Jaunā Gaita nr. 48, 1964

 

 

Ziedošais ērkšķis

Biruta Senkēviča, ZIEDOŠAIS ĒRKŠĶIS, Dzimtenes Balss, Ņujorkā, 1963. g., 160 lpp.

 

Birutas Senkēvičas stāstījums plūst ar zaļoksnēju sparu un pilns neizdomātu bet noklausītu sarunu reljefā izveido savu stāstu varoņu portretus, parasti sievietes, kas atplaukst plastiski reālā plāksnē. No stāstiem "Aglonas Dievmāti svešumā" jau publicēja 1947. gadā mēnešraksts "Laiks".

Chronoloģiski notikumu vieta un laiks ir vai nu Latvijā jau Saeimas laikos, piemēram, stāstā Sirdsēstu ietekmē, vai arī Vācijā nometņu laikos garākajā tēlojumā Ziedošais ērkšķis.

Biruta Senkēviča neideālizē dzīvi, neskata to ar romantiķes acīm, viņas darbos nav nekas pārcilvēcisks, metafizisks, nekas nav skatīts ar sapņotāja prizmu. Tai vietā rakstniece izceļ cilvēka personisko atbildību, pienākuma sajūtas nepieciešamību, cīņu ar egoismu. Stāstā Ziedošais ērkšķis Dr. Ābels saka: "Gods ir cilvēka neatsavināma daļa." Arī "cilvēku atraisīt no viņa mūžīgās dzīvības un goda pirmavotiem nespēj neviens, tikai viņš pats". (45. lpp).

Nesdams sevī dievišķas aizmūžības iru, cilvēks cīnās ar savu vidi, cilvēkiem, bet visvairāk ar sevi pašu. B. Senkēviča pasvītrā un izceļ, īpaši savā stāstā Degošais ērkšķis, sievietes uzdevumu "dzīvību kopt un to saudzēt, nevis iznīcināt", taču šaurajos, nabadzīgajos nometņu apstākļos tas ir grūti. Līdzīga situācija Latvijas laikos attēlota novelē Māte, kur beigās atklājas mātes noslēpums, ar ko viņa izglābusi meitas godu. "Māt, mana mīļā, mīļā, varonīgā māt!" izskan pacilāta meitas balss pielūgsmē un pazemīgā bijībā.

Šīm novelēm un stāstiem nevar būt nelaimīgu beigu, jo tur ir pozitīvi tēloti dzīves grūtību posmi, kuŗiem ir jābeidzas ar uzvaru: to prasa cilvēciskā cerība, kristiānisms, kas nešaubīgi paredz labā uzvaru. Grāmatā nav nihilistu schizofrenisku krāsmatu, apspiestu dziņu analizes, zemapziņas režģu vai jūtu un domu stratificēšanās. Novelē Aglonas Dievmāte svešumā konstruēta pretstatos: Dievmātes šķīstais tēls kontrastē ar dejotājas Rias Ritas grēcīgajām kustībām un šajā pretišķību labirintā notvertais garīdznieks - šaubītājs Izidors beidzot ierauga patiesību. Viņu atrod Aglonas Dievmāte, "kas devusies svešumā meklēt savu pazudušo bērnu" (136.lpp. ). Labi izdevies pārkāpt reālitātes robežas pēc tam, kad lasītājam stāsta temats jau kļuvis ticams un pieņemams. Šajā brīdī notiek brīnums - parādība: "Veneras un Rias Ritas tēli gulēja zemē sašķīduši drumslās, bet uz tumša samta fona karājās svētbilde". (136. lpp. ). Stāstā Sirdsēstu ietekmē autore iztirzā radīšanas momenta priekšrakstus un iekšēja konflikta vajadzību.

B. Senkēvičas darbu fābulas risinājums noapaļots, pilns lokālas krāsas un vitālitātes. Rakstnieces stilā nav izdomāta žanra kolorita, jo autores nolūks ir dot tiešu priekšstatu par cilvēkiem un to attieksmēm. Tādēļ dabas un lietu apraksti ir minimāli, tajos tikai pa retam kādi fona iegaismojumi: "No pļavām cēlās balta migla, aizsegdama birzis un ābeļu puduros dusošās mājas ar necaurredzamu plīvuru" (77. lpp.).

It kā sekodama O'Henrija aicinājumam ("Negudrojiet, sāciet uz reizes!"), noveles un stāsti izplaukst spēji, bieži ar sarunu, nereti tie sākas fābulas vidū. Stāsts Degošais ērkšķis iesākas ar jautājumu: "Vai tad tiešām nebija neviena, kas būtu varējis viņu paglābt?" (7. lpp.). Šie paņēmieni paātrina norišu tempu, kā Knuts Lesiņš saka, "līdzīgi spridzekļu degļiem uzrosina lasītāja iztēlē viņam pazīstamo asociāciju jaunu sakopojumu".

Pārdomas rada vides tēlojums, jo šķiet, ka autores prāts vēlētos būt pilsētā, bet sirds ir laukos. Ne par velti Anšlavs Eglītis reiz teica, ka "nonākdami pilsētā mūsu dzejnieki sastomās", jo "viņu sirdis pieder laukiem un dabai" (Laiks, 6. 1946.). Varbūt tāpēc dažos stāstos pamana vidusšķiras provinciālisma iedīgļus, kas kavē plašākas īstenības izraisīšanos.

Rakstniece nemēģina šokēt, pozēt vai asprātīgi zibsnīt. Viņa pārliecina ar gludu, mērķtiecīgu stāstījumu (trešajā personā), pie kam stāstītāja nefigūrē centrā, nepamāca, nežēlojas, nepraviešo, bet gluži vienkārši attēlo un tēlo.

Grāmatas ietērps nepretenciozs, slejas un burti atbilst iekārtojumam, vāks piedienīgs.

 

Valdis Vītols

Jaunā Gaita