai liekas? Bet tas tiešām tā bija - Kains nokāva savu brāli un ar to pārkāpa piekto bausli. Un tu neaizmirsti to nekad, ka atņemt kādam dzīvību ir lielākais un ļaunākais grēks, ko kāds var šai pasaulē izdarīt.”

Pirmo pārbaudījumu savā mūžā es biju veicis ar vislabākajām sekmēm. Vēlāk, kad mācītājs bija aizbraucis, māte teica:

„Labi, ka viņš nelika tev boksterēt, jo tad tev vis tik labi nebūtu gājis. Tās pašas nevaļas dēļ man neiznāca ne reizi piespiest tevi pie boksterēšanas, un nu jau tas vairs nav vajadzīgs. ..”

Jā, es zināju gan, ka boksterēšana nav nekāda vieglā lieta, jo kalpugala mātes ar to mocīja savus bērnus cauri visiem gaŗajiem ziemas vakariem un jo bieži lietoja rīksti... Man tas izlikās diezgan jocīgi, ka zēns vai meitene boksterē: em - a mā, te - e te māte. Bet māte viņiem neiznāca tūliņ, bet pēc ilgas mocīšanās, jo pirms radās mati, mute vai māsa...

Kādu nedēļu pēc tam, kad bija mācītājs, mūsmājās atnāca no Bauskas vecais Leibiņš. Viņš pirms Jaungada apstaigāja Bauskas apkārtni ar nākamā gada kalendāriem. Mans tēvs parasti pirka Vidzemes un Kurzemes laikagrāmatu, jo tai bija atzīmēti katras svētdienas sprediķī pārrunājamais evaņģēlija teksts, norādīts, kad sākas sējas laiks un kur un kad notiek gada un linu tirgi Vidzemē un Kurzemē. Otrā kalendāra daļā bija viens vai vairāki jauki stāsti. Bet šogad, nezin kāpēc, tēvs nepirka vis laikagrāmatu, bet brāļu Bušu izdoto kalenderi. Tas atšķīrās no laikagrāmatas jau ar to, ka svinamās dienas tai nebija iespiestas ar sarkaniem, bet melniem burtiem. Bet tas vēl nebija nekas! Galvenais - brāļi Buši savā kalenderī bija ievietojuši plašas ziņas par elli un tās notikumiem. Tā kā par Dievu un debesu notikumiem es šo to uzzināju no Dēbnera bībelstāstu grāmatas, tad mani interesēja arī tas, kas notiek debesīm pretējā iestādē - ellē. Un tas, ko es uzzināju, bija kaut kas briesmīgs, tā, ka man par to lasot un - galvenais, skatoties attiecīgajās bildēs, pār muguru skraidīja auksti drebuļi. Vairākās lappusēs tur bija rādīti ugunskuri, kuros dega grēcinieki, kamēr mazi velniņi ar radziņiem un astītēm nesa malku. Citā lappusē redzēja lielus katlus, zem kuŗiem tāpat dega gaišas ugunis, bet katlos vārījās grēcinieki. Zem viena katla bija uzraksts - slepkavas. Tur redzēja tikai vīriešus. Tie visi bija pliki un atvērtām mutēm, jo laikam brēca nelabā balsī... Zem otra katla bija paraksts - slepkavnieces un laulības pārkāpējas. Arī tām bija mutes vaļā, bet pār pleciem vaļīgi izlaisti mati, lai neredzētu, ka tās plikas. Lieli un melni velni ar trīszaru dakšām bakstīja slepkavas un slepkavnieces, jo laikam dusmojās, ka tie bļauj... Zem citiem katliem varēja lasīt, ka tur vārās kāršu spēlmaņi, krodzinieki, naudas viltotāji, zirgu zagļi un vēl daudzi citi grēcinieki. Nu es sapratu, kāpēc mācītājs mani biedinājis, lai nevienam neatņemtu dzīvību, jo taču viņam tāpat kā brāļiem Bušiem bija zināms, ko ar to var nopelnīt.

Vakarā es ilgi nevarēju iemigt, bet kad aizmigu, redzēju briesmīgu sapni: atvērās mūsu kambara durvis, un pa tām ienāca nejauks melns velns ar dakšām rokās. Es bailēs iekliedzos, un, pats sava kliedziena atmodināts , drebēdams iekritu mātes gultā...

Otrā rītā pamodies, es tūliņ meklēju kalendāru, jo man bija neatvairāma tieksme redzēt, kurš no kalendārā zīmētajiem velniem bijis vakarā mūsu kambarī. Bet kalendārs nekur nebija atrodams, un es to nejauši uzgāju tikai daudzus gadus vēlāk kādā vecu avīžu kaudzē.

Togad uznāca agrs pavasaris, un gaišās, saulainās dienas pamazām izgaisināja manī atmiņas par elli, kas mani bija mocījušas gaŗajās ziemas naktis. Jau martā sāka nokust sniegs, visur vizēja pavasaŗa ūdeņi, svilpoja strazdi un trillināja cīruļi. Es visu dienu dzīvoju laukā, noņemdamies pa salmu kaudzēm kūts priekšā vai pa žagaru blāķiem, kas smaržoja pēc meža. Vakaros es biju tā noguris, ka tikko iegulies gultā aizmigu un gulēju kā nosists līdz otram rītam. Nekādi nelabi sapņi man nerādījās.

Kādā saulainā priekšpusdienā māte virtuvē mīcīja maizi. Es stāvēju viņai blakām ne jau kāda prieka dēļ, bet tāpēc, ka man šad un tad vajadzēja viņai uzliet uz rokām pa lāsei silta ūdens, jo mīkla, proti, bija padevusies par cietu. Bet, protams, visas manas domas bija citur, un es tik gudroju par to, kā ātrāk tikt no istabas laukā.

Šai brīdi ārā atskanēja tik nejauks vistas ķērciens, ka to labi dzirdēja arī istabā.

„Ak tu pagāns!” māte iesaucās, „nu viņš atkal velk manu pelēko vistiņu ūdenī!... Nabadzīte jau vakar izdēja mīkstčauli... Tā kā viens riktīgs maita no pīļtēviņa!... Ej, iedzen viņu kūtī un aizšauj durvis, lai netiek ārā.”

Lieta tāda, ka pīļtēviņš bija tik pilns pavasarīgā spara, ka viņam nepietika ar abām pīļumātēm, bet viņš tvarstīja ari vistas un vilka tās ar ūdeni pildītajās kartupeļu vagās. Bet kas pīlēm bija pavisam dabiska lieta, tas vistai radīja nāves bailes, jo tā nav ūdens, bet sauszemes putns...

Es sameklēju paprāvu stibu un, brizdams pa ūdeni pildītajām vagām, atbrīvoju vistu un trencu pīļtēviņu uz kūti. Gan ar nepatiku, parkšķinādams un neglīti gāzelēdamies, tēviņš skrēja man pa priekšu uz kūti. Bet kad nu tam vajadzēja iet tur iekšā, viņš pacēlās kājās un, vēcinādams spārnus, aizdrāzās atpakaļ uz dārzu. Kad viņš arī otro un trešo reizi atkārtoja to triku, man sanāca dusmas un, kad pīļtēviņš mēģināja spēlēt savu numuru ceturto reizi, es, galīgi saskaities, gāzu tam ar stibas resnāko galu pa sāniem. Māte taču teica, ka viņš maita un pagāns, kāpēc tad man šo žēlot?

Pīļtēviņš kaut kā savādi iečērkstējās, novēlās gar zemi, tad apmetās uz muguras un kādu mirkli tirināja kājas. Tas izskatījās jocīgi. Es ātri satvēru viņu aiz spārna, lai nestu uz kūti, bet tad jutu, ka tas ir smags un nekustīgs kā akmens, un nometu zemē. Un pīļtēviņš nu tur gulēja, atmetis galvu uz sāniem, aizvērtām acīm un izslējis gaisā netīrās, dzeltenās pleznas... Nākamajā mirklī es sapratu, kas noticis - es biju viņu nositis. Un tūliņ man it kā pie pašas auss atskanēja mācītāja vārdi : neaizmirsti nekad, ka atņemt kādam tā dzīvību ir lielākais grēks!... Es biju šo grēku izdarījis, un tāpēc biju slepkava. Un tūliņ es ari redzēju brāļu Bušu kalendārā rādīto elles katlu, kuŗā vārījās slepkavas... Tas, ka mūsmājās katru rudeni kāva jērus, bet ziemā cūkas, bija pilnīgi pagaisis no manas atminas. Nezinu, cik ilgi es būtu stāvējis blakām nekustīgajam pīļtēviņam, ja no istabas puses neatskanētu mātes balss:

„Kur tu paliki? Nāc ātrāk ar ūdeni, lai es varu pabeigt to maizes mīcīšanu...”

Protams, es gāju uz virtuvi... Bet vai tad tā bija kāda iešana - nē, tā bija kādas nedzīvas lelles mechaniski uzkurbulēta kustība. Es arī pasmēlu ar stopu no spaiņa ūdeni un lēju abrā mātes norādītās vietās, bet tomēr redzēju tikai nedzīvo pīļtēviņu.

„Ūja, ūja!... Negāz nu abrā visu spaini ūdens - lej pa lāsītei. ...Nu - iedzini pīļtēviņu kūtī?”

„Nē...” es izdvesu bez balss.

„Un kāpēc ne?... Tāds kā - visur jāiet man pašai!...”

„Es... es... es viņu nositu...”

„Nositi?... Ko tu man te muldi?... Šis nu sitis nost dzīvu pīļtēviņu?”

„Jā, viņš ir beigts,” es runāju ar stīvu mēli, „nāc paskaties...”

Māte izvilka rokas no mīklas un sāka skatīties mani:

„Ko tu mani māni - vēl jau nav pirmais aprīlis?”

Bet kad es gāju uz durvīm, viņa lēnam nāca man līdz. Es apstājos pie priekšnama durvju sliekšņa un skatījos pāri pagalmam. Man priekšā gulēja bezkrāsaina, drausmīgi klusa un tuksnesīga pasaule. Aiz tās pie kūts durvīm vajadzēja gulēt beigtajam pīļtēviņam. Un viņš tur arī bija, tikai negulēja zemē. Tikko nupat uzslējies kājās, viņš ar spēcīgiem plakšķiem vēcināja spārnus. Tad, priecīgi parkšķinādams, drāzās vistu barā, kas pērās smiltīs pie akas un, satvēris aiz sekstes kādu vistu, vilka to sev līdz uz kartupeļu vagām... Jā, tā tas bija - pīļtēviņš bija dzīvs! Un pēkšņi es jutu, ka pāri nedzīvajai pasaulei pārlīst saules spožums, kartupeļu vagās vizuļo un laistās ūdens un no visām malām skan cīruļu dziesmas, bet man pašam iesitās sejā maiga, silta vēsma; nē, es nebiju slepkava!...

„Āre, ka nepiemānīji vis mani,” māte smējās, „es jau tūliņ domāju - Šis nu kā traks sitīs nost pīļtēviņu?... Pag, pag! Iešu pati turp, sapīšu pagānam kājas ar pinekli un iesviedīšu tad kūtī. Tad viņš redzēs!... No tevis jau viņš nebaidās...”

Māte paķēra no priekšnama vadža zirgu pinekli un gāja uz aku pīļtēviņam pretī, bet es, kā no smagas slimības atbrīvojies, noplaku soliņā blakām istabas durvīm, un man gribējās dziedāt līdz cīruļiem.

Jaunā Gaita